Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni.

Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.

Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:
– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar Mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atrisināt problēmu

atlaist14

Jebkuru nopietnu problēmu nevar atrisināt uzreiz. Tā jārisina pa etapiem. Sākumā sāpīgā situācija ir jāpieņem, tas nozīmē jānoņem naids, aizvainojums, skumjas. Pēc tam šī situācija ir jāpieņem kā likumsakarīga un jāierauga tajā augstākā jēga.
Tālāk, jāsaglabā mīlestība, saprotot, ka ikviena situācija ved mūs uz mīlestību.
Nākamais solis – jebkurā situācijā jāierauga dialogs ar Dievu.
Pēc tam – jāsajūt sava vienotība ar Radītāju un jāizmanto šī situacija mīlestības palielināšanai un vienotības pastiprināšanai.
Var rīkoties arī pretējā virzienā: sākumā no visa atteikties un sajust mīlestību pret Dievu, pēc tam ieraudzīt Viņa gribu it visā, pēc tam jebkurās sāpēs sajust Augstāko jēgu un tālāk noņemt savas pretenzijas pret apkārtējo pasauli un sevi.
Būtībā šie divi procesi mūsu zemapziņā notiek vienlaicīgi.

Noņemot aizvainojumus un pretenzijas pret tuvajiem cilvēkiem un sevi, mums jāvar paturēt Dvēselē mīlestība pret Dievu un sajust Viņa gribu it visā notiekošajā.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”, 6. daļa.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir pilnības stāvoklis

piedot sev1

Mīlestība ir pilnības stāvoklis. Tas ir iekšējā spēka stāvoklis, pilnīga apmierinājuma un pārpilnības stāvoklis, kas iziet ārpus mūsu attiecībām ar jebkuru cilvēku.

Pats galvenais jautājums, kurš mums sev būtu jāuzdod ir: “Kā dāvāt mīlestību?”, tā vietā, lai uzdotu jautājumu: “Kur es varu atrast mīlestību?” Ir taču acīmredzams, ka, ja mēs tiecamies dāvat mīlestību, tā noteikti pie mums atnāks, tāpēc, ka šādā stāvoklī mēs uztveram mīlestību kā kaut ko, kas mums JAU piemīt.
Un atbilstoši gluži otrādi, ja mēs meklējam mīlestību kaut kur ārpusē, tā bēgs no mums, jo mēs to uztveram kā kaut ko, kas mums nepiemīt. Mēs meklējam mīlestību ārpusē, pirmkārt, seksuālos partnerus. Taču tā tāpat ir neseksuālā mīlestība pret tuviniekiem un draugiem. Mēs gribam, bet dažkārt pat pieprasām, lai mūs mīlētu, tā vietā, lai pasaulei dāvātu nesavtīgu un bezpersonisku mīlestību.

Mūsu personīgās attiecības mums nes tik daudz problēmas tikai tāpēc, ka mums trūkst patiesas, nesavtīgas Mīlestības. Mēs savās attiecības ar saviem tuviniekiem meklējam tas sajūtas, ko var atnest tikai attiecības ar Dievu.

Daudzi cenšas atrast mūžīgo nemirstīgo mīlestību, bet attiecības starp cilvēkiem ir laicīgas. Nemirstīgas tās var kļūt tikai tad, ja otrā cilvēkā ieraudzīs Dievišķā izpausmi, redzot to kā daļu Dieva.

Neatzīstot Dievu, kurš ir it visā un katrā, mēs nespējam atrast apmierinājumu ne vienā savā saiknē. Mēs dzimstam un nomirstam vieni un saplūst ar otru cilvēku fiziski vai garīgi varam tikai uz īsu brīdi. Taču patiesībā mēs nekad neesam vieni. Mūsu patiesajā “Es” ir visa Visuma apziņa, ir tikai jāvērš savs skatiens uz iekšu – sevī un jāatrod tas.

Patiesas saiknes formējas tad, kad mēs citos cilvēkos un it visā, kas mums apkārt redzam Dievišķo sākumu. Un tāpēc ir jāiziet ārpus visiem ķermeņiem un formām un jānodibina saikne ar Dievu. Taču pieķeroties kaut kam mēs bojājam dzīvi sev un viņam. Pieķeršanās ir tad, kad mēs esam iekrampējušies kādā un neļaujam ne viņam ne sev kustēties dabiskā veidā.
Autors; Rami Blekts
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis