Nākotnes patiesības

Mana nākotne man vairs nekaitēs.

Tai neizdosies mani pārliecināt par to, ka man tai ir jāatdod visi savi spēki apmaiņā pret lielu mērķu sasniegšanas reklāmu.
Tā man nepierādīs to, ka mana īstā dzīve sāksies tieši viņā, bet visam, kas notiek šobrīd, nav nekādas nozīmes.
Tā mani neiekārdinās ar skaistāku mīlestību, uzticamākiem draugiem, veiksmīgāku realizāciju un tai nekādā gadījumā neizdosies noniecināt visu, kas man ir tieši šobrīd:  ne mīlestību, ne draugus, ne darbu, kuru es pacietīgi un saudzīgi daru dienu no dienas.

Kādreiz viņai tas izdevās…
Izdevās tik labi, ka mana realitāte diezgan ilgu laiku palika pamests tuksnesis, kurā maz kas iesakņojās, jo es nenogurstoši stādīju bezgalīgos sapņu laukus.

Man gribējās tajā ieiet ka uzvarētājai. Un šo iedomību es dēvēju par milzīgu mērķtiecību un lepojos ar to.
Un tad bija rūgtais gads…
Gads, kurā es gandrīz nemaz neapciemoju savu mammu … gandrīz nemaz neredzējos ar tiem, kuri man bija dārgi… gandrīz nomiru savā dvēselē, saņēmusi vairākus kapus, kas gandrīz uz visiem laikiem atņēma manu vienmēr spēcīgo gaismu… un es gandrīz zaudēju ticību dzīvei.

Kāpēc es noturējos…

Kā balvu par izturību es saņēmu divas patiesības. Vienkāršas un šķietami redzamas, taču maz pieprasītas visaptverošajos sapņošanas periodos.

Pirmā – nākotnes var arī nebūt.

Otrā – viss, ko tu tās labā vari izdarīt, ir atrasties tagadnē.


Ja es steidzos nākotnē, cerībā uz lielu mīlestību, tajā pat laikā neprotot ne atdot ne saņemt pat mazumiņu siltuma, tad velti es steidzos.

Ja es ticu, ka rīt es sapņaini realizēšu savu potenciālu un apdullināšu pasauli ar savu talantu, bet ticība – tas ir vienīgais, kur sevi ieguldu, tad nākotne atļaus man turpināt nodarboties ar savu galveno visas manas dzīves lietu – ticēt sev.

Ja es kā Skārleta, centīšos sevi pārliecināt par to, ka tiecoties pēc laimīgas nākotnes, es varu uz laiku pār bortu pārmest šķietami nevajadzīgo pieklājības, laipnības, līdzjūtības balastu un pēc tam to vilkt atpakaļ, lai augšpusē tā izskatītos skaista, tad, tāpat kā viņa, es visticamākais atradīšos uz bezjēdzīgas pils trepju pēdējā pakāpiena un skatīšos mugurā tam, kuram es neesmu atnesusi neko citu kā savu apmātību vienmēr būt labākajai.

Mani mīļie, nākotne nekad mums nekaitēs, ja mums izdosies saprast, ka tā ir tikai rītdiena, kurā mēs varam atnest tikai savas šodienas rezultātus….

Jā, dzīvei ir daudz veidu, kā mums pamest gan to, uz ko mēs pat necerējām, gan to, ko vismazāk gribējām, bet viss pārējais ir mūsu pašu izvēle.

Es izvēlos rūpēties par nākotni, bet nepiepildīt to ar savām gaidām.

Kaut vai tikai tamdēļ, ka es nezinu, vai pati to sagaidīšu un vai to sagaidīs tie cilvēki, kuriem piezvanīt es arvien vēl atlieku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi nedrīkst kritizēt!

Pesimisms ir cilvēka neticība savai nākotnei, neticība savām vēlmēm. Un tas nozīmē savas nākotnes iznīcināšanu.

Lūk, šobrīd mēs atrodamies tagadnē, taču mēs sastāvam no pagātnes un nākotnes. Ja mēs neticam sev nākotnē, mēs sagraujam sava “Es” struktūru un mūsu laicīgo ķermeni nākotnē.

Tāpēc grūtsirdība ir pašnāvība smalkajā plānā un savas nākotnes iznīcināšana.Tāpēc grūtsirdība ir nākotnes smalko struktūru iznīcināšana – bet tur taču atrodas mūsu pēcnācēji.

Ja cilvēku nomāc grūtsirdība, neticība sev, ja viņš slikti runā par savu nākotni, tad iznīcina ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus.

Tāpēc es saku: nekādas kritikas attiecībā uz sevi nedrīkst būt.
Tev sevi ir jāmīl kā bērnu. Tu neesi pilnīgs, nepilnīgi ir tavs ķermenis, tavs cilvēciskais “Es”. Tev tie ir jāaudzina.

Ja bērns kļūdās, klūp un kaut ko nevar, mēs taču nesākam viņu apvainot un nosodīt. Mēs viņam palīdzam. Mēs viņu mācām un audzinām. Tāpat mums jāmāca arī sevi, savu dvēseli, jāaudzina tā.

Ja mēs pieļaujam smagas kļūdas, tātad mēs vienkārši esam nepilnīgi. Bet pilnība atnāk caur Mīlestību.

Tātad tieši tik, cik mēs saprotam šo nepilnību un strādājam pie tās, tieši tik lielā mērā mēs attīstāmies.

Tāpēc sevi NEDRĪKST kritizēt! Un vēl jo vairāk nedrīkst kritizēt savu likteni.
Tāpēc, ka mūsu liktenis ir mūsu vēlmes un mūsu dzīve tikai DAUDZ LIELĀKOS MĒROGOS kā viena dzīve.

Sergejs Lazarevs (nepublicētie teksti)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es nezinu, kas būs tālāk

nezinu kas bus talak

Es nezinu, kas būs tālāk.
Kad es dzirdu cilvēkus tā sakām, es plati smaidu un atbildu:
Es arī nezinu, kas būs tālāk…

Pamēģini šo frāzi izteikt skaļi.
Kāds to teiks ar nožēlu, kāds – ar aizvainojumu, kāds – ar skumjām, bet vairums – ar bailēm… Un tikai nedaudzi ir spējīgi šos vārdus pateikt priecīgi.
Un tagad, pasaki to no visas sirds, ar ticību un optimismu – un sajūti brīnumainu momentu. Samierināšanās brīdi ar pasaules kārtību, kuru kāds iedomājies nosaukt nekā savādāk, kā par Haosu.
Skaties.
~ pirmkārt, tā ir tīra patiesība. Tu nezini. Un tu esi godīgs pret sevi, vienkārši atzīstot šo faktu.
~ otrkārt, tā ir tava gatavība un atvērtība jaunām iespējām.
~ treškārt, tā ir tavas pārliecinātības par sevi “starta poga”. Pozitīvi atzīstot, ka tu nezini nākotni, tu ieslēdz savu pārliecību. Tu nevari zināt, kas būs tālāk, taču tu zini SEVI.
Sajūti to, cik tev ir spēcīgs raksturs, kad smaidot saki: “es nezinu, kas būs tālāk”.
Iedomājies, cik tas ir brīnišķīgi!

Autors: Oļegs Paraļušs
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Gonzalo N. Bendito
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi strupceļā! Tev vienkārši kaut kas ir jāsaprot!

kugis1

1. Tu neesi tava pagātne.
Lai cik haotiska arī būtu tava pagātne, tavā priekšā guļ tīrs, gluds ceļš. Tu neesi tavi iepriekšējie ieradumi. Tu neesi tavas ieprieksējās kļūdas. Tu neesi tas, kā pret tevi kādreiz izturējušies. Tu – tas ir tikai tu šeit un tagad, Tu – tā ir tava tagadējā rīcība. 

2. Koncentrējies uz to, kas tev ir, nevis uz to, kā tev nav.
Tu esi tas cilvēks, kas esi šobrīd un tas, kas tev ir tieši šobrīd. Un, ja godīgi, ja tu tagad lasi šo rakstu, tavs stāvoklis nemaz nav tik bēdīgs. Tas, kas tev šobrīd patiesi ir vajadzīgs – atrast kādu pozitīvu domu, kas tevi iedvesmos un palīdzēs kustēties uz priekšu. Turies pie tās cieši un centies tai koncentrēties. Jā, protams, tev var šķist, ka tev nekā nav, bet, ja ir, tad tas ir kas mazs un niecīgs, taču tavs saprāts var pilnībā tevi iedvesmot  Un šī iedvesma ir tas, kas tev vajadzīgs, lai sāktu kustēties uz priekšu.

3. Problēmas ir neatņemama personības izaugsmes daļa.
Jā-jā, mūsu problēmas un to risināšana ir daļa personības izaugsmes un dzīves. Cilvēki zaudē darbu, slimo, dažkārt iet bojā nelaimes gadījumos. Kad esi jauns, tavas lietas virzās uz priekšu un viss ir labi, tev grūti to apzināties pilnībā. Taču pats gudrākais, ko varam darīt, ja esam nokļuvuši šādā grūtā situācijā – izmantot savu reakciju uz to, lai norūdītu savu gribu un izlēmību. Tu vari, cik vēlies, mest traukus pret sienu, lamāties, bļaustīties, taču tu stāvi augstāk par to, vai ne? Atceries, nespēja valdīt par savām emocijām visu padara sarežģītāku. Un, lai arī traģēdijas, tas patiešām ir slikti, tās dod mums iespēju kļūt spēcīgākiem.

4. Dažkārt var atļauties atslābt.
Tev nav pastāvīgi jāizliekas stipram un jātēlo, ka tev viss ir labi. Taču līdzīgā situācijā ir muļķīgi domāt, ko par to padomās citi. Gribas raudāt, raudi, tas ir veselīgi. Smaids ne vienmēr nozīmē to, ka esi laimīgs. Dažkārt tas nozīmē tikai to, ka esi gana spēcīgs, lai sastaptos aci pret aci ar savām problēmām.

5. Dzīve ir trausla, pēkšņa un bieži vien īsāka, kā varam iedomāties.
Atceries, rītdienas var arī nebūt. Kādam tās patiešām nebūs. Tieši tagad kāds kaļ plānus rītdienai, nezinot, ka nomirs šodien. Tas ir skumji, bet tāda ir dzīve. Tā kā tērē savu šodienu ar prātu un laiku pa laikam piebremzē, lai sajustu to, cik dzīve ir skaista.
Katrs mirklis, ko tu izdzīvo ir brīnišķīga dāvana.

6. Visi mēs ik pa laikam kļūdāmies.
Un, jo ātrāk tu pieņemsi šo domu, jo ātrāk varēsi kļūt labāks un mazāk kļūdīties. Protams, tu nekad nebūsi ideāls, neviens nebūs, taču cilvēku lielu dara mazie solīši.
Labāk izdarīt kaut ko un kļūdīties, nekā – neko nedarīt.

Vai nu tev paveiksies, vai arī tev būs viena jauna un svarīga dzīves mācība.
Jebkurā gadījumā, tu būsi vinnētājs.

7. Tu pilnībā esi spējīgs pats sevi padarīt laimīgu.
Tev vienmēr ir izvēle: tu vari bezgalīgi pārmalt pagātni un vari pamēģināt būt laimīgs tagad. Smaids ir apzināta izvēle, nevis kads brīnums, un patiesa laime var atnākt tikai no dvēseles dziļumiem.

8. Pacenties emocionāli norobežoties no savām problēmām.
Tu neesi tavas problēmas. Tu esi kas daudz vairāk. Tu esi dzīva, cilvēciska būtne, daudz sarežģītāka par visām tavām problēmām kopā. Un tas nozīmē, ka arī stiprāks par tām.

9. Nepadari problēmu lielāku, kā tā pelnījusi.
Neļauj vienam tumšam mākonim aizsegt visas debesis. Lai cik drūma šobrīd tev šķiet tava dzīve, vienā brīdī vienalga uzspīdēs saule. Tie ir dabas likumi.

10. No visa notiekošā mēs varam gūt vērtīgu mācību. 
No visa. Pilnīgi visa! Lai ar ko mēs satiktos, lai kas ar mums notiktu. Tāpēc nekad neatsakies mācīties no savas dzīves, īpaši tad, kad viss iet ne tā kā vēlētos.

11. Ikvienu pārbaudījumu izskati kā iespēju kaut ko jaunu iemācīties.
Pajautā sev “Ko es no šīs situācijas varu iemācīties?” Kā kļūt spēcīgākam? Kā komunicēt ar cilvēkiem? Kā uzticēties savai intuīcijai? Kā piedot? Kā paust savu mīlestību? Kā zināt, kad atlaist?

12. Nolaist rokas un turpināt ceļu – ir divas atsķirīgas lietas.
Katram no mums dzīvē iestājas brīdis, kad esam piekusuši risināt, darīt, taču tas nenozīmē, ka mums jāpadodas un jānolaiž rokas.
Tās nav beigas, tas ir jauns sākums!
Vienkārši tu sāc saprast, ka tev daži cilvēki nav vajadzīgi un nav vajadzīgs tas haoss, ko tie ienes tavā dzīvē.

13. Mūc pa gabalu no negatīvistiem.
Katru reizi, kad tu atbrīvojies no kaut kā negatīva, tu atbrīvo vietu pozitīvam.
Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu kopā ar cilvēkiem, kas barojas no tavas laimes un enerģijas. Labāk esi kopā ar tiem, kuri palīdzēs tev paradīt tavas labākās īpašības.

14. Nav ideālu partnerattiecību.
Ideālas romatiskas attiecības ir tikai romānos. Gribi, lai tavas attiecības būtu ideālas? Tad tev jātiek galā ar raupjumu tajās.

15. Neaizmirsti mīlēt sevi.
Viena no lielākajām nepatikšanām dzīvē ir, pārāk mīlot citus, aizmirst par sevi, aizmirst to, ka esi cilvēks un ka esi mīlestības cienīgs. Tagad pamēģini atcerēties, kad pēdējo reizi kāds tev teica, ka mīl tevi tādu, kāds esi? Kad tev kads pēdējo reizi teica, ka tu lieliski tiki galā ar uzdevumu? Kad tevi kāds pēdējo reizi aizveda uz turieni, kur dvēsele dzied?
Un kad tas “kāds” biji tu pats?

16. Neļauj citiem pieņemt lēmumus tavā vietā.
Tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi, neatkarīgi no tā, ko citi domā un kā vēlētos, lai tu dzīvo..

17. Turot ļaunu prātu uz kādu, tu, pirmkārt, kaitē pats sev.
Centies vienmēr cilvēkiem piedot un ej tālāk savā dzīvē, pat tad, ja viņi nekad tev nepalūgs piedošanu. Tas vajadzīgs pirmkārt tev, lai pasargātu sevi no lieka stresa un virzītos tālāk.

18. Tu neesi viens. Problēmas ir visiem.
Negulēt naktīm ilgi, domājot par draugu. Censties savākt savas dvēseles lauskas pēc nodevības. Justies sliktākam par visiem pasaulē tāpēc, ka kāds tevi nemīl pietiekami spēcīgi, lai paliktu kopā ar tevi. Baidīties izmēģināt kaut ko jaunu, jo bail, ka tas neizdosies. Nekas no pieminētā nenozīmē to, ka ar tevi kaut kas nav kartībā vai tu jūc prātā. Tas nozīmē tikai to, ka esi cilvēks un tev vajadzīgs nedaudz laika, lai savestu sevi kārtībā.
Tu neesi viens. Lai cik niecīgs un bezpalīdzīgs tu nejustos, tev jāzin, ka tūkstošiem ciilvēku pirms tevis ir bijuši šādā situācijā un tūkstošiem vēl nonāks tajā. Un tu melo sev, kad saki: “Es viens esmu tads nabadziņš!”.

19. Tev ir par ko pateikties liktenim.
Jā, pasaule ir bēdu pilna, taču tā pilna cilvēkiem, kuri pārvar šīs bēdas. Brīžam vajadzētu aizmirst par to, kas zudis tavā dzīvē, lai vēl stiprāk novērtētu to, kas tajā palicis un ar prieku gaidīt to jauno, kas atnāks.

Henri Devids reiz teica:

Bagātība – tā ir spēja pilnībā izbaudīt dzīvi.

Un pat tad, ja dzīve šķiet vienas vienīgas šausmas, ir vērtīgi uz to paskatīties no citas puses:

Tu taču neaizgāji gulēt nepaēdis? Tev taču ir ko mugurā vilkt? Tu neguli uz ielas? Tev ir darbs, par kuru maksā naudu? Tev ir pieejams dzeramais ūdens? Ja lasi šo rakstu, tev ir pieeja internetam? Tavā zemē ir miers?

Galu galā miljoniem cilvēku, uzzinot par to, kas tev ir, uzskatītu tevi par bagātnieku!!!!!! Novērtē to, kas tev ir!

20. Nepatīkama patiesība tomēr ir daudz labāka par saldiem meliem.
Atbrīvojies no ilūzijām – tev jāredz lietas tādas, kādas tās ir.

21. Dažkārt ir grūti saprast, cik tuvu pie veiksmes tu esi.
Ļoti bieži mūsu veiksme ir daudz tuvāk un mēs to sastopam tad, kad vismazāk gaidam.

22. Dažkārt mums visvairāk veicas tieši tad, kad nesaņemam to, pēc kā alkām.
Tieši tā, jo tas liek mums pārvērtēt savas prioritātes, atver ceļu jaunām iespējām un ļāuj ieraudzīt daudz skaistāku pasauli.

23. Smiekli ir labākās zāles pret stresu. Smejies par sevi un smejies biežāk. Centies smieklīgo atrast jebkurā situācijā. Optimisms ir kā magnēts laimei. Ja būsi pozitīvs, tev nenāksies meklēt labas lietas un labus cilvēkus. Tie paši tevi atradīs.

Kļūdās ne tas, kurš krīt, bet tas, kurš pat nemēģina celties tad, kad viņam ir tāda iespēja!

24. Uztraukties nozīmē velti tērēt savu enerģiju.
Uztraukums neatbrīvos tevi no problēmām nākotnē, tas atbrīvos tevi no enerģijas šodien.

25. Ja tev grūti iet uz priekšu, sper mazus soļus.
Pat tad, kad tu virzies uz priekšu gluži kā gliemezis, tu noteikti nonāksi finišā. Katrs spertais solis aizved tevi no pagātnes tur, kur tu vēlies būt rīt.

26. Vienmēr atradīsies kads, kam tu nepatīc.
Tev nav jācenšas patikt visiem. Tātad nepievērs tam uzmanību un dari to, ko liek tev sirds. Tas, ko citi par tevi domā ir mazsvarīgi.
Svarīgāk ir tas, ko tu pats par sevi domā!

27. Vienīgais tavs sāncensis esi tu pats.
Kad noķer sevi pie tā, ka salīdzini sevi ar draugu, kaimiņu, kolēģi, kādu slavenību, apstājies! Saproti, ka tev ar viņiem nav nekā kopīga. Tev ir citas spēcīgās puses, vājības, talanti, kuru nav citiem cilvēkiem. Uz minūti apstājies un padomā, kādi ir tavi talanti un stiprās puses, un esi pateicīgs par to, ka tev tie ir!

28. Ne visu, kas ar tevi notiek, tu vari kontrolēt.
Bet tavā varā ir tas, kā uz to reaģēt. Svarīga ir tava attieksme pret lietām, dzīvi un sevi. Zaudēji basketbola spēlē? Priecājies, ka biji kopā ar draugiem un lietderīgi pavadīji savu laiku. Tavu akciju kurss nokritās? Nekā briesmīga, viss mainīsies. Un vispār, tev veicas, jo tev ir uzkrājumi.

29. Dzīve nekad nebūs vienkārša un viegla.
Ja sagaidi no tās, ka tā būs viegla un vienkārša, tev nāksies vilties. Par visu dzīvē ir jāmaksā. Tāpēc, katru rītu esi gatavs tam, ka būs jāskrien tālāk un ātrāk kā vakar un vajadzīgajā virzienā. tas nebūs vienkārši, taču ir pūliņu vērts.

30. Tava nākotne ir nevainojama.
Lai cik netīra un drūma nebūtu tava pagātmne, rītdiena vēljoprojām ir nevainojama. Un necenties līmēt savu jaunās dienas rītu no vakardienas atliekām.Neskaties atpakaļ, ja tur nav nekā tada, uz ko skatīsies. Katra jauna diena ir jauns starts, jauns sākums.

rits5

Un katra diena ir tavas atlikušās dzīves pirmā diena. Labākais veids, kā atstāt aiz muguras visu vakardienas trauksmi, ir izdarīt kaut ko tadu, par ko nākotnē varēsi teikt sev paldies!

31. Tu neatrodies strupceļā, tev vienkārši kaut kas ir jāsaprot.
Visiem mums dažkārt šķiet, ka esam nonākuši strupceļā, mēs šaubāmies par savām spējām pieņemt pareizos lēmumus, spējām izmainīt savu dzīvi uz labāku.
Bet zini to, ka, ja putnu ar veseliem spārniem ilgi turēt būrī, no kurienes tam zināt, ka tas spēj lidot?
Tavi spārni ir ar tevi un, ja tev šķiet, ka esi strupceļā, izplet tos. nedaudz piepūles un tu vienkārši pārlidosi pāri šķērslim.

32. Katrai monētai ir otra puse.

Tieši tāpēc mēs nevaram izjust labsajūtu tad, ja kaut kad neesam iepazinuši sāpes. Neiepazīsim prieku, ja nebūsim iepazinuši bēdas. Un nav arī miera tam, kurš nav iepazinis nemieru. Un vai tad var būt cerība pasaulē bez izmisuma? Tu neatradīsi monētu ar tikai vienu pusi, par kuru var nopirkt laimīgu, bezrūpīgu dzīvi.

33. Tev vienmēr ir izvēle.
Lai kādā situācijā tu atrastos, tev vienmēr ir, kā minimums, divas izvēles. Un, ja tu kaut ko nevari izmainīt fiziskajā līmenī, tu vari izmainīt to, ko tu par to domā. Tu vari vienkārši sēdēt tumsā, vai atrast sevī iekšējo gaismu un, ieskatoties savā dvēselē, ieraudzīt ko tādu, par ko vispār neesi iedomājies.

Un tad krīze pārvērtīsies jaunā iespējā iemācīties kaut ko jaunu, bet tavas pasaules sabrukums, iespējā uz tās drupām uzbūvēt jaunu pasauli.

34. Ja esi iegrimis tumsā – ielaid tajā citus cilvēkus.
Tas nenozīmē, ka viņi noteikti tevi no turienes izvilks, bet tās gaismas, ko viņi atnesīs, būs pietiekami, lai tu saprastu, kurā pusē ir izeja.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Raksta Tev Laime!

934080_1036483346393195_2893553874923451457_n

Ja Tu lasi šo vēstuli, tātad zini, es pie Tevis jau esmu atnākusi! Un tagad es sākšu pukstēt tapēc, ka ir par ko!

Sasāpējies, saproti… Man ir ļoti daudz gadu, pati neatceros, cik. Droši vien es esmu bijusi vienmēr. Tāpēc ir sakrājies ļoti daudz vērojumu – par cilvēci. Nekad neesi mēģinājis iejusties manā ādā? Žēl! Tas būtu ļoti vērtīgi un arī – audzinoši. Lūk, visi saka: “Laime, Laime…”. Skraida, meklē, sapņo par mani. Bet es tajā pat laikā nekur neslēpjos! Un nekur neesmu mukusi! Es visu laiku atrodos blakus un gaidu, lai mani ievērotu. Bet kā gan mani ievēros, ja lielākā daļa cilvēku pat nezin, kā es izskatos?

Dīvaini: meklē, paši nezinot, ko!

Visbiežāk mani neievēro tāpēc, ka katrs mani iedomājas savādāku. Kādam es esmu kūciņa ar putukrējumu, kādam – pastaiga dabā, citam – pasaules slava, citam Laime ir tad, kad otram – bēda. Par nožēlu jāsaka – arī tā notiek! Starp citu, man nav arī patstāvīgas dzīvesvietas, klaiņoju pa pasauli un meklēju miera ostu. Es priecātos, ja varētu pie kāda apmesties uz dzīvi, klauvēju pie visām durvīm pēc kārtas, taču ne vienmēr mani ielaiž.

Tajā pat laikā Nelaimi kaut kā visi uzreiz atpazīst – mani, nē! Zinu, ka daudzi mani paši meklē, citreiz vienkārši uzskrien virsū, taču visbiežāk paiet garām, pat neievērojot. Vai neatpazīstot? Bet varbūt vienkārši – ne tur meklē. Daudzi meklē Laimi laulībā, vai darbā, vai bērnos. Protams, arī tur es esmu blakus! Taču, tad sanāk, ka, ja atņemt jums laulību, vai darbu, vai bērnus, es pazudīšu kopā ar viņiem un jūs atkal būsiet nelaimīgi? Bet tas taču nav pareizi!

Laime ir dabisks cilvēka stāvoklis, lai Tu to zinātu.

Lūk, daudzi sēž un pārskata savu pagātni. “Lūk, bija labi laiki!” Bet, ja atceramies, kā viņi tad uzvedās – tā taču nav taisnība! Arī tajos laimīgajos laikos viņi ar kaut ko visu laiku bija neapmierināti, visu laiku pilnai Laimei kaut kā pietrūka. Tikai ar gadiem saprata, ka tā biju es! Tikai – par vēlu. Lūk, arī sēž un kavējas atmiņās!

Bet citi visu laiku sapņo par to, kas pilnai Laimei pietrūkst…

Kādam – dzīvokļa, kādam – mašīnas, kādam – miljona, citam – ideālās mīlestības. Es Tev teikšu tā: cilvēkam vienmēr kaut kas pietrūks! Iedod viņam uzreiz visu, ko viņš prasa, nedēļu – divas papriecāsies un pēc tam atkal sāks burkšķēt, ka kaut kā pietrūkst, lai būtu laimīgs. Oi, grūti man ar jums, cilvēki! Ar kādiem tik niekiem esat mani apkrāvuši!

«Laime ir, būt vajadzīgam cilvēkiem».

It kā skaisti pateikts, bet tā nav gluži taisnība. Vajadzīgam cilvēkiem! Un sev? Tā arī izdalīsi sevi pa graudiņam, bet laimi tā arī neiepazīsi! Par citiem rūpējies – ļoti labi, bet arī sevi neaizmirsti! Kad Tevī ir Laime, tad arī apkārt Tev Laimes ir pārpārēm. Tik daudz cilvēkus varēsi darīt laimīgus!
Vai arī:

 «Mana  laime ir bērnos».

Bērni izauga, savas ģimenes izveidoja, savas ligzdas novija, bet mamma tik jaucas pa vidu, apvainojas, ka viņu atstumj otrajā plānā. Kāpēc? Viss tāpēc, ka kopā ar bērniem arī es aizgāju, Viņa jau sākumā mani bērnos iemitināja. Un kā gan viņai tagad vienai, bez Laimes? Lūk, arī saku – katram pašam savai Laimei jābūt, ne no viena cita neatkarīgai.
Un vēl saka:

 «Nav labuma bez ļaunuma».

Ko, jūs, cilvēki!!!??? Kāpēc noteikti jāmet ar akmeni pa galvu, lai jūs saprastu, ka bija Laime, ir Laime, vienīgi paši to neievērojāt!

Neapvainojies, ka es pukstu, jau sākumā teicu, ka man sasāpējies. Tu labāk paklausieties mani, savu Laimi, varbūt kaut ko vērtīgu sev paņemsi. Ja vien Tu zinātu, cik bieži es stāvu gultas galvgalī, brīdī, kad cilvēks aiziet un asaras sariešas acīs! Bieži vien tikai tad saprot, ka bija Laime, bija – tikai pats to pazaudēja, neievēroja, nenovērtēja!

Skat, rāpjas cilvēks kalnā, arvien tuvāk pašai virsotnei, kārpās, elš, pirksti vienās asinīs. un viss dēļ kā? Lai nostātos kalna virsotnē un sajustu Laimi! Tātad – mani! Dvēseles lidojums! Taču pēc tam viņam vienalga būs jādodas tālāk. Jākāpj lejā, lai pēc tam atkal rāptos augšup. Mūžīgā dzīšanas pēc Laimes… Un pat neiedomājas, ka tajā pat laikā, kamēr viņš rāpjas, es aiz muguras – mugursomā sēžu. vai kabatā. vai vienkārši blakus lidoju un čukstu:

 «Apstājies, Draugs! Paskaties apkārt! Tā taču esmu es – tava Laime!».

Bet, ko nu tur – reti kurš dzird. Atklāšu Tev mazu noslēpumu; es esmu piesieta laikam! Manis nav pagātnē – tās vienkārši ir laimīgās bildītes. Un arī nākotnē manis nav – tie ir tikai saldi sapņi. Es vienmēr esmu Tagadnē!

Vai esi dzirdējis dziesmu?

 «Ir tikai mirklis, pie tā arī turies (Есть только миг, за него и держись)»?

Tas ir tieši par mani! Katrs Tavs mirklis ir Laime. Protams, ja vien šajā mirklī atkal neesi iekritis pagātnē vai nākotnē.

Pagātni parasti nožēlo, par nākotni – satraucas. Bet es nedzīvoju tur, kur ir nožēla vai trauksme – tā nu tas iekārtots, ko tur padarīsi! Es, lūk, ko teikšu! Ja Tu šobrīd lasi manu vēstuli  – Tev noteikti ir acis un Tu redzi. vai tad tā nav Laime? Ja Tu esi neredzīgs, bet Tev šo vēstuli kāds nolasīja priekšā – tātad Tev ir draugs?! Kāda Laime!!!!! Elpot, staigāt, redzēt, dzirdēt, mīlēt, apjaust, saost – tas viss ir Laime! Dzeltenas lapas krīt – skaistums, Laime. Sniegs pārklājis zemi – gaiši, tīri,skaisti – Laime! Strautiņi skrien čurkstēdami, zaļa zālīte laužas no zemes – vai tad tā nav Laime, daba mostas? Un kad vēl ogas mežā, sēnes un upītē var nopeldēties – vienkārši bauda un Laime! Tikai vienu Tev lūdzu, neturi mani!

Nerauj mani aiz spārniem! Es esmu kustīga, lidojoša. Ja Tu man atņemsi lidojuma prieku, es parvērtīšos atmiņās. Kā tā sačokurojusies lapa, ko Tava vecmāmiņa 1968. gadā no Ēģiptes atveda. Protams, tā dvēseli silda, bet tas taču tik sen bija! Tu labāk atceries, ka “laimīgie stundas neskaita!” Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem katrs mirklis ir Laime, ko viņiem vēl pulkstenī skatīties? Viņiem nav nekādas pagātnes vai nākotnes, ir tikai mirklis!

Vispār, es vēršos pie jums, cilvēki. ielaidiet mani, es esmu piekususi klaiņot pa pasauli bez pajumtes. labāk dzīvot ar domu:

 «Cilvēks pats ir savas Laimes saimnieks!»

Es tikai par to vien sapņoju, lai varetu atnākt pie kāda un padarīt laimīgu uz visu atlikušo mūžu.

Tu tikai kaut uz brīdi apstājies un pārtrauc savu mūžīgo skrējienu, paskaties apkārt – uzreiz mani ieraudzīsi. Un, ja vēlēsies, izstāstīsi par mani saviem draugiem, tiem, kuri tev īpaši dārgi. Lai arī viņi manu izmisuma pilno kliedzienu izdzird! Gan Tu labu darbu izdarīsi, gan viņi priecāsies. Un, ko var zināt, varbūt izdzirdēs un laimīgi kļūs, mani ieraugot…Un būs mums visiem Laime!:)

Avots: http://top.thepo.st/

Tulkoja: Ginta FS