Pirms nosodīt

Patiesībā nav tāda attīstības punkta, kurā cilvēks var sākt kategoriski nosodīt citus cilvēkus, īpaši viņam nepazīstamus un piekārt tiem savas birkas, vadoties tikai no sava subjektīvā vērtējuma un tikpat subjektīvās pieredzes..
Tas varētu būt iedomības un degradācijas sākuma punkts.

Jo attīstītāks, jo izglītotāks un jo vairāk praksei un realitātei pietuvināts ir cilvēks, jo labāk viņš saprot to, ka “NEtuvs viņam” aboslūti nenozīmē, ka visus tos, kam ir savādāk vajadzētu ierakstīt zemākā kategorijā.

Kategoriskumu ir pelnījuši tikai pierādīti slepkavas un asiņaini tirāni, bet ne tie cilvēki, kuru rīcība, āriene, dzīvesveids, pašrealizācijas veidi un uzskati par dzīvi mums, iespējams, nepatīk.

Mēs arī daudziem cilvēkiem nepatīkam, taču tas nepadara mūs mazāk cienīgus, lai mūs pieņemtu, saprastu un mīlētu tie, kuriem esam tuvi, vai ne?
Vispār pēdējā laikā arvien biežāk es vēlos aizbēgt kaut kur prom no tā neiecietības trokšņa, ar kuru piepildās pasaule un kur ikvienam ir svarīgi kādu citu apkaunot, kādam uzrīdīt pūli par nepatīkamu pateiktu vārdu vai viedokli, uz kādu rādīt ar pirkstu, kādu apspriest, kādu ļaunprātīgi izsmiet … un noteikti sadalīt visus labajos un ļaunajos.

Bet tieši tā rodas tas pats izslavētais sadzīvistiskais fašisms, kurā cilvēki sāk ticēt, ka labāk sajusties vari tikai tad, ja esi kadu pazemojis, pazeminājis un apkaunojis.

Un tieši tā mēs sākam meklēt nevis savus pašu attīstības ceļus, bet tos, uz kuru fona varam paši sev iepatikties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.

Es meklēju cilvēkos cilvēkus

calis1

Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu. Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).

Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…

Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.

Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.

Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.

– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.

Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.

Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.

Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…

Autors: Radmila Hakova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Kas slēpjas aiz nepatikas pret cilvēku

nepatika

Ļoti bieži tiek runāts par mīlestību un iemīlēšanos. Kāpēc gan neparunāt par naidu? Varbūt pat ne par naidu kā tādu, jo tā ir tik spēcīga sajūta, ka ne visi uz to ir spējīgi. Parunāsim par nepatiku (kuru bieži vien cilvēki jauc ar naidu)

Blakus ikvienam no mums ir cilvēki, pret kuriem mēs jūtam šo sajūtu. Dzīve ir dzīve un ne viss tajā notiekošais var būt patīkams. Labi, ja mēs spējam saprast savas nepatikas iemeslus. Ja iemesls ir redzams, un mēs nevaram iemīlēt šo cilvēku par kaut ko konkrētu, un viņš par to arī zina, un mēs negrasāmies to pat slēpt, tad tas ir pats vienkāršākais variants.

Saki, vai tad nemēdz būt tā, ka cilvēks it kā labs, pret tevi attiecas adekvāti un dalīt ar viņu tev nav ko, un neko sliktu viņš tev izdarījis nav. Bet tev viņš nepatīk un viss! Pie kam “nepatīk” – vēl ir maigi teikts! Negatīvās emocijas burtiski gāžas pāri malām tad, kad šis cilvēks nonāk Tavā redzeslokā. Tu nevari saprast notiekošā iemeslu, un tāpēc tas tevi kaitina vēl vairāk. Protams, labi, ja varat viens otram paiet garām laikā un telpā, lai jūsu ceļi nekrustotos. Bet, ja nu tas ir tavs priekšnieks? Vai kolēģis, kurš ofisā sēž tev pretī? Vai labākās draudzenes vīrietis? Sanāk vienas vienīgas ciešanas.

Tu droši vien nebūsi pārāk izbrīnīts, kad teikšu, ka visā atkal ir vainojama mūsu zemapziņa. Grūti pat iedomāties, cik milzīgi liela noliktava tā ir, un cik daudz tajā glabājas mūsu neapzināto, bet vareno uzstādījumu, pārliecību, motīvu un dažādu citu lietu, kas spējīgas ļoti spēcīgi ietekmēt mūsu dzīvi – īpaši mūsu emocijas.

Bet nepatika ir viena no pašām spēcīgākajām un nekontrolējamākajām emocijām. Kad psihologiem nākas strādāt ar attiecību problēmām, atklājas, ka nepatika stāv vienā no pirmajām vietām un tad par galveno mērķi kļūst iemācīties kontrolēt to, ko parāda mums mūsu zemapziņa.

Iemācīties kontrolēt – nozīmē vismaz daļēji iemācīties tikt galā ar tām. Un pirmais kontroles pār kādu noteikums, ir zināt savu kontrolējamo – tātad saprast, no kurienes nāk viena vai cita sajūta, šajā gadījumā – nepatika.

Psiholoģijā ir tāds jēdziens “projekcija”. Piemēram, tavā dzīvē bija kāda ļoti nepatīkama tev epizode. Tu pacenties to aizmirst un, iespējams, tev pat tas izdevās. Bet pēkšņi tu satiec cilvēku, ar kuru bija saistītas šīs nepatīkamās pagātnes atmiņas.

Iespējams, viņam ir līdzīga balss, vai ģērbšanas maniere, bet varbūt tieši tādas krāsas kaklasaite vai  līdzīga frizūra – pietiek tikai ar attālu līdzību, lai mūsu zemapziņa to “atpazītu”. Un viss “uzpeld” ar jaunu spēku, visas tās negatīvās sajūtas, visa nepatika tiek pārnesta uz šo jauno cilvēku, kura vienīgā vaina ir tā, ka viņš ar kaut ko tev atgādināja nepatīkamus pagātnes notikumus.

Cilvēks nav ne pie kā vainīgs, bet tevi plēš pušu negatīvās emocijas tikai no tā vien, ka redzi viņu.

Vēl viens “projekcijas” veids: kāds, kurš bija blakus tev neveiksmes brīdī, redzēja tavu kritienu, bija liecinieks tavam vājumam u.t.t. Šķiet, ka emocijas dvēselē jau norimušas, tomēr, izrādās, ka ne līdz galam. Atliek vien sastapt šo nejaušo aculiecinieku, kad pagātnes nepatīkamās emocijas atgriežas, bet nu jau kā nepatika pret šo konkrēto cilvēku. Tu it kā pārnes visu negatīvu no situācijas uz šo vienu cilvēku.

Un vēl mēs nemīlam “spoguli”. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka tas nav vienkārši spogulis, bet gan mūsu rūpīgi slēpto negatīvo īpašību precīzs atspoguļojums citā cilvēkā. Piemēram: tu dziļi dveselē zini, ka esi egoists (ko nu tur slēpt!) un tavi tuvie cilvēki tev šad tad to atgādina. Tu esi iemacījies ar to sadzīvot, esi samierinājies, rūpīgi to slēp, atseko savu uzvedību, savas emocijas un vārdus. Ar gadiem to var iemācīties ikviens, lai kaut kā iedzīvotos sabiedrībā.

Īpaši tas attiecas uz tiem trūkumiem, ar kuriem grūti cīnīties, kas mūsos burtiski “ir asinīs”.  Un pēkšņi mūsu tuvumā uzrodas cilvēks, kurā mēs, kā spogulī, redzam sevi, visā savā egoistiskajā “krāšņumā”. Un vēl, bez tā, viņš absolūti necenšas slēpt savu šo trūkumu, bet varbūt pat neuzskata par trūkumu! Kā viņš tā var!!!! Te nu arī ar neparvaramu spēku “uzpeld” nepatika pret šo “bezkauņu”.

Pie tam šī īpašība, kuru tu sevī nemīli, var būt jebkura: nepunktualitāte (kā viņš drīkst kavēt, mēs taču norunājām!). Neakurātums (es gan tā nedaru!). Koķetēšana ar visiem pēc kārtas (kāda bezkauņa, kārties visiem pēc kārtas kaklā!!!) u.t.t. Ko darīt, mēs visi ne īpaši mīlam “spoguļus”… Vēl viens visiem zināms fakts: ja apstākļi saliek blakus divus dzimušus līderus, tad diez vai viņi iedegsies mīlestībā viens pret otru. Līdzīga nepatika bieži vien labāk par jebkuru testu parāda slēptās dvēseles radniecības.

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs varam izjust nepatiku pret kādu konkrētu cilvēku, ir parāda sajūta.

Piemēram, tu līdz šim brīdim lieliski sapraties ar kādu cilvēku, uzskatot to par lielisku draugu, kolēģi. Taču kādā dzīves brīdī sanāca tā, ka viņš tev ļoti palīdzēja (nav obligāti materiāli). Šķiet, ka tev uz visu mūžu vajadzētu justies viņam pateicību paradā… Taču kaut kas notiek ne tā. Sanāk, ka tagad tu vairs nevari izturēties pret viņu tā, kā tu vēlies, bet gan tā, kā vajag. Un šis “parāds”, kas karājas kaklā, ne tikai nogalina iepriekšējās nepiespiestās attiecības, bet no tavas puses “bagātina” tās ar nepatiku no tavas puses. Protams, ne vienmēr tā notiek – tomēr bieži gan. Ne velti ir tāds teiciens: “Gribi pazaudēt draugu, aizdod viņam naudu.”

Gribu pieminēt vēl vienu iemeslu, kāpēc varam izjust nepatiku pret cilvēku. Tas nenotiek tik bieži, taču ļoti labi ilustrē visus tos “jociņus”, kurus ar mums izspēlē mūsu zemapziņa. Gadās, ka negatīvā emocija, ko izjūtam pret kadu cilvēku ir vienīgi veids, kā apspiest sevī vēl spēcīgāku sajūtu – seksuālo vēlmi.

Tas notiek ar mums tajos gadījumos, ja nekādā veidā nespējam realizēt šo vēlmi. Piemēram, tev ir stingri lietišķas attiecības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst pārvērst kādās citās. Vai nu kaisles objekts nav brīvs, vai arī jūs saista radniecīgas saites. Tāda apspiesta seksuālā vēlme var pārvērsties citā emocijā, ne mazāk spēcīgā – nepatikā vai pat naidā.

Protams, šeit nav uzskaitīti visi iemesli, kas izsauc nepatiku pret kādu cilvēku. Ja tev sanāks ieskatīties sevī dziļāk un tomēr atrast iemeslu šai nepatikai, tu noteikti ātrāk un vieglāk tiksi ar to galā, jo tu esi galvenais ieinteresētais tajā, lai tavā dzīve būtu pēc iespējas vairāk labu emociju un attiecību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Fotogrāfs: A. Borisovs