Stāsta Mitropolīts Antonijs Surožskijs:
Es atceros kādu ļoti skaistu divdesmitgadīgu meiteni. Viņa atnāca pie manis ar briesmīgu sejas izteiksmi un teica:
«Glāb mani, Svētais Tēv, mana iedomība mani nogalina!»
– «Un ko Tu dari pret šo iedomību?»
– «Es nezinu, ko ar to darīt. Es cīnos ar to, taču tā vienmēr uzvar».
– «Un kā izpaužas tava iedomība?»
– «Katru reizi, kad es sevi ieraugu spogulī, vai ieraugu savu atspulgu stiklā, es domāju: cik gan smukiņa es esmu!»
Es pasmaidīju un teicu: «Vai zini, ka tā arī ir patiesība! Tu patiešām esi skaista!»
Viņa ar šausmām uz mani paskatījās un iesaucās:
– «Ko man tagad darīt? Ar mani ir cauri!»
– «Nē, nav cauri. Tev jāiemācās sava iedomība transformēt pateicībā. Uz pazemību ne man ne tev vēl ceļa nav, mēs nezinām, ko nozīmē būt pazemīgam, tā ir svēto īpašība. Bet pateicība – ir tā, ko mēs katrs varam izjust jebkurā mirklī».
– «Bet kā to izdarīt?» — viņa jautāja.
«Dari, lūk, ko: trīs reizes dienā nostājies pretī spogulim un uzskaiti visu, kas tev sevī patīk: piere, acis, lūpas, uzacis, deguns, vaigi, vienu vārdu sakot, visu, ko tu sevī skaistu redzi. Un, kad pabeigsi saki: Dievs, es pateicos Tev par to, ka Tu man to visu esi dāvājis, jo es pati to neesmu radījusi. Un piebilsti: un, piedod lūdzu man, Dievs, ka uz tā skaistuma, ko Tu man esi dāvājis, es uzlieku tik nejēdzīgu sejas izteiksmi, kāda tā man ir šobrīd».
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
Es pateicos Dievam par visu, ko vinš man devis un pateicos jums, mīļie cilvēki, ka jūs man palīdzat ieraudzīt to, par ko man vēl ir jāpateicas 🙂
