Mīlestību nevar izpelnīties, izlūgties vai izkarot

content_ruki__econet_ru

Mūsu vecmāmiņas pārāk maz mīlēja mūsu mammas. Viņām nebija kad to darīt: viņas strādāja, atjaunoja visu kara sagrauto. Kad nav, kur dzīvot un nav, ko ēst – nav laika maigoties un mīļoties.

Mūsu mammas izauga mīlestības deficītā. Nebučoti vaidziņi, nosaluši pleci… Caurvējā aizmirstās meitenītes.

Šīs meitenītes izauga par tantēm un piedzemdēja sev bērnus, lai tie viņas mīlētu, lai kompensētu šos caurvēja gadus.

Lūk, banka. Tajā var noguldīt savu naudu un pēc tam saņemt dividendes.

Bet bērni nav banka. Bērnos ir jāiegulda ne jau dēļ dividendēm, bet sevis dēļ.

Tas ir tāds iekšējs ieguldījums

Mīlēt ir daudz dziedinošāk, kā nemīlēt.

Vientulība ir tad, kad nav ko mīlēt.
Un tavi mīlestības krājumi, apklāti ar aizmirstības brezentu guļ aizmirsti sētsmalē.

Un tu sev radi mīlestības objektu, lai nomestu brezentu un liktu mīlestību lietā. Izmantotu kā nākas.

Reiz veikalā es ar karti apmaksāju sev vajadzīgo pirkumu un tajā pašā brīdī man uz kartes atgriezās daļa naudas. To sauc par “kešbeku” (cashback). Ļoti patīkami.

Bērnu mīlestība ir kā kešbeks.

Patīkams bonuss. Bet ne pienākums.
Mamma reiz teica: “Es tev veltīju visu savu dzīvi”. Ar to viņa bija domājusi savu darbu, ko darīja, lai man viss būtu.

Mamma grib dividendes.
Taču tā bija viņas izvēle. Viņa veltīja savu dzīvi tam, ko pati izvēlējās. Lai būtu tā, kas pati vēlas būt.

Tātad, viņa savu dzīvi veltīja sev.

Ne man, nevajag pārmest.
Saproti, mammīt, tu mani radīji ne sev, bet man.

Es nevaru mīlēt tevi, mammu, kā tava mamma. Es varu tevi mīlēt kā tava meita.

Nevis es ņemu tevi uz rokām, bet tu – mani.

Bet tevi uz rokām ņem tava mamma.
Bet viņas jau sen vairs nav, tātad tevi nav kam ņemt uz rokām. Un mammas nāk pie saviem bērniem, un cenšas atkarot savu porciju mīlestības, ierāpties klēpī.

Raud, kaprīzējas, sit ar kāju pie zemes.
Taču mīlestību nevar ne izpelnīties, ne izlūgties, ne izkarot.

Tā neaug kaujas putekļos, pretenzijās un aizvainojumos.
Mīlestība ir gaisma. Gribi, lai kļūst gaišs? – Ieslēdz gaismu! Apmirdzi! Mīli!

Tu pats ģenerē šo elektrību, min iekšējā dzinēja pedāļus un iedegas lampiņa.
Deg un silda.
Mūsu vecmāmiņas par maz mīlēja mūsu mammas. Mūsu mammas par maz mīlēja mūs.

Mēs piedzemdējām savus bērnus un mums arī ir visas iespējas viņus mīlēt par maz.
“Matrjošku” dinastija ar hronisku mīlestības deficītu.

Ļoti gribas raudāt un apskaut savus bērnus.

Un mīlēt viņus, cik spēka, bez visām dividendēm un kešbekiem.
Vienkārši tāpēc, ka viņiem ir vaidziņi, kurus var sabučot un pleci, kurus apskaut.

Un mīt, mīt un mīt tos pedāļus, lai mirdzošās gaismas būtu vairāk un vairāk, spožāka un spožāka, un lai tā pārliecinošāk apspīdētu ceļu. Man, un tiem, kurus mīlu. Un tātad man ir vajadzīgs brezents, ar ko apsegt savu nevēlēšanos to saprast.

Kamēr man ir ko mīlēt, es viņus mīlēšu vienkārši par to, ka viņi ir.

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis