DZĪVOT SAVU DZĪVI

Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.

— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki.
— Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes.
— Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas.
— Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu.
— Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs.
— Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties.
— Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt.
— Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens.
—  Ar norītu aizvainojumu var aizrīties.
— Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk.
— Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. 
— Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies.
— Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs.
— Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.

Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT

Avots: econet.ru
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības būt priecīgam

tiesibas-but-priecigam

Šodien man bija saruna par to, ka viss šajā pasaulē ir “jānopelna”. Bet, ja tev kaut kas atnāk bez īpaša uz to iemesla, tad droši vien tu to esi saņēmis netaisnīgi un esi krāpnieks un blēdis. Kurš tad spriež, vai esi to pelnījis, vai nē? Vienalga kurš, tikai – ne tu pats.

Pats gan esi pārliecināts, ka neesi pelnījis ne cieņu pret sevi, ne amatu, ko ieņem, ne naudu, ko tev maksā. Pietiek vien kādam pavērot uzmanīgāk un visi ātri sapratīs, ka tev nav tādu tiesību.

Doma par to, ka gandrīz visu šajā dzīvē ir “jānopelna” un nekas nevar būt “tāpat vien”, ir vērojama praktiski visās dzīves jomās.

Mīlestība ir jānopelna, tiesības saukties par psihologu vai žurnālistu ir jānopelna, nevis vienkārši jāsaņem tāpēc, ka tev ir profesionālā izglītība un tāpēc, ka profesionāli darbojies šajā nozarē.

Idejā “jānopelna”, kā matrjoškā slēpjas doma par to, ka “nekas nedrīkst būt viegli, par visu ir jāmaksā ar smagu darbu – sviedriem un asinīm”. “Nopelni!” = “izciet”..

Ja šāda doma kaut kur dziļi sēž, tad, jo vieglāk kaut kas padodas, jo mazāk mēs izjūtam tiesības priecāties par to.

Ļoti trāpīgi par šo tēmu runā pazīstamais rakstnieks Nīls Heimans:

“Man bija uzmācīga fantāzija. Kāds klauvē pie durvīm, es eju tās atvērt un tur stāv cilvēks uzvalkā – parastā, lētā vīriešu uzvalkā, kādā parasti cilvēki dodas uz darbu ofisā. Viņam rokā ir papīra lapa. Viņš saka: “Labdien. Es nāku pie jums oficiālā lietā. Jūs esat Nīls Heimans?”
Es atbildu: “Jā”.
Viņš: “Lūk, man šeit rakstīts, ka jūs esat rakstnieks un jums nevajag celties noteiktā laikā, jūs vienkārši sēžaties un rakstat – tik, cik jums gribās.”
Es atbildu: “Jā, tā tas ir”.
“Un no tā jūs gūstat labsajūtu. Un vēl te rakstīts, ka jebkuru grāmatu, kuru jūs vēlēsieties izlasīt, jums sūta par brīvu. Un vēl te rakstīts, ka jūs par brīvu varat skatīties jebkuru kino. Kādu vien vēlaties – jums tikai jāpiezvana galvenajam kino speciālistam”
Es atbildu: “Jā”.
Un tad vinš saka: “Nu, ko, diemžēl man jāsaka, ka jūs ir atmaskojuši. Tagad mēs visu par jums zinām. Un tagad jums nāksies iekārtoties īstā darbā.”
Šajā vietā vienmēr man palika slikti ar sirdi. Es teicu: “Labi”. un devos pirkt lētu uzvalku un sāku iesniegt darba skludinājumus, meklējot īstu darbu. Jo, ja reiz tevi ir atmaskojuši, neko tur nepadarīsi.”
Lūk, šīs pārliecības, kas nedod iespēju atļauties sev ko labu un identificēties ar to:

  • Ja tu gūsti labsajūtu no sava darba – tas nav godīgi, tev jāmokās. Tikai mokas dod tiesības gūt darba augļus.
  • Ja tev kaut kas izdodas viegli – tas arī nav godīgi, ir jābūt smagi. Tas, kas nāk viegli, to nedrīkst pieņemt. Tev ir talants un tev kaut kas sanāk vienkāršāk kā citiem cilvēkiem, kuriem nav šī talanta? Kaunies! Tu esi skaists vīrietis, vai skaista sieviete, un tev daudz kas sanāk viegli? Kaunies par šo savu priekšrocību, nožēlo, taisnojies – atceries, tu neesi to pelnījis. Vēl labāk – sakropļo sevi un saņemsi tiesības uz žēlastību.
  • Ja tu ātri esi ieguvis atzinību – nav svarīgi kadā jomā – tas arī nav pareizi. Atzīnību var iegūt mūža beigās, vai vēl labāk – pēc nāves. Bet, ja nu gadījumā cilvēki ir sākusi tevi cienīt agrāk, kā esi paspējis nomirt – tas ir tikai tāpēc, ka tu visus esi piemānījis. Tu esi ģēnijs apmānīšanā. Tev patiesībā nav nekā ko cilvēkiem dot, tu vienkārši aizmālē tiem acis.

Ar to, protams, viltvārža  sindroms nebeidzas. Bet, lūk, ko es domāju. cik ļoti nelaimīgam un skaudīgam un naida pilnam jābūt tam iekšējam subjektam, kurš dvēselei čukst šīs “brīnisķīgās” idejas par to, ka tikai sviedri un asinis ir attaisnojums tam, ka tu vispār dzīvo uz šīs Zemes. Viņa pat ir žēl. Ja vari – pažēlo. Tad arī viņā vairs klausīties negribēsies. Jā, un galu galā viņš var sākt runāt par pavisam ko citu.

Avots: econet.ru

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS