Par toleranci un jauniešiem

balons2

Lasot komentārus pie rakstiem, kas skar mūsdienu jauniešu un vecākās paaudzes attiecības, man rodas sajūta, ka ir ļoti liela manas paaudzes un vecāku cilvēku daļa, kas spītīgi nevēlas saprast, kādā laikā mēs dzīvojam.
Skaidrs, ka paaudžu konflikti ir bijuši visos laikos, un tas ir tikai normāli, jo mums ir mūsu nodzīvotā dzīve, mūsu pieredze, kas, protams, ir vērtība un izaugsmes process, savukārt viņiem (arī maniem bērniem) būs un ir savējā, un tās ir absolūti atšķirīgas pieredzes.

Daudzi mīl atcerēties savu bērnību un jaunības gadus un atrast tajos visu, kas darījis mūs par stipriem un krietniem cilvēkiem. Tas viss ir bijis un labi, ka bijis, jo bez tā mēs nevarētu būt tie, kas esam. Un tomēr… Manuprāt, ir ļoti netoleranti “pierakstīt” saviem bērniem infantīlismu, necieņu pret vecākiem, dzīvošanu virtuālajā vidē, nemīlestību pret darbu u.t.t., jo pasaule, kāda tā šobrīd ir, zināmā mērā ir arī mūsu pašu roku un domu darbs. Mēs esam radījuši gan vērtību sistēmu, gan tehnikas brīnumus, gan skolas, kurās viņi šobrīd mācās – mēs esam tie, kas “ielikuši” viņos to, ko esam uzskatījuši par vajadzīgu ielikt. Varbūt gaidījām citu rezultātu…. gaidījām, ka novērtēs, sapratīs, gaidījām pateicību, bet ne vienmēr to saņemam. Un tomēr, ir atnācis cits, ļoti ātrs laiks, kad cilvēkiem ir jāpiemērojas gan visām jaunajām tehnoloģijām, pavisam jaunam domāšanas modelim, un ļoti bieži tas veids, kādā esam raduši dzīvot un domāt, izrādās absolūti nepiemērots šim laikam. Tad gribas atrast vainīgo – kāpēc nejūtamies vairs stabili, droši, kas noticis, ko lai soda. Un bieži vien “pa rokai” gadās jaunieši, kuri “nedod vietu autobusā veciem cilvēkiem”, “sēž savos gadžetos” un neredz, kas apkārt notiek, un tad gribas purpināt: “cik briesmīgi, kur iet pasaule, kā tā var, kad mēs augām, tad gan…..”.
Es piedzimu padomju laikā, 1968. gadā. Biju laimīgs un gaidīts bērns, man bija saulaina un droša bērnība, Kā lielākā daļa no tā laika bērniem, es biju oktobrēns, tad pionieris, kurš raudāja, atvadoties no sava kaklauta tad, kad stājos komjauniešos. Es, raudot lasīju stāstus par varonīgajiem komjauniešiem Otrā Pasaules kara gados un nabaga mocekli Zoju Kosmodemjansku, un svēti ticēju, ka komunismu mēs uzcelsim.

Mans vectēvs bija leģionārs, kurš gāja bojā, karojot leģionā, un es par viņu neko nezināju, jo vecmāmiņa nestāstīja – viņa baidījās. Pat tad, kad Latvija kļuva neatkarīga – viņa nestāstīja, jo laikam vēl joprojām baidījās un gribēja mūs pasargāt no tām šausmām, ko pati kara gados bija pārdzīvojusi, baidoties, ka izsūtīs abas ar mammu.

Spilgti atceros to laiku, kad kopā ar mammu stāvējām veikalā pēc desas, un septembra rītus, kad nevis kravājām skolas somas, bet braucām aronijās un kartupeļos uz kolhozu. Un šodien, par to domājot, man šermuļi skrien pār kauliem, cik “sakompostrētas” mums visiem bija smadzenes. Un vēl joprojām ir vara, kas turpina mūs programmēt un “potēt” mums to, kas tai ir izdevīgi. Un, neskatoties uz to, es esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka viņi spēja man un brālim iedot labāko, ko varēja iedot – darba mīlestību, mīlestību pret savu Zemi, cieņu pret saviem vecākiem, ģimeni, dzimtu un vēl ļoti daudz vērtību. Tā ir mana pagātne, tur ir manas saknes un tas viss man ir svarīgi.

