Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

…visas lietas, kuras tu dari, piepildīt ar savas Dvēseles elpu

Dveseles elpa

Tev teica, ka dzīve ir tumsa un, būdams piekusis, tu atkārtoji to, ko agrāk bija teikuši piekusušie. Un es saku, ka dzīve patiešām ir tumsa, kamēr nepamodīsies īsta vēlme.
Taču jebkura vēlme ir akla, kamēr nav darbības.
Un jebkura darbība ir tukša, kamēr nav mīlestības.
Un tikai tad, kad tu dari ar mīlestību, tu savieno sevi ar sevi, citiem cilvēkiem un ar Dievu.
Ko nozīmē darīt ar mīlestību?
Tas ir audums, kas noausts no smalkiem diedziņiem, kas stiepjas no tavas sirds tā, it kā tava mīļotā grasītos šo audumu valkāt.
Tas nozīmē būvēt māju ar mīlestību tā, it kā šajā mājā būtu jadzīvo tavai mīlotajai.
Tas nozīmē ar maigumu sēt sēklas, un ar prieku ievākt ražu tā, it kā šos augļus būtu jāēd tavai mīļotajai.
Tas nozīmē visas lietas, kuras tu dari, piepildīt ar savas Dvēseles elpu.
Halil Džebran
Tulkoja: Ginta FS

Viss pasaulē ir izvēles jautājums

11269771_772313246216620_8787749612502425868_n

— Ko vēl tev pastāstīt?

Vajag, mammīt, dzīvot pie jūras, vajag darīt to, kas patīk, un, pēc iespējas, neko nesarežģīt. Tas taču, mammīt, ir tikai izvēles jautājums – vai mēnešiem ilgi grauzt sevi par to, kas nav izdarīts, ir palaists garām un velti iztērēts. Vai arī nolemt, ka atlikušās dzīves pilnīgi pietiks tam, lai visu paspētu un ķerties vērsim pie ragiem.

Mūžīgi “zāģēt” savu tuvāko par to, cik viņš ir stulbs, neizdarīgs un kāda niecība – vai sākt slavēt viņu par katru pat mazāko sasniegumu, lai viņš uzziedētu, sajustos vajadzīgs un nozīmīgs. Ja jau reiz tu ar viņu esi kopā, tad kamdēļ indēt asinis viņam un sev?
Dzīvē vienmēr ir izvēle. Vai teikt – “protams, ka tu mani pametīsi” – un uzvaras priekā iesaukties – “tā jau es zināju!”, kad viņš tevi pametis. Vai arī nedomāt par to vispāŗ, priecāties par kopā būšanu, darīt kopā muļķības, veikt jaunatklājumus, un negrauzt otrā caurumu, par to, kas ir vai nav noticis.

Vienmēr teikt – “es to nevarēšu, nav jēgas pat iesākt” – vai arī vienreiz nospļauties uz visu un pamēģināt? Un pat tad, ja neizdosies, izgudrot citu veidu, un pamēģināt atkal?

Būt lepnam un likteņa apdalītam, vai arī dziļi ievilkt elpu un palūgt palīdzību, kad tā ir vajadzīga, un, kas ir visdīvainākais, saņemt to?

Gadiem ilgi neieredzēt par to, cik slikti pret tevi izturējās, vai arī vienreiz piezvanīt un mierīgā tonī pavaicāt – “klausies, es nesaprotu, kāpec?”

Divdesmit gadus sērot pēc zudušas mīlestības, vai sakopot visu savu gribu, un atļaut sev no jauna uzticēties cilvēkiem, no jauna veidot attiecības, un būt laimīgam? Otrajā ir daudz vairāk augstsirdības, ka pirmajā, jo lai sērotu, vispār nav vajadzīga nekāda Dvēseles piepūle.

Izlasīt par sevi kaut kādas preteklības un sakreņķēties uz veselu nedēļu – vai paraustīt plecus un padomāt, cik žēl tev ir cilvēku, kurš kaut ko tadu spēj uzrakstīt?
Ciest un uzskatīt, ka pasaule ir Matricas Arhitekta stulbs joks. Lepoties ar savām rētām kā ordeņiem. Skumji ironizēt par savu bezcerīgo stāvokli, vai sākt sev atzīties tajā, ka:
— garšīgais ir garšīgs;
— siltais silda;
— skaistais priecē;
— labais liek smaidīt;
Un mēs, apzinoties šīs pasaules “laimīgumu”, esam gatavi dalīties vēl un vēl ar savu dāsnumu. Un neuzskatīt, ka tas viss, kas apkārt notiek, ir ņirgāšanās par mums.

…Ak, Dievs, mammīt, cik tas ir vienkārši! No tā ir tik brīnišķīgi reibinoša visvarenības sajūta! Es nesaprotu, kāpēc visiem tas nav tik acīmredzams, ka man.
Viss šajā pasaulē vienkārši ir izvēles jautājums, nekas vairāk. Nav nekādu priekšnoteikumu, nekādu ierobežojumu un nesasniedzamu virsotņu. Tu pats sev esi nagla zābakā un pats sev “slikta zīme”, ja izvēlējies būt nožēlojams, nevērtīgs un vientuļš. Ja tev ir izdevīgāk domāt, ka visa pasaule ir pret tevi, lai neko jaunu neuzsāktu – dzīvo kā dzīvoji, tikai neuzdrošinies žēloties par apstākļiem un pasauli, kur cilvēki iekaro Everestu un dara brīnumu lietas.

Jā, protams, lai to darītu, ir vajadzīga griba – ir jāprot izdarīt sava izvēle un jābūt uzticīgam tai līdz galam. Visums ir elastīgs un jūtīgs materiāls, no tā var salipināt it visu. Tu esi vienīgais, kuram jāizvēlas, ko lipināt.

Visu laiku es uzskatīju, ka tas darbojas attiecībā uz visām materiālajām lietām, tikai ne uz cilvēkiem. Gribi naudu – būs tev nauda, gribi slavu – arī tā ir iespējama, gribi ceļojumus – nospraud galamērķi. Taču pedējo nedēļu notikumi, mammīt, man pierāda to, ka ar cilvēkiem ir tas pats. Lai tie būtu, kādi būtu – auksti ledus kalni vai durstīgas zvaigznes – vienkārši pārstāj viņus uztvert kā durstīgas zvaigznes un vienu reizi parunājies ar viņiem, kā ar sevi pašu, dzīvu, siltu un pārbijušos – un tu būsi izbrīnīta, kā viss mainīsies un pārvērtīsies…..

Autors: Vera Polozkova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS