Tieksme pēc pilnības — vai tas vispār ir vajadzīgs?

perfekcionisms

Viss vienmēr ir sarežgīti – tad, ja esi perfekcionists.
Tādam cilvēkam ir ļoti grūti sasniegt laimes stāvokli, jo pat ceļam uz sasniegumiem ir jābūt ideālam. Vienmēr atradīsies kāds, kuram, pēc perfekcionista domām, kaut kas ir labāks – māja, dzīvoklis, karjera, ģimene, galu galā – pat frizūra.

Laimes mirkļi tādam cilvēkam ir ļoti reti – tikai tad, kad viņš sajūt, ka kaut ko ir izdarījis ideāli, līdz brīdim, kad kāds cits to izdara vēl labāk.

Komunikācija ar cilvēkiem, kuri vienmēr ar kaut ko ir neapmierināti

Cilvēks ir sociāla būtne. Mēs nevaram pilnībā atteikties no citiem cilvēkiem un dzīvot izolācijā, nekad nevienā neklausoties. Tie, ar kuriem mēs komunicējam, mūs pietiekami spēcīgi ietekmē.
Kā tu vari būt laimīgs, ja apkārtējie tev visu laiku gaužas, ka dzīve ir briesmīga, netaisna un cietsirdīga?
Viens ir tad, kad tādas lietas runā pamatoti (situācija valstī u.t.t.), bet pavisam cits, kad tādas domas ir par absolūti visu. Labāk no tādiem negatīvistiem izvairīties un izslēgt šo informatīvo troksni no sava enerģētiskā lauka. Ja tā, kas to runā, ir tava iekšējā balss, tad nāksies ļoti nopietni pastrādāt ar sevi.

Pastāvīgas domas par pagātni un nākotni

Principu “šeit un tagad” zin visi. Koncentrējoties uz pagātni vai nākotni mēs zaudējam šī brīža sajūtu, to, kas notiek “šobrīd”, “tagad”.

Tā nu cilvēks ir uzbūvēts, ka ieciklējamies uz negatīvo un daudz retāk pamanām labo un atceramies patīkamos momentus. Parasti domas grozās ap to, ka kaut kas nesanāca, kā gribējās, nezin kāpēc mums atteica, nezin kāpēc mēs izdarījām nepareizo izvēli un, kas vispār ir pareizi. Vecie aizvainojumi, neveiksmes – tas viss nokož gabaliņu no mūsu laimes sajūtas “šeit un tagad”. Kā tu vari būt laimīgs, atceroties un analizējot neveiksmes?

Visam savs laiks – paskumi, izanalizēji, izdarīji secinājumus un ejam tālāk.

Savas dzīves salīdzināšana ar citiem

Kādam citam vienmēr kaut kas ir labāk, pat tad ja pārējos dzīves aspektos, iespējams, ir sliktāk, kā tev. Vispār, regulāra sevis salīdzināšana ar citiem nav labs ieradums. Un, jo biežāk tu esi bijis labākais, jo sāpīgāk būs tad, kad kāds izrādīsies labāks par tevi.

Ļoti bieži cilvēki sāk sevi salīdzināt ar daudziem apkārtējiem cilvēkiem un katram no tiem, pilnīgi noteikti, kaut kas izrādīsies labāks. gala rezultātā tavs pašvērtējums var nokristies zemāk par zemi. Un, ja tas atkārtosies regulāri, tad garantēti tu attapsies rindā pie psihiatra un zaudēsi visus savus draugus.

Fokusēšanās uz dzīves negatīvajiem momentiem

Tālu nav jāmeklē – aizej pie savas vecmāmiņas vai pasēdi rindā poliklīnikā, kur ir daudz cilvēku gados, kas smeļ informāciju no TV un avīzēm. Rezultātā visas sarunas ir par to, cik viss ir briesmīgi, apkārt zog, nogalina, atlaiž no darba un “draugi” pašā deguna galā aizved svešas sievas un vīrus. Pēc tam parasti seko žēla nopūta ar vārdiem: “Agrāk gan tā nebija”.

Bet normāli cilvēki pret šādām runām izturas mierīgi, saprotot, ka tā ir zināma dzīves daļa. Vecmāmiņa tajā dzīvo katru dienu un šīs ziņas viņai ir visa dzīve. Vecmāmiņu dzīvi mēs neizmainīsim, bet savējai mums ir laiks un spēks. Piemēram, pārstāt ieciklēties uz visu negatīvo.

Atkarība no apkārtējo viedokļiem

Pirms kaut ko uzsāc darīt, tu domā: “Ko cilvēki padomās (runās)?” Tev var šķist, ka tu atrodies dažu cilvēku uzmanības centrā un brīdī, kad tu parkāpsi ierastās robežas un ierastās uzvedības normas, tevi noteikti nosodīs un aprunās.
Ja tu grasies izdarīt ko jaunu, tad dari to, bet nestāsti par to citiem. Tu vari domāt, ka negatīvās reakcijas avots esi tu, taču bieži vien neaizdomājies par to, ka kādam var būt neizdevusies nedēļa.

Pastāvīga atskatīšanās un šķībs skats uz apkārtējiem (ko teiks, kā reaģēs?) ļoti traucē personības izaugsmēei. Un, ja traucē izaugsmei, tad traucē arī būt laimīgam.

Dzīves sarežģīšana
Dzīve ir ļoti interesanta lieta un vienlaicīgi – arī sarežgīta. taču pats interesantākais ir tas, ka vairumā gadījumu, sarežģījumus un nepārvaramos šķēršļus esam radījuši mes paši. Daži vienkārši ieciklējas uz algoritmu «if, then» (ja, tad) pašā sliktākajā tā izpausmē.

Ko ar to darīt?
— Ierobežot savu perfekcionismu un nolikt sev stingrus izpildes termiņus, apzinoties, cik daudz tu ieliec un ko pēc tam saņem;
— pacenties sevi norobežot no visa negatīvā (kaut vai ierobežo TV skatīšanos un slikto ziņu lasīšanu), pacenties nekomunicēt ar negatīvistiem un atrodi sev jaunus paziņas ar pozitīvāku skatu uz dzīvi;
— iemācies laikus atlaist; pārstāt sevi salīdzināt ar citiem; salīdzini sevi bijušo ar tagadējo un kļūsti nedaudz labestīgāks;
— iemācies atrast vairāk pozitīvā it visā, pat sīkumos;
— neklausies svešos viedokļos, paplašini savu apziņu;
— nesarežģī savu un savu tuvinieku dzīvi, sāc kaut vai ar to, ka atbrīvojies no krāmiem savās mājās un, pie viena, arī savā galvā;
— pacenties izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem, vairāk laika pavadi ar draugiem, baudi pastaigas un elpo pilnu krūti, tā aizdzenot projām stresu un negatīvas emocijas un domas!
Un sāc taču beidzot sevi kaut nedaudz mīlēt!!!!

Autors: Ivans Ivaņilovs
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Donors?

1_Andrew-Vasiliev

Viņš apsēdās man blakus rindā pie terapeita. Rinda nekustējās, lasīt tumšajā koridorā nebija iespējams, un man bija apnicis šeit sēdēt. Tāpēc tad, kad viņš sāka ar mani runāt, es ļoti nopriecājos.
— Sen gaidāt?
— Sen, – es atbildēju. – Gaidu jau otro stundu.
— Vai tad rinda neiet pēc pieraksta?
— Pēc pieraksta, – es pasmīnēju. – Te visu laiku cilvēki iet bez rindas.
— Bet jūs nelaidiet! – viņš piedāvāja.
— Man nav spēka ar viņiem strīdēties, – es atbildēju. – Tā jau knapi uz šejieni atvilkos.
Viņš uzmanīgi uz mani paskatījās un patiesi līdzjūtīgi pavaicāja:
— Donors?
— Kāpēc “donors”? – es izbrīnīti vaicāju. — Nē, es neesmu nekāds donors…
— Donors-donors! Es taču redzu…
— Nē, taču! Es asinis pirmo un pēdējo reizi nodevu, kad mācījos institūtā, Donoru dienā. Nokritu ģībonī un, viss, vairāk nekad to neesmu darījusi!
— Jūs bieži krītat ģībonī?
— Nē… Dažkārt gadās. Gadās, ka tas notiek tāpat vien, it kā bez īpaša iemesla. Eju-eju un pēkšņi nokrītu. Vai arī no ķeblīša. Vai gulēt. Ieeju mājās, ieraugu gultu un nokrītu.
— Tas nav nekāds brīnums. Jums gandrīz nemaz nav atlicis dzīvības spēku. Jūsu trauks ir tukšs.

— Ko tas nozīmē, tukšs trauks?
— Dzīvības enerģijas trauks, – viņš pacietīgi paskaidroja.
Tagad jau es uzmanīgi uz viņu paskatījos. Viņš bija simpātisks, taču nedaudz dīvains. It kā jauns, ne vairāk kā trīsdesmit gadu, taču acis! Tās bija gudrās bruņurupucienes Tortillas acis, izskatījās, ka no tām nāk gaisma. tajās bija tik daudz sapratnes un līdzjūtības, ka es vienkārši apjuku.
— Vai jūs bieži slimojat? – viņš jautāja.
— Nē, ko jūs! Ļoti reti slimoju. Es esmu ļoti stipra. Neskatieties, ka es no skata esmu it kā “bez sulas”.
— «Bez sulas»?, – viņš pārvaicāja. – Lūk, kas tam visam par iemeslu. Jums attiecības ar vecākiem ir ne visai labas?
— Ne visai, – es atzinos. – Tēvu es gandrīz neatceros, viņš ar mums jau sen vairs nedzīvo. Bet, lūk, ar mammu… Es viņai vēl joprojām esmu mazulīte, viņa visu laiku mani māca dzīvot pēc saviem likumiem, un visu laiku kaut ko pieprasa, pieprasa, pieprasa…
— Un jūs?
— Kad ir spēks, atgaiņājos. Kad nav – vienkārši raudu.
— Un jums paliek vieglāk?
— Nezinu, varbūt nedaudz. Līdz nākamajam skandālam. Jūs tikai nepadomājiet, ne jau visu laiku vina tā dara. Reizi vai divas reizes nedēļā. dažkārt – trīs.
— Vai jūs esat mēģinājusi nedot viņai enerģiju?
— Kādu enerģiju? Kā nedot? – es nesapratu.
— Skatieties! Mamma provocē skandālu. Jūs ieslēdzaties. Ievērojiet vārdu “ieslēdzaties”! Kā elektroierīce. Un mamma sāk baroties no jūsu enerģijas. Kad skandāls ir beidzies, viņai ir labi, viņa ir uzlādējusies, bet jums “baterijas ir nosēdušās”, un jūs jūtaties slikti. Vai tā ir?
— Jā, tā ir, – es atzinu. – Bet ko man ar to darīt?
— NEIESLĒGTIES, – viņš pamācīja. – Nav citas iespējas.
— Kā gan var neieslēgties, ja viņa caursit? – es satraucos. – Viņa taču mani pazīst, viņa zin visas manas vājas vietas!
— Lūk!… Vājās vietas – kā pults pogas. Iespiedi pogu, un jūs jau ieslēdzaties. Kad caursit, tad notiek enerģijas noplūde. To skolā fizikā māca.
— Jā, kaut ko tādu atceros…
— Bet fiziskas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Uz cilvēku – tai skaitā. Vienkārši Dzīves Skolu mēs ļoti bieži nosebojam un esam divnieku karaļi.
— Kā var nosebot Dzīves Skolu?
— Vienkāršāk par vienkāršu!! Lūk, Dzīve dod tev mācībstundu, bet tu negribi mācīties. Un aizmūc.
— Jā! Gribētu gan es aizmukt. Taču kaut kā nesanāk.
— Tā arī notiek. Kamēr šo mācībstundu neiziesi – būs tev tā jāmācās, kamēr iemācīsies. Dzīve ir labs skolotājs. Tā vienmēr panāk 100% sekmīgumu!
— Nav man spēka tajās stundās sēdēt. Lūk, nācās pat ārstu apmeklēt. Knapi kājas velku.
— Jums tā ir vienmēr??
— Nē, ik pa laikam. Pēdējā nedēļa visa ir tāda.
— Kas notika šajā, pēdējā nedēļā, ja nav noslēpums?
— Pats interesantākais ir tas, ka nekas tāds īpašs nenotika! Parastā rutīna.
— Pastāstiet man par šo rutīnu. Ja nav grūti.
— Kas, nu, tur grūts? Saku, nieki visādi. Ar mamu pāris reizes sastrīdējos, viss, kā parasti. Darbā nekādu pārslodžu. Saķēros ar kolēģi, bet, ne pārāk stipri. Vakaros neparpūlējos, tikai ilgi runāju pa telefonu, palīdzēju tikt galā ar situāciju. Bet sajūta ir tāda, it kā visu nedēļu būtu iejūgta zirga vietā!
— Iespējams, ka iejūgta, tikai pati nepamanījāt! Ko jūs tur pa telefonu kārtojāt?
— Nieki vien! Draudzenei problēmas, viņai vajadzēja izrunāties. es vienkārši aizdevu viņai savu plecu.
— Izrunājās?
— Jā, laikam. Katru vakaru pa pusotrai stundai – katrs tā izrunāsies.
— Un, jūs?
— Ko, es??
— Jūs izrunājāties?
— Nē, taču, es tikai klausījos! Nedaudz mierināju, atbalstīju, devu padomus. Pati viņai nežēlojos, viņai šobrīd es neinteresēju, viņai pietiek savu problēmu.
— Tad, lūk, ko es jums teikšu: jūs bijāt nevis liels plecs, bet milzīgs samazgu spainis. Viņa sagāza šajā spainī visu savu negatīvu, bet jūs pretī iedevāt savu pozitīvo enerģiju – padomus un atbalstu. Un pati ne drusciņas neatbrīvojāties!.
— Bet draugiem taču vienam otru jāatbalsta!
— Lūk, tieši tā – “vienam otru”. Bet jums sanāk draudzība “vienos vārtos”. Jūs viņu “jā”, viņa jūs – “nē”.
— Nezinu… Ko tad tagad darīt? Atteikt viņai palīdzību? Bet mēs taču draudzējamies!
— Tas, jūs ar viņu draudzējaties. Bet viņa jūs izmanto. Gribiet – ticiet. Negribiet – neticiet. Gribiet – pārbaudiet! Sarunas sākumā, jau ar pirmajiem vārdiem, sāciet viņai stāstīt par savām problemām, un paskatieties, kas notiks. Jūs redzēsiet, cik šī metode ir enerģiju taupoša.
— Jā, tas būtu jauki…. Tajā ziņā, ka būtu vairāk enerģijas.
— Sakiet “jauki”, bet pati to izdāļājat!
— Bet es taču nezināju! No tāda viedokļa… Taču tagad, kad jūs to pateicāt – tā patiešam ir! Es ar viņu izrunājos, un pēc tam ir sajūta, it kā es būtu vagonus krāvusi.
— Viņa jūs piekrāva. Un jūs uzņēmāt visas viņas problēmas. Jums to vajag?
— Nē, protams… Kam man tas? Man pietiek savējo!
— Kādas ir jūsējās?
— Dažādas. Piemēram vīrs. Bijušais. Es tīri cilvēciski mīlu. Bet, varbūt – arī vairāk. Bet viņam ir cita ģimene. Arī tur viss nav īsti kārtībā. Viņa viņu piebūra. Bet man žēl, viņš taču ir labs. Tomēr tuvs cilvēks….
— Vai šie pārdzīvojumi jums sagādā prieku?
— Ko, jūs! Kādu prieku???? Vienas vienīgas mokas. Es taču domāju un domāju, kā viņam palīdzēt! Un nezinu!
— Cik jūsu bijušajam vīram gadu?
— Viņš ir nedaudz vecāks par mani! Bet tas nav svarīgi!
— Svarīgi! Pieaudzis cilvēks pats spēj tik galā ar savām problēmām. ja grib, protams. Un, ja nav pieradis novelt atbildību uz citiem. Jūs ar viņu tiekaties?
— Jā, protams! Viņš nāk apciemot bērnus. Jā, un parunāties. Pažēloties par to, cik viņam tur grūti.
— Un jūs viņu žēlojat, ja?
— Nu, protams, ka žēloju! Sirds asiņo, kad redzu, cik viņam slikti!
— Bet jums, sanāk, ļoti labi!?
— Nē, man arī slikti.
— Tagad pati padomājiet: ar ko tad jūs viņam varat palīdzēt? Pie viņa “slikti” pielikt savējo “slikti”?
— Nē! Nē! Es viņam dāvāju to, kā nav viņa ģimenē. Sapratni…. Atbalstu…. Siltumu….
— Un ko jūs saņemat apmaiņā?
— Nezinu. Pateicību, droši vien?
— Nu, ja. Viņš pateicās un nes to, ko jūs viņam iedevāt savai ģimenei. Tāpēc, ka tur pieprasa, bet sava siltuma viņam nepietiek. tad vinš to ņem no jums. Un ziniet, kāpēc jūs ļimstat no bezspēka?
— Nē, tieši tāpēc es arī eju pie terapeita. lai viņš pateiktu.
— Terapeits jums neko nepateiks. Iespējams, parakstīs zāles, iespējams, vitamīnus, varbūt – masāžu. Un viss! Bet iemesli paliks neatrisināti.
— Kādi iemesli?
— Jūs nemīlat sevi. jūs cenšaties mīlēt citus, neiemīlot sevi. Un tas ir ļoti energoietilpīgi! Lūk, arī jūtaties izsmelta.
— Un ko tad man darīt?
— Es ieteiktu jums pagriezties ar seju pret sevi. Un padomāt, vai jums vajadzīgs tā iztukšot sevi, lai citiem būtu labi. Piedevām, uz savas dzīvības enerģijas rēķina. Nometiet viņus no sevis. Pārstājiet būt par donoru! Kaut – uz laiku! Un sāciet mīlēt sevi, lutināt sevi, barot sevi. Tad, pēc kāda laika, jūs būsiet piepildījusies un laimīga! Kā lampiņa! Un jūsu acis iemirdzēsies. Un sirds piepildīsies ar siltumu. Redzēsiet, tā būs!
Viņš runāja ļoti iedvesmojoši, viņa acis mirdzēja, un es domāju – cik ļoti interesants cilvēks! Tāds gudrinieks! Interesanti, par ko viņš strādā, ar ko nodarbojas?
— Lūk, jus man māciet dzīvot, bet pats slimojat! – es pēkšņi ierunājos.
— Nē, es neesmu slims. Es esmu elektriķis. Man vienkārši šobrīd ir pusdienu pārtraukums. Starp citu, tas jau ir beidzies. Lūk, mans pārinieks nāk, tūliņ mainīsim lampiņas. Uz redzēšanos! Vēlu jums veselību! Dvēselisko, pirmkārt! Un pietiek būt donoram!
Tā es arī paliku, sēžot, vaļā muti, un skatījos, kā mans jaunais paziņa, sasveicinājies ar pārinieku, devās projām pa koridoru. Ak, Dievs, kā es sākumā nepamanīju, ka viņš bija ģērbies zilā darba kombinezonā? Droši vien tas viņa acu dēļ – es nevarēju tās aizmirst.
Krūtīs man bija palikusi dīvaina sajūta, it kā tur kaut kas būtu iemitinājies – tāds silts, gaišs un dzīvinošs. Es pat sajutu, kā atgriežas spēki. “Starp citu, fizikas likumi darbojas uz visiem ķermeņiem. Un cilvēkiem tai skaitā!” – tā viņš man teica.
Es pēkšņi skaidri atcerējos, kā fizikas stundā skolotāja mums demonstrēja eksperimentu ar savienotajiem traukiem. Kad vienā traukā ielej ūdeni, tā līmenis otrā arī paceļas. Un otrādi. Droši vien, kamēr mēs sarunājāmies, šis dīvainais elektriķis padalījās ar mani savā enerģijā, lūk! Un tās līmenis manī pacēlās. Tātad, viņš man to iedeva, un es to paņēmu.
Es pielēcu no krēsla, un skrēju viņam pakaļ.
— Pagaidiet! Kas tad sanāk? Jūs arī esat donors?
— Donors, – viņš pasmaidīja. – Tikai es, atšķirībā no jums, labprātīgi dalos ar savu enerģiju, tāpēc, ka man tas ir pārpārēm!
— Bet, kā var būt, ka jums tās ir tik daudz? Tas ir kāds noslēpums?
— Jā, protams, ka noslēpums. Ļoti vienkāršs. Nekad neļaut izsūkt sevi līdz pašam dibenam, spiežot uz pogām, un nekad neieslēgties tajā, kas nav tavā varā. Lūk, arī viss!
Un viņi ar pārinieku nogriezās citā koridorā. Es, domās ieslīgusi, gāju atpakaļ. Es vienalga gribēju būt donors, tikai iesākumā jāuzkrāj Mīlestības enerģija, lai mans dzīvības spēku ģenerators būtu līdz malām uzpildīts. Un noteikti es iemācīšos nest cilvēkiem gaismu – tāpat kā šis brīnišķīgais elektriķis ar gudrajām bruņurupucienes Tortillas acīm.
Autors: Elfika
Foto: Andrew Vasiliev
Tulkoja: Ginta FS