Savukārt mani bērni ir dzimuši Latvijas Neatkarības gados, pavisam citā valstī un pavisam citā laikā, vecākiem, kuriem pašiem īsti nav bijis skaidrs, kas mēs esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam – kas tad ir labi – sociālisms vai kapitālisms. Kas labāk, būt labam darbiniekam un vienā uzņēmumā nostrādāt visu mūžu (kā mums agrāk mācīja un kā darīja mūsu vecāki), vai tomēr būt elastīgam un paplašināt savas robežas, mainot darbības sfēras, mēģinot izveidot kaut ko savu. Cits vispār izvēlas aizbraukt no valsts, lai būtu tālāk no šī “murga”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šādos apstākļos izaudzināt bērnus nav viegli: ir ļoti sarežģīti.
Un, kad bērns ir izaudzis un, izrādās, ka viņam ir pavisam citas vērtības, vēlmes un sapratne par dzīvi, daudziem var šķist briesmīgi, jo mes taču gribējām ko citu.

Protams, mums pašiem šķiet, ka iedevām viņiem visu to labāko, un tas arī ir tiesa – labāko, ko varējām, kas pašiem bija. Man arī tā šķiet. Es arī strādāju pa 14 stundām diennaktī, lai varētu saviem bērniem sagādāt labāku dzīvi – ne jau sliktāku. Vai sagādāju – nezinu. Varbūt vajadzēja vairāk viņus pačubināt, pamīļot, nevis atstāt auklei – nezinu. Domāju, ka viss, kas bija, bija labākais, kas tajā brīdī varēja notikt, un rezultātā viņiem ir sava, ļoti interesanta pieredze.
Kad vēroju savus divdesmitgadīgos dēlus un jaunākos dvīņus, es priecājos, jo redzu to, ka viņi ir brīvāki par mani, viņi ir mīlošāki, atklātāki – tajā pat laikā, ļoti labi redzu arī to, kā strādā manas “programmas”, ko neapzināti viņos esmu ielikusi. Jā, viņiem visiem ļoti patīk visas interneta tehnoloģijas – bet, vai tad tas ir slikti, ka cilvēki pārzin lietas, bez kurām šodien darba tirgū neiztikt (un, ne tikai darba tirgū). Es vēroju jauniešus, kuri darbojas dažādās jomās: viņi ir tik talantīgi, viņi tādas interesantas lietas izdomā (jā, protams, vienmēr būs tie, kam vairāk patiks iedzert, darīt visadas nekrietnības – arī tas ir bijis visos laikos). Tomēr vairāk es redzu tos, kas interesējas, kas studē, kas dzied, dejo, sporto,veido uzņēmumus, meklē dažādas jaunas iespējas. Un es nesaprotu, kādā vidē dzīvo cilvēki, kuri to visu neredz…. vai varbūt negrib redzēt. Tad man pasprūk jautājums: kāpēc tad jūs paši izaudzinājāt tos “briesmīgos, necienošos, infantīlos”?

Kāds varbūt teiks, ka “mēs jau nē, to izdarīja skola, pedagogi” – taču tie paši pedagogi, nīstie politiķi un visi pārējie “draņķi” nāk no mūsu pašu vidus. Latvija taču ir tik niecīga valsts, ka patiesībā sensenos laikos mūsu senči viens otram ir bijuši radinieki – tātad faktiski mēs kaut kur tālu, tālu esam viena dzimta ar vienām savas dzimtas prgrammām. Tad kāpēc runāt sliktu par savējiem, par savām atvasēm – tā taču ir mūsu pašu atbildība.

Un vēl mūsu atbildība ir mācīties: es nerunāju par vēl vienu universitāti vai konservatoriju, bet mācīties no savām kļūdām, mācīties atbilst šim laikam un nepieprasīt no citiem to, ko paši nespējam dot. Šodien ir ļoti daudz iespēju mācīties to, kas paplašinās mūsu apziņu, attīstīs emocionālo intelektu, ļaus labāk izprast laiku, sevi, savu Dvēseli, cilvēkus – galu galā savus bērnus. Jo, visticamākas, ka iemesls šai citas paaudzes un cita laika nepieņemšanai, ir sevis paša nepieņemšana, paša neattīstītais emocionālais intelekts, lepnība, kas neļauj atzīt to, ka nebūt es visu nezinu un neesmu nekāda gudrākā, man vēl tik daudz kas jāmācās. Bet jāsāk pašam ar sevi: kā no baltas lapas, lai cik milzīga būtu dzīves pieredze tajos tālajos gados un savā cienījamajā vecumā.

Mani vienmēr ir smīdinājuši lozungi, kurus lieto politiķi: mēs sakārtosim, mēs ieviesīsim, mēs izdarīsim. Es domāju, ka vispirms ir jāsakārto sava “iekšējā māja”, vide savā ģimenē, ap sevi un tikai tā vari darīt pasauli labāku, skaistāku.

Man ļoti patīk šis laiks, man ļoti patīk šie jaunieši “kā no citas pasaules”, es mācos dzīvot no jauna, un cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, lai arī brīžam gribētos pateikt kaut ko ļoti skarbu.

Man Gongu meitenes ieteica vienu labu tehniku, kas, iespējams, noderēs vēl kādam.
Kad nu ļoti gribas citiem ko pārmest un dusmas piepilda līdz “acu vākiem”: pūtiet balonus un iepūtiet šajos balonos savas dusmas, savas bailes, savu niknumu un aizvainojumu. Pūtiet tik stipri, lai balons pārsprāgst ar lielu blīkšķi – tikai acis turiet aizvērtas, lai nesatraumētos. Un brīdī, kad balons sprāgst, iedomājieties, ka šīs dusmas aizlido Visumā un pārvēršas skaistos, baltos putnos. Es nopirku veselu maisiņu balonu, jo tajos man ir iespēja atstāt to, ko kādreiz tik ļoti gribētos pateikt cilvēkiem… pateikt jau nebūtu tas grūtākais, bet grūtāk ir pateikt visu, ko domā, ar mīlestību un bez personīgiem apvainojumiem. Vai ne? 🙂

Lai mums visiem labas skolas, interesanta dzīve un siltas, atvērtas sirdis.
Ginta FS

Advertisements

Kāpēc arvien mazāk cilvēku «pavelkas» uz «dārgi un bagātīgi»

dargi bagatigi

Dzirkstošs, auksts šampanietis, ar pilīti svaigi spiestas sulas, ideāli manikīrēta roka ar milzīgu briljanta gredzenu, papēži tik augsti, ka vispār nav skaidrs, kā uz tādiem stavēt… Visi šie tēli, kurus aktīvi mums piedāvā glancētie žurnāli, ir neglābjami novecojuši. Populārā blogere, rakstniece un žurnāliste Arina Hoļina dalās savās pārdomās par to, kāpēc “smagā lukss” laiki uz mūžiem ir palikuši pagātnē, un kas tad visā tajā ir labs mums, vienkāršajiem mirstīgajiem.

Ak, šīs burves sabuļādās un briljantos! Ak, šī noslēpumainā sieviešu pasaku pasaule Chanel №5 un Guerlain noskaņās! Ak, šis ceļš, kas bruģēts zeltā un šīs sirēnas, kas saldās balsīs dzied: «Jauns melns — lavanda», «Pavasara smarža — īriss», «Must have — atlasa zābaki līdz gurniem»…

Pasakainā un vilinošā greznības pasaule ar fejām Gucci un nimfām no McQueen Le Montreux Palace viesnīcās, kur zelta markīzes un skats paveras uz dūmakā tītajiem kalniem, dimanti brokastīs un Moet ar persiku sulu vakariņās.

Kārdinājumu pilnā pasaule, kurai grūti pretoties, pasaule, kur traģēdijas ietinušās vikuņjas kažokos, bet prieki kaisīti fliteriem un smaržo pēc bezgalīga pavasara, aiz kura pa visu pasauli seko privātā lidmašīna ar austerēm un brutu uz borta.

Eh! Šīs pasaules vairs nav. Nauda ir, kažoki ir, briljanti ir. Bet maģijas nav.

Greznība un augstā mode, šīs bagātnieku privilēģijas, par kurām mēs uzzinājām, aizturot elpu, no mūsu svētajiem rakstiem žurnālos  Vogue, Harper’s Bazaar, Vanity Fair, kurus apskauda un par ko sapņoja…. tie….. tā…. īsāk sakot, tas vairs nav sapnis.

Mode, šī vecā būda, kurai sapuvis jumts un uzbriedis parkets, ir pārdevusies – tā tagad ir pieejama milzīgos daudzumos, katrā mājā, tā ir kā televizors. Jā, un arī televizors ir novecojis  Mode tāpat kā Internets šodien ir visur, ierasta, parasta, tā vairs nav greznība, drīzāk – nepieciešamība. Nav vairs nekāda brīnuma, pārsteiguma, nav mirāžu, kas vilina mūs mirdzošu vitrīnu acīm. Vitrīnas, protams, ir, taču tajās vairs nav brīnumu un burvestības.

Nu, atvainojiet, kāda gan burvestība kleitā par 2000 EUR, kas ražota Bangladešā mazā, netīrā fabrikā, un par kuras bezkaunīgi lielo uzcenojumu mēs zinām visu, ne visai glaimojošo patiesību, un kura pēc paris mēnešiem nokļūs kādā no Stock veikaliem (rupji runājot – atlikumu veikals)? Vai tad tā ir maģija? Nu, nē, taču! Tas ir fokuss. Vai vienkāršiem vārdiem runājot – roku veiklība vai krāpniecība.

Mode ir karikatūra. Tā pati – augstā. Ir vērts paskatīties pēdējās «vareno» modes skates, lai ieraudzītu nevis krīzi, bet Katastrofu. Īsta, izmisīga bezgaumība. Šausmas. Patiesība. Prada, Marc Jacobs, Gucci, Anderson — tas viss nav slikti, nē, tas ir briesmīgi!

Mode ir kļuvusi par tādu pašu parastu industriju, kā skrūvīšu vai plastmasas glāžu ražošana. Žurnāli, šie augstās modes dzejnieki, vairs neraksta poēmas, bet parastas reklāmas častuškas. Glamūrs vairs neapbur, glamūrs skrien tev nopakaļ, kā diedelnieks, kas lūdz sīknaudu lai “salāpītos”

Modes žurnāli?! Nopietni?! Un kas tos lasa?! Kas tos lasa, ja jau sen tiem nav vajadzīgs lasītājs, jo tie izklājas reklāmdevēju priekšā, slavē visus pēc kārtas un neraksta ne vārdu patiesības?

Kam vajadzīga mode, ja tā jau sen ir “izpumpējusies” un kopē to, ko mēs pērkam second-hand, to, ko valkāja mūsu mammas vai vecmāmiņas divdesmit, trīsdesmit gadus atpakaļ, to, ko mēs valkājām janībā, kad bijām panki vai goti? Mums pilnā nopietnībā to visu piedāvā par nenormāliem tūkstošiem, it kā tas viss nebūtu atrodams mūsu pašu skapjos, nedaudz smakojošs pēc naftalīna.
(Atceros savas ķīniešu kedas par 3 rubļiem. Ar ko gan atšķiras tādas pašas no Gucci par 300 EUR?)

Jaunā paaudze uz ielas iziet pidžambiksēs, tēta mētelī un neko negrib zināt par glamūru, kas maksā vairāk par pieciem eiro. Viņi nelasa žurnālus, pat ne modes blogus, jo kas gan no tur rakstītā spētu viņus izbrīnīt?

Žurnāli, blogi, modes skates – tas viss ir kaut kas līdzīgs drupām, dekorācijām, kur nav dzīvības, patiesības, draiva un laimes. Un ļoti smieklīgi, ka šajās drupās aicina jaunatni. Nopērc! – viņi saka. Re kur Chanel – tavs elks, Džonija Depa meita to reklamē. Nopērc taču! Ko tu bremzē?

Bet septiņpadsmitgadīga meitene, uzvilkusi sava brāļa kreklu, vecāsmātes samta svārkus, dzeltenu lietusmēteli virs stepētas Uniqlo jakas – un viņa jau ir moderna. Bez žurnāliem, blogiem un modes skatēm. Jo šai meitenei ir sava pasaule, ar saviem bēniņiem vasarnīcā, kur noglabāti vintāžas labumi, ar draudzenēm – gudriniecēm, “postiem” Telegram un Instagramā. Tā ir viņas pasaule. Viņas maģija.

Šajā pasaulē ir jauni cilvēki, kuri šuj kleitas, ada cepures, ved vintāžu no Stokholmas, šeit ir sava kultūra, savi kodi. Tā ir tāda brīnumaina, interesanta pasaule, par kuru neviens neko negrib zināt, jo to nevar iebāzt kādā industrijā — tā neiekļaujas šaurajos mārketinga rāmjos. Šeit nevienam negribas mirt savā darba vietā, izdegot no divpadsmit kolekcijām gadā, nevienam negribās šantažēt ar medijreklāmas kontraktiem, neviens nav ieinteresēts atrast sev vergus Indijā, kas darinās Haute couture par pieciem dolāriem mēnesī. Tā ir pasaule, kurā ir ideāli, vērtības, humānisms un morāle. Un ļoti maz mantkārības, skaudības un apsēstības. Un iedomības.

Skan ideāli un, protams, tas ir ne gluži tā, bet tā ir daudz cilvēciskāka un īstāka pasaule.

Tā ir pasaule, no kuras visa milzīgā modes un skaistuma industrija ir šausmās, jo viņi to nesaprot, jo tā nestradā pēc viņu principiem. Šie jaunie cilvēki — viņi dara kaut ko «sevis dēļ», un ne dēļ «bagātām losenēm». Par viņiem draugi raksta savos facebook profilos un dara to ne jau tāpēc, ka tiem samaksāja, bet tāpēc, ka viņiem tas patīk. Kopumā godīga pasaule, kur cilvēki, kā vecajos labajos laikos, dara kaut ko sava prieka pēc.

Lūk tagad dievina Martinu Mardželu (viņu dēvē par modes mākslinieku – noslēpumu), kurš bieži vien darināja apģērbu, ciešot zaudējumus, radīja to savam priekam un laimei. Nekādas industrijas, mārketinga un interviju. Tērps kā mūsdienu skaistuma iemiesojums, tērps kā aktuāla filosofija. Viņam nebija vajadzīgs “piārs”, visi šie glancētie žurnāli, mediji ar to falšo sajūsmu.

Un, lūk, tagad ir paradījušies ļoti daudz tādu «mardželu». Iespējams, ne visi tik milzīgi talantīgi, iespējams, daudzi no viņiem nerada augsto mākslu, bet vienkārši foršu apģērbu. Bet pati sāls ir tajā, ka viņi to dara tā, kā redz to laiku, kurā mēs dzīvojam.

vintage34

Tāpēc par viņiem gribas ko vairāk uzzināt un gribās valkāt viņu radīto apģērbu. Tāds apģērbs var palīdzēt izmainīties tev pašam uz labo pusi. Un ne tāpēc, ka no muļķītes esi pārvērtusies dievietē, bet tāpēc, ka pareizās lietas maina dvēseles stāvokli. Es, lūk, pērku apģērbu pie kādas krievu dizaineres – un viņas brīvie krekli un platās bikses ir mainījušas manu attieksmi pret pasauli.

Pēc Dolce and Gabbana pielūdzēju viedokļa, es esmu kļuvusi mazāk seksuāla, bet velns parāvis, esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi ,un esmu pa īstam sākusi izjust savu seksualitati (ne vizuālo). Man ir kļuvis ērtāk, brīvāk, un es labāk jūtos kā sieviete un kā personība.

Un tikai tajā arī ir patiesā modes sūtība un jēga – dot cilvēkam to, kā viņam trūkst (un piedevām tam neko neatņemt). Dot viņam ideju, atbalstīt, aizraut, iedvesmot. Var, protams, perēt savās ārkartīgi dārgajās kleitās (kas zaudējušas savu vertību reizes desmit, kā tikko esi to uzvilkusi) un ar to visu sajusties laimīga uz sekundi – brīdī, kad tu to pērc. Tā ir industrija. Viltojums. Sapņa reprodukcija.

Bet var gulēt smiltīs okeāna krastā platās biksēs, “boyfrenda” kreklā, platā adītā, ērtā džemperī un vienlaicīgi sajusties ka dabas un modes daļa, un uz 100% sajusties pašai, un sajust, ka tieši šajā brīdī sapņi kļūst par īstenību un tu pati jūties īsta. Un tas viss, kas tev apkārt, ieskaitot tevi pašu, ir iedvesma, harmonija, un tu esi šeit pilnā labsajūtā, nevienu neskaud, neesi greizsirdīga, un ne uz vienu neesi apvainojuises – jo tu netērē savu enerģiju tam, lai kļūtu par kādu citu. Tu pati un mode, un žurnāls – lūk tagad, šajā brīdī paņemsi savu fotogrāfiju, palaidīsi to Instagramā un tam, kurš to ieraudzīs, ļoti sagribēsies pārmaiņas.

Autors: Arina Hoļina (blogere, žurnāliste un rakstniece)
http://www.lady.mail.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv