Nav vērts censties pārspēt dabu

Kā ir dabā?
Tas, kas ilgu laiku ir sasalis, bezcerīgi auksts un šķietami nedzīvs, īstajā laikā pamostas, lai sāktu visu no jauna: atdzimtu, atjaunotos, piepildītos ar spēku, atvērtos saulei un uzplauktu…
Mēs arī esam daba, tikai mums sliktāk veicas ar prasmi neuzskatīt savus aukstos miera periodus par sodu, neuztraukties par tiem un neapglabāt sevi tajos dzīvus.
Kāds mums ir iegalvojis to, ka visu laiku jābūt smaidīgiem, pastāvīgi visiem pieejamiem, vienmēr gataviem jebkuriem strīdiem, vienmēr darbīgiem, apbrīnotiem, ideju pārpilniem, šaubas neiepazinušiem un ikvienas grūtības pārvarošiem – gluži kā lēkājošām kalnu kaziņām.
Tas ir biedējoši…

Pareizāk sakot: nav grūti sevi nedzirdēt un censties apklusināt jebkurus godīgus noguruma saucienus vai visparastāko vajadzību samazināt ātrumu, bet ir ļoti bailīgi “izkrist no trendiem”, atzīties sev tajā, ka netiec ar kaut ko galā un tev ļoti ir vajadzīgs apstāties un atpūsties.

Bet ne jau par bailēm ir stāsts, mani mīļie.
Un arī ne par to, ka mēs kādu pievilsim vai pārstāsim patikt sev pašiem tādi – parasti.
Stāsts ir par to, ka vēl neviens, pat vislabāk motivētais un pārliecinātākais par to, ka atradis veidu kā apmānīt dabu, nav to izdarījis.
Neviens!
Lai ko arī teiktu.
Nav vērts censties pārspēt dabu. Ir vērts sevī to atzīt un iemīlēt it visus savus dabiskos stāvokļus.
Un dabisks ir viss, ko tu no sevis neizspied ar zvērīgu motivāciju, ko tu neimitē un nemoci sevi, lai tas beidzot uzrastos.

Un arī tad, ja šobrīd tev dvēselē ir stindzinoša ziema, tātad, līdz pavasarim vairs nav tālu…

Ļiļa Grad
Foto: Evie Shaffer
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es mīlu nesterilus cilvēkus

basam8

Kāpēc blakus “nesteriliem” cilvēkiem ir labi un omulīgi? Tāpēc, ka viņi nekaunās no savas nepilnības un pieņem tevi ar visām tavām vājībām, nenosodot. Un saprotot.

Es mīlu nesterilus cilvekus… Tikai viņus arī mīlu… Tos, kuri pieņēmuši to, ka nav ideāli, nevis tos, kuri moderni meklē “savu labāko versiju”, kurā, godīgi liekot roku uz sirds, no sevis nav nekā…
Viss – no tiem, kuri nez kāpēc nolēmuši, ka zin vienu laimes recepti, kura der visiem. Tās taču nav, mani mīļie. Ir iekšējās brīvības līmenis, kuru palaiž individuālais domāšanas process katrā daudz maz attīstītā galvā… Pat tajā, kura nevēlas mosties no rītiem un naktīs dauzās apkārt…

Ir pārmaiņas, kuras vieniem ir vajadzīgas, bet citiem ir stingri aizliegtas…
Ir purvi, no kuriem vieni izlien jebkurā gadījumā, bet citi paliek mūžīgi…
Ir tikai sava dzīve, līdz kurai vieni izaug, bet citi – nekad, tāpēc, ka mācās kopēt svešas dzīves…
Sava dzīve ir tā, kurā tev ir labi…
Un cilvēki, ar kuriem tev ir labi…
Un darbs, kurā pat nogurums ir labs…
Un ēdiens, kuru tu ēd…
Un labi tajā telpā, kurā tu uzturies…
Un labi apģērbā, kuru tu valkā…
Un labi ar grāmatām, kuras tu lasi…
Un labi no mūzikas, kuru klausies…
Labi…
Vienkārši labi…

Es zinu ārkārtīgi daudzus “pareizi” dzīvojošus cilvēkus, no kuriem naidīgums un neiecietība dzirksteļo kā strāva no neizolēta elektrības vada…
Ne tāpēc, ka viņu dzīvesveids ir slikts pats par sevi, bet tāpēc, ka tas nesakrīt ar to, kā patiesībā viņiem būtu bijis vajadzīgs…
Un staigā viņi brendoti un trendoti, bet laimes kā nav tā nav…
Un diez vai tā pienāks, tāpec, ka laime ir tad, kad tev ir labi, nevis tad kad tu cītīgi pakārtojies tam, kas nosaukts pr labu…

Attīstība, mani mīļie, tā nav akla visa ta pieņemšana, ko piedāvā visdažādākās macības un prakses…
Tas ir dziļi personīgs process, kurš aizpilda apzinātos tukšumus un izvēlas tās zināšanas, kas nepieciešamas konkrētajam cilvēkam…
Tāpec jāmūk neatskatoties no visām tām vietām, kur tev autoritāri un bieži vien diktatoriski piedāvā kaut ko pieņemt, neapspriežot un neapdomājot….
Tā ir zombēšana…
Tā ir iekļaušanās viegli vadāmās masās…
Tā ir Personības pilnīga izgāšanās, jo tur, kur visus pataisa vienu otram līdzīgus, Personība tur nevienam nav interesanta un izdevīga…

Nestrerilitāte ir dzīves pamats, tāpēc, ka vēl nevienam nav izdevies sterilizēt to līdz laimīgai pilnības sajūtai…
Necenties arī tu…
Atzīsti sevī tiesības pašam uz sevi…
Un izvēlies ceļu, pa kuru iesi.

Autors: Ļiļa Grad
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis