Cilvēces traģēdija – NEPAMATOTAS CERĪBAS

zelta masina

Nesen vācu zinātnieki publicēja interesantu statistiku: pēdējos 50 gados vācieši sākuši dzīvot par 400% bagātāk kā agrāk, bet ar depresiju sirgstošo skaits pieaudzis par 38%.

Henrijs Fords kļuva par bagātāko cilvēku pasaulē, pateicoties reformām automobiļu rūpniecībā. Viņa sasniegumi iedvesmoja daudzus talantīgus uzņēmējus un radās pasaulslaveni brendi: Cadillac, Chevrolet, Buick, Dodge. Jaunas mašīnas burtiski piepildīja Ameriku. Pēc kāda laika pienāca brīdis, kad tirgus bija pārsātināts un automašīnu pārdošana strauji samazinājās.

Un patiesi, kam gan vajadzīgs jauns auto, ja pietiekami labi brauc vecā, jau pierastā? Kāpēc gan tērēt naudu? Saskārušies ar šo problēmu, ģeniālie marketologi izdomāja jaunu, viltīgu gājienu: viņi sāka iedvest veco automašīnu lietotājiem nepilnvērtības sajūtu.
Automašīnu ražotāji sāka katru gadu izlaist arvien jaunus un jaunus auto modeļus. Viņu panākumi iedvesmoja arī citu nozaru ražotājus: apģērba, kosmētikas, apavu u.t.t. Krievi saka: “и понеслась душа в рай”… precīzāk: uz elli.

Jūs noteikti esat ievērojuši, ar kādu ironiju un nicinājumu, pārpucējušies pēc pēdējā modes kliedziena, muļķīgi pusaudži skatās uz bērnu, kura vecāki nevar atļauties iegādāties tādas lietas?
Pievērsiet uzmanību, 2 reizes gadā apģērbu ražotāji rada jaunas kolekcijas. Eksperti, dizaineri bezgalīgi mums atkārto: “Šajā sezonā modē būs olīvzaļā krāsa!” Kāpēc to dara? Protams, lai iedvestu pircējam vēlmi pirkt un palielinātu savu preču noietu. Nauda!!!! Cilvēki, kuri pagājušo sezon nopirka tādu pašu, tikai sarkanas krāsas mēteli, jutīsies diskomfortā.

Transnacionālās korporācijas manipulē ar lētticīgo cilvēku apziņu, ražojot arvien jaunas un jaunas ierīces, apģērbus u.t.t. Reklāmai tie tērē 500 miljardus dolāru gadā. Šīs naudas pietiek lai padarītu cilvēci nelaimīgu. Lai atrisinātu bada problēmu pasaulē, būtu nepieciešami vien 50 miljardi dolāru gadā.

Galvenā problēma ir tā, ka mums pastāvīgi jāizmet labas lietas, jo tās “izgājušas no modes”. Cilvēces traģēdija – NEPAMATOTAS CERĪBAS.

Nopērkot jaunu automašīnu, cilvēks priecājas vien īsu brīdi. Ja viņa draugi nākamajā dienā nopirks “krutāku” mašīnu – šis prieks ilgs tikai dienu.

Daudzi no mums tiecas pēc arvien jaunākām, modernākām lietām un paši to nemanot, kļūst arvien nelaimīgāki. Žurku skrējiens dzīvi pārvērš absolūtā bezjēdzībā.

Laimīgs tas, kurš var mierīgi uz to visu pievērt acis un šajā skrējienā nepiedalīties!!!!

Advertisements

Kāpēc arvien mazāk cilvēku «pavelkas» uz «dārgi un bagātīgi»

dargi bagatigi

Dzirkstošs, auksts šampanietis, ar pilīti svaigi spiestas sulas, ideāli manikīrēta roka ar milzīgu briljanta gredzenu, papēži tik augsti, ka vispār nav skaidrs, kā uz tādiem stavēt… Visi šie tēli, kurus aktīvi mums piedāvā glancētie žurnāli, ir neglābjami novecojuši. Populārā blogere, rakstniece un žurnāliste Arina Hoļina dalās savās pārdomās par to, kāpēc “smagā lukss” laiki uz mūžiem ir palikuši pagātnē, un kas tad visā tajā ir labs mums, vienkāršajiem mirstīgajiem.

Ak, šīs burves sabuļādās un briljantos! Ak, šī noslēpumainā sieviešu pasaku pasaule Chanel №5 un Guerlain noskaņās! Ak, šis ceļš, kas bruģēts zeltā un šīs sirēnas, kas saldās balsīs dzied: «Jauns melns — lavanda», «Pavasara smarža — īriss», «Must have — atlasa zābaki līdz gurniem»…

Pasakainā un vilinošā greznības pasaule ar fejām Gucci un nimfām no McQueen Le Montreux Palace viesnīcās, kur zelta markīzes un skats paveras uz dūmakā tītajiem kalniem, dimanti brokastīs un Moet ar persiku sulu vakariņās.

Kārdinājumu pilnā pasaule, kurai grūti pretoties, pasaule, kur traģēdijas ietinušās vikuņjas kažokos, bet prieki kaisīti fliteriem un smaržo pēc bezgalīga pavasara, aiz kura pa visu pasauli seko privātā lidmašīna ar austerēm un brutu uz borta.

Eh! Šīs pasaules vairs nav. Nauda ir, kažoki ir, briljanti ir. Bet maģijas nav.

Greznība un augstā mode, šīs bagātnieku privilēģijas, par kurām mēs uzzinājām, aizturot elpu, no mūsu svētajiem rakstiem žurnālos  Vogue, Harper’s Bazaar, Vanity Fair, kurus apskauda un par ko sapņoja…. tie….. tā…. īsāk sakot, tas vairs nav sapnis.

Mode, šī vecā būda, kurai sapuvis jumts un uzbriedis parkets, ir pārdevusies – tā tagad ir pieejama milzīgos daudzumos, katrā mājā, tā ir kā televizors. Jā, un arī televizors ir novecojis  Mode tāpat kā Internets šodien ir visur, ierasta, parasta, tā vairs nav greznība, drīzāk – nepieciešamība. Nav vairs nekāda brīnuma, pārsteiguma, nav mirāžu, kas vilina mūs mirdzošu vitrīnu acīm. Vitrīnas, protams, ir, taču tajās vairs nav brīnumu un burvestības.

Nu, atvainojiet, kāda gan burvestība kleitā par 2000 EUR, kas ražota Bangladešā mazā, netīrā fabrikā, un par kuras bezkaunīgi lielo uzcenojumu mēs zinām visu, ne visai glaimojošo patiesību, un kura pēc paris mēnešiem nokļūs kādā no Stock veikaliem (rupji runājot – atlikumu veikals)? Vai tad tā ir maģija? Nu, nē, taču! Tas ir fokuss. Vai vienkāršiem vārdiem runājot – roku veiklība vai krāpniecība.

Mode ir karikatūra. Tā pati – augstā. Ir vērts paskatīties pēdējās «vareno» modes skates, lai ieraudzītu nevis krīzi, bet Katastrofu. Īsta, izmisīga bezgaumība. Šausmas. Patiesība. Prada, Marc Jacobs, Gucci, Anderson — tas viss nav slikti, nē, tas ir briesmīgi!

Mode ir kļuvusi par tādu pašu parastu industriju, kā skrūvīšu vai plastmasas glāžu ražošana. Žurnāli, šie augstās modes dzejnieki, vairs neraksta poēmas, bet parastas reklāmas častuškas. Glamūrs vairs neapbur, glamūrs skrien tev nopakaļ, kā diedelnieks, kas lūdz sīknaudu lai “salāpītos”

Modes žurnāli?! Nopietni?! Un kas tos lasa?! Kas tos lasa, ja jau sen tiem nav vajadzīgs lasītājs, jo tie izklājas reklāmdevēju priekšā, slavē visus pēc kārtas un neraksta ne vārdu patiesības?

Kam vajadzīga mode, ja tā jau sen ir “izpumpējusies” un kopē to, ko mēs pērkam second-hand, to, ko valkāja mūsu mammas vai vecmāmiņas divdesmit, trīsdesmit gadus atpakaļ, to, ko mēs valkājām janībā, kad bijām panki vai goti? Mums pilnā nopietnībā to visu piedāvā par nenormāliem tūkstošiem, it kā tas viss nebūtu atrodams mūsu pašu skapjos, nedaudz smakojošs pēc naftalīna.
(Atceros savas ķīniešu kedas par 3 rubļiem. Ar ko gan atšķiras tādas pašas no Gucci par 300 EUR?)

Jaunā paaudze uz ielas iziet pidžambiksēs, tēta mētelī un neko negrib zināt par glamūru, kas maksā vairāk par pieciem eiro. Viņi nelasa žurnālus, pat ne modes blogus, jo kas gan no tur rakstītā spētu viņus izbrīnīt?

Žurnāli, blogi, modes skates – tas viss ir kaut kas līdzīgs drupām, dekorācijām, kur nav dzīvības, patiesības, draiva un laimes. Un ļoti smieklīgi, ka šajās drupās aicina jaunatni. Nopērc! – viņi saka. Re kur Chanel – tavs elks, Džonija Depa meita to reklamē. Nopērc taču! Ko tu bremzē?

Bet septiņpadsmitgadīga meitene, uzvilkusi sava brāļa kreklu, vecāsmātes samta svārkus, dzeltenu lietusmēteli virs stepētas Uniqlo jakas – un viņa jau ir moderna. Bez žurnāliem, blogiem un modes skatēm. Jo šai meitenei ir sava pasaule, ar saviem bēniņiem vasarnīcā, kur noglabāti vintāžas labumi, ar draudzenēm – gudriniecēm, “postiem” Telegram un Instagramā. Tā ir viņas pasaule. Viņas maģija.

Šajā pasaulē ir jauni cilvēki, kuri šuj kleitas, ada cepures, ved vintāžu no Stokholmas, šeit ir sava kultūra, savi kodi. Tā ir tāda brīnumaina, interesanta pasaule, par kuru neviens neko negrib zināt, jo to nevar iebāzt kādā industrijā — tā neiekļaujas šaurajos mārketinga rāmjos. Šeit nevienam negribas mirt savā darba vietā, izdegot no divpadsmit kolekcijām gadā, nevienam negribās šantažēt ar medijreklāmas kontraktiem, neviens nav ieinteresēts atrast sev vergus Indijā, kas darinās Haute couture par pieciem dolāriem mēnesī. Tā ir pasaule, kurā ir ideāli, vērtības, humānisms un morāle. Un ļoti maz mantkārības, skaudības un apsēstības. Un iedomības.

Skan ideāli un, protams, tas ir ne gluži tā, bet tā ir daudz cilvēciskāka un īstāka pasaule.

Tā ir pasaule, no kuras visa milzīgā modes un skaistuma industrija ir šausmās, jo viņi to nesaprot, jo tā nestradā pēc viņu principiem. Šie jaunie cilvēki — viņi dara kaut ko «sevis dēļ», un ne dēļ «bagātām losenēm». Par viņiem draugi raksta savos facebook profilos un dara to ne jau tāpēc, ka tiem samaksāja, bet tāpēc, ka viņiem tas patīk. Kopumā godīga pasaule, kur cilvēki, kā vecajos labajos laikos, dara kaut ko sava prieka pēc.

Lūk tagad dievina Martinu Mardželu (viņu dēvē par modes mākslinieku – noslēpumu), kurš bieži vien darināja apģērbu, ciešot zaudējumus, radīja to savam priekam un laimei. Nekādas industrijas, mārketinga un interviju. Tērps kā mūsdienu skaistuma iemiesojums, tērps kā aktuāla filosofija. Viņam nebija vajadzīgs “piārs”, visi šie glancētie žurnāli, mediji ar to falšo sajūsmu.

Un, lūk, tagad ir paradījušies ļoti daudz tādu «mardželu». Iespējams, ne visi tik milzīgi talantīgi, iespējams, daudzi no viņiem nerada augsto mākslu, bet vienkārši foršu apģērbu. Bet pati sāls ir tajā, ka viņi to dara tā, kā redz to laiku, kurā mēs dzīvojam.

vintage34

Tāpēc par viņiem gribas ko vairāk uzzināt un gribās valkāt viņu radīto apģērbu. Tāds apģērbs var palīdzēt izmainīties tev pašam uz labo pusi. Un ne tāpēc, ka no muļķītes esi pārvērtusies dievietē, bet tāpēc, ka pareizās lietas maina dvēseles stāvokli. Es, lūk, pērku apģērbu pie kādas krievu dizaineres – un viņas brīvie krekli un platās bikses ir mainījušas manu attieksmi pret pasauli.

Pēc Dolce and Gabbana pielūdzēju viedokļa, es esmu kļuvusi mazāk seksuāla, bet velns parāvis, esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi ,un esmu pa īstam sākusi izjust savu seksualitati (ne vizuālo). Man ir kļuvis ērtāk, brīvāk, un es labāk jūtos kā sieviete un kā personība.

Un tikai tajā arī ir patiesā modes sūtība un jēga – dot cilvēkam to, kā viņam trūkst (un piedevām tam neko neatņemt). Dot viņam ideju, atbalstīt, aizraut, iedvesmot. Var, protams, perēt savās ārkartīgi dārgajās kleitās (kas zaudējušas savu vertību reizes desmit, kā tikko esi to uzvilkusi) un ar to visu sajusties laimīga uz sekundi – brīdī, kad tu to pērc. Tā ir industrija. Viltojums. Sapņa reprodukcija.

Bet var gulēt smiltīs okeāna krastā platās biksēs, “boyfrenda” kreklā, platā adītā, ērtā džemperī un vienlaicīgi sajusties ka dabas un modes daļa, un uz 100% sajusties pašai, un sajust, ka tieši šajā brīdī sapņi kļūst par īstenību un tu pati jūties īsta. Un tas viss, kas tev apkārt, ieskaitot tevi pašu, ir iedvesma, harmonija, un tu esi šeit pilnā labsajūtā, nevienu neskaud, neesi greizsirdīga, un ne uz vienu neesi apvainojuises – jo tu netērē savu enerģiju tam, lai kļūtu par kādu citu. Tu pati un mode, un žurnāls – lūk tagad, šajā brīdī paņemsi savu fotogrāfiju, palaidīsi to Instagramā un tam, kurš to ieraudzīs, ļoti sagribēsies pārmaiņas.

Autors: Arina Hoļina (blogere, žurnāliste un rakstniece)
http://www.lady.mail.ru
Tulkoja: Ginta FS