Mūsu vērtīgākie skolotāji

Mana pieredze vēsta par to, ka skolotāji, kuri mums visvairāk vajadzīgi, – ir cilvēki, ar kuriem mēs šobrīd dzīvojam.

Mūsu dzīvesbiedri, vecāki un bērni – paši labākie mentori, uz kādiem mēs vispār varējām cerēt.

Viņi atkal un atkal rādīs mums patiesību, kuru nevēlamies redzēt, līdz brīdim, kad mēs to ieraudzīsim…

Ļoti bieži cilvēki man jautā, vai es līdz 1986. gadam esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja. Un es atbildu: “Jā. Mana reliģija slēpās faktā, ka maniem bērniem noteikti aiz sevis ir jāsavāc savas zeķes.” Tā bija mana reliģija un es pilnībā biju tai uzticīga, lai arī tā nekad nebija darbojusies.

Bet reiz, kad DARBS (Bairones Keitijas grāmata) jau dzīvoja manī, es pēkšņi sapratu, ka tā vienkārši nebija patiesība.

Realitāte bija tāda, ka viņi ik dienas atstāja savas zeķes zemē, neskatoties uz maniem lūgumiem, pieprasījumiem un sodiem. Es sapratu, ka man ir jāsavāc šīs zeķes, ja es vēlos, lai tās tur nemētātos. Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar savām pa grīdu izmētātajām zeķēm. Tad jājautā, kam tā bija problēma? Tā bija manējā. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi, bet ne jau zeķes pašas par sevi. Un kāds bija lēmums? Atkal, mans lēmums. Es sapratu, ka ir divi varianti: vai nu man ir taisnība, vai arī es esmu laimīga.

Man bija vajadzīgas tikai pāris sekundes, lai paceltu zeķes, nedomājot par bērniem. Un notika kāda brīnumaina lieta. Es sapratu, ka man patīk savākt viņu zeķes. Un es to darīju sevis dēļ, nevis viņu.

Un tas vairs nebija garlaicīgs mājas uzkopšanas darbs; savākt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās par baudu. Gala rezultātā viņi ievēroja, ka tas man sagādā prieku, un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu dzīvesbiedri un mūsu draugi spiedīs uz visām mūsu jūtīgajām pogām līdz pat brīdim, kad mēs apzināsimies, ko tieši par sevi mēs nevēlamies zināt. Katru reizi viņi mūs virzīs tuvāk mūsu personīgajai brīvībai.

Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir”
Tulkoja: Ginta Filia Solis