Mācīties no kaķiem

Skatos uz dzīvi kaķa acīm… jo patīk.

Kā gan var nepatikt šī nesatricināmā pašcieņa, absolūta sevis pieņemšana un dabiska robežu ievērošana, par ko daži cilvēki vien var sapņot – tie, kuri apzīmē tikai savas ārējās robežas, uzbrūkot ikvienam, kurš kaut ko ne tā pateicis?

Es daudzreiz esmu rakstījusi par to, ka kaķi ir psiholoģiski visveselīgākie dzīvnieki un to vērošana cilvēkam var pasniegt daudz vērtīgu mācībstundu…. īpaši līdzatkarīgajiem.

Kaķi saņem mīlestību bez upurēšanas un pazemošanas, un savu mīlestību dāvā neuzkrītoši un cēli.

Viņi ciena savu telpu un prot saglabāt distanci.

Viņi ir totāli pašpietiekami un nejūtas nelaimīgi, esot vieni, un ļoti labi tiek galā ar garlaicību.

Un – jā! – viņi rēķinās tikai ar sevi un ļoti labi jūt savas vajadzības… jo viņi taču arī paši nepieprasa nemitīgu uzmanību pret sevi…

Mani mīļie, nevienam no mums nekaitētu to iemācīties…

Ziniet, vēl neviens nav iemīlēts par viņa gatavību paciest it visu, palikt atstātam novārtā, būt verdziski padevīgam un sekojošam it visur.
Par to nemīl. Par to izmanto vai žēlo.

Kļūstiet dvēselē par kaķiem. Nenožēlosiet.

Lai jums skaista vasarīga svētdiena.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc

zen rosomahi

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc, jo tas palīdz tev kļūt brīvākam.

Ir kāds nepatīkams darbs, kas jādara?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju būt brīvākam no savām vēlmēm.
Atrodies neērtos apstākļos?
Pateicies Dzīvei! Tev ir iespēja atbrīvoties no sava ieraduma atrasties komfortā.
Esi kļūdījies?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no melīgās sajūtas, ka esi perfekts.
Jūties aizvainots?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no sava svarīguma sajūtas.
Jūties piemānīts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no savām ilūzijām.
Jūties nenovērtēts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no savas vilkmes pēc atzinības.
Jūties neveiksminieks?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no saviem priekšstatiem par to, kas ir veiksme.
Tevi apvainoja?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no vārdu ietekmes.
Tevi apzaga?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no pieķeršanās lietām.
Tev iesita?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi atbrīvojies no nepieciešamības atbildēt.
Tevi nemīl?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no atkarības no citu viedokļiem.
Tevi apmeloja?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no sava “melīgā” tēla.
Vairums nepatikšanu līdzinās viegliem Visuma kniebieniem, kas neļauj mums iemigt.
Daudzi vairāk līdzīgi adatas dūrieniem, kas atgriež mūsu uzmanību pie patiesajām mūsu vajadzībām. Un tikai dažas nepatikšanas ir līdzīgas ārsta šprices dūrieniem, kas atgriež mūs dzīvē.
Autors: Zen Rosomahi
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt dzīvi

osim-haim

Lūk tā ir dzīves māksla!
“- Ko tu šobrīd dari?
– Baudu dzīvi!”

“Man bija nedaudz vairāk par 40 gadiem, kad es uzzināju, ka uz ierasto jautājumu: “Ko tu šobrīd dari?” var atbildēt “Osim haim”. “Baudu dzīvi”. Pirmo reizi šo izteicienu es izdzirdēju šeit – Izraēlā.”

Pilsētas kafejnīca. Pusdiena. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris. Viņš un viņa. Ne sieva un vīrs. Drīzāk seni paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti tērzē, nedaudz flirtē un dzer kafiju. Pēkšņi atskan telefona zvans. Kāds otrā “vada galā” jautā: “Ko tu dari?”

Viņš atbild: «Osim haim». Baudu dzīvi!.

Ne – risinu problēmas, ne – pelnu naudu, ne – meklēju atbildes uz jautājumiem, ne – stādu mērķus un sasniedzu tos, ne – tievēju, nē! Vienkārši baudu dzīvi.

Šī vārdu spēle mani apbūra un es sapratu, ka es arī gribu baudīt šo “osimu”.

Pirmo mācībstundu man pasniedza zooveikala īpašnieks, kad agrā rīta stundā es devos pēc pārtikas sunim. Viņš jau bija atvēris savu veikaliņu, bet vēl nebija paspēis pamosties, tāpēc lēnām kārtoja savas preces. Es, kā jau ierasts gadiem ilgi atstrādātā Maskavas ritmā, sāku skaidrot, kas man vajadzīgs – ātri un steidzīgi.
Uz ko veikaliņa īpašnieks izņēma no būrīša mazu truša bērnu un ielika to manās rokās. Tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē “osim haim”
Laiks apstājās. Es būtu varējusi tā stāvēt un stundām ilgi glaudīt mazo, silto, pūkaino radībiņu un stundam ilgi skatīties nesteidzīgajā pārdevēja rosībā.

Pēc tam bija ļoti daudz citu mācībstundu, un katra no tām man sagādāja baudu un laimes sajūtu.
Piemēram, šodien es precīzi zinu, kur gatavo pašu garšīgāko kafiju Telavivā. Pati garšīgākā tā ir ne jau savas garšas dēļ – nē. Vienkārši šajā vietā parasti savācas vislieliskākā publika ar saviem brīnišķīgajiem suņiem. Vērot šo publiku, nesteidzīgi baudot kafju,  – man tas ir īsts osim haim.

Vai arī. Es nezināju, ka zirgu barot var būt tāds kaifs. Taktils un dvēselisks. Es no bērnības baidījos tiem tuvoties. Bet Izraēlā zirgu staļļa saimniece, brīnišķīgu zirgu īpašniece man piedāvāja pārvarēt savas bailes, pasniedzot zirgam ābolu.
Un, lūk, plati atvērtu muti, pilnu lieliskiem, baltiem zobiem, zirgs pastiepa savu purnu tuvāk manai trīcošajai rokai un ļoti maigi, savām mitrajām lūpām un mēli nolaizīja ābolu no manas rokas. Šajā vietā man beidzas vārdi.
Bet pašu galveno mācībstundu es guvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā brīdī, kad es aizsedzu savu meitu ar savu ķermeni. Mēs ar Soņu braucām mājās un izdzirdējām trauksmes sirēnu. Tas notika 2014. gada vasarā. Notika operācija «Enduring rock», un mēs nokļuvām raķešu apšaudē. Sekojot instrukcijai, es noslāpēju mašīnas motoru, izvilku bērnu no auto sēdeklīša, noguldīju viņu uz ceļa un aizsedzu ar savu ķermeni. Es vēl šodien labi atceros sprādziena vilni, kas radās pēc raķetes notriekšanas – tas brāzās pār manu ķermeni. Un es labi atceros meitas čukstus: “Mammu, tu mani nospiedīsi”. Tik spēcīgi es viņu biju aizsegusi.

Pēc šī gadījuma pasaule man apkārt iekrāsojās pavisam citās krāsās un es no sirds sapratu, ko nozīmē osim haim.

“Baudīt dzīvi šeit un tagad.”

Avots: http://www.liveinternet.ru/

Tulkoja: Ginta FS