Spēja godīgi atzīt patiesību

Ja godīgi, tad attiecības ar rūgto patiesību ne vienmēr ir godīgas…
Tāpēc, ka būt godīgam NE sadzīves līmenī – tas nenozīmē to, ka tu godīgi vari otram cilvēkam atzīties par kaut ko nosodāmu, par kaut ko, no kā parasti kaunās, vai par kaut ko, kas sagādājis viņam sāpes…

Tā ir tikai tāda ĀRĒJĀ patiesības puse…

Pārējā ir iekšpusē un tā slēpjas nevis vienkārši faktu konstatācijā, bet spējā ATZĪT PATIESOS savas rīcības IEMESLUS, savas izvēles, sava stāvokļa…

Un pats grūtākais izrādās ne vienkārši sagatavoties būt vainīgam, bet patiešām saprast, no kā radusies mūsu vaina, ja tāda ir…

Mani mīļie, īstā patiesība bieži vien ir ļoti sāpīgs process…
Tā bez žēlastības iznīcina visus mūsu personīgos mītus par sevi… mūsu vajadzību būt labiem…
Tāpēc, ka viena lieta ir neanalizējot ātri atzīt acīmredzamo, domājot: “Es negribēju… nezinu, kā tas vispār gadījās… laikam velns dīdīja”…

Bet pavisam kas cits ir ieslēgt analīzi un pēkšņi pavisam skaidri saprast, ka patiesībā, gribēji…. zini, kā tas notika… un nekāds velns tevi nedīdīja….
Un tas lauž… ne tikai mūs…

Tieši tāpēc mēs patiesību atstājam pie sevis, vai arī  ļoti veikli to rediģējam…
Un tas nav stāsts par “baltā uzsvērča” morāli…
Tas ir vienkāršs izskaidrojums mūsu parastajam cilvēciskajam vājumam …

Kad melojam, mēs nekļūstam par briesmoņiem…
Mēs cenšamies saglabāt neskartu savu ierasto pasauli, nepamanot to, ka tā jau sen ir sagruvusi… un to sagrāva NEgodīgums, pēc kura vairs neko nesalabosi, pat tad, ja šķitīs, ka esi salabojis…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis