Kāpēc pieciest un samierināties?

briviba56

Reiz es divus gadus nodzīvoju bez karstā ūdens. Precīzāk, virtuvē tas tecēja, bet vannas istabā knapi pilēja, tā kā nebija iespējas nomazgāties dušā, tikai pacietīgi piepildīt vannu, kas prasīja apmēram 40 minūtes. Ņemot verā to, ka mazgāties gribējās gan no rīta gan vakarā, katrs ģimenes loceklis šai procedūrai tērēja pusotru stundu. Skaidrs, ka tikko kā problēma bija radusies, es lūdzu vīram izsaukt santehniķi. Tas atnāca un teica: “Vecas caurules, īres dzīvoklis, ko tad tu gribi? Mēs taču netaisīsim kapitālo remontu un nelauzīsim sienas. Mēģini kaut kā – tā, iztikt!”
Un mēs sākām dzīvot kaut kā – tā. Neatceros, kāpēc es eksplodēju, bet reiz pēkšņi sarīkoju skandālu, pēc kura atkal tika izsaukts santehniķis. Meistars aizgāja pēc piecām minūtēm un es padomāju, ka atkal viss ir bezcerīgi. Atgriezu krānu un pēkšņi no tā sāka gāzties spēcīga, brūna ūdens strūkla.
Izrādās, ka caurulē bija sakrājusies rūsa, un vajadzēja tikai pāris reižu pa to uzsist, lai aizsērējums pazustu. Saprotiet?! Divus gadus bez karstā ūdens – viens zvans un pāris kustības!!!

Es mierīgi esmu gatava atzīt, ka visa problēma ir mūsu pašu nolaidībā, jo šādus stāstus es dzirdu brīnumaini bieži.

Draugi desmit gadus dzīvoja neērtā, šaurā dzīvoklī, kurā mūždien nebija vietas. Viņi to tik ļoti nemīlēja, ka pat necentās izremontēt. Gala rezultātā nospļāvas uz visu un nolēma pārvākties, kaut gan ļoti mīlēja šo rajonu. Sāka kravāt mantas un atklājās, ka dzīvoklī ir pilni stūri, pieliekamie un skapju augšas ar visdažādākajām mantām, par kurām visi bija aizmirsuši: rūpīgi čemodānos sakrāmētas, salocītas drēbes,dažādi remonta materiāli, neatvērtas kastes pilnas ar grāmatām un dažādiem sīkumiem – vecmāmiņas rokdarbiem un suvenīriem no ārzemju braucieniem, veca salokāmā gulta, veļasmašīna un vecmāmiņas paklājs. Izrādījās, ka mājās ir tik daudz tumšo stūru, kurus parasti apslaucīja, bet neviens tur dziļāk nez kāpēc neieskatījās. Viņi pēkšņi noskaidroja, ka viņu pašas vajadzīgākās lietas ietilpst dažās somās, bet astoņpadsmit maisi, pilni ar krāmiem brauks uz izgāztuvi.

Ziniet, kad es viņus apciemoju, sieviete raudāja. Jo saprata, ka šos desmit gadus viņi būtu varējuši dzīvot daudz ērtāk un laimīgāk.

Bet ir cilvēki, kuri pamanās tādos pat apstākļos dzīvot savā ķermenī. Sāp. Sāp galva, ne pārāk stipri, bet no gada uz gadu, nespēka dienas pārvēršas mēnešos, bet visu var pieciest un ar visu var samierināties. Tāpec, ka, piemēram, migrēna ir neārstējama, mēs taču zinām. Un pēc tam cilvēks nokļūst pie laba ārsta un atklāj, ka situāciju var mainīt (nē, ne ar giljotīnas palīdzību, bet ar kaut kādu preparātu, kas nav pretsāpju). Un varēja nemocīties tik garus gadus. Tas pats notiek arī ar psiholoģiskajām problēmām, kuras ir neizbēgamas, jo “pasaule ir tāda”, un arī pats esi tālu no pilnības.
Cilvēki ar tām cīnās gadiem, kamēŗ nenonāk strupceļā un neatklāj, ka daudz ko var koriģēt un dzīves kvalitāti var uzlabot diezgan vienkāršā veidā.

Šie divi vārdi ir atslēgas vārdi “dzīves kvalitāte”. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas pieciest. Ar ko nākas samierināties, cik bieži sakost zobus, aizžmiegt acis un neskatīties apkārt, kamēr nepaliks kaut nedaudz vieglāk. Nav svarīgi, ko tu paciet – fiziskās sāpes, neērtības vai attiecības, kuras vajag saglabāt.

Un reiz izrādās, ka tu ciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu puse bēdas, ka diskomforts brīnumaini bieži ir absolūti nevietā un nepamatots. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja šis rēķins ir mēnešos nevis desmitos gadu.
Lūdzu, pārbaudiet, cik izturīgas ir šīs sienas, kurās, šķiet, ka esat bezcerīgi ieslēgti. Mēģiniet atvērt katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pamēģiniet izkustināt neatrisināmas problēmas un neizpildāmos uzdevumus, dažkārt vecās sarūsējusās važas izrādās tikpat viegli pārraujamas, ka pūkaini aproči seksuālajām spēlēm.

Un daudz briesmīgāka par jūsu ieilgušajām problemām un to risināšanai nepieciešamajām pūlēm, var izrādīties apziņa ka nebija jācieš. Ka jūs varējāt būt laimīgi jau daudz agrāk, jau daudzus gadus, ne tikai tagad, kad beidzot pārvarējāt inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa būtu varējusi būt pavisam citādāka, bet jūs to nezinājāt un tagad jau ir par vēlu.

Autors: Marta Ketro
Tulkoja: GInta FS
​​​​​​​Foto: pixabay
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Advertisements

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS