Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS

«Jēgas meklējumos»: terapeitiska pasaka pieaugušajiem

cilveks_saule3

Ikviens vēlas zināt vienu – kāpēc mēs dzīvojam. Kāda ir konkrētā cilvēka dzīves jēga?

Daudzi uzskata, ka Dzīves Jēga ir kā spoža Saule, kas gaiši apspīd cilvēka dzīves ceļu, izgaismojot to. Tad beidzot laime un harmonija piepildīs pa šo ceļu ejošo un sajūta, ka dzīve tiek nodzīvota ar jēgu, pasargās cilvēku no negatīviem pārdzīvojumiem. Tas ir tik vilinoši! Un vajag tik vienu – atrast šo Sauli – Jēgu.

Un cilvēks dodas meklējumos. Kāds meklē informāciju par šiem jautājumiem, vaicā pēc padoma pie vecākās paaudzes, kāds meklē informāciju grāmatās, kāds internetā, kāds apmeklē personības izaugsmes treniņus. Visi centieni noķert un noturēt kaut Saules stariņu, pārvēršas bezgalīgā skrējienā pēc zināšanām, taču tās nepiepilda viņu ar harmoniju un laimes sajūtu. Informācijas pārpilnība izsauc nevis labsajūtu, bet gluži otrādi – toksikozi. Tā vietā, lai būtu laimīgs, cilvēks grimst skumjās, apātijā un garlaicībā. Neko vairs negribas.

Kāpēc tā? Katrs taču no visas sirds vēlas ieraudzīt Sauli! Un tāpēc dara visu iespējamo, lai to ieraudzītu.

Varbūt tas notiek tāpēc, ka:

Kāds visu laiku skatās zem kājām, visu mūžu baidoties paklupt. Un neredz Sauli.

Kāds, skatoties uz priekšu, visu laiku skrien, baidoties nokavēt. Un neredz Sauli.

Kāds visu laiku stāv uz vietas un sakoncentrējies veras augšup. Apžilbināts, viņš tā arī neierauga Sauli…

Bet varbūt arī ir citi iemesli…

Vai kāds no viņiem kaut kad varēs atrast savu Sauli? Un kas tam vajadzīgs? Dzīvosim, redzēsim

Stāsta, ka reiz noticis tā:

«Nesen vai sen dzīvoja kāds cilvēks. Viņš vienmēr staigāja noliektu galvu, uzmestu kūkumu, saspringtiem pleciem un skatienu, piekaltu zemei. Viņš nekad neskatījās augšup, jo nebija ne vēlēšanās, ne vajadzības to darīt. Nekas dzīvē nenesa viņam prieku. Viss bija pelēks un bezgaršīgs. Tas viņu ļoti apbēdināja un par to viņš dusmojās uz visiem. Ar visu savu būtību viņš centās apkārtējiem parādīt to, ka viņš cieš, ka viņam ir grūti

Dēļ viņa mūžīgajām sūdzībām un neapmierinātības, cilvēkiem arvien mazāk gribējās ar viņu satikties un komunicēt. Un viņam izdevās arī par to vainot citus. Un beidzot vairs nebija neviena, kas vēlētos klausīties viņa žēlabās un sūdzībās par sūro likteni un netaisnību.

Viņš palika pavisam viens. Vientulībā viņam kļuva vēl grūtāk un viņš sāka raudāt. Sākumā pieraudāja peļķi, pēc tam – ezeru un visbeidzot – asaru jūru. Viņam vairs nebija spēka turēties uz ūdens – paša pieraudātajā rūgti sāļajā jūrā, un viņš sāka grimt.

Laižoties dziļumā, viņš atvadījāš no dzīves – pelēkās un bezgaršīgās. Atmiņā uzpeldēja visi aizvainojumi, nedodot vietu labām jūtām. Ķermenis bija kā no vates un lēnām tas nogūlās jūras dibenā. Nogurums no bezjedzīgās un garlaicīgas dzīves neļāva rasties pat bailēm nāves priekšā. Kad galva un pakausis jau skāra smilšaino jūras dibenu, viņš pēdējo reizi atvēŗa acis, tukšs skatiens vērsās augšup – tuvāk ūdens spogulim. Saules stari šķēla ūdeni un tas mirguļoja un vizēja.

«Kas tas? Kas tā par gaismu? Kas tie par stariem un krāsām?», – daudz dažādi jautājumi mirklī izskrēja cauri smadzenēm.

«Es gribu to redzēt! Es gribu tikt augšā! Es gribu turp peldēt!», – šie vārdi zvanīja viņam ausīs – skaļi un trauksmaini.

Pirmo reizi savā dzīvē šis cilvēks aizmirsa par saviem aizvainojumiem un problēmām. Viņš pēkšņi ieraudzīja kaut ko, kas viņu sauca un vilināja. Izrādījās, ka dzīve ir daudzšķautņaina un uz to var skatīties no dažādiem redzes leņķiem, ne tikai ar nolaistu galvu.

Viņu pārpildīja sajūsma no redzētā, interese, vēlme iepazīt to – jauno un dzīvot. No jaunajām sajūtām ķermenis piepildījās ar spēku, un sirds ar mīlestību un pateicības sajūtām.

Viņš sakopoja savus spēkus, ar kājām atspērās pret jūras dibenu un sāka savu ceļu augšup – pretīm Saulei, vērojot, kā pasaule apkārt krāsojas arvien košāka un Saules stari arvien spožāk mirdz…»

Stāsta, ka šis Cilvēks vēl joprojām dzīvo. Iespējams, esat viņu kaut kad satikuši – taču tagad viņš pasaulē raugās smaidot citiem cilvēkiem un viņa acīs spīguļo Saule.

Cilvēki viņam jautā, ko palasīt vai izdarīt tādu, lai arī viņiem tā mirdzētu acis. Un viņš vienmēr dod vienu un to pašu padomu:

«Nav speciāli jāmeklē VIENMĒR MIRDZOŠA UN NEKAD NENORIETOŠA SAULE. Pienāks laiks, un tās stari paši caurspīdēs tavu sirdi – tajā brīdī, kad tas patiešām būs vajadzīgs».

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Svetlana Ripka

Tulkoja: Ginta FS