Anne Lamott: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt»

Anne Lamott

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma

Dažas dienas pirms savas 61 dzimšanas dienas Anne Lamott nolēma pierakstīt uz papīra tās mācību stundas, kuras bija saņēmusi savas rakstnieces un radošās dzīves aktīvistes darbības ilgajos gados.

Un šajā savā vēstījumā viņa stāsta par to, kā būt cilvēkam, kurš dzīvo tik ļoti samudžinātā, skaistā un emocionālā pasaulē, un piedāvā saviem lasītājiem izturēties pret savu dzīvi, ģimeni, radošumu, nāvi un Dievu ar dzīvi apliecinošu viedumu un humoru.

Anne Lamott ir amerikāņu rakstniece, politiskā aktīviste un sabiedriskā darbiniece. Viņas grāmatas ir pilnas pašironiska humora, savā ziņā tās ir autobiogrāfiskas un runā par tādām tēmām kā alkoholisms, vientuļās mātes dzīve, depresija un kristietība.

“Es dzīvoju kopā ar patstāvīgu mazdēlu, viņš guļ netālu no manis. Dažkārt knapi pamodies, viņš iesaucas: “Zini, ko? Tā taču var būt manas dzīves labākā diena!” Taču gadās arī tā, ka nakts vidū viņš drebošā balstiņā jautā: “Vecmāmiņ, vai tiesa, ka tu reiz saslimsi un nomirsi?”

Man šķiet, ka tas brīnišķīgi demonstrē to, ka iekšējā pasaule ir kā soļanka, kas gatavota no priecīgam gaidām un dvēseli stindzinošām bailēm. Tāpat kā mums visiem.

Tā kā līdz savai 61jai dzimšanas dienai es nolēmu sastādīt pēc iespējas detalizētāku sarakstu ar lietām, kas manī neizraisa ne pirmo ne otro. Šodien informācijas plūsmā ir ļoti maz patiesā, tā kā ir labi, ja krājumos ir kaut dažas neapstrīdamas patiesības.

Viena no tām – man jau sen vairs nav 47, kaut gan tieši tik gadus es savas domas sev pierakstu un tā arī jūtos.

Mans draugs Pols sava septītā gadu desmita beigās bieži atkārtoja, ka jūtas kā jauns cilvēks, ar kuru vienkārši kaut kas nedaudz ir ne tā. Mūsu patiesā būtība nepakļaujas laikam un telpai, bet, ieskatoties dokumentos, es allaž varu pārliecināties par to, ka esmu dzimusi 1954. gadā, kaut gan mans iekšējais “es” nenoveco un neviens vecums, no kura es it kā jau esmu izgājusi, nav mani pametis. Tie vienmēr ir ar mani. Tieši tagad man ir gan 20, gan 30, gan 50 – tieši tik, cik jebkad ir bijis. Tāpat kā tev.

Es bieži satieku skumjus un nospiestus cilvēkus, kuri bez mitas uzdod man jautājumus: kas ir patiesība, kas – meli? Tāpēc es ceru, ka šis mans saraksts būs vērtīgs tiem, kuri ir tuvu izmisumam un palīdzēs sastādīt kaut nelielu darbības plānu.

Ikviena patiesība ir paradoksāla

Pirmā un pati uzticamākā patiesība: ikviena patiesība ir paradoksāla. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un brīnišķīga dāvana un tajā pat laikā – neciešams sods. Visbriesmīgākā kombinācija jutīgu Dvēseļu īpašniekiem. Šajā pasaulē ir tik daudz smaguma un dīvainību, ka dažkārt aizdomājies: vai tik tas nav joks? Te kopā ir saausti dvēseli plosoši skaistums un labestība, briesmīga nabadzība, plūdi un zīdaiņi, pinnes un Mocarta mūzika. Ne pati ideālākā sistēma.

Pārstartēšanās likums

Praktiski jebkura lieta atsāks darboties, ja to pārstartēs – izslēgs to uz dažam minūtēm. Un tas pats attiecas arī uz mums.

Meklē iekšpusē

Gandrīz viss, kas var tevi padarīt laimīgu uz ilgu laiku, atrodas tikai iekšpusē.

Izņēmums: ja tu stāvi rindā pēc donora orgāna. Nav iespējams nopirkt vai nopelnīt mierinājumu, nevar uz randiņu uzaicināt veselīgu pašvērtējumu. Tā ir pati pretīgākā patiesība, personīgi mani tā tracina. Bet viss svarīgākais patiešām tiek sasniegts ar iekšējā darba palīdzību un mēs nevaram to veikt kāda cita vietā, lai cik ļoti mēs viņu mīlētu.

Cita cilvēka dvēseles miers mums nepakļaijas. Un tev ir jāatrod savs paša ceļš un savas personīgās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem.

Kad tavs jau pieaugušais bērns sāk savu varoņa ceļu, tu nevari būt viņam blakus ar saules aizsargkrēmu un higiēnisko lūpu krāsu rokā. Tev jāvar viņš atlaist, kaut vai aiz cieņas pret viņu. Bet, ja tas attiecas uz vēl kādu citu cilvēku, tad, visticamākais, tev nav ne mazākās saprašanas, kā palīdzēt.

Mūsu palīdziba, kā likums, ir bezjēdzīga, bet bieži vien absolūti kaitīga.

Bieži vien aiz vēlmes palīdzēt slēpjas vēlme kontrolēt. Tā kā, apstājies, pietiek palīdzēt. Dod kaut vienam iespēju paslēpties no tavas labdarības.

Radikāla sevis pieņemšana

Katrs no mums ir savulaik “aptaisījies”, salauzts, pats sev apnicis un pārbijies personāžs. Pat tas, kuram no ārienes viss ir labi. Tu neticēsi, ja uzzināsi, cik līdzīgas tavējām ir citu cilvēku problēmas. Tā kā pacenties nesalīdzināt savas iekšējās sajūtas ar to, ko rāda tev citi. Tas tev patiesi nenāks par labu.

Un vēl: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt».

Kas lika man pārstāt lietot alkoholu un narkotikas pirms 30 gadiem? Katastrofāli pasliktinājās mana uzvedība, domas juka, pinās un muka. Tad es vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem. Ir versija, ka vārds “Dievs” atšifrējas kā “izmisuma dāvana” (G-O-D, Gift of Desperation).

Protams, var jau izteikties mazāk augstos toņos: beigās es degradējos daudz ātrāk, kā spēju pazemināt prasības pret sevi. Var teikt, ka:

Es atnācu pie Dieva, kad vairs citu labu ideju nebija atlicis.

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

Bet, ja  kāds tevi apvainos augstprātība un egoismā, vienkārši noslēpumaini kā Mona Liza pasmaidi un pagatavo jums abiem tasi aromātiskas tējas.

Atbildēt ar mīlestību uz visām pat pašām stulbākajām, netālredzīgākajām, kaprīzākajām un nepatīkamākajām cilvēku dabas izpausmēm, nozīmē būt ar vieņiem kā vienai ģimenei. Tas ir pirmais solis uz mieru visā pasaulē.

Šokolādei jābūt garšīgai

Šokolāde ar 75% kakao sastāvā nav ēdama. Labākais veids, kā to izmantot – nolikt tās gabaliņu kā ēsmu čūskām. Vai arī pabāzt zem grīļīga ķeblīša kājas.

Briesmīgie melnraksti

Rakstniecība.
Absolūti visiem rakstniekiem, kurus tu zini, pirmie melnraksti sanāk vienkārši pretīgi. Noslēpums ir tajā, ka to pēcpuses ir piekaltas darba krēslam. Tā, iespējams, ir vienīgā atšķirība starp tevi un viņiem. Viņi atlicina tam laiku. Viņi dod sev solījumu un tur to. Viņiem tas ir goda jautājums. Viņi sēstās un laiž notikumus caur sevi – soli pa solim, dienu aiz dienas.

Kad mans vecākais brālis gāja ceturtajā klasē, viņam bija jāraksta kontroldarbs par putnu sugām, kuram viņš pat nesāka gatavoties. Tad tēvs apsēdās blakus ar Audubona grāmatu klēpī (Džons Džeims Audubons  – amerikāņu naturālists, ornitologs un mākslinieks-animālists, darba “Amerikas putni” autors) un teica: “”Nesteidzies, vienkārši izlasi par pelikānu, pēc tam izstāsti to saviem vārdiem. Pēc tam izlasi par zīlīti un pastāsti, ko tu par viņu uzzināji. Bet pēc tam – par zosīm.”

Tie arī ir divi galvenie rakstniecības principi: putns aiz putna un pa īstam briesmīgi melnraksti.

Bet, ja tu zini, ar ko sākt, atceries: katrs notikums, kas noticis tavā dzīvē, pieder tikai tev un tikai tu to varēsi pastāstīt. Starp citu, ja cilvēki vēlās, lai tu ar viņiem savā grāmatā apietos maigāk, pasaki, ka tad viņiem vajadzēja labāk uzvesties.

Atceries, ka būs briesmīgi, ja reiz tu pamodīsies un sapratīsi, ka tā arī neuzrakstīji neko no tā, kas glabājās tavā sirdī, – tavi stāsti, atmiņas, idejas un dziesmas, tava patiesība, tavi dzīves uzskati. Galu galā tas ir tas viss, ko tu vari piedāvat citiem, un tas ir iemesls, pateicoties kuram tu piedzimi.

Iznīcinoša veiksme

Grāmatu publicēsana un radošie panākumi traumēs tevi. Pēc tiem ir jāatkopjas. Veiksme ir iznīcinājusi tikpat daudz autorus, cik tās neesamība. Tu pat iedomāties nevari, cik ciešanu tā tev sagadās, kā tā centīsies izmainīt tevi un sagraut.

Personīgi es neesmu sastapusi sliktākus un grēcīgākus cilvēkus par slavenu bestselleru autoriem-vīriešiem.

Bet, atgriežoties pie pirmā punkta, tajā pat laikā publikācijas ir vienkārši lieliski: lūk, tavas domas ir nodrukātas uz tipogrāfijas papīra, tavus stāstus lasa un stāsta draugiem. Tikai pacenties, lūdzu, atbrīvoties no ilūzijām, ka grāmatas izdošana tevi kaut kadā merā dziedinās, uzliks plāksteri dvēseles rētām.

Turot rokās svaigi nodrukātu savu darbu, tu neizdziedināsies no savām sāpēm. Taču tu vari reiz nonākt pie tā, ja turpināsi rakstīt, dziedāt korī vai spēlēt kantrī. Brīvajā laikā strādāsi par brīvprātīgo krāsotāju. Vērosi putnus. Kopsi vecus, slimus suņus, par kuriem vairs nav kam parūpēties.

Smags darbs

Ģimene.
Ģimene ir smags, smags darbs, pat tad, kad tavi radinieki ir brīnišķīgi cilvēki. Atkal, skaties pirmo punktu. Ja ģimenes saietā tu jūti, ka esi gatavs nogalināt sevi vai savu tuvāko, pacenties atcerēties, ka ikviena no mums ieņemšana un piedzimšana ir patiess brīnums.

Dzīve ir PIEDOŠANAS SKOLA. Apmācību var sākt, pirmkārt, piedodot sev, bet pēc tam pakāpeniski viss turpināsies ar radiem pie viesību galda. Tur šo svarīgo iekšējo darbu var izdarīt, neizrāpjoties no savām mājas biksēm.

Kad Viljams Bleiks uzrakstīja, ka “mēs visi esam šeit atsūtīti, lai acis pierastu pie mīlestības stariem”, viņš varēja nezināt, ka šī darba vērtīgākā daļa būs saistīta tieši ar tavu ģimeni. Pat tad, ja no viena vien skatiena uz saviem radiniekiem tev gribas kā bultai mesties ārā no istabas, saucot pēc palīdzības,  nepadodies, tev viss sanāks. Strādā kā pelnrušķīte un rezultāts tevi pārsteigs.

Pareizs uzturs

Ēdiens.

Centies nedaudz labāk. Domaju, ka tu saproti, par ko es runāju.
Rēgs vārdā Līdzcietība.
Līdzcietība ir metafizisks piesūcinošās eļļas analogs, kas spējīgs aizpildīt visas plaisas, mūsu dvēseliskais glābšanas riņķis. Galvenais tās paradokss ir tajā, ka Dievs mīl gan Henriju Kisindžeru gan Vladimiru Putinu un mani arī tik stipri, kā tavu nupat dzimušo mazdēlu.
Kā gribi, tā saproti.

Žēlsirdības akts var mūs izmainīt no iekšienes, izdziedināt, izpirkt visus dzīves grūtumus.
Kā divos vārdos aprakstīt tā darbības principus?

Pasauc palīgā un piesprādzējies stiprāk. Žēlsirdība tevi sasniegs momentā, taču ar tās palīdzību tu veiksi ceļojumu no viena savas dzīves punkta uz otru. Diemžēl tā neatnāks labestīga spociņa vārdā Kaspers paskatā, bet iezvanīsies telefons vai pienāks vēstule… un pēkšņi, visam par spīti, pie tevis atgriezīsies dzīvinošā pašironijas sajūta.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma. Ieelpu pēc ieelpas atriež mūs dzīvē, palīdzot noticēt labajam. Un atceries, pedējais vārds vienmēr ir līdzcietībai. Ja tā neatnāk, tatad vēl nav beigas.

Dievs nav kosmiskais mafins

Dievs ir labestība. Viņš nemaz nav tik briesmīgs. Tas vienkārši ir mīlošais saprāts, kas spējīgs mūsos iedvest dzīvību. Vai, kā izteicās lieliskā “Deteriorāta” (parodija par Maksa Ermana “Desideratu”) autors – “kosmiskais mafins”. Man šķiet, ka pats lieliskākais Dieva ikdienišķais apzīmējums ir – “ne es”.

Emersons rakstīja, ka laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš no dabas mācās kalpošanas sabiedrībai mākslu. Biežāk staigā, skaties sev apkārt.
Reiz no sava mācītaja dzirdēju, ka biti var noķert stikla burkā, pat neaiztaisot vāku. Bites vienkārši neskatās augšup, bet turpina lidot šurpu-turpu, skumji sitoties pret stiklu.

Tā kā izej uz ielas! Skaties augšup – debesīs! Lūk, arī viss noslēpums!

Ceļš mājup

Nu, un beigu beigās nāve. Numur divpadsmit.
Gan sajūsma gan šausmas.
Kad nomirst cilvēki, bez kuriem tu nespēj dzīvot, ir briesmīgi. Tu nekad neatkopsies no viņu zaudējuma, un neskatoties uz mūsu kultūras uzstadījumiem, nevajag arī. Mēs, kristieši skatāmies uz nāvi kā globālu adreses maiņu. Taču, lai kādai konfesijai tu piederētu, tavi tuvie cilvēki tavā sirdī dzīvos, ja vien tu pats tam nepretosies.

Kā teica Leonards Koens: “Plaisas ir it visā. Tā iekšā iekļūst gaisma.”

Tā mūsos iekļūst gaisma. Un tā mēs varam sajust, ka mūsu tuvie atkal iegūst dzīvi.

Daudziem cilvēkiem par mums ir milzīga vara. Dažkārt viņi liek mums smieties pat visnepiemērotākajā mirklī. Un tas ir brīnišķīgi. Bet viņu zaudējums tomēŗ var kļūt par visas dzīves lielākajām šausmām, kurā tu bez gala skumsti pēc mājām un nekādīgi nevari tur nokļūt.

Bēdu izdzīvošana, draugi, laiks un asaras tādā vai citādā mērā aizdziedēs tavu rētu. Asaras būs tas mitrums, kas tevi nomazgās un samērcēs zemi zem tavām kājām.

Zini, kādi bija pirmie Dieva vārdi, vēršoties pie Mozus? Viņš teica: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”, kaut gan viss liecina par gluži pretējo.

Grūti tam visam noticēt, taču tā ir vispatiesākā patiesība no visām man zināmajām: mūsu planēta arī ir apsolītā Zeme.

Kad tu kļūsi nedaudz vecāks (kā tava padevīgā kalpotāja), tu sapratīsi, ka nāve ir tāda pati Dieva dāvana kā piedzimšana. Par to nav ko lieki raizēties. Dari to, kas tev jādara.

Praktiski katra nāve ir kluss notikums savu tuvāko radinieku lokā. Tev nenāksies to darīt vienatnē. Tuvie cilvēki tev palīdzēs aiziet tur, kur reiz nonāksim mēs visi.

Kā rakstīja Ram Dass: “Kad viss nepieciešamais ir izdarīts un pateikts, mēs vienkārši pavadām viens otru mājās”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Nelūdz drošību

drosme1

Nekad nelūdz, lai tavā dzīvē nebūtu riska, nekad nelūdz drošību, tāpēc, ka, lūdzot to, tu lūdz nāvi.
Daudzi cilvēki ir nolēmuši dzīvot rāmi: drošībā, nekad neriskējot. Viņi nekad nekrīt grāvī un neuzrāpjas virsotnēs. Visa dzīve paiet pelēcībā bez krāsām, monotoni – bez virsotnēm un bezdibeņiem, bez naktīm un dienām. Viņi dzīvo blāvā pasaulē, kurā nav nekā spilgta – viņiem nekad nav varavīksnes. Viņi dzīvo pelēku dzīvi un pakāpeniski paši kļūst pelēki un viduvēji.
Visbīstamākais dzīvē ir uzrāpties dievišķā augstākajās virsotnēs un krist pašās tumšākajās elles dzīlēs: ceļo starp tām un ne no kā nebaidies. Pakāpeniski atnāks sapratne un pakāpeniski tu uzzināsi, ka tu neesi ne virotne ne dzelme, ne kalns un ne grava. Pakāpeniski tu uzzināsi, ka esi vērotājs, liecinieks.
Dažkārt tu uzrāpsies prāta virsotnē, dažkārt nolaidīsies aizā, bet vienmēr klātesošs būs kaut kas pārpasaulīgs – tikai vērojošs, kas apzinās notiekošo – un tas arī esi tu.

Tevī ir abas polaritātes, taču neviena no tām neesi tu – tu esi tornis, kas paceļas tām pāri. Virsotne vai aiza, paradīze vai elle, tu stāvi tālu no tām. Tu tikai vēro visu šo spēli – visu apziņas spēli.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Uz turieni ņemsim līdzi tikai to, ko nevar pataustīt

dzivi_saprast7

Var dzīvot bez ticības Dievam, var nopelnīt kaudzi naudas, var izbaudīt neskaitāmas baudas, var braukt uz Havaju salām, nopirkt jahtu, var nedzīvot, piemēram, Čeļabinskā, bet dzīvot Honolulu. Un dzīves jēga bez ticības Dievam nezudīs. Ne jau visiem ir svarīgi, kas notiek ar viņa Dvēseli.
Kādam dzīves jēga ir tajā, ka ir silti un ērti, un blakus guļ sieviete. Un tāds cilvēks visus, kas uzbāžas viņam ar šīm sarunām par Dvēseli, pasūta piecas mājas tālāk. Viņam neviens nerūp. Un man nerūp. Jo es esmu aizņemts. Es esmu aizņemts ar nāvi. Lūk, arī visa jēga.
Vienkārši kādā dzīves brīdī es sapratu, ka, gulšņājot uz dīvāna, un priecājoties par savu dzīvi, es tomēr nomiršu. Un ko es tur darīšu? Jā, ko es tur darīšu??? Tur “Mersedesa” nav, naudas nav, sievietes nav, bērnu nav, mazbērnu nav…. Mūsu Krājbanka atrodas debesīs. Mūžībā. Kā saka kabatzagļi – zārkā kabatu nav. Tur paņemsim tikai to, ko nevar pataustīt. Briesmīgi ir nevis nomirt, bet saprast, ka tu nepavisam neesi gatavs nāvei.

Pjotrs Mamonovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

No kā es baidos?

drosme10

Zini, es šorīt no rīta pamodos un, atskatījies uz savu dzīvi, padomāju: “Vai ir vērts man baidīties riskēt un darīt to, ko es patiešām vēlos darīt, nepievēršot uzmanību citu viedokļiem un kritikai? Nepievēršot uzmanību bailēm, kuras zīmē mans “gudrais prāts”, tā attālinot mani no manām vēlmēm?”
Nāve “notiek” ar simts cilvēkiem no simta – nevis ar deviņdesmit deviņiem no simta. Vai tās dēļ ir vērts pārdzīvot? Ja pienāks brīdis, kad tā pieklauvēs un teiks: “Nu, ko, ir laiks!”
Es domāju, ka briesmīgāk par to būs tad, ja tā pieklauvēs, bet es, atskatījies uz savu dzīvi, ļoti nožēlošu to, ka man bija dotas iespējas, bet es tās neizmantoju un neriskēju.
Ka es varēju pieiet meitenei un iepazīties, tomēr nobijos, ka viņa var mani “pasūtīt”. Ka es nepateicu saviem vecākiem, cik ļoti es viņus mīlu un negribu, ka viņi strīdās. Ka es nepametu darbu, kuru nemīlu un, kurš man nav interesants, un neuzsāku savu lietu.
Nožēlošu, ka maz ceļoju un nerūpējos par savu veselību. Un tā tālāk.
Tagad, kad man rodas jebkuras aizdomas, es uzdodu sev vienu jautājumu: “No kā es baidos?” un šaubu vairs nav.
Aleksejs Demidovs
Tulkoja: Ginta FS

Ieelpa – izelpa, elpo okeāns

baka3

Ieelpa
Izelpa
Lūk, arī visa dzīve

Pirms mēneša manam draugam nomira tēvs, bet pirms dažiem mēnešiem arī mēs savā ģimenē zaudējām tuvu radinieku.

Šodien, staigājot gar jūras krastu, es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju beigtu delfīnu, skaistu, bet jau mirušu ķermeni.

Cik daudz mūsu dzīvē ir zīmju un notikumu, kuros dzīve un nāve ir sajaukušās, kuros tās pulsē kā bāka mūsu pussalas pašā galā.

Tuvu cilvēku nāve man vienmēr ziņo par kaut ko svarīgu. Tā apstādina mani dzīves skrējienā. Kaut vai uz neilgu brīdi.

Pat tad, kad to gaidi, tā vienmēr ir pēkšņa. Tā, piemēram, mans radinieks ilgi slimoja, un bija skaidrs, kas notiks, taču, kad atskanēja zvans un man paziņoja, ka viss ir beidzies – tas bija pēkšņi.

Es nezinu, kā tas ir jums katram, droši vien dažādi, taču, kad es zaudēju tuvos, bez emocionālās reakcijas vēl kaut kur dziļi Dvēselē notiek apstāšanās. Tā nekādā veidā nav saistīta ar domām un emocijām. Tā ir dziļa eksistenciāla miera sajūta.

Tā ir ļoti līdzīga okeānam, kura virspusē trako vētra, bet dziļumā ir absolūts miers. Pārstāj būt svarīgi visi sīkumi, par kuriem iepriekš raizējies, pazūd trauksme un steiga, un nemiers par nākotni….

Paliek tikai neaptveramais dzīves noslēpums.

Man dzīvē bija periods, kad strādāju ar mirstošiem cilvēkiem – dažādiem – veciem un jauniem. Vienīgais, kas tos vienoja, bija “nāves spriedums” – diagnoze.

Protams, visi viņi ļoti dažādi pārdzīvoja tuvojošos notikumu. Kāds izgāja visas Kubleres-Rossas aprakstītās stadijas, kāds gāja savu, unikālo ceļu.

Tikšanas ar katru no šiem cilvēkiem bija man svarīga un es nekad viņus neaizmirsīšu.

Es atceros divpadsmitgadīgo meiteni, kura bija ļoti mierīga un gaiša.

Viņa man teica, ka nebaidās, ka viņai pat ir interesanti, kas notiks tālāk, ja, protams būs…

taču viņai ļoti žēl savu vecāku, un viņa nezin, kā viņiem būt, kā mierināt viņus. Jo šādā situācijā nomierināties nav iespējams.

Toreiz mēs ar viņu un viņas vecakiem norunājām, ka viņi pamēģinās vienkārši būt viens otram blakus – būt un neko īpašu negribēt ne viens no otra, ne katrs no sevis. Tas ir ļoti sarežģīti, jo ir jāieslēdz savu “neko negribēšanu” un gribēšanu – šo izmisīgo vēlēšanos dzīvot un vēlēšanos, lai tavs bērns turpinātu dzīvot. Nē, it nemaz nav vienkārši. Ar to visu ir ļoti grūti “vienkārši būt”.

Kā saka Rošī Džoana Halifaksa, no kuras es ļoti daudz mācos, mums būs vajadzīgs mīksts vēders un ciets mugurkauls – vienlaicīgi.

Mums nepieciešama prasme apskaut tuvos, piespiežot viņus pie sava mīkstā, neaizsargātā vēdera, dalot ar viņiem sāpes, bet līdztekus tam, mums vajadzīgs ciets, izturīgs mugurkauls, lai varetu pārciest visas ciešanas, nepazaudējoties.

Abas šīs prasmes ir jātrenē. Tās neatnāk nofiksētas, kā Dieva dotas, tās ir jāattīsta un, tās attīstīt var dažādos veidos.

Viens no svarīgākajiem notikumiem manā dzīvē bija manas vecmāmiņas nāve. Viņa man bija kā otrā mamma, un manā dzīvē ļoti daudz ko bija devusi. Pēdējos gados viņa daudz slimoja.

Man tad bija vairāk kā trīsdesmit gadu, es dzīvoju citā pilsētā, kas atradās tālu. Man bija sava ģimene, es daudz strādāju, tāpēc nevarēju pārāk bieži apciemot savus vecākus un vecmāmiņu, kura dzīvoja kopā ar viņiem.

Taču reiz naktī es pamodos un nolēmu, ka, viss, man obligāti pie viņas jāaizbrauc, es nevaru to atlikt. Es atbraucu un trīs dienas biju ar viņu kopā. Tās bjaj vienas no trīs svarīgākajām dienām manā mūžā. Mēs neko īpašu nedarījām, vienkārši stundām ilgi runājāmies par šo un to, vai klusējām.

Ceturtajā dienā vina nomira un nāves brīdī es turēju viņas galvu.

Visai ģimenei bija ļoti svarīgi, ka tajā brīdī mēs bijām kopā. Tas bija svarīgi maniem vecākiem, kuriem bija vajadzīgs atbalsts un, man šķiet, ka tas bija svarīgi arī manai vecmāmiņai.

Mums visiem toreiz bija vajadzīgs mīksts vēders, lai piespiestu tam viens otru, un stingrs mugurkauls, lai izturētu.

Es ne pārāk mīlu Karlosa Kastaņedas grāmatas, bet esmu viņam pateicīgs par šo slaveno metaforu: ka nāve ir tavs labākais draugs un pats svarīgākais skolotājs.

Tā māca būt atvērtam, būt nezinošam. Tā patiešām izlīdzina gan divpadsmitgadīīgo pusaudzi, trīsdesmitgadīgo vīrieti un astoņdesmitgadīgo sirmgalvi.

Mēs visi iekšēji apstājamies, izģērbjamies kaili šī neapjaušamā dzīves noslēpuma priekšā.

Zen filosofijā ir ļoti noderīgs jēdziens “jaunpienācēja prāts” – tā ir tāda apziņas īpšība, kad tu nepieķeries savām zināšanām par šo pasauli, kad tu, liekot roku uz sirds, atzīsti ka patiesībā tu neko nezini par šo noslēpumaino vietu, kurā esi nokļuvis. Un tāpēc nav ko kārpīties un vaigus piepūtušam tēlot, ka zini kaut kādu milzīgu patiesību un proti dzīvot.

Tad, lūk, personīgi mani tikšanās ar nāvi vienmēr aizsūta šajā apziņas stāvoklī – apstāšanās un atvērtība, dziļa nezināšana un tāds sāpīgs klusums.

Kad es zaudēju pavisam tuvos, man vienmēr bija ļoti svarīgi nepārcensties ar “stipro mugurkaulu”. Labāk uzmanību pievērst savam mīkstajam vēderam un sirdij.

Bēdas vajag atdot ķermenim. Tas zina, kā tās parciest. Ķermenis klusu raudās vai izmisīgi gaudos. Iespējams, ķermenim vajadzēs ilgi gulēt, bet, iespējams, ilgi, neapstājoties skriet.

