Necenties sevi piespiest dziedināties! Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas. Kad apstākļi tai ir piemēroti. Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās. Kad tu necenties izdziedināties. Kad tu necenties atmosties. Kad tu vispār ne “centies”. Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli. Nokrīti pie zemes. Sajūti dusmas, skumjas, vientulību. Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu. Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.
Mīļais, necenties sevi piespiest.
Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis. Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.
Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību. Baudi šo mirkli.
Tev jārada apstākļi dziedināšanai, taču tu to nevari izdarīt.
Tavs ego sadumposies. Tava sirds priecāsies. Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki. Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.
Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām… Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.
Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.
Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.
Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?
Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt. Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.
Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs. Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.
Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.
Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.
Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties. Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.
Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.
Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās. Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.
Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās. Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.
Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas. Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…
Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…
Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.
Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.
Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…
Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam… Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam. Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.
Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.
Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….
Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?
Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.
Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.
Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.
Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.
Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.
Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā? Lai Viņa ir ar jums.
Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam. Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja. Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.
Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās. Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā. Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.
Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.
Džeffs Fosters Foto: Anastasija Pavlova Tulkoja: Ginta Filia Solis
Sieviete daudz biežāk kā vīrietis tiek “atrauta” no cilvēciskajām vērtībām. Viņa fizioloģiski ir pazemota ar savām “mēnešreizēm”, trauslo uzbūvi, gan ekonomiski, gan sociāli utt. Tāpēc arī tiekšanās pēc mīlestības sievietei ir daudz spēcīgāka kā vīrietim. Un vīrieša atkarība no sievietes dvēseles ir milzīga.
Vīrieša raksturu, viņa likteni, viņa veselību par 60-80% nosaka nevis viņš, bet viņa sieva.
Tāpēc pareiza sievietes audzināšana, viņas tiekšanās pie Dieva un mīlestības nozīmē veselību un dzīvi ne tikai viņas bērniem, bet arī vīram.
Pieņemts uzskatīt, ka ģēnijs ir intelekts. Ja tēvs ir gudrs, tad gudram jābūt arī viņa dēlam.
Taču, kad veicu izpēti par to, kas bija ģēniju vecāki, kļuva acīmredzama likumsakarība. Ģēniju tēvi varēja būt paši primitīvākie cilvēki, taču mātes vienmēr bija izcilas sievietes. Personības lielumu nosaka tas, cik daudz mīlestības tā spēj noturēt savā dvēselē. Ģēniji piedzimst sievietei, kurai ir spilgta individualitāte, milzīgs gribasspēks, vēlme un gatavība mīlestības vārdā pieņemt visus iepriekšminētos pazemojumus.
Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” Foto: Yuri Manei Tulkoja: Ginta Filia Solis
Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.
Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”
– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.
Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.
Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.
Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.
Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.
Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).
Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.
Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.
Noslēgumā viņa teica:
– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.
Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:
– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?
– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.
– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.
– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…
Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…
Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.
Par mani. Viņš visu par mani zin…
Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…
Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.
Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?
Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?
Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.
Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.
Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!
Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.
Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!
Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.
Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.
Kas ir galvenais bērna audzināšanā. Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.
Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs. Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs. Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.
Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.
Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.
Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.
Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.
Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.
Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.
Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.
Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.
Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa Tulkoja: Ginta Filia Solis
Rīt būs vasara… Un, protams, ļoti gribas ievēlēties un atrast tajā to mazo, laimīgo dzīvi, kurā viss būs savādāk. Kaut vai kaut ko, kas ļaus stingrāk nostāties uz kājām pēc visiem satricinājumiem un pēc tā neparedzamā sirreālisma, kurā mēs visi tā vai savādāk atrodamies. Mēs esam noguruši… visi esam noguruši. Un ir tik ļoti svarīgi izelpot un vispār atelpoties. Ir tik ļoti svarīgi atrast citus veidus kā nomest spriedzi, nevis ierastos dīvāna sociālo tīklu karus un agresīvo virtuālo dzīvi komentāros. Ir tik ļoti svarīgi beidzot atcerēties to, ka dzīve ir trausla pat tiem, kuri no visa spēka cenšas tēlot neievainojamos, un to, ka reiz pat paši pacietīgākie pārstāj piedot visu emocionālo samazgu izgāšanu uz viņiem. Ir ļoti svarīgi paskatīties ar šodien tik nemoderno mīlestību uz visu, kas ap mums, un ne tikai paskatīties, bet sajust, cik patiesībā ir priecīgi dzīvot mīlestībā nevis ikdienišķajā vilšanās sajūtā. Izbaudīt savu patieso interesi par cilvēkiem un nesteidzīgā saudzībā tos iepazīt – tas, mani mīļie, ir daudz pareizāks ceļš pie mīlestības un abpusējības, kā studēt horoskopus un domāt, ka ja tavā priekšā ir “tipisks skorpions”, tad tu par viņu zini visu… neko nezini, vienkārši ej pa slidenu taku… Mēs taču viens otram esam vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi. Gan priekos gan bezizejā. Ne jau tāpēc, lai nežēlīgi apvainotu otru viņa nepilnībās, bet tāpēc lai mīlētu mūsu parasto, cilvēcisko nepilnīgumu, un vēl saprast, ka ikvienam uz muguras ir sava rūgtās pieredzes un vilšanās mugursoma, kura ļoti daudz ko izskaidro…. Rīt vasara. Lai tā vienkārši notiek… un lai pasviež mums kaut nedaudz savas saulainās terapijas laiku pa laikam salstošās mīlestības uzturēšanai.
Cilvēkiem, kuri raduši dzīvē regulāri daudz ko sasniegt – ar savu darbu, centību, neatlaidību, uzcītību – ļoti raksturīgi ir maldi, ka šīs pašas metodes derēs arī personīgajā dzīvē, attiecībās, un tāpēc bieži vien viņi dzīvu cilvēku uzstāda par mērķi un sāk attīstīt savu ierasto darbību mērķa iekarošanā…
Un te nu viņiem uz galvas uzkrīt smagais realitātes ķieģelis, pilnīgi skaidri vēstot negaidīto – tā tas nedarbojas! Metodes ar kurām savā profesijā, biznesā pat mākslā var gāzt kalnus, absolūti nedarbojas smalkās cilvēciskās attiecībās. Mīļie, tam netveramajam, kas pa īstam satuvina divus cilvēkus, ir pilnīgi vienaldzīgas objektīvās labās īpašības, kurām vērtība ir pavisam citā līmenī… Jā, protams, dažkārt tracina, ka cilvēks nespēj pretoties otra spiedienam, vai arī tie, kuri ļauj sevi mīlēt apmaiņā pret materiāliem labumiem, taču diez vai to var nosaukt par abpusējību?
Protams, gadās laimīgas sakritības, kad cilvēks iepazīšanas procesā izraisa jūtas, taču tas ir daudz retāk kā rūgtās vilšanās, kurās dzīves teicamnieki ir nesaprašanā: ko gan vēl viņi nav izdarījuši, lai saņemtu kāroto… Viņiem ļoti grūti ir saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām. Ka tās vēlmes, kuru piepildīšanā jāpiedalās arī otram cilvēkam, vairs neskaitās tikai tavas. Ka bez labprātīgas šī otra cilvēka piekrišanas ir stulbi mesties nedabūšanas neirozē, iedzenot sevi stūrī un pieprasot no dzīves neiespējamo.
Jā, tas ir sāpīgi… ļoti sāpīgi…. tāpēc nāksies iemacīties…
Iemācīties viedu neko nedarīšanu tā vietā, lai dzītu uz priekšu savu nevaldāmo lokomotīvi. Iemācīties saglabāt savu pašcieņu tur, kur ierasts maksāt par kāda cita labvēlību. Iemācīties saprast to, ka ne visu šajā dzīvē var dabūt tikai tāpēc, ka tev tā gribās. Un iemācīties ilgi staigāt pa tukšajām ielām, draudzēties ar lietu, klausīties blūzu un nezaudēt sevi tur, kur citi pagaidām tevi vēl nav atraduši…
Kad reiz tu gribēsi paraudāt, Pasauc mani… Es nesolos tevi sasmīdināt, Bet es varu paraudāt kopā ar tevi. Ja reiz tu gribēsi aizbēgt, Pasauc mani… Es nesolos pierunāt tevi palikt, Bet es varu aizbēgt kopā ar tevi. Ja reiz tu negribēsi vispār nevienu dzirdēt, Pasauc mani… Es apsolos atnākt tevis dēļ. Es apsolos uzvesties klusu. Bet, ja reiz tu pasauksi. Un es neatsaukšos, Lūdzu, pasteidzies pie manis! Iespējams šajā brīdī man tevi ļoti vajag. Neej man pa priekšu – es varu arī neiet aiz tevis. Neej aiz manis – es varu arī nevest tevi, Taču ej man blakus. Un esi mans draugs.
Ginta Filia Solis 