Neuzdrošinies būt mazāka…

pārāk

Paklausies, ko teikšu. Tieši tagad!
Tevis nav pārāk daudz. Tevis nekad nav bijis pārāk daudz. Tevis nekad nebūs pārāk daudz.
Pati šī ideja ir absurda. Tāpēc, ka tu esi dzimusi, lai būtu tu pati. Mēs visi. Bez izņēma.

Visi mēs esam nākuši šai pasaulē, lai būtu pašas pulsējošākās-mīlošākās-raudošākās-jutīgākās radības.

Un, ja kāds tev saka, ka tu esi “pārāk”, tad, lūk, vienīgā patiesība, kura tev jāatcerās: visticamākais, ka šie ļaudis ne tagad un nekad dzīvē nebūs pietiekoši tev.

Tāpēc, ka tu, manu meitenīt, tu esi gan saule, gan zvaigznes. Tu esi spēks, kas vada paisumu un bēgumu. Tu esi neapspiežamas gaudas pilnmēnes gaismā. Tu esi ekstātiskas dejas esence. Tu esi karstums un sekss, sviedri un uguns, maigums un vīrišķība, svētlaime un asaru okeāns.

Tu – it visā.
Tu – mūsu visu māte un Visuma meita.
Tu ej cauri ēnam un gaismai.

Tu sadedz un atgriezies no jauna, turot roku uz pasaules pulsa.
Tu liec dieviem trīsēt.
Un tā, mana mīļā, ir tā robeža, kuru tu pārkāp un daudziem ļaudīm no tā kļūst neprātīgi neērti. Tas liek viņiem atkāpties no tevis, un tevi atgrūst. Tāpēc, ka tas, kā tu dejo ar savu ēnu un tava nepārvaramā sava spožuma pieņemšana liek viņiem pieskarties neparastiem plašumiem, kas vienlaicīgi gan apbur gan biedē. Viena vienīga tava esība liek viņiem spert soli tajā, ko viņi nav gatavi ieraudzīt.
Tāpēc, ka tu nekad nebūsi vienkārša un okeāna dziļumi sauc tevi mājās.
Mana mīļā, tu neesi radīta, lai būtu parasta. Tu šeit esi kaut kam daudz lielākam. Tāpēc, ka tu esi robežu noārdītāja.
Tu esi patiesības meklētāja.
Tu esi kārdinājums, izaicinājums un svelme.
Tu esi spogulis un burve, un tevī ir tūkstošiem gadu sens atvars.
Tā kā, nē, tu neesi parasta.
Taču visa šajā patiesībā, lūdzu, nedomā, ka tu neesi pelnījusi dziļu iekšējo vieglumu. Ne mirkli neļauj nevienam sevi pārliecināt par to, ka tu neatradīsi sev mīļoto, kurš no tevis neprasīs, lai tu viņa priekšā taisnotos, pamazinātu sevi un liktu norimt vētrai sevī, vai nospiestu savu ekstravaganto mīlestību.
Tāpēc, ka tas, mana mīļā, būtu pilnīgākais murgs.
Kaut kur – tur ir mīlestība, kura nekad pat neiedomātos tevi nosaukt par “pārāk”. Kura pauž sevi tieši tāpat, kā tu – dzejā, sveču vaskā un zvaigžņu putekļos. Kura tieši tāpat kā tu, izskrien naktī pagaudot uz mēnesi, kura vāc kaulus, dzied mantras un sarunājas ar senčiem. Un šī mīlestība, kad tu to atradīsi – ieraudzīs tevi un iepazīs tevi tieši tādu, kāda tu esi un kādai tev jābūt. Un viņi teiks – jā. Jā – tev. Jā, es iešu kopā ar tevi uz turieni. Es to gaidīju.
Taču kamēr tas vēl nav noticis, es gribu, lai tu to izdarītu. Manis un ikvienas sievietes dēļ, kura uzskata, ka viņa ir “pārāk”.
Paņem visu to, kas tevī ir “pārāk” un kanonizē to. Savāc visus savas lielās salauztās sirds stūrīšus un iededz liesmu. Un ar šo darbību tu sauksi sev līdz citas un jūs kopā dziedāsiet dziesmu, kas atvedīs visus mūs mājās.
Un pēc tam tu palaidīsi pasaulē visu to bezgalīgo un ideālo, kā tevī ir parāk daudz.
Un tu ej un mīli pārāk stipri, un raudi pārāk stipri un lamājies parāk stipri. Iemīlies pārāk ātri un skumsti pārāk bieži, un smejies pārāk skaļi, un pati nosaki stingrus noteikumus, kas nepieciešami tavai pašas esībai.
Pat nedomā dzīvot savādāk.
Tāpec, ka tu mums esi vajadzīga. Katram no mums – sievietei vai vīrietim, kuri uzskata sevi par “pārāk”.
Tu mums esi atgādinājums pašos grūtākajos brīžos par to, ka mēs esam tieši tādi, kādiem mums jābūt.
Katrs no mums.
Autors: Žanete Leblanka
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Atbilde

vecmamina22

Cik sevi atceros, vienmēr savu vecmāmiņu dēvēju par Gagi. “Gagi” bija pirmais vārds, ko izrunāju bērnībā un vecmāmiņa, lepojoties ar mani, bija pārliecināta, ka cenšoties izrunāt šo vārdu, es biju domājusi tieši viņu. Vēl šobaltdien viņa ir un paliek mana Gagi.

Vectētiņš nomira, kad viņam bija 90 gadi. Viņi ar vecmāmiņu bija kopā nodzīvojuši vairak kā 50 gadus. Gagi ļoti pārdzīvoja šo zaudējumu. Viņas dzīve bija zaudējusi jēgu un kādus piecus gadus viņa dzīvoja sērās. Šajā laikā es centos vismaz divas reizes mēnesī viņu apciemot.

Reiz es atbraucu, domādama, ka atkal ieraudzīšu viņu sēžam savā invalīdu krēslā tajā pašā miera stavoklī, kādā viņa atradās kopš vectētiņa nāves. Taču viņa sēdēja un burtiski staroja. Es biju neizpratnē. Ieraudzījusi manu izbrīnu, viņa jautāja:
– Vai tu gribi zināt, kāpēc esmu tik laimīga?
– Protams, ka gribu, – es atbildēju.
– Kāpēc tu esi tik starojoša un laimīga? Kāpēc tādas pārmaiņas? – es jautāju.
– Tāpēc, ka pagājušo nakti es saņēmu atbildi, – viņa paziņoja. – Es zinu, kāpēc Dievs paņēma tavu vectēvu un atstāja mani dzīvot bez viņa.
No Gagi vienmēr vareja sagaidīt pārsteigumus, taču šoreiz es biju šokā.
– Gagi, kāpēc? – es iesaucos.
– Tavs vectētiņš zināja dzīves noslēpumu – tā ir Mīlestība un viņš ar to dzīvoja visu savu dzīvi, katru dienu. Visos viņa darbos varēja just tas klātesamību. Es zināju par beznosacījumu mīlestību, taču nedzīvoju tajā. Tāpēc viņš aizgāja pirmais, bet man nācas palikt vienai.
Un viņa apklusa, it kā apdomājot katru savu pateikto vārdu un pēc tam turpināja.
– Visu šo laiku es domāju, ka mani par kaut ko soda, bet pagājušo nakti es sapratu, ka atstājot mani uz Zemes, Dievs uzdāvināja man dāvanu. Viņš atļāva man palikt, lai es savu dzīvi varetu pārvērst Mīlestībā. Saproti, – viņa teica, norādot ar pirkstu uz debesīm, – pagajušo nakti man parādīja, ka TUR nav iespējams apgūt šo mācību stundu. Ar Mīlestību ir jādzīvo šeit – uz zemes. Kā tikkko tu aizej, ir par vēlu. Tāpēc man tika atstāta iespēja dzīvot, lai es iemācītos Mīlestībā dzīvot šeit un tagad.
Un no tā brīža katra mana ciemošanas pie Gagi pārvērtās brīnišķīgā piedzīvojumā, jo viņa man stāstīja dažādus stāstus, saistītus ar viņas mērķiem.
Reiz es sastapu viņu neiedomājami uzbudinātā stāvoklī:
– Tu nevari iedomāties, ko es šodien no rīta izdarīju!
Es atbildēju, ka nevaru gan un viņa jūtu pārpildīta turpināja:
– Šorīt tavs onkulis sadusmojās par kaut kādu manu rīcību. Un es pat aci nepamirkšķināju! Pieņēmu visus viņa pārmetumus un pārvērtu tos Mīlestībā un atgriezu tos viņam kopā ar prieku. – Viņas acis staroja, kad viņa piemetināja:
– Bija tik interesanti vērot, kā pazūd viņa niknums.
Kaut gan vecums turpināja savu neatgriezenisko gaitu, vecmāmiņas dzīve pilnībā bija izmainījusies. Viņai bija mērķis, kura dēļ viņa dzīvoja un viņa vēl 12 gadus turpināja “praktizēt” šo savu Mīlestību.
Viņas dzīves pēdējās dienās es bieži viņu apciemoju slimnīcā. Kad reiz atkal gāju uz viņas palātu, dežūrējošā māsiņa man teica:
– Ziniet, jūsu vecmāmiņa ir īpaša sieviete… viņa ir Gaisma…
Jā, mērķis iededza viņas dzīvi un viņa apmirdzēja ar savu gaismu citus cilvēkus līdz pašām viņas mūža beigām.
Autors: D.Trinidad Hanta
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mīļotā nodarbošanās ir tā, kas sapņos rādās

Lisa-Aisato

Nesen es pieredzēju, ko nozīmē īsta nepieciešamība pēc patiesi savas nodarbošanās. Un tāpat, kā gluži dabiski notiek graudu atdalīšana no pelavām, tāpat notiek sava atšķiršana no sveša, vai vienkārši tā, kas sevi jau sen izsmēlis līdz pašam dibenam.
Izrādās, ka dažkārt vismaz uz laiku ir nepieciešams palikt bez iespējas darīt to, ko visu laiku esi darījis, lai saprastu, ka:
– šis darbs mani vairs nedabūs – es burtiski to nometu kā veco ādu un izjutu milzu atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka beidzot esmu brīva no tā!
– bet bez šīs lietas rokas šķiet tukšas, sirds uzliesmo rudās liesmu mēlēs, vien iedomājoties par pamesto-mīļo, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.

Dažkārt tas var atnākt ne uzreiz – īpaši tad, ja esam ļoti noguruši vai ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram…
Mūs var mocīt bailes un šaubas, kas saistītas ar to nodarbošanos, kas mūsu dzīvē ienes laimes un pareizības sajūtu. Arī tas ir normāli, to var maigi dziedināt.
Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izaugs cauri sacietējušajai neizlēmības un šaubu garozai, stiepsies pret debesīm kā asns, kas pulsē no dzīvības enerģijas.
Tas atgādinās par sevi.
Mīļotā nodarbošanās ir tā, kas sapņos rādās.

Vēlies saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē! Apstājies!
Kādu mirkli pavadi bezdarbībā.
Ieklausies viegli caurspīdīgajā klusumā, kas ir tevī.
Un izdzirdi balsis, kas pirmās sāks atsaukties.
Saukt atpakaļ.
Saukt Mājās.

Autors: Aleksandra Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzimtas spēks: radu raksti

dzimtas spēks

Ko dod dzimtas spēks un no kurienes tas rodas?

«Mūsu pagātne nosaka mūsu nākotni» – šo patiesību grūti apstrīdēt. Bet tagad iedomājies, ka mūsu pagātne – tā ir mūsu dzimta, un no tā, kāda tā ir, ir atkarīgs mūsu liktenis.
Šodien ir kļuvis ierasti dzīvot, neatskatoties pagātnē – uz iepriekšējām paaudzēm. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi un neatkarīgi, iespējams, pat parāk. Mēs esam raduši paļauties uz saviem spēkiem, nedomājot, no kurienes šie spēki radušies? Paskaties atpakaļ – tieši tur, pagātnē, atrodas tavs spēka avots, visa tā, kas tev šobrīd ir (vai nav) avots.

Dzimtas spēks. Dzimtas enerģija

Dzimtas spēks – tā ir enerģija, kas mūs baro un uztur visas dzīves garumā. To var gan uzkrāt gan iztērēt, nolemt savu dzimtu izmiršanai.
Diemžēl, padomju varas gados savas dzimtas svarīguma izpratne tika daļēji zaudēta. Kaut gan vēl tagad dažkārt krievu valodā tiek lietoti izteicieni «без роду, без племени» vai «сирота казанская», paužot nožēlu par to, ka cilvēkam nav radinieku. Šīs frāzes nākušas no tiem laikiem, kad dzimtas jēdziens bija ļoti svarīgs, un noteica cilvēka sociālo identifikāciju. Piemēram, cilvēku, kurš nespēja nosaukt savus senčus līdz septītajai paaudzei, uzskatīja par cilvēku bez dzimtas. Un tas attiecās ne tikai uz augstdzimušajiem, bet arī vienkāršām zemnieku ģimenēm.

Mēs katrs esam maza, ļoti svarīga daļiņa, mazs gabaliņš no lielas mozaīkas, bez kuras šī mozaīka nebūtu pilnīga. Tātad mums jāatbilst savai dzimtai pēc savām vēlmēm un nolūkiem. Attiecīgi mūsu iekšējās attīstības vektoram jasakrīt ar dzimtas spēka vektoru. Tas nozīmē, ka mēs un mūsu Dvēsele ir kā mūsu dzimta.

Ko dod dzimta?

Tradicionāli un apzināti dzimta tiek attēlota kā koks. Ir saknes, ir stumbrs, zari, lapas – iepriekšējās paaudzes un patreizējās – tas ir viens vesels. Mūsu dzimtas koks mums nodrošina barošanu, atbalstu un aizsardzību.

1. Aizsardzība un barošana.
Dzimtas spēks – no vienas puses, aizsardzība, no otras – barošanas pamats, lai mēs varetu attīstīties. Mūsu dzīvē tad, kad viss mainās, dzimtas enerģija dod stabilitātes sajūtu, mums vienmēr ir kur atgriezties, ir uz ko atbalstīties. Dzimtas spēks mūs baro no pašas bērnības, taču pat tad, kad esam jau pieauguši, mēs vienmēŗ varam rēķināties ar to spēku, kas stāv aiz mums un ir gatavs sargāt un atbalstīt jebkurā sarežģītā brīdī.

2. Attīstības virziens. 
Tāpat ka jebkuram spēkam, dzimtas spēkam ir savs vektors – savs virziens. Mūsu dzimta nosaka, kur tam jāvirzās un jāattīstās caur mums. Mēs varam to nejust un nesaprast, taču bieži mēdz gadīties tā, ka mums it kā kaut ko ļoti gribās, kāds nezināms spēks kaut kur it kā ved. Tas ir mūsu dzimtas spēks, kas nosaka mūsu dzīvi. Un vienmēr ir vektors, kura virzienā attīstīties. Ja mūsu nolūki sakrīt ar šo vektoru – lieliski, ja nesakrīt, tas nozīmē, ka tiek zaudēta saikne ar sevi un savu dzimtu.

Galvenie dzimtas eksistēšanas principi

Ņemot vērā to, ka ikvienai dzimtai ir savs attīstības vektors, dzimtas spēks meklē sev piemērotos posmus, lai šo attīstību realizētu. Pie kam šajā dievišķajā potenciālā attīstība vienmēr ir pozitīva.
Tāpēc, ņemot vērā sinerģijas likumu, tad kad mēs ienākam dzimtā, mēs nākam ar kādu lielu nolūku, nevis savu personīgo vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Taču to šodien reti kurš zin.
Kā egregors (enerģētiskā izglītība), dzimta nolemj savā struktūrā iesaistīt tādu personību, kura palīdzēs tai ne tikai attīstīties, bet arī izlīdzināties, ja kaut kur ir notikušas kādas nobīdes no kursa.
Tas nozīmē, vai nu radīt kādu konkrētu bērnu, vai pieņemt no malas kādu cilvēku, kurš nesīs dzimtai labumu.

Dzimtā tiek pieņemts cilvēks, kurš dzimis citā dzimtā, caur savu vīru vai sievu. No šejienes smalkajā plānā rodas dzimtu saderība vai nesaderība.
Jau izsenis slāvu tradīcijā bija pieņemts pirms jaunas ģimenes radīšanas ļoti nopietni izmeklēt dzimtu, tāpēc, ka vienas dzimtas attīstības ideja var nesakrist ar otras ideju. Tā rodas dzimtu konflikti un jaunajai ģimenei tadā gadījumā var nebūt nākotnes.

Skaidrs, ka mūsdienās nav pieņemts ar šo faktu rēķināties. Taču, neskatoties uz to, dzimtas noteikumi darbojas, lai būtu izpildīta noteikta misija vai uzdevums. Tāpēc, tad, kad satiekas divi cilvēki, rodas vai nu pieņemšana vai nepieņemšana.

Piemēram, satikās, iemīlējās, ātri sarakstījās, visi apmierināti, laimīgi, piedzemdēja bērnus un viniem viss ir kārtībā. Bet gadās, ka cilvēki satiekas gadiem ilgi un tā arī viņiem neizdodas radīt ģimeni. Šajā gadījumā, iespējams, dzimtas attīstības idejas nav savietojamas.

Tāpēc ir vēlams izvēlēties sev pāri ne vadoties no ārējiem parametriem, ne sekojot kaisles varai, bet pēc kādiem dziļākiem uzdevumiem, kurā virzienā jums abiem kopā iet. Kā tautā saka, mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet skatīties viena virzienā. Dzimta kā reiz arī ir tas spēks, kas ļauj noteikt, vai tev blakus ir īstais cilvēks.

Kā veidojas dzimtas spēka vektors

Visas dzimtas programmas tiek ieliktas divos veidos:

1) Kad ir noticis ļoti spēcīgs jebkura notikuma emocionāls nostiprinājums. Tas tiek ierakstīts kā esoša patiesība. Piemēŗam: vīrietis ir ļoti stipri nodarījis pāri sievietei un sievietē aizvainojums ir iesēdies uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu tādu “zibsni”, lai rastos programma. Absolūti nezpzināti mēs tiražējam šo programmu tālāk paaudžu paaudzēs. Un visi mūsu pēcnācēji saņem šīs mūsu programmas, ar kurām mēs neesam tikuši skaidrībā, plus vēl arī iepriekšējo sešu paaudžu programmas pirms mums.

2) Atkārtošana. Ja vairākas paaudzes ir darījušas vienu un to pašu, dzimtā rodas ieradums. Un šis uzstādījums eksistē kā datorprogramma, to ir ļoti grūti pārkāpt vai apiet, neatkarīgi no tā, vai šī programma ir pozitīva vai negatīva. To var vai nu pastiprināt, vai pārrakstīt, ieejot tajā un to izdzīvojot.

Izejot no tā, dzimtā cilvēki neparādās vienkārši tāpat, nejauši, tie ienāk ar līdzīgām programnmām, lai tās izmainītu, modificētu vai kaut kādā veidā uzlabotu. Vai arī, ja ir kāds ļoti smags uzstādījums, tas jānojauc, lai izietu uz pozitīvu.
Gadās, ka dažiem dzimtas locekļiem rodas milzīga spriedze – tā, it kā būtu uzspiests kāds zīmogs. Un viņu uzdevums ir kaut ko reāli izmainīt. Un, kad cilvēks šo programmu ir pabeidzis, vai pārrakstījis, tiek dota atlauja jaunai pieredzei.

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi nostradājis par pavāru un kaut kādā brīdī sajutis, ka viss, dzīve paiet, esi nostrādājis par pavāru un pietiek. Tu pamet šo darbu un sāc meklēt ko citu, kaut ko tādu, kas patīk, piemēram, nodarboties ar gleznošanu. Un tas izdodas ļoti viegli. Un tas nozīmē, ka vecā programma ir aizvērta un ir iespēja rasties jaunai.

Taču, ja tu tagad domā, ka vari pagaidām atlikt savu kulināriju un sākt nodarboties ar kaut ko citu, vienkārši tāpec, ka tā gribās, tad tās vecās programmas, ja nav pabeigtas, dzenāsies tev pakaļ arī turpmāk. Ja dzimta ir ieinteresēta kādās programmās, tu nekā nespēsi no tām atteikties.

Ierakstās kā pozitīvās ta arī negatīvas programmas. Piemēram, ja tavi senči būvēja baznīcas, slimnīcas, patversmes, skolas, dzimta skaitās godājama un pēcteči dzimst labklājībā.

No kurienes šī labklājība radusies? Veselīgs prieka, mīlestības un labklājības spēks krājies daudzu paaudžu garumā un tagad tiek nodots pēcnācējiem. Tādiem pēcnācējiem ir milzīga izvēles brīvība, viņi var darīt visu, ko vien vēlas un viņi var mainīt dzimtas vēsturi.
Gadās, ka cilvēks paklūp un savu pozitīvo programmu pavērš pretēja virzienā. Viņam it kā nekas netraucē, jo ir uzkrāts dzimtas spēks, un, ko viņš dara? Viņš izšķērdē dzimtas spēka krājumus un dzimta sāk izsīkt.

Mūsu uzdevums ir saprast galvenās tendences:

1) Pozitīvo spēku vienmēr vajag vairot;

2) Ikvienu programmu, kura dzimtā ir uzsākta, ir svarīgi pabeigt, pat pozitīvo.
Ja programma ir negatīva, tā jāizdziedina. Tad tu saņemsi gan sev gan saviem pēcnācējiem izvēles brīvību, radošuma brīvību un veiksmīgu pašrealizāciju.
Un nobeigumā.
Vienās ģimenēs ciena ģimenes tradīcijas, ģimenes relikvijas, ģimenes leģndas un visi dzīvie radinieki komunicē savā starpā. Citās – ar grūtībām atceras savu vectētiņu un vecmāiņu tēva vārdus. Vienā dzimtā visi labklājībā veido ģimenes, sasniedz profesionālus panākumus un realizējas pilnā mērā. Bet ir dzimtas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodotas smagas slimības un salauzti likteņi.

Padomā par to, cik tevī ir spēka ietekmēt savas dzimtas attīstību. Vienam šis uzdevums ir vairot un uzkrāt dzimtas labklājību, citam – dzimtas dziedināšana un atveseļosana. Ieklausies sevī, ieskaties sava dzimtā uzmanīgi, un tu sapratīsi, ar kādu nolūku tu esi nācis šajā dzimats sistēmā. Un apzinājies savus uzdevumus – iedzīvini tos un tava dzimta būs tev simtkārt pateicīga!

Avots: © zhivoeslovo.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

25. janvārī iznāks žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 3. numurs. Tā virstēma būs “Ceļš pie sevis” un apjomīgā intervijā Latvijā pazīstamais latviešu dzīvesziņas un holodinamikas skolotājs Jānis Vītols stāstīs par šīm dzimtas programmām, par to, kā tās atpazīt un ko ar tām darīt.

vaka lapina Nr2

Kas ir Dvēsele

dvesele

Par to, kas ir Dvēsele, ir rakstīts ļoti daudz, pastāvīgi par to strīdās, debatē, tiek rīkotas pat zinātniskās konferences. Taču svarīgākais ir tas, ka šodien vairums progresīvo zinātnieku un cilvēku vispār, ir pārliecināti, ka Dvēsele IR. Jo bez Dvēseles eksistences absolūti viss, pati dzīve un cilvēka eksistence būtu bezjēdzīga.
Ko tad mēs zinām par Dvēseli.

Dvēsele ir Apziņa, cilvēka nemirstīgā daļa, kas attīstās, gūst savu pieredzi, iemiesojoties uz Zemes cilvēka ķermenī un apmācoties Smalkajā pasaulē.

Dvēsele (Apziņa) sastāv no 12 galvenajām čakrām, dubultniekiem (centrālajiem un papildus), informācijas kanāliem, enerģētiskajām plūsmām, smalkajiem ķermeņiem, garīgās būtnes un Dieva dzirksts (katras dvēseliskas radības sirdī).

Dvēseli rada Absolūts ar Dievu palīdzību (Gaismas Hierarhija) no augstākajām un pašām spēcīgākajām un ātrākajām dievišķajām enerģijām apmēram 50000 gadu garumā. Un tā radīta, kā jau Bībelē teikts, pēc Radītāja tēla un līdzības.

Pēc tēla un līdzības nozīmē, ka cilvēka Dvēselē ielikts praktiski neierobežots potenciāls un iespēja nākotnē, izejot Zemes evolūcijas ceļu, pēc tam Kosmosā kļūt pašai par Visuma Radītāju (radīt savas pasaules un būtnes).

Sava augstākā mērķa dēļ Dvēselei ir iespēja kļūt nemirstīgai, kas jau sākotnēji ielikta tās dabā. Taču jāsaka, ka ne katra Dvēsele, izejot evolūcijas ceļu, saņem tādas tiesības. Ja Dvēsele noteiktā etapā nav izvēlējusies Gaismas Ceļu (ieeja Gaismas Hierarhijā un Kalpošana Dievam), bet izvēlas tumšo ceļu (kalpošanu Ļaunumam), un pēc daudzkārtējiem Augstāko Spēku centieniem atgriezt cilvēku uz patiesā ceļa, Dvēsele vienalga izvēlas Ļaunuma ceļu – tai tiek atņemta nemirstība un tā tiek iznīcināta (kad apziņā uzkrājas kritiskais ļaunuma apjoms, iespējas atgriezt un dziedināt Dveseli līdzinās nullei).

Dzīve fiziskajā ķermenī Dvēselei ir nepieciešama ātrākai attīstībai, pateicoties iespējai uzkrāt lielu enerģijas daudzumu (pateicoties fiziskajam ķermenim). Tādā veidā attīstība var paātrināties simtiem reižu.

Ilūzijas, maldi un mīti

1. Dvēseles nav!

Tā nav taisnība! 95% cilvēku, ieskaitot zinātniekus, tic Dvēseles eksistencei. Ir fiksēti desmitiem tūkstoši parādību, kas pierāda Dvēseles esamību, kurus materiālistiskā zinātne nav spējīga pierādīt. Simtiem dvēselisko īpašību, kuras ir cilvēkiem, bet kurām nav vietas fiziskajā ķermenī – ir tiešs apstiprinājums tam, ka Dvēsele eksistē.

2. Dvēsele ir bezformīgs enerģētisks mākonis, kuru nav iespējams kaut kā izmērīt vai noteikt, jo tai nav struktūras!

Muļķības! Absolūti katrai enerģijai ir struktūra. Vēl jo vairāk tā ir cilvēka Dvēselei. Dvēselei ir precīza un ļoti sarežģīta struktūra (enerģētiskā uzbūve), formēšanās un attīstības mehānismi. Dvēsli var uztvert, skaidri redzēt un izpētīt tik pat detalizēti kā cilveka ķermeņa anatomiju (taču Dvēsele savā struktūrā ir daudz sarežģītāka, kā cilvēka ķermenis). Tās izpēte ir nākamais sabiedrības attīstības etaps, lai labāk iepazītu cilvēku.

3. Ka Dvēsele iemiesojas tikai vienu reizi un pēc tam kaut kur neatgriezeniski pazūd, kļūstot bezpersoniska (tā pilnībā izšķīst Visuma enerģijā) u.t.t.

Tas tā nav! Dvēsele nekad nezaudē savu individualitāti (personīgo formu un būtību), pat tad, kad savienojas ar Radītāju (sasniedzot savu garīgo, absolūto attīstības līmeni un augstāk). Katrai Dvēselei ir sava, īpaša individualitāte (sūtība) dota no dzimšanas (no tās radīšanas brīža), un ir sava, jau iepriekš nozīmēta vieta Kosmosā, kur tai būs jāpilda savs uzdevums pēc evolūcijas uz Zemes.

Galvenie Dvēseles raksturlielumi

Dvēsli rada Dievs (Absolūts) pēc sava tēla un līdzības (potenciāli tai ir tāda pati struktūra kā Dieva Dvēselei).

  • Dvēsele ir nemirstīga, neiznīcināma (ja tikai to neiznīcina pats Dievs par kalpošanu Ļaunumam).
  • Dvēsele jau sākotnēji ir tīra un gaiša pēc dabas (radīta no gaišām dievišķajām enerģijām).
  • Cilvēka Dvēselei ir strikta struktūra, kuru var izpētīt un iepazīt.
  • Dvēselei ir praktiski bezgalīgs attīstības potenciāls un iespēja kaut kad kļūt par Visumu Radītāju.
  • Dvēsele ir smalki materiāla, tas nozīmē – fiziski acīm neredzama, bet labi redzama ar astralās redzes palīdzību.
  • Katrai Dvēselei ir sava individualitāte, kura paredz īpašu sūtību, kas ielikts tās radīšanas brīdī.
  • Dvēsele paātrināti attīstās uz Zemes caur fizisko ķermeni, taču var attīstīties arī bez tā Smalkajā pasaulē (daudz lēnāk).
  • Katrai Dvēselei piemīt visas spējas un pārdabiskas spējas, kas jebkad ir piemitušas kaut vienam cilvēkam (kas ir vienā, tas ir katrā).
  • Dvēsele var kļūt tumša un tikt iznīcināta (zaudēt savu nemirstību), ja ilgstošā laika periodā cilvēks uzkrāj ļaunumu (daudzas inkarnācijas pēc kārtas).

Dvēseli var aprakstīt bezgalīgi, šeit pateiktas tikai dažas svarīgas lietas.
Tici savai nemirstīgajai Dvēselei un izdari visu, lai iemācītos to dzirdēt!
​​​​​​​Dari visu savas Dvēseles interesēs un nekad neej pret to!

Autors: Vasilijs Vasiļenko
Avots: http://www.psychology-faq.com
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi uz pareizā ceļa

rits3

Apstiprinājums tam, ka esi uz pareizā ceļā ir ļoti vienkāršs: tava spriedze sāks izzust, un tu kļūsi arvien mierīgāks, arvien nesatricināmāks, tu ieraudzīsi skaistumu tur, kur to nekad agrāk nebiji saskatījis, kas nekad agrāk tev nebija šķitis skaists.
Pašas mazākās lietas tev kļūs nozīmīgas. Visa pasaule sāks šķist arvien noslēpumaināka, un ar katru dienu tu kļūsi arvien nevainīgāks – gluži kā bērns, kurš skrien pakaļ tauriņiem, vai lasa akmentiņus jūras krastā,
Tu sajutīsi, ka dzīve nav vis problēma, bet gan dāvana, svētlaime un svētība.
Ja esi uz pareizā ceļā, tu saņemsi tam arvien vairāk un vairāk pierādījumu.
Savukārt, ja tu atrodies uz nepareizā ceļa, viss notiks gluži pretēji.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Kā pārvarēt pasivitāti un kļūt par savas dzīves saimnieci

slinkums5

“Es esmu tāda sliiiiiiiiinka… Mierīgi varētu uzvarēt slinkuma čempionātā. Visus pārspēšu apātijā. Uzstādīšu pasaules rekordu bezdarbībā”. Lielisks variants kā vājumu pārvērst par spēku. Var kļūt par visu sliņķu iedvesmotāju. Taču labāk rīkosimies savādāk. Vēl interesantāk, un iziesim no pasivitātes kā īstas uzvarētājas!

Slinkums, gribas trūkums, vai kas man traucē rīkoties?

Atbilde it kā atrodas pašā virspusē. Nedaru, tātad negribu. Bet kā gan var negribēt kustēties, strādāt, ar sevi, vingrināt ķermeni, sasniegt panākumus? Kā var dienām ilgi vāļāties gultā, tikai retu reizi aizdegoties ar kādu ģeniālu ideju?

Patiesībā tas ir reāli. Un daudzas no mums ir saskārušās ar slinķa dzīvesveidu. Tikai iemesli tam ir dažādi.

Pasivitāte var būt smagu pārdzīvojumu rezultāts. Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, atlaišana no darba. Vai arī viss vienlaicīgi. Cilvēks salūzt apstākļu ietekmē un kļūst par dārzeni. Iespējams, zaudē dzīves jēgu, grimst skumjās un bēdās un negrib redzēt nākotni.

Apātija var pāriet pāris nedēļās vai mēnešos. Tā var pārvērsties par ieradumu. Tad apziņa uz daudziem gadiem ieslīgst miegā, sapņi pazūd un viss pamirst, draudzenes melnā mantijā ar izkapti rokā, gaidās.

Taču jebkuru ieradumu var izmainīt! Un, ja iekšā mīt stingra apņemšanās pārvarēt bezdarbību, tad pietiek vien uzzināt, kas tam tieši vajadzīgs un maigi ievilkt sevi atpakaļ dzīves bangās.

Plaša redzējuma trūkums kā pasivitātes iemesls

 “Kad nezini, kā dēļ tu dzīvo, tu dzīvo kā nebūt, dienu no dienas, priecājies par to, ka pienāk nakts un miegā varēsi iegremdēt garlaicīgo jautājumu par to, kāpēc dzīvoji šo dienu un kāpēc dzīvosi rīt”.
I.A.Gončarovs “Ablomovs”

Vēl viens totāla slinkuma iemesls – sava ceļa neizpratne. Nespēja noformulēt visas savas dzīves mērķi. Ja nezinu, kā dēļ es dzīvoju, tad kāpēc man vispār kaut ko darīt?

Ir tādi cilvēki, kuriem nepietiek vien ar to, ka vienkārši jānopelna nauda, jāizveido ģimene, jāizaudzina bērni un svētdienās jādodas uz kino vai baznīcu. Viņu dvēsele vēlas ko vairāk. Bet tad, kad tie nesaprot, ko tieši viņiem vajag laimei, tad var pārstāt dzīvot aktīvu dzīvi.

Sākumā okupēt dīvānu, ģeniālas idejas meklējumos, diendienā gremdēties sapņos, iedomājoties sevi visdažādākajos ampluā – aktieris, uzņēmējs, ģeniāls koučs, bestselleru autors… Varbūt arī mēģina kaut ko. Taču visbiežāk piekūst no šāda veida izklaidēm, ne no kā negūstot spēcīgu impulsu.

Te nu atnāk īsta apātija. Cilvēku aprij sajūta, ka nevari šai pasaulei neko dot. Dzīves misija nav atrasta, nav vēlēšanās atgriezties “vāveres ritenī”. Es te vēl nedaudz pagulēšu.

Pirmais likums, lai uzvarētu pasivitāti: atrast jēgu

Lai kāds iemesls būtu slinkumam un apātijai, izeja vienmēr ir. Un pirmais, kas palīdzēs to atrast – ir saprast savas dzīves jēgu. Kā dēļ es esmu? Kādai misijai es esmu dzimis?

Jā, šis ir ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde neatnāks uzreiz. Taču, vai patiešām viss ir tik miglaini? Var izdomāt sev “pagaidu” mērķi, kura dēļ kaut vai nedaudz sagribētos kaut ko darīt. Vai arī atrast universālu, iespējams, pat nedaudz banālu tieksmi, kas iedvesmo kustībai uz priekšu.

Ko tu domā par tādu ideju: “Kļūt par savu labako versiju?” Tikai iedomājies, kas tu varētu būt ideālajā variantā. Tas taču ir vesels aizraujošs mūžu garš ceļš! Darbs ar savu ķermeni, pašizaugsme, apmācība, sevis izmēģināšana tajās jomās, kas jau sen tevi vilina… Un nekādu ierobežojumu, var darīt visu, ko gribās. Tādā kustībā pats no sevis atradīsies kāds lielāks, globālāks, individuāls mērķis.

Padomā par bērniem, par mīļoto ciilvēku, vecākiem, draugiem. Šie cilvēki var kļūt par spēcīgiem motivatoriem. Pirmajā laikā – par galvenajiem motivatoriem. Un tad, kad būsi atguvis spēkus un nostāsies uz kājām, viņi kļūs par atbalstu tavā dzīves misijā.

Kā vēl atbrīvoties no pasivitātes? Atgriezt savu gribasspēku

Ablomova sindroma gadījumā atrofējas gribas muskulis. Un lai arī esam maigas būtnes, nedaudz spēcīgā Atlanta mūsos nenāks par ļaunu.

Patiesībā nav nemaz tik grūti iemācīties pārvaldīt savas sajūtas, vēlmes un uzmanību. Ir sevi labi jāizzin un jāsaprot, kā tieši pazūd gribasspēks, kas ir cēlonis tam, ka notiek sabrukums un kā iemācīties sevi kontrolēt.

Par lielisku palīgu šeit var kļūt Keliijas Makgonigalas grāmata “Gribasspēks”

(To izlasīt var šeit krievu valodā: http://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/mif/thewillpowerinstinct/)

gribasspeks

Autore vairākus savas dzīves gadus ir veltījusi gribasspēka pētījumiem, ir vadījusi papildizglītības kursus un pateicoties daudzu studentu pieredzei, sapratusi, kā darbojas kārdinājumu mehānisms.

Izlasot grāmatu, jūs sapratīsiet, ka paškontroles trūkums nav netikums, bet gan dabisks cilvēka stāvoklis, kuru var iemācīties pārvaldīt. Un tāpat saņemt daudz vertīgu padomu kā sadraudzēties ar gribasspēku.

Un vēl daži padomi, kas palīdzēs uzvarēt pasivitāti

Apātija jau ir gatava pacelt rokas un iesaukties: “Padodos!!” Taču, ja šajā brīdī tu apstāsies, tā atkal saņemsies spēkā un uzbruks. Neatstāsim tai šādas iespējas – arsenālā ir vēl daži ieroči.

Fokuss uz pozitīvu

Pasīvi cilvēki mīl sev pārmest. Viņi pastāvīgi domā par savu slinkumu, par neizdarītajiem darbiem un pie sevis skaita…. “Kas ar mani notiek? Kas ir ne tā? Kāpēc es esmu tāda muļķe? Tāda sliņķe?”

Viss ar tevi ir kārtībā un neesi tu muļke. Par to vari pārliecināties, ja ieslēdz pozitīvo domāšanu. Atceries un pieraksti savas uzvaras – jebkura lieluma. Atceries savus talantus, kas tev labi padodas. Un pat slinkajās dienās atradīsies labie darbi, kurus esi paveikusi, atklājumi, ko esi veikusi. Paslavē sevi, noglaudi sev galvu par to, ka apzinies to, par to, ka vēlies mainīties. Tā jau ir 50% uzvara!

Instrumentu apzināšana

Mēs jau pamēģinājām noskaidrot mērķi. Tagad padomā, kas tev ir nepieciešams tā sasniegšanai. Sāc ar lietām, kas ir šajā etapā. Piemēram – došanās uz sporta zāli – vēl pagaidām tas ir pārāk dārgi, taču šobrīd internetā ir video rullīši, kurus var izmantot, vingrojot mājās – pa 20, 30, 40 minūtēm dienā. Hanteļu vietā vari izmantot ūdens pudeles (tā mēs darām arī savos treniņos), bet paklājiņa vietā – parasts dvielis.

Te nu atkal strādā koncentrēšanās uz pozitīvo. Domā par to, kas tev jau ir, lai sāktu darboties. Un neiegrimsti ciešanās, domājot par to, ka tev nav naudas, nav inventāra vai piemērota apģērba. Izpildi pirmos soļus un tiem līdzi nāks viss pārējais.

Atrast domubiedrus, atbalstītājus un palīgus

  • Kopā sanāk labāk. Pat tad, ja blakus ir cilvēki, kuri tiešā veidā nevar palīdzēt, viņi var atbalstīt tevi ar vārdiem, apskaut tevi un patiesi ticēt tam, ka tev izdosies.
  • Esi kopā ar tiem cilvēkiem, kuri tevī redz spēcīgu personību. Tie pacels tavu pašapziņu un bez ironijas pados tev roku, ja kaut kas nesanāks.
  • Vēl labāk, ja tu atradīsi sev palīgu. Treneri, skolotāju, kouču, kurš dos tev zināšanas un kontrolēs, lai darbības tiek veiktas pareizi.
  • Var atrast cilvēku – domubiedru, kurš tāpat kā tu iet šo ceļu un negrib vairs būt pasīvs. Jūs varat kļūt atbalsts viens otram, dot viens otram uzdevumus, atskaitīties par to izpildi.

Un nekādā gadījumā nevajag ienīst savu pasivitāti. Katram ir savs unikāls gadījums. Varbūt tu esi lellīte, kas gaidīja savas burvju pārvērtības? Un šis pasivitātes laiks bija vajadzīgs lai uzkrātu spēkus, lai pietiekami atpūstos pirms savas īstas dzīves sākuma, kas pilna dzīvības, enerģijas un laimes.

Klausies sevī un izej no sava kokona mirklī, kad sirds to liek un šo briesmīgā slinkuma periodu uzskati par unikālu un lielisku pieredzi. Nekas nenotiek nejauši un nelaikā – visam ir savs īstais laiks. Un visam ir sava vieta. Un, ja jūti, ka pienācis laiks izplest spārnus, tad dari to un sasniedz tās virsotnes, kas tev ir svarīgas un ko jūt tava sirds.

slinkums22

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS