Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

Tu paņemsi tikai to, ko esi devis

Kad tu nomirsi, neuztraucies par savu ķermeni… Tavi radinieki izdarīs visu, kas vajadzīgs:
– Viņi novilks tavu apģērbu;
– Viņi tevi nomazgās;
– Viņi tevi apģērbs:
– Viņi aizvedīs tevi no mājām un nogādās tavā jaunajā adresē.

Daudzi atnāks uz bērēm, lai tevi godinātu. Daudzi izmainīs savus plānus, palūgs brīvdienu darbā, lai varētu doties uz bērēm.
Tavs apģērbs, kuru tu valkāji tiks atdots, pārdots vai sadedzināts. Tavas grāmatas, spēles, kolekcijas un mantas piederēs citiem cilvēkiem…

Tevi aizstās tavā darbā. Kāds ar tādām pašām spējām, vai pat labākām, ieņems tavu vietu. Tavu īpašumu mantos tavi mantinieki.

Tavi labie draugi raudās vēl dažas stundas, vai dienas, bet pēc tam viņi atkal smiesies. Tavi mājdzīvnieki pieradīs pie jaunajiem saimniekiem. Tavas fotogrāfijas vēl kādu laiku karāsies pie sienas, bet pēc tam tiks noliktas skapī, bet vēlāk gulēs kādā kastē.
Kāds cits sēdēs uz tava dīvāna un skatīsies televizoru, kāds sēdēs pie tava ēdamgalda un ieturēs maltīti.

Tavās mājās dziļas bēdas ilgs nedēļu, mēnesi, gadu vai divus…

Pēc tam tu kļūsi tikai par atmiņām un tavs stāsts būs beidzies. Beidzies starp cilvēkiem, beidzies šeit, šajā pasaulē. Taču tas turpināsies jaunā realitatē… tavā pēcnāves dzīvē.

Tava zemes dzīve, kur tu kustējies savā ķermenī, kur piešķīri vērtību lietām, tam, kas tev šeit bija, zaudēs jēgu vai nozīmi.

Zudīs tava ķermeņa skaistums, vārds, uzvārds, īpašums, kredīti, ieņemamais amats, bankas konts, automašīna, māja, akadēmiskie tituli, trofejas, draugi, sievietes, vīrieši, bērni, ģimene…

Tavā jaunajā dzīvē tev vajadzīga būs vien tava DVĒSELE. Vienīgais, kas tev būs, tā būs tava DVĒSELE.
Tāpēc centies dzīvot pilnvērtīgi un būt laimīgs, kamēr esi šeit, jo kā Svētais Asīzes Francisks teica: “Tu nepaņemsi no šejienes to, kas tev pieder. Tu paņemsi tikai to, ko esi devis”!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr sirds pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi

Mandatory Credit: Photo by MARIO TORRISI/AP/REX/Shutterstock (7374571a) South African heart transplant pioneer Dr. Christiaan Barnard during a lecture, to doctors, interns and students at Romes newest Catholic Hospital. The lecture was given at the request of Pope Paul VI, who received Dr. Barnard in a private audience in the Vatican Jan. 29 ROME PROF. BARNARD, ROME, Italy

Ārsts Kristians Bernards bija pirmais, kurš veica sirds transplantāciju neārstējami slimam pacientam.

Ar jauno sirdi pacients nodzīvoja 18 dienas. Viņš nomira no pneimonijas, kuru izraisīja speciālās zāles. Un skauģi vainoja ārstu. Stulba ideja pārstādīt sirdi. Nekas nesanāks. Pacients ir miris.

Taču ārsts Bernards turpināja operēt. Un pēc tam viņa izglābtais pacients nodzīvoja 24 gadus. Bet pati sirds transplantācija kļuva par ikdienu veicamu operāciju, kaut arī ļoti sarežģītu. Ārsts Bernards atklāja ceļu caur upi, kas pilna krokodiliem.

Tā viņš tēlaini rakstīja par mazo iespēju izglābties: lai izglābtos no saniknota lauvas, nākas lēkt upē ar krokodiliem. Tā ir iespēja. Un arī sirds transplantācija ir iespēja. Tāpēc, ka citas iespējas izdzīvot vienkārši nav.

Viņš bija gaišs un savdabīgs cilvēks. Sākumā eksperimentēja uz dzīvniekiem; tajos laikos tā bija normāla prakse. Tad arī pret cilvēkiem izturējās nežēlīgi – ārsts dzīvoja Āfrikā.

Bet pēc tam viņš sāka aizsargāt dzīvniekus; viņš organizēja dabas rezervātu netālu no savām mājām Dienvidāfrikas Republikā. Un sāka cīnīties par cilvēku vienlīdzību. Un, protams, tā ieguva daudz ienaidnieku.
Un arī šajā sakarā viņš izteicās: “gribi spēlēt pieaugušo spēles – gatavojies tam, ka saņemsi zilumus!”

Viņš vienmēr izteicās atklāti un brīvi. Un daudziem tas nepatika. Viņš arī nebija nekāds svētais; trīs reizes oficiāli precējies. Viņam ļoti patika skaistas sievietes. Reiz viņam bija pat kaislīgs romāns ar kādu kinozvaigzni.

Bet tajā pat laikā viņš no sirds teica: laulībā ir jācenšas būt uzticīgam. Pielikt tam visas pūles.

Bet par Nobela prēmiju viņš teica: es labāk izvēlētos skaistu sievieti. Skaista sieviete ir labāk kā Nobela prēmija.

Viņam pārmeta to, ka ārsts mīl saviesīgus pasākumus, jautrību, krāšņu dzīvi. Un viņš patiešām to mīlēja, – un nemaz necentas to liekulīgi slēpt. Viņš ļoti daudz strādāja un labi atpūtās, saņemot pelnītus aplausus.

Dzīvoja ar prieku, – tieši tā, kā sirds lika…

Viņš bija brīnišķīgs ārsts un cilvēces labvēlis. Pateicoties viņa entuziasmam tika glābtas simtiem un tūkstošiem dzīvību. Pateicoties viņa ārstniecības metodēm nāvei nolemtie palika dzīvi un varēja mīlēt, strādāt, dzemdēt bērnus, priecāties un smieties…

Šis ārsts jo īpaši rekomendēja smieties. Smieties biežāk. Smiekli dāvā spēku dzīvei. Dažkārt dzīve ir tik nepanesama, ka labāk par to pasmieties. Un jūsu sirds paliks dzīva…

Viņš rekomendēja daudzas dīvainas lietas. Viņš noliedza mokošas diētas. Viņs neaizliedza alkoholu nelielos daudzumos. Un deva padomu vienkārši dzīvot. Dzīvot, kamēr pukst sirds. Un nenomocīt sevi ar aizliegumiem, drūmām domām un bailēm. Dzīve ir pieaugušo spēle. Un zilumi ir neizbēgami…

Ēdiet mēreni, bet neaizliedziet sev to, ko ļoti kārojas. Smejieties! Tas ir daudz labāk, kā būt drūmam. Mīliet. Tas ir tik brīnumskaisti – mīlēt. Un pacentieties nenodarīt sāpes dzīvniekiem un tiem, kuri jums dārgi. Tas ir ļoti veselīgi jūsu sirdij, – tā teica ārsts Bernards.

… Viņš nomira 78 gadu vecumā ar sirdi. Un skauģi runāja: kāda likteņa ironija! Ārsts, kurš ārstēja sirdis nomira no sirdstriekas!

Bet ārsts Bernards jau iepriekš bija viņiem atbildējis. Arī nāve ir ārstēšana, kad normāla, laba dzīve ir beigusies. Kad sākas mocības, kuras nav iespējams pārtraukt, mūs ārstē ar nāvi. Un tas ir labi un normāli. Tā pasaulē iekārtots.

Ārsts bija mācītāja dēls, – un ieminējās, ka nāve ir kaut kas līdzīgs operācijai, kad tiek izgriezts slimais orgāns. Slimais ķermenis. Kas tālāk būs, mēs pagaidām nezinām, pareizi? Tikai nojaušam. Droši vien būs jauna dzīve…

Bet pagaidām ir jādzīvo un nevajag mocīt savu sirdi ar drūmām pārdomām un satraukumiem.

✅ Nevajag mocīt sevi ar aizliegumiem un mērdēt badā.

✅ Nevajag baidīties no stresiem – tie ir neizbēgama dzīves sastavdaļa. Smieties biežāk, pat tad, ja ir grūti.

✅ Mīlēt. Noteikti vajag mīlēt gan ar dvēseli gan miesu.

✅ Un censties nenodarīt sāpes citiem. Tāpēc, ka visiem mēdz būt ļoti sāpīgi. Ne tikai mums…

Bet 78 gadi ir labs vecums galvenajai operācijai. Tā teiktu kardioķirurgs Bernards, kurš bija pretrunīgs, sarežģīts cilvēks, kurš arī kļūdījās. Dzīvs cilvēks. Un viņš ļoti daudz zināja par cilvēka sirdi. Par dzīvu pukstošu sirdi. Tā nav mūžīga. Taču, kamēr tā pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: Christiaan Barnard

Sarunas ar Dievu

sajutas7

Kāda meitene palūdza mācītājam, lai tas atnāk un palūdzas par viņas slimo, uz gultas gulošo tēvu. Ienācis istabā, mācītājs ieraudzīja krēslu pie slimā gultas un nodomāja, ka viņa atnākšanai cilvēki ir gatavojušies.

– Jūs mani gaidījāt? – jautāja mācītājs.

– Nē, kas jūs esat? – jautāja slimais vīrs.

– Es esmu mācītājs. Jūsu meita man palūdza noskaitīt lūgšanas par jūsu veselību. Kad ieraudzīju tukšu krēslu blakus jūsu gultai, es sapratu, ka jūs mani gaidījāt.

– Ak, jā, krēsls… – domīgi novilka slimais vīrs un turpināja: – Es nevienam par to neesmu stāstījis… Visu savu apzināto dzīvi es esmu gājis baznīcā un pastāvīgi tur dzirdējis to, ka lūgšanas jāskaita regulāri, ka lūgšanas ir svētīgas, ka tās sasilda cilvēka sirdi. Taču tās visas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es nespēju tās atcerēties. Iespējams, tāpēc, ka tās mani neaizķēra. Un pēc tam es pārstāju lūgties.

Un tikai pirms pāris gadiem kāds labs draugs man teica, ka lūgšanas – tā ir vienkārša saruna ar Dievu. Viņš parekomendēja man apsēsties uz viena krēsla, bet uz otra iedomāties, ka sēž Dievs. Viņš taču teica: “Es esmu ar jums līdz pat gadsimta beigām”. “Bet pēc tam stāsti viņam visu, kas tevi satrauc un klausies uzmanīgi, kā tagad klausies manī”, – teica draugs. Es pamēģināju un man tas tik ļoti iepatikās, ka es katru dienu pa divām stundām sāku to darīt. Taču es to darīju tā, lai to neredz mana meita, savādāk viņa padomātu, ka esmu traks.

Mācītājs bija ļoti priecīgs, dzirdot šo stāstu, un lūdza, lai slimais vīrs turpina šīs sarunas ar Dievu. Pēc tam noskaitīja lūgšanas, svētīja sirdzēju un aizgāja. Pēc pāris dienām slimā vīra meita atkal atnāca pie mācītaja un teica, ka viņas tēvs ir miris. Mācītājs jautāja:

– Kā jūsu tēvs aizgāja?

– Pulkstens bija divi dienā, kad tēvs mani pasauca. Viņš teica, ka ļoti stipri mani mīl un noskūpstīja. Es aizgāju uz veikalu, bet, kad atgriezos, viņš vairs neelpoja. Taču kaut kas viņa nāvē man šķita dīvains. Pēdējās savas dzīves minūtēs, viņš, acīmredzot, sakopoja visus savus spēkus, piecēlās no spilveniem un pievirzījās pie krēsla, kas stāvēja viņam pie gultas, un uzlika uz tā galvu. Tieši tā guļam, es viņu arī atradu. Kā jūs domājat, ko tas varētu nozīmēt?

– Dod Dievs katram tā aiziet, – atbildēja mācītājs, slaukot asaras. – Krēsls nebija tukšs.

Autors nezināms.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz tas viss beigsies

89972819_1393733930830768_1064956399676555264_n

“Šī dzīve vienmēr beidzas negaidīti, nekad nesanāk būt gatavam šim mirklim…

Šajā mirklī mēs zaudējam visu: īpašumus, statusu, tuvos, mīļos cilvēkus… Mēs paliekam vieni ar sevi un savu sirdi. Tāpēc, ka tā ir vienīgā, kas būs ar mums arī tālāk…

Attiecības, lai cik brīnišķīgas bijušas, – beigsies… Un, ja pirmais aizies partneris, mums nāksies izdzīvot bēdas, pārkārtot savu dzīvi, transformēt to un sevi… Dzīvot tālāk kādu laiku… Bet pēc tam arī doties nezināmajā…

Lai kā mēs cenšamies, viss beidzas… Un, kā rāda dzīve, – tas vienmēr notiek negaidīti, kad vēl cilvēks būtu varējis daudz ko izdarīt, bija tik daudz plānu…

Sev līdzi mēs nepaņemsim neko! Neko un nevienu! Patiesības mirklis paredz vientulību. Dialogu ar Dievu vienatnē. Neviens un nekas to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā tērējam šo dzīvi? Vai mēs radām kaut ko skaistu un vertīgu, vai nedomājot vienkārši sadedzinām to?… Krājam materiālo, vai domājam par to dienu, kad visam materiālajam vairs nebūs nekādas nozīmes?

Reiz tas viss beigsies… Tas, pie kā esam pieraduši…. Mums nevajadzēs no rīta celties, iet uz darbu, gatavot ēdienu, uzkopt māju…. Mēs vairs nesatiksim savus tuvos, kuri tik daudz mums nozīmē: vīru, bērnus, vecākus, draugus… Vai mēs vēl satiksimies? Varbūt, – jā, bet varbūt – arī nē…. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam cita tišanās.
Pazudīš arī viss pārējais, ko mēs tik ļoti mīlam: šokolāde, ziedi, jūra, ceļojumi, omulīga māja ar skaistiem aizkariem, telefons, internets…. Viss pazudīs bez pēdām…

Un vienīgais, kam tad būs nozīme, – mūsu Dvēseles kvalitātei, tās tīrībai un spējai mīlēt… Mūsu prasmei dzirdēt Viņas balsi, kas palīdz mums veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, un attiecības pašiem ar sevi…

Kā iemacīties mīlēt vienatnē? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un kļūt īstam?

Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams…

Mūsu attiecības kalpo kā sagatavošanās posms šai Dienai. Kad neko nenoslēpsi. Kad no sevis nekur neaizbēgsi… Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis…
Te nevienu neapmānīsi, nenopirksi vēlamo un nesanāks par kaut ko vienoties – pat ne ar varu…

Reiz tas viss beigsies…

Un to ir vērts atcerēties jau TAGAD, kamēr vēl esam Šeit!
Kamēr vien varam izmainīt mūsu stāsta finālu šajā ķermenī…”

Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Anne Lamott: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt»

Anne Lamott

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma

Dažas dienas pirms savas 61 dzimšanas dienas Anne Lamott nolēma pierakstīt uz papīra tās mācību stundas, kuras bija saņēmusi savas rakstnieces un radošās dzīves aktīvistes darbības ilgajos gados.

Un šajā savā vēstījumā viņa stāsta par to, kā būt cilvēkam, kurš dzīvo tik ļoti samudžinātā, skaistā un emocionālā pasaulē, un piedāvā saviem lasītājiem izturēties pret savu dzīvi, ģimeni, radošumu, nāvi un Dievu ar dzīvi apliecinošu viedumu un humoru.

Anne Lamott ir amerikāņu rakstniece, politiskā aktīviste un sabiedriskā darbiniece. Viņas grāmatas ir pilnas pašironiska humora, savā ziņā tās ir autobiogrāfiskas un runā par tādām tēmām kā alkoholisms, vientuļās mātes dzīve, depresija un kristietība.

“Es dzīvoju kopā ar patstāvīgu mazdēlu, viņš guļ netālu no manis. Dažkārt knapi pamodies, viņš iesaucas: “Zini, ko? Tā taču var būt manas dzīves labākā diena!” Taču gadās arī tā, ka nakts vidū viņš drebošā balstiņā jautā: “Vecmāmiņ, vai tiesa, ka tu reiz saslimsi un nomirsi?”

Man šķiet, ka tas brīnišķīgi demonstrē to, ka iekšējā pasaule ir kā soļanka, kas gatavota no priecīgam gaidām un dvēseli stindzinošām bailēm. Tāpat kā mums visiem.

Tā kā līdz savai 61jai dzimšanas dienai es nolēmu sastādīt pēc iespējas detalizētāku sarakstu ar lietām, kas manī neizraisa ne pirmo ne otro. Šodien informācijas plūsmā ir ļoti maz patiesā, tā kā ir labi, ja krājumos ir kaut dažas neapstrīdamas patiesības.

Viena no tām – man jau sen vairs nav 47, kaut gan tieši tik gadus es savas domas sev pierakstu un tā arī jūtos.

Mans draugs Pols sava septītā gadu desmita beigās bieži atkārtoja, ka jūtas kā jauns cilvēks, ar kuru vienkārši kaut kas nedaudz ir ne tā. Mūsu patiesā būtība nepakļaujas laikam un telpai, bet, ieskatoties dokumentos, es allaž varu pārliecināties par to, ka esmu dzimusi 1954. gadā, kaut gan mans iekšējais “es” nenoveco un neviens vecums, no kura es it kā jau esmu izgājusi, nav mani pametis. Tie vienmēr ir ar mani. Tieši tagad man ir gan 20, gan 30, gan 50 – tieši tik, cik jebkad ir bijis. Tāpat kā tev.

Es bieži satieku skumjus un nospiestus cilvēkus, kuri bez mitas uzdod man jautājumus: kas ir patiesība, kas – meli? Tāpēc es ceru, ka šis mans saraksts būs vērtīgs tiem, kuri ir tuvu izmisumam un palīdzēs sastādīt kaut nelielu darbības plānu.

Ikviena patiesība ir paradoksāla

Pirmā un pati uzticamākā patiesība: ikviena patiesība ir paradoksāla. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un brīnišķīga dāvana un tajā pat laikā – neciešams sods. Visbriesmīgākā kombinācija jutīgu Dvēseļu īpašniekiem. Šajā pasaulē ir tik daudz smaguma un dīvainību, ka dažkārt aizdomājies: vai tik tas nav joks? Te kopā ir saausti dvēseli plosoši skaistums un labestība, briesmīga nabadzība, plūdi un zīdaiņi, pinnes un Mocarta mūzika. Ne pati ideālākā sistēma.

Pārstartēšanās likums

Praktiski jebkura lieta atsāks darboties, ja to pārstartēs – izslēgs to uz dažam minūtēm. Un tas pats attiecas arī uz mums.

Meklē iekšpusē

Gandrīz viss, kas var tevi padarīt laimīgu uz ilgu laiku, atrodas tikai iekšpusē.

Izņēmums: ja tu stāvi rindā pēc donora orgāna. Nav iespējams nopirkt vai nopelnīt mierinājumu, nevar uz randiņu uzaicināt veselīgu pašvērtējumu. Tā ir pati pretīgākā patiesība, personīgi mani tā tracina. Bet viss svarīgākais patiešām tiek sasniegts ar iekšējā darba palīdzību un mēs nevaram to veikt kāda cita vietā, lai cik ļoti mēs viņu mīlētu.

Cita cilvēka dvēseles miers mums nepakļaijas. Un tev ir jāatrod savs paša ceļš un savas personīgās atbildes uz svarīgajiem jautājumiem.

Kad tavs jau pieaugušais bērns sāk savu varoņa ceļu, tu nevari būt viņam blakus ar saules aizsargkrēmu un higiēnisko lūpu krāsu rokā. Tev jāvar viņš atlaist, kaut vai aiz cieņas pret viņu. Bet, ja tas attiecas uz vēl kādu citu cilvēku, tad, visticamākais, tev nav ne mazākās saprašanas, kā palīdzēt.

Mūsu palīdziba, kā likums, ir bezjēdzīga, bet bieži vien absolūti kaitīga.

Bieži vien aiz vēlmes palīdzēt slēpjas vēlme kontrolēt. Tā kā, apstājies, pietiek palīdzēt. Dod kaut vienam iespēju paslēpties no tavas labdarības.

Radikāla sevis pieņemšana

Katrs no mums ir savulaik “aptaisījies”, salauzts, pats sev apnicis un pārbijies personāžs. Pat tas, kuram no ārienes viss ir labi. Tu neticēsi, ja uzzināsi, cik līdzīgas tavējām ir citu cilvēku problēmas. Tā kā pacenties nesalīdzināt savas iekšējās sajūtas ar to, ko rāda tev citi. Tas tev patiesi nenāks par labu.

Un vēl: tu nevari nevienu izglābt, izlabot vai piespiest «izbeigt».

Kas lika man pārstāt lietot alkoholu un narkotikas pirms 30 gadiem? Katastrofāli pasliktinājās mana uzvedība, domas juka, pinās un muka. Tad es vērsos pēc palīdzības pie Augstākajiem spēkiem. Ir versija, ka vārds “Dievs” atšifrējas kā “izmisuma dāvana” (G-O-D, Gift of Desperation).

Protams, var jau izteikties mazāk augstos toņos: beigās es degradējos daudz ātrāk, kā spēju pazemināt prasības pret sevi. Var teikt, ka:

Es atnācu pie Dieva, kad vairs citu labu ideju nebija atlicis.

Visi centieni izlabot, pasargāt kādu ir veltīga laika tērēšana. Bet radikāla sevis pieņemšana – tas ir kvants, kuru tu sāksi izstarot kā svaigu gaisu atmosfērā. Tici, tā ir pati vērtīgākā dāvana pasaulei.

Bet, ja  kāds tevi apvainos augstprātība un egoismā, vienkārši noslēpumaini kā Mona Liza pasmaidi un pagatavo jums abiem tasi aromātiskas tējas.

Atbildēt ar mīlestību uz visām pat pašām stulbākajām, netālredzīgākajām, kaprīzākajām un nepatīkamākajām cilvēku dabas izpausmēm, nozīmē būt ar vieņiem kā vienai ģimenei. Tas ir pirmais solis uz mieru visā pasaulē.

Šokolādei jābūt garšīgai

Šokolāde ar 75% kakao sastāvā nav ēdama. Labākais veids, kā to izmantot – nolikt tās gabaliņu kā ēsmu čūskām. Vai arī pabāzt zem grīļīga ķeblīša kājas.

Briesmīgie melnraksti

Rakstniecība.
Absolūti visiem rakstniekiem, kurus tu zini, pirmie melnraksti sanāk vienkārši pretīgi. Noslēpums ir tajā, ka to pēcpuses ir piekaltas darba krēslam. Tā, iespējams, ir vienīgā atšķirība starp tevi un viņiem. Viņi atlicina tam laiku. Viņi dod sev solījumu un tur to. Viņiem tas ir goda jautājums. Viņi sēstās un laiž notikumus caur sevi – soli pa solim, dienu aiz dienas.

Kad mans vecākais brālis gāja ceturtajā klasē, viņam bija jāraksta kontroldarbs par putnu sugām, kuram viņš pat nesāka gatavoties. Tad tēvs apsēdās blakus ar Audubona grāmatu klēpī (Džons Džeims Audubons  – amerikāņu naturālists, ornitologs un mākslinieks-animālists, darba “Amerikas putni” autors) un teica: “”Nesteidzies, vienkārši izlasi par pelikānu, pēc tam izstāsti to saviem vārdiem. Pēc tam izlasi par zīlīti un pastāsti, ko tu par viņu uzzināji. Bet pēc tam – par zosīm.”

Tie arī ir divi galvenie rakstniecības principi: putns aiz putna un pa īstam briesmīgi melnraksti.

Bet, ja tu zini, ar ko sākt, atceries: katrs notikums, kas noticis tavā dzīvē, pieder tikai tev un tikai tu to varēsi pastāstīt. Starp citu, ja cilvēki vēlās, lai tu ar viņiem savā grāmatā apietos maigāk, pasaki, ka tad viņiem vajadzēja labāk uzvesties.

Atceries, ka būs briesmīgi, ja reiz tu pamodīsies un sapratīsi, ka tā arī neuzrakstīji neko no tā, kas glabājās tavā sirdī, – tavi stāsti, atmiņas, idejas un dziesmas, tava patiesība, tavi dzīves uzskati. Galu galā tas ir tas viss, ko tu vari piedāvat citiem, un tas ir iemesls, pateicoties kuram tu piedzimi.

Iznīcinoša veiksme

Grāmatu publicēsana un radošie panākumi traumēs tevi. Pēc tiem ir jāatkopjas. Veiksme ir iznīcinājusi tikpat daudz autorus, cik tās neesamība. Tu pat iedomāties nevari, cik ciešanu tā tev sagadās, kā tā centīsies izmainīt tevi un sagraut.

Personīgi es neesmu sastapusi sliktākus un grēcīgākus cilvēkus par slavenu bestselleru autoriem-vīriešiem.

Bet, atgriežoties pie pirmā punkta, tajā pat laikā publikācijas ir vienkārši lieliski: lūk, tavas domas ir nodrukātas uz tipogrāfijas papīra, tavus stāstus lasa un stāsta draugiem. Tikai pacenties, lūdzu, atbrīvoties no ilūzijām, ka grāmatas izdošana tevi kaut kadā merā dziedinās, uzliks plāksteri dvēseles rētām.

Turot rokās svaigi nodrukātu savu darbu, tu neizdziedināsies no savām sāpēm. Taču tu vari reiz nonākt pie tā, ja turpināsi rakstīt, dziedāt korī vai spēlēt kantrī. Brīvajā laikā strādāsi par brīvprātīgo krāsotāju. Vērosi putnus. Kopsi vecus, slimus suņus, par kuriem vairs nav kam parūpēties.

Smags darbs

Ģimene.
Ģimene ir smags, smags darbs, pat tad, kad tavi radinieki ir brīnišķīgi cilvēki. Atkal, skaties pirmo punktu. Ja ģimenes saietā tu jūti, ka esi gatavs nogalināt sevi vai savu tuvāko, pacenties atcerēties, ka ikviena no mums ieņemšana un piedzimšana ir patiess brīnums.

Dzīve ir PIEDOŠANAS SKOLA. Apmācību var sākt, pirmkārt, piedodot sev, bet pēc tam pakāpeniski viss turpināsies ar radiem pie viesību galda. Tur šo svarīgo iekšējo darbu var izdarīt, neizrāpjoties no savām mājas biksēm.

Kad Viljams Bleiks uzrakstīja, ka “mēs visi esam šeit atsūtīti, lai acis pierastu pie mīlestības stariem”, viņš varēja nezināt, ka šī darba vērtīgākā daļa būs saistīta tieši ar tavu ģimeni. Pat tad, ja no viena vien skatiena uz saviem radiniekiem tev gribas kā bultai mesties ārā no istabas, saucot pēc palīdzības,  nepadodies, tev viss sanāks. Strādā kā pelnrušķīte un rezultāts tevi pārsteigs.

Pareizs uzturs

Ēdiens.

Centies nedaudz labāk. Domaju, ka tu saproti, par ko es runāju.
Rēgs vārdā Līdzcietība.
Līdzcietība ir metafizisks piesūcinošās eļļas analogs, kas spējīgs aizpildīt visas plaisas, mūsu dvēseliskais glābšanas riņķis. Galvenais tās paradokss ir tajā, ka Dievs mīl gan Henriju Kisindžeru gan Vladimiru Putinu un mani arī tik stipri, kā tavu nupat dzimušo mazdēlu.
Kā gribi, tā saproti.

Žēlsirdības akts var mūs izmainīt no iekšienes, izdziedināt, izpirkt visus dzīves grūtumus.
Kā divos vārdos aprakstīt tā darbības principus?

Pasauc palīgā un piesprādzējies stiprāk. Žēlsirdība tevi sasniegs momentā, taču ar tās palīdzību tu veiksi ceļojumu no viena savas dzīves punkta uz otru. Diemžēl tā neatnāks labestīga spociņa vārdā Kaspers paskatā, bet iezvanīsies telefons vai pienāks vēstule… un pēkšņi, visam par spīti, pie tevis atgriezīsies dzīvinošā pašironijas sajūta.

SMIEKLI – tā ir svētuma ogļskāba forma. Ieelpu pēc ieelpas atriež mūs dzīvē, palīdzot noticēt labajam. Un atceries, pedējais vārds vienmēr ir līdzcietībai. Ja tā neatnāk, tatad vēl nav beigas.

Dievs nav kosmiskais mafins

Dievs ir labestība. Viņš nemaz nav tik briesmīgs. Tas vienkārši ir mīlošais saprāts, kas spējīgs mūsos iedvest dzīvību. Vai, kā izteicās lieliskā “Deteriorāta” (parodija par Maksa Ermana “Desideratu”) autors – “kosmiskais mafins”. Man šķiet, ka pats lieliskākais Dieva ikdienišķais apzīmējums ir – “ne es”.

Emersons rakstīja, ka laimīgākais cilvēks pasaulē ir tas, kurš no dabas mācās kalpošanas sabiedrībai mākslu. Biežāk staigā, skaties sev apkārt.
Reiz no sava mācītaja dzirdēju, ka biti var noķert stikla burkā, pat neaiztaisot vāku. Bites vienkārši neskatās augšup, bet turpina lidot šurpu-turpu, skumji sitoties pret stiklu.

Tā kā izej uz ielas! Skaties augšup – debesīs! Lūk, arī viss noslēpums!

Ceļš mājup

Nu, un beigu beigās nāve. Numur divpadsmit.
Gan sajūsma gan šausmas.
Kad nomirst cilvēki, bez kuriem tu nespēj dzīvot, ir briesmīgi. Tu nekad neatkopsies no viņu zaudējuma, un neskatoties uz mūsu kultūras uzstadījumiem, nevajag arī. Mēs, kristieši skatāmies uz nāvi kā globālu adreses maiņu. Taču, lai kādai konfesijai tu piederētu, tavi tuvie cilvēki tavā sirdī dzīvos, ja vien tu pats tam nepretosies.

Kā teica Leonards Koens: “Plaisas ir it visā. Tā iekšā iekļūst gaisma.”

Tā mūsos iekļūst gaisma. Un tā mēs varam sajust, ka mūsu tuvie atkal iegūst dzīvi.

Daudziem cilvēkiem par mums ir milzīga vara. Dažkārt viņi liek mums smieties pat visnepiemērotākajā mirklī. Un tas ir brīnišķīgi. Bet viņu zaudējums tomēŗ var kļūt par visas dzīves lielākajām šausmām, kurā tu bez gala skumsti pēc mājām un nekādīgi nevari tur nokļūt.

Bēdu izdzīvošana, draugi, laiks un asaras tādā vai citādā mērā aizdziedēs tavu rētu. Asaras būs tas mitrums, kas tevi nomazgās un samērcēs zemi zem tavām kājām.

Zini, kādi bija pirmie Dieva vārdi, vēršoties pie Mozus? Viņš teica: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme”, kaut gan viss liecina par gluži pretējo.

Grūti tam visam noticēt, taču tā ir vispatiesākā patiesība no visām man zināmajām: mūsu planēta arī ir apsolītā Zeme.

Kad tu kļūsi nedaudz vecāks (kā tava padevīgā kalpotāja), tu sapratīsi, ka nāve ir tāda pati Dieva dāvana kā piedzimšana. Par to nav ko lieki raizēties. Dari to, kas tev jādara.

Praktiski katra nāve ir kluss notikums savu tuvāko radinieku lokā. Tev nenāksies to darīt vienatnē. Tuvie cilvēki tev palīdzēs aiziet tur, kur reiz nonāksim mēs visi.

Kā rakstīja Ram Dass: “Kad viss nepieciešamais ir izdarīts un pateikts, mēs vienkārši pavadām viens otru mājās”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nelūdz drošību

drosme1

Nekad nelūdz, lai tavā dzīvē nebūtu riska, nekad nelūdz drošību, tāpēc, ka, lūdzot to, tu lūdz nāvi.
Daudzi cilvēki ir nolēmuši dzīvot rāmi: drošībā, nekad neriskējot. Viņi nekad nekrīt grāvī un neuzrāpjas virsotnēs. Visa dzīve paiet pelēcībā bez krāsām, monotoni – bez virsotnēm un bezdibeņiem, bez naktīm un dienām. Viņi dzīvo blāvā pasaulē, kurā nav nekā spilgta – viņiem nekad nav varavīksnes. Viņi dzīvo pelēku dzīvi un pakāpeniski paši kļūst pelēki un viduvēji.
Visbīstamākais dzīvē ir uzrāpties dievišķā augstākajās virsotnēs un krist pašās tumšākajās elles dzīlēs: ceļo starp tām un ne no kā nebaidies. Pakāpeniski atnāks sapratne un pakāpeniski tu uzzināsi, ka tu neesi ne virotne ne dzelme, ne kalns un ne grava. Pakāpeniski tu uzzināsi, ka esi vērotājs, liecinieks.
Dažkārt tu uzrāpsies prāta virsotnē, dažkārt nolaidīsies aizā, bet vienmēr klātesošs būs kaut kas pārpasaulīgs – tikai vērojošs, kas apzinās notiekošo – un tas arī esi tu.

Tevī ir abas polaritātes, taču neviena no tām neesi tu – tu esi tornis, kas paceļas tām pāri. Virsotne vai aiza, paradīze vai elle, tu stāvi tālu no tām. Tu tikai vēro visu šo spēli – visu apziņas spēli.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Uz turieni ņemsim līdzi tikai to, ko nevar pataustīt

dzivi_saprast7

Var dzīvot bez ticības Dievam, var nopelnīt kaudzi naudas, var izbaudīt neskaitāmas baudas, var braukt uz Havaju salām, nopirkt jahtu, var nedzīvot, piemēram, Čeļabinskā, bet dzīvot Honolulu. Un dzīves jēga bez ticības Dievam nezudīs. Ne jau visiem ir svarīgi, kas notiek ar viņa Dvēseli.
Kādam dzīves jēga ir tajā, ka ir silti un ērti, un blakus guļ sieviete. Un tāds cilvēks visus, kas uzbāžas viņam ar šīm sarunām par Dvēseli, pasūta piecas mājas tālāk. Viņam neviens nerūp. Un man nerūp. Jo es esmu aizņemts. Es esmu aizņemts ar nāvi. Lūk, arī visa jēga.
Vienkārši kādā dzīves brīdī es sapratu, ka, gulšņājot uz dīvāna, un priecājoties par savu dzīvi, es tomēr nomiršu. Un ko es tur darīšu? Jā, ko es tur darīšu??? Tur “Mersedesa” nav, naudas nav, sievietes nav, bērnu nav, mazbērnu nav…. Mūsu Krājbanka atrodas debesīs. Mūžībā. Kā saka kabatzagļi – zārkā kabatu nav. Tur paņemsim tikai to, ko nevar pataustīt. Briesmīgi ir nevis nomirt, bet saprast, ka tu nepavisam neesi gatavs nāvei.

Pjotrs Mamonovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

No kā es baidos?

drosme10

Zini, es šorīt no rīta pamodos un, atskatījies uz savu dzīvi, padomāju: “Vai ir vērts man baidīties riskēt un darīt to, ko es patiešām vēlos darīt, nepievēršot uzmanību citu viedokļiem un kritikai? Nepievēršot uzmanību bailēm, kuras zīmē mans “gudrais prāts”, tā attālinot mani no manām vēlmēm?”
Nāve “notiek” ar simts cilvēkiem no simta – nevis ar deviņdesmit deviņiem no simta. Vai tās dēļ ir vērts pārdzīvot? Ja pienāks brīdis, kad tā pieklauvēs un teiks: “Nu, ko, ir laiks!”
Es domāju, ka briesmīgāk par to būs tad, ja tā pieklauvēs, bet es, atskatījies uz savu dzīvi, ļoti nožēlošu to, ka man bija dotas iespējas, bet es tās neizmantoju un neriskēju.
Ka es varēju pieiet meitenei un iepazīties, tomēr nobijos, ka viņa var mani “pasūtīt”. Ka es nepateicu saviem vecākiem, cik ļoti es viņus mīlu un negribu, ka viņi strīdās. Ka es nepametu darbu, kuru nemīlu un, kurš man nav interesants, un neuzsāku savu lietu.
Nožēlošu, ka maz ceļoju un nerūpējos par savu veselību. Un tā tālāk.
Tagad, kad man rodas jebkuras aizdomas, es uzdodu sev vienu jautājumu: “No kā es baidos?” un šaubu vairs nav.
Aleksejs Demidovs
Tulkoja: Ginta FS