Vai tā kā manam ķermenim, vajadzēja stundām ilgi staigāt pa bezgalīgo okeāna pludmali, kad nomira mans draugs.

Un vēl rituāli. Arī tie palīdz pārdzīvot un atlaist, tie palīdz izveidot kanālu, kur izpaust un atbrīvot bēdas.

Aizejiet uz baznīcu, ja jūtiet saikni ar to. ja nejūtiet, izdomājiet savu personīgo rituālu. Aizdedziet mājas svecīti, uztaisiet koka kuģīti un  palaidiet to upē, uzrakstiet vēstuli savam tuvajam aizgājējam, piesieniet to pie gaisa balona un palaidiet debesīs…

Šie visi rituāli nav ar neko sliktāki par tiem, kas baznīcā, pat, iespējams, labāki, jo nav formāli un nāk no sirds.

Bet, galvenais, nedot iespēju bēdām koncentrēties iekšienē, bet apzināti turpināt ceļu un izpaust tās.

Man palīdz meditācija, kad apsēžos ar seju pret sienu un ieskatos savās sajūtās un redzu, kā tās plūst un mainās un zem visām sajūtu straumēm guļ nebeidzams noslēpumu okeāns.

Ieelpa – izelpa – elpo okeāns.

Gaisma – tumsa – pulsē bāka mūsu pussalas galā.

Autors: Valērijs Verjaskins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

MĪLESTĪBA ir nāves un augšāmcelšanās pieredze

pasaka2

— Kāpēc jūs sakiet, ka mīlestība ir slimība?
— Es saku, ka mīlestība kļūst par slimību – vīrieša balss ieskanējās klusāk.
— Nu, labi. Kāpēc tā kļūst par slimību?
— Kā man jums to labāk paskaidrot….— vīrietis aizdomājās. — Atcerieties krievu pasakas, kuras beidzas ar vārdiem: “Es tajās kāzās biju, medalu dzēru…”
— Jā, protams.
— Kāds šķērslis tajās stāv galvenā varoņa priekšā?
— Nu, dažādi, — meitene saspringti centās koncentrēties. — Vienā Nemirstīgais Kaščejs, citā Pūķis Baisulis… vai kaut kāds cars-tirāns, ragana…
— Jūs uzskaitījāt šķēršļu simbolus, to mākslinieciskos veidolus. Bet kāda ir to dziļākā jēga?
— Es nezinu…
— Pasakā parasti galveno varoni sagaida pārdzimšana. Ārēji tā vienmēr notiek dažādi. Viņš, piemēram, bija cietsirdīgs un egoistisks, bet pasakas beigās kļuva labsirdīgs, uzmanīgs, maigs un atsaucīgs.
Dažkārt pārdzimšana ir acīmredzama. Piemēram. Ivans lec katlos ar aukstu vai verdošu ūdeni… Šķiet, viņam būtu jāaiziet bojā. Bet bojā iet tikai iepriekšējais Ivans – muļķis, bet piedzimst jaunais, īstais Ivans, Ivans-cara dēls.
Daudzās pasakās pārdzimšana tiek paradīta tēlaini. Galvenais varonis vai nu pārvēršas par kādu dzīvnieku, vai, gluži otrādi, gaida, kad pārvērtīsies atpakaļ par cilvēku. Un tas notiek ne tikai krievu pasakās. Līdzīgi sižeti redzēti visā pasaulē, pat reliģijās. Kaut vai, atceramies Ēģiptes dievu Ra vai Buddu, kuri pārdzimst savas apgaismības brīdī. Jēzus Kristus pārdzimst…
— Un, kāds tam sakars ar mīlestību? — varēja just, ka žurnāliste saspringst, viņa nenocietās un pārtrauca savu sarunu biedru.
— Mīlestība?… — vīrietis uz brīdi aizdomājās. — Tas ir kā nāve. Vai saprotiet? Cilvēks it kā zaudē, atdod sevi. Viņš it kā mirst, bet nenomirst. Viņš pārdzimst jaunai dzīvei. Mīlestība – tā ir nāves un augšāmcelšanās pieredze.
Autors: Anhels de Kuatjē
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu.

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS