Reiz tas viss beigsies

89972819_1393733930830768_1064956399676555264_n

“Šī dzīve vienmēr beidzas negaidīti, nekad nesanāk būt gatavam šim mirklim…

Šajā mirklī mēs zaudējam visu: īpašumus, statusu, tuvos, mīļos cilvēkus… Mēs paliekam vieni ar sevi un savu sirdi. Tāpēc, ka tā ir vienīgā, kas būs ar mums arī tālāk…

Attiecības, lai cik brīnišķīgas bijušas, – beigsies… Un, ja pirmais aizies partneris, mums nāksies izdzīvot bēdas, pārkārtot savu dzīvi, transformēt to un sevi… Dzīvot tālāk kādu laiku… Bet pēc tam arī doties nezināmajā…

Lai kā mēs cenšamies, viss beidzas… Un, kā rāda dzīve, – tas vienmēr notiek negaidīti, kad vēl cilvēks būtu varējis daudz ko izdarīt, bija tik daudz plānu…

Sev līdzi mēs nepaņemsim neko! Neko un nevienu! Patiesības mirklis paredz vientulību. Dialogu ar Dievu vienatnē. Neviens un nekas to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā tērējam šo dzīvi? Vai mēs radām kaut ko skaistu un vertīgu, vai nedomājot vienkārši sadedzinām to?… Krājam materiālo, vai domājam par to dienu, kad visam materiālajam vairs nebūs nekādas nozīmes?

Reiz tas viss beigsies… Tas, pie kā esam pieraduši…. Mums nevajadzēs no rīta celties, iet uz darbu, gatavot ēdienu, uzkopt māju…. Mēs vairs nesatiksim savus tuvos, kuri tik daudz mums nozīmē: vīru, bērnus, vecākus, draugus… Vai mēs vēl satiksimies? Varbūt, – jā, bet varbūt – arī nē…. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam cita tišanās.
Pazudīš arī viss pārējais, ko mēs tik ļoti mīlam: šokolāde, ziedi, jūra, ceļojumi, omulīga māja ar skaistiem aizkariem, telefons, internets…. Viss pazudīs bez pēdām…

Un vienīgais, kam tad būs nozīme, – mūsu Dvēseles kvalitātei, tās tīrībai un spējai mīlēt… Mūsu prasmei dzirdēt Viņas balsi, kas palīdz mums veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, un attiecības pašiem ar sevi…

Kā iemacīties mīlēt vienatnē? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un kļūt īstam?

Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams…

Mūsu attiecības kalpo kā sagatavošanās posms šai Dienai. Kad neko nenoslēpsi. Kad no sevis nekur neaizbēgsi… Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis…
Te nevienu neapmānīsi, nenopirksi vēlamo un nesanāks par kaut ko vienoties – pat ne ar varu…

Reiz tas viss beigsies…

Un to ir vērts atcerēties jau TAGAD, kamēr vēl esam Šeit!
Kamēr vien varam izmainīt mūsu stāsta finālu šajā ķermenī…”

Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par TO

milestiba maksla

Garīgajā (transcendentālajā) saiknē starp cilvēkiem nav nekā mistiska. Tā tiek izdzīvota kā zināšana par to, ka neredzamā vada otrā galā – otra cilvēka sirdī esi tu, bet tavā sirdī ir viņš. Un nekas un nekad nevar to izmainīt, tāpēc, ka jūs kopā esat izgājuši cauri savstarpējai atklāšanai, kurā katrs no jums tika pieņemts kopā ar saviem iekšējiem dēmoniem un eņģeļiem.

Lai cik ilgs laiks būtu pagājis kopš jūsu iepriekšējās un tagadējās tikšanās – jūs satiekaties tā, it kā būtu šķīrušies tikai pirms minūtes. Lai caur kādiem arī notikumiem katrs no jums būtu izgājis, lai kādas kļūdas būtu pieļāvis – tas nemaina visdziļāko pieņemšanu un cieņu, kas uzstādītas uz mūžiem.

Šādā saiknē katrs ir brīvs būt tas, kas viņš ir, nevis tas, ko no viņa sagaida.
Un šīs saiknes vērtība ir tik dziļa un acīmredzama, ka nevienam no diviem (trijiem, desmit) nerodas ne mazākais kārdinājums koriģēt otru vai norādīt viņam, kādam viņam būtu jābūt, vai kā viņam kaut kas būtu jādara, lai atstātu iespaidu uz citiem.
Patiesa cieņa rada saudzīgumu un maigumu pret otra cilvēka iekšējo pasauli.

Tāda saikne formējas tikai pēc tam, kad katrs ir integrējis savu personīgo Dvēseli, savācis to pa gabaliņam, kuros to sasitusi iepriekšējo dzīvju pieredze, un attīrījis to no visa tā, kas indējis viņa sirdi.
Ņina Rubšteina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkoja Ginta FS