Es turos pie dzīves…

Nedaudz kņudinoši, pieklusināti krāsās, dažkārt pavisam skumji, dažkārt traģikomiski, dažkārt jocīgi parasta cilvēka eksistences fragmenti atrod visspēcīgāko atbalsi ārpasaulē…

Ja savā laikā es nebūtu pametusi mākslas skolu, tad droši vien šodien katru dienu ne tikai pierakstītu, bet arī uzzīmētu savus mīļākos dzīves mirkļus.
Jā, man patiešām nekad nav bijušas vajadzīgas pasakas, lai iemīlētu realitāti… un es nekad neesmu varējusi līdz galam izlasīt nevienu fantastikas romānu, jo neizbēgami saskāros ar meliem par to, ka dzīves uzdevumus var atrisināt ar tajā neeksistējošiem instrumentiem.

Jau no agras bērnības man interesanti ir bijuši dzīvi cilvēki ar saviem vienkāršajiem un sarežģītajiem dzīves stāstiem, kuros es vēlējos ielūkoties ne jau aiz ziņkārības, bet gan vēlmes saprast, kas notiek konkrētajā dvēselē, kad tai ir priecīgi vai arī, gluži otrādi, sāpes to aptver no visām pusēm…

Man vēl joprojām tas ir interesanti.

Es turos pie dzīves: tā allaž konstatē mana mamma, dažkārt ne bez izbrīna vērojot, kā es atkal no pilnīga tukšuma izvelku kārtējo argumentu par…

Par atteikšanos  neticēt.
Par noturīgu vēlmi meklēt izeju nevis vainīgos.
Par spēju turpināt pat pēc vislielākajiem satricinājumiem.
Par vēlēšanos mīlēt un uzticēties, nevis bezgalīgi pulēt savas aizsargbruņas.
Par izvēli mest līkumu kaut kam, kas ir pārāk skaļš, pārāk apzināti pašreklamēts, un liek pārāk viegli iedzīvoties parādos un vainas apziņā…

Es turos pie dzīves. Un pie tā iespējamā, kas tajā ir. Un ir tik daudz kā.

Katrā no mums, rīta debesīs, karstā tējā, mīļākajā jaciņā, paralēlajā grāmatu pasaulē, mūzikā, vārdos, laikā, garā un īsā ceļā, radošumā, vēlās vakariņās pēc nogurušas dienas, iespējā pabūt ar sevi un atbrīvot sevi no domām par to, ka tu esi pamanāms tikai spožos panākumos…

Vairāk par visu tu esi pamanāms pateicībā nevis aizvainojumā, ne narcistiskās paša varenības fantāzijās, ne uzmācīgā vēlmē kaut ko pierādīt saviem reālajiem un izdomātajiem pāridarītājiem un arī ne inscenētā perfektumā.

Es nenogurstu atkārtot, dzīve ir labākais terapeits.

Labākais tāpēc, ka dziedina nevis mākslīgos siltumnīcas apstākļos, kuru nav, bet vienkārši ielaižot sevī. Uzreiz tiešajā ēterā, bez garantijām un īpašu nosacījumu atrunāšanas.

Iespējams, tas nav taisnīgi. Taču ir, kā ir.

Un tāpēc es turos pie dzīves. Es nevaidu. Es necenšos izlūgties. Es neuzstādu tai noteikumus.

Vienkārši mīlu…

Ļiļa Grad
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mācīties no kaķiem

Skatos uz dzīvi kaķa acīm… jo patīk.

Kā gan var nepatikt šī nesatricināmā pašcieņa, absolūta sevis pieņemšana un dabiska robežu ievērošana, par ko daži cilvēki vien var sapņot – tie, kuri apzīmē tikai savas ārējās robežas, uzbrūkot ikvienam, kurš kaut ko ne tā pateicis?

Es daudzreiz esmu rakstījusi par to, ka kaķi ir psiholoģiski visveselīgākie dzīvnieki un to vērošana cilvēkam var pasniegt daudz vērtīgu mācībstundu…. īpaši līdzatkarīgajiem.

Kaķi saņem mīlestību bez upurēšanas un pazemošanas, un savu mīlestību dāvā neuzkrītoši un cēli.

Viņi ciena savu telpu un prot saglabāt distanci.

Viņi ir totāli pašpietiekami un nejūtas nelaimīgi, esot vieni, un ļoti labi tiek galā ar garlaicību.

Un – jā! – viņi rēķinās tikai ar sevi un ļoti labi jūt savas vajadzības… jo viņi taču arī paši nepieprasa nemitīgu uzmanību pret sevi…

Mani mīļie, nevienam no mums nekaitētu to iemācīties…

Ziniet, vēl neviens nav iemīlēts par viņa gatavību paciest it visu, palikt atstātam novārtā, būt verdziski padevīgam un sekojošam it visur.
Par to nemīl. Par to izmanto vai žēlo.

Kļūstiet dvēselē par kaķiem. Nenožēlosiet.

Lai jums skaista vasarīga svētdiena.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis