GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms kritizēt…

Tas bija sen. Skolas direktore uzbruka jauniņai skolotājai: kā gan jūs atļaujaties uz darbu atnākt tādā kleitā? Tā bija kokvilnas kleita ar volāniem un rišām, absolūti nepiemērota pedagogam. Un kājās velteņi. Ejiet un nekavējoties to nomainiet! 

Skolotājai bija kādi divdesmit gadi. Viņa nosarka. Apkārt stāvēja kolēģi un pārmetoši uz viņu skatījās. Tas notika skolotāju istabā. Un šī jauniņā skolotāja direktorei klusiņām atbildēja: “man citas kleitas nav!”

Nav citas. Baikas bikses, filca zābaki, divi novalkāti krūšturi un pāris apakšbikses. Un salāpītas zeķubikses. Velteņi un, lūk, šī kleita. Tāpēc, ka bārene un tāpēc, ka nabadzība. Un pagaidām jaunām drēbēm naudas nepietika. Tāpēc citas nav.

Pirms kritizēt otra cilvēka ārieni, viņa seju vai kājas, padomājiet: viņam cita nav. Un, iespējams, arī cita prāta nav. Un citas attīstības. Un personības spēka cita nav. Viņš nevar pārģērbties vai izmainīt savu ārieni. Vai, piemēram, pielikt sev vairāk prāta. Vai veselības.

Un viss, ko viņam tādā gadījumā saka – ir sāpīgas skrambas un brūces. Tas ir aizvainojoši. Tāds populārs vārds – aizvainojums, no kura rekomendē atbrīvoties un aizvainoto visvisādi izsmej.

Lai iet un parģērbjas! Paņem sev jaunu kleitu, citu seju, kājas un izvēlas kaut ko labāku, bet, ne šo, par īsu. Un psihi citu lai izvēlas, ne tik ļoti ievainojamu…

Skolotāja pēc tam saņēma algu, pēc tam otru, uzšuva sev kleitu un kostīmu. Un nopirka kurpes. Un ziemas zābakus. Un pat cepuri. Kad parādījās resurss.

Bet direktore atvainojās – viņa nebija naidīga. Vienkarši bija aizmirsusi par to, ka citas kleitas varētu nebūt. Un nevajag pieprasīt un kritizēt, – tas ir sāpīgi tiem, kuriem citas kleitas vienkārši nav. Bet ir Dvēsele un Dvēselei ļoti sāp…

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja velies būt bagāts, esi dāsns

dāsnums

Dāsnums ir īsta bagātība. Un lai būtu dāsns, tev nav vajadzīgs daudz lietu, tev vienkārši jadalās tajā, kas tev ir. Un nav svarīgi, cik un kas tev ir. Tu vispār vari būt nabags. Tu vari būt klaidonis, tomēr vienalga būt dāsns.

Tu vari uzsmaidīt svešiniekam, tu vari uzdziedāt, kad kāds skumst, tu vari padalīties ar saviem iedvesmojošajiem vārdiem. Ja tev nekā nav, tu vari iedomāties ziedus, dārgakmeņus un pasniegt tos jebkuram cilvēkam.

Dalies ar savu esību, ja tev nekā nav. Tā ir lielākā bagātība un katrs piedzimst ar to. Pastiep rokas un ej pie otra cilvēka ar mīlestību sirdī. Ja tev nav nekā cita, izņemot sava ķermeņa siltuma, tu vari apsēsties otram tuvāk un dot viņam savu siltumu.

Iedvesmo, dziedi, dejo, smejies un dāsni dalies savā priekā. Un nedomā, ka lai būtu dāsns, tev jābūt bagātam. Tieši otrādi; ja velies būt bagāts, esi dāsns.

Un, jo vairāk tu dalies, jo tava esība kļūst par esības straumi. Atvēsinoša prieka un iedvesmas straumi.

Tikai dāsns cilvēks ir svaigi spirdzinošs. Skopulis līdzīgs purvam, tam nepieplūst svaigs dzīvinošs ūdens. Ielūdz cilvēkus dalīties ar sevi. Ielūdz cilvēkus padzerties no tevis.
Tāpēc Jēzus teica: “Dzeriet mani! Ēdiet mani!”. Jo vairāk tu viņu dzer, jo svaigāks ūdens izplūst. Bagātības, ar kurām tevi apveltījusi dzīve, nav izsmeļamas. Bet tikai dāsnums to zin. Aiz katra stāv Dievišķais. Un neviens to nespēj iztukšot.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieradumi, kas nolemj mūs nabadzībai

nabags

Ļoti bieži nabadzība nav naudas trūkums, bet gan negatīvu ieradumu esamība. Ja cilvēks ar tiem nestrādā un tos nemaina, labklājība nekad neienāks viņa dzīvē. Personības izaugsmes treneris Jevgēņijs Deiņeko stāsta par to, kas notiek tad, kad talantīgi cilvēki atkārto nabadzīgo ieradumus un paši tādi arī kļūst. Pārbaudiet sevi!

12 gadi psihologa praksē ir devuši man iespēju ieraudzīt veselu rindu ieradumu, kas piemīt nabadzīgiem cilvēkiem. Ir interesanti un, vienlaicīgi, skumji vērot, kā cilvēki seko šiem ieradumiem atkal un atkal, un viņu dzīvēs nekas nemainās…

1. ieradums: vienmēr meklēt vainīgos

Nabadzīgs cilvēks nekad neuzņemas atbildību par sevi. Viņš drīzāk apvainos savās neveiksmēs kolēģus, darba devējus vai sistēmu, nekā atzīs savas kļūdas. Nabadzīgais domā tā: “Ja vien ne VIŅI, es jau sen būtu veiksmīgs un turīgs. Man VISI traucē, un es neko nevaru padarīt!”

2. ieradums: “vilkt” laiku

No bērnības daudziem no mums ir iemācīta vecā tautas “gudrība”: “Septiņas reizes nomēri, pirms nogriez”. Laiks iet, bet jūs vēl joprojām mērat, domājat un rezultatā atrodas kāds, daudz uzņēmigāks, kurš nogriež “jūsu” kumosu, un aiznes to. Uzvar tas, kurš nebaidās spert pirmo soli un riskēt, tas, kurš izmanto savas idejas, nevis norok tās savas atmiņas tālākajā stūrī.

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu vienmēr “velk” laiku, bet paša bezdarbību un neuzņēmību “noraksta” uz kādu citu.

3. ieradums: neriskēt

Nabadzīgie neriskē. Viņi dod priekšroku stabilitātei, lai arī tā nenes nepieciešamos ienākumus. Rezultātā, tā arī dzīvo – no algas līdz algai, zem sava iedomātā stabilitātes spārna.

4. ieradums: mācīties bez maksas (vai vispār neko nemācīties)

Tipiskais nabadzīgo pārstāvis pierakstās uz daudziem bezmaksas treniņiem un semināriem, kuru lielāko daļu tā arī nenoklausās. Rezultātā, viņš dzīvo ilūzijā par to, ka mācās, bet patiesībā nekādas izaugsmes nav. Mēs visi zinām, kur atrodas bezmaksas siers… Lai kļūtu par uzņēmēju ir jābūt dzīvai komunikācijai ar savu skolotāju, ja tas ir, un jābūt skaidram darbību plānam, kā sasniegt savu mērķi. Treniņa cena nav tikai nākotnes veiksmes rādītājs, bet gan arī jūsu moticvācijas cena.

5. ieradums: nemaksāt citiem par viņu darbu

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu mīl dzīvot uz citu rēķina. Mūziku, treniņus, filmas u.t.t. viņš par brīvu iegūst internetā. Un viņa filosofija ir iegādāties pēc iespejas vairāk  maksas pakalpojumus vai preces bez maksas.  Un dzīve vienkāršo šo viņa uzdevumu, radot servisus (torentus, pirātu lapas u.t.t.), kurus radījuši tadi paši nabadzīgie nabadzīgajiem. Zogot citu intelektuālo īpašumu, un mānoties, cilvēks turpinās dzīvot nabadzībā.

6. ieradums: žēlot sevi

Ļoti bieži cilvēki savu problēmu sakni redz apstākļos – vai nu tas ir nelabvēlīgs ģeogrāfiskais novietojums, figūras nepilnības, tas, ka piedzimuši nabadzīgā ģimenē, piedzimuši neīstajā laikā, nav bijis iespējas iegūt pienācīgu izglītību, dzīvo nepareizajā valstī u.t.t. Nabadzīga cilveka arsenālā ir desmitiem iemeslu sevi pažēlot, bet kapitālu ar žēlumu nenopelnīsi.

7. ieradums: čīkstēt  un sūdzēties

Nav nekāds noslēpums, ka naudas trūkums ir negatīvu emociju cēlonis. Atšķirībā no nabadzīgā, cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu uztver savu neveiksmi kā nākamo pakāpienu ceļā uz savu mērķi, viņš nav pieradis čīkstēt un sūdzēties par savu likteni. Dažkārt jau gribas pažēloties un izraudāties, taču vieglāk no tā nekļūst, un naudas daudzums maciņā arī nemainās. Tās, ka nebija, tā arī nav.

8. ieradums: domāt par to, ko teiks citi

Veiksmīgs cilvēks novērtē savu individualitāti, un nav atkarīgs no apkārtējo viedokļiem. Nabadzīgs, kā likums, gluži otrādi – lauvas tiesu sava laika tērē, lai uzturētu savu tēlu citu cilvēku acīs. Pie kam, viņš orientējas uz bagātākiem un veiksmīgākiem cilvēkiem, nekā pats. Protams, šī salīdzināšana nav par labu viņam, bet toties dod vēl vairāk iemeslu tam, lai varētu žēloties.

9. ieradums: šķiešanās ar naudu

Nabadzīgam cilvēkam nav savas finansu stratēģijas. Viņa mērķis ir nopelnīt un uzreiz iztērēt. Cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu nopelna un investē (lielu daļu naudas investē arī sevī). Visbiežākā domāšanas kļūda šajā situācijā ir: “Ko es varu investēt, ja man nekā nav?”. Labklājībā dzīvo tie, kuri iemācījušies pareizi rīkoties ar savu nopelnīto naudu.

10 ieradums: tūlītēja izdevīguma meklēšana

Nabadzīgie necenšas mācīties kaut ko jaunu, nestrādā perspektīvā, bet grib saņemt tūlīt, momentā. Tas ir spilgts paterētāju sabiedrības uzvedības modelis. Cilvēks grib visu, un uzreiz, nepieliekot tam pietiekamas pūles. Viņš ir līdzīgs tam zemniekam, kurš ziemā apēd, pavasarī stādāmos, kartupeļus un nedomā par to, ko stādīs pavasarī.

11. ieradums: darīt to, kas nepatīk

Nabadzīgajam vienmēr atradīsies 10 vainīgie, 100 atrunas, 1000 iemeslu, kāpec viņam jādodas uz nīstamo darbu. Viņš dzīvo ar domu par piektdienu, nolād priekšniecību, taču, vienalga, katru pirmdienu, bez iebildumiem soļo uz ofisu. Uzsākt kaut ko savu, vai kaut ko mainīt, viņam nav drosmes. Taču, tā,  neko nemainot, dzīve paiet bez priecīgiem pārsteigumiem, absolūtu vienādi – gadu aiz gada.

12. ieradums: nelietderīgi tērēt savu laiku

Šāds cilvēks bieži uzdot sev jautājumu “kā nosist” savu laiku? Šis uzstādījums būtu jāpārvērš pozitīvajā jaunā uzstādījumā” kā man, pēc iespējas lietderīgāk, izmantot savu laiku”? Gala rezultātā, katrs saņem to, pēc kā tiecas – nabadzīgais “nosit” laiku un savu dzīvi, bagātais – izmanto to lietderīgi, kas atspoguļojas arī materiālajā stāvoklī.

13. ieradums: dzīvot svešu dzīvi

Nabadzīgiem cilvēkiem piemīt vēl viens trūkums – projicēt citu cilvēku dzīvi uz savējo. Neskaitāmi seriāli, raksti dzeltenajā presē, grāmatas par zvaigznēm palīdz stimulēt šo vēlmi. Baudot citu cilvēku piedzīvojumus, viņi dzīvo ilūzijās un savu elku veiksmes paēnā. Un tadā veidā vēlme riskēt un pārkāpt pāri savām bailēm, arvien samazinās.

Šo kaitīgo ieradumu ir daudz vairāk, nekā šeit uzskaitīts, taču šos variet izmantot kā testu tam, lai saprastu, ko nepieciešams savā dzīvē izmainīt. Visu šeit pieminēto, var izmantot kā papildus motivāciju darbībai. Veiksmi jums un labklājību!
Autors: Jevgēņijs Deiņeko
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kā Upuris ar Naudu sanaidojās

upuris

Kad pasaulē nāca Upuris, katra dzīves joma ieguva jaunu ienaidnieku. Īpaši no tā cieta finanses. Upuris tās neieredzēja, saniknojās un uzsāka karu. Cīņa ilga dienu un nakti, ar zobeniem un cirvjiem. Viss beidzās ar to, ka Nauda padevās – tā pārstāja uzbrukt Upura uzceltajam cietoksnim. Cilvēks palika nabags, apsēdās pie loga un rūgti raudāja par savu neizdevušos dzīvi un sūro likteni. Pēkšņi viņa priekšā paradījās labā burve un teica: “Mīļais mans cilvēk! Es tev palīdzēšu tikt pie naudas un kļūt bagātam! Tagad klausies!”

Upuris nekad nekļūst bagāts

Kāpēc Upuris nepelna pietiekami daudz naudas? Tas vienkārši to nevēlas. Tam komfortablāk ir ciest, dzīvot pagātnē, kad zāle bija zaļāka. Tam patīk vainot katru stabu par to, ka dzīve ir tik nelaimīga. Tas bieži sevi vaino dzīves situācijās un pilnīgi noteikti nemīl sevi.

Klasisks piemērs – ir māte, kura savu dzīvi nolikusi uz altāra “visu labāko bērniem!” Pat tad, kad “bērnam” ir jau 45 gadi un pats tas ir darba spējīgs. Taču kā gan neatdot pēdējo kreklu? Un pēc tam vienmēr un visur atgādināt: “Es taču tevi izaudzināju, visu atdevu un tagad tu….!”

Vai vientuļa jauna sieviete, kura uzskata, ka nav nevienam vajadzīga? Viņai ir pārparēm brīva laika. Taču, par nožēlu, viņa to tēŗē ne ideju realizācijai un iespēju meklēšanai, bet bailēm, šaubām, puņķiem un asarām.

Upuris nevar iziet no ierastajiem rāmjiem, jo ir tajos iekrampējies nāvīgā tvērienā. Jo sevi žēlot ir ērtāk, nekā ieraudzīt patiesību un izmainīt savu realitāti. Vienu vārdu sakot, Upurim ir ārkārtīgi daudz dažādu savu darāmo lietu, lai domātu par naudu! Kādu naudu!? Tai laika nepaliek it nemaz.

Vīrs + Nelaimīga sieva = Nabadzība

Labi, visi zin vai nojauš, ka sieviete Upura stāvoklī nav spējīga radīt labklājību. Tad varbūt vīrietis šo situāciju var labot? Nekā nebija! Atcerēsimies frāzi: “Līdzīgs pievelk līdzīgu!”. Diez vai vīrs domās savādāk kā sieva. Taču pat tad, ja viņš ir daudz attīstītāks šajā jomā, sievietes enerģētiskais lauks “apēdīs” visas iespējas un tikai palīdzēs zaudēt naudu.

Upuris domā nabadzības kategorijās. Vīrs atnes mājas naudu, bet viņa domā: “Šodien atnesa. Bet kas būs rīt? Ja nu gadījumā viņu atlaiž? Tātad, jāieekonomē. Sākšu ar sevi. jauna kleita pagaidīs. Un tas, ka veļas mašīna salūzusi galu galā nav nekas traks. Ar rokām izmazgāšu. Nav jau grūti.”

Katru reizi sievietes – Upura galvā notiek līdzīgs monologs. Toties  tā ļoti labi prot izdzīvot – piecus gadus vienās zeķubiksēs. Priekš kam jaunas pirkt, vecās vēl gana labas, var salāpīt.

Tādās ģimenēs labklājībai vietas nav. Vīrietis nesaņem ticību sev, jo viņam trūkst varenās, virzošās sievietes enerģijas un nav kur ņemt spēkus, lai palielinātu ienākumus. Sieviete, kura neko negrib un nav pārliecināta par savu vīrieti, attīsta viņā finansiālo impotenci. Un nekā smieklīga tur nav!

Upuris biznesā

Vēl viena naudas sfēra, kur Upurim ceļš ir liegts, un tas ir uzņēmējdarbība. Uzņēmējam ir ļoti neizdevīgi ņemt par darbinieku Upuri. Ar savu uzvedību tas izsūc enerģiju no biznesa un traucē darba procesam. Kā tas notiek? Nabadzīgi un nelaimīgi cilvēki pastavīgi pievelk forsmažora situācijas. Viss sākas ar: “Piedodiet, ka nokavēju, atslēga bija ieķerusies un durvis nevarēju atslēgt” līdz “Nevarēju sagatavot atskaiti, jo šausmīgi sāpēja vēders.”

Protams, katram mēdz gadīties kādi kreņķi, mēs visi esam cilvēki. Taču Upuri ir “īpaši”, tie vienmēr kavēs, neizdarīs darbu līdz galam, sūdzēsies, īdēs. Viņi ir raduši novelt vainu uz apstākļiem vai citiem cilvēkiem. Viņiem vienmēr kāds ir vainīgs, vai kaut kas gadījās. Pat tad, ja darbinieks būs vienkāršs kurjers, darba process būs traucēts.

Ieraudzīji savā kompānijā Upuri, pacenties no tā atbrīvoties, neko labu tavam biznesam tas nesola. Lai cik viņš arī būtu talantīgs, lai cik mazu algu neprasītu, labāk izdot vairāk naudas un samaksāt atbildīgam darbiniekam, nekā cerēt, ka Upuris mainīsies

Nauda mīl stipros

Ja jūti, ka kaut kas no iepriekš minētā ir tavs, bet tomēr gribi būt veiksmīgāks un bagātāks, tiec vaļā no Upura stāvokļa! To var izdarīt, ja attīrīsies no četrām ļoti nepatīkamām lietām:

Atbrīvosies no Vainas apziņas

Nemitīgi justies vainīgam nozīmē atrasties enerģijas aiztecēšanas stāvoklī. Nauda nenāk pie tiem, kuru laimes maisiņš ir tukšs. Bet apvainot citus, nozīmē neuzņemties atbildību par savu paša dzīvi, peldēt pa straumi. Labklājība pateiks “fui” un droši aizies uz citu pusi. Ko tai krāmēties ar cilvekiem, kuriem nav gribas?

Kā aizvākt šo pretīgo sajūtu? Ir ļoti daudz metožu, kā  strādāt ar šo nepatīkamo emociju. Kurš meklē, tas atrod. Atrod tas, kam tas ļoti vajadzīgs. Vienkārši pasaki sev: “Es neesmu vainīgs. Šajā situācijā es tā rīkojos, jo savādāk nevarēju, bet tagad redzu, ka rīkoties var savādāk. Šo kļūdu es vairs nepieļaušu.” Ja tevi “velk” vainot citus, pieņem faktu, ka pats pievelc šādas situācijas. Pat tad, ja vecāki tevi tādu izaudzinājuši, vienalga, tev bija izvēle un tā bija tava skola. Dvēselei gribējās tādu pieredzi un tā atnāca tieši pie šiem cilvēkiem. Taču, lai atkal loks nenoslēgtos uz tās pašas vainīguma nots, sāc domāt radošuma virzienā. Kā jāizmaina sevi, lai kas tads vairāk neatkārtotos?

Atbrīvosies no Naida

Arī naids atņem tavu enerģiju. Tās ir tik spēcīgas jūtas, ka tajā brīdī tu nevari domāt ne par ko citu. Pie kam naudas trūkums tajā brīdī vispār ir pats mazākais zaudējums. Naida sajūta ļoti spēcīgi ietekmē veselību – sāp nieres, no ritma izsitas sirds u.t.t.. Tāpēc, ja tev naids ir ierasts stāvoklis, ir laiks ar to tikt galā.
Paskaties šo video:

Atbrīvosies no Aizvainojuma

Apavinojusies sieviete – kas var būt vēl briesmīgāks? Cieš visi – ģimene, privātā dzīve, veselība, cilvēki apkārt. Pilnīgs pozitīvisma trūkums. Aizvainojumi ceļ milzīgus dambjus uz enerģijas upēm – tā, ka ar laiku tas izžūst. Tāpēc par naudu var vispār nesapņot.

Krāt aizvainojumus un aizmirsties šajās sajūtās varbūt ir patīkami. Mazohistiem. Bet tas ir ārkārtīgi kaitīgi. Ir lieliska grāmata Колин Типпинг: “Радикальное прощение” – to izlasot, var pilnā mērā sajust, cik gan nejēdzīgi ir apvainoties. To lasot, tu sajutīsi totālu atvieglojumu un varēsi izdziedināts savu dvēseli.

Atbrīvosies no Sūdzībām un Žēlabām

Pats bīstamākais labklājībai ir žēlošanās. Mažākais ļaunums, ka enerģija nonāk nulles līmenī. Visums uztver žēlosanos kā signālu – sākt darboties. Tas klausās un domā: “Skat, dīvaina gan, visu laiku runā par bezpalīdzīgiem vīriešiem. Nu, ja jau viņai to vajag, labs ir, būs viņai tāds.” Vai arī: “Maza alga, maza alga! Staigā novalkātos zābakos un prasa mazu algu. Neko nesaprotu! Nu, labi, nāksies atlikt algas pielikumu un paaugstinājumu amatā.”

Tātad – dzīve nesaprot mājienus, jārunā tiešā tekstā: “Gribu pelnīt trīsreiz vairāk! Gribu mašīnu! Gribu vasarnīcu! Bet vislabāk uzrakstīt, kurā gadā tu saņemsi to, ko vēlies, kāds tas izskatīsies. Šeit vari to palasīt:
http://flourish-strategy.com/blog/poproshu-u-sudby-tonkaya-magiya-zhelanij/

Aizvācot negatīvās emocijas, tu atbrīvosi vietu gaišajām un saulainajām. Mākoņi izklīdīs un aiz tiem tu ieraudzīsi sauli un jaunas, brīnišķīgas iespējas. Parādi sev citu dzīvi un sāc runāt ar labklājību kā līdzīgs ar līdzīgu.

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS