Dvēseles ceļš – ceļš pie sevis

brinums2

Tā nu sanāca, ka mana tikšanās ar manu dvīņu Dvēseli izsauca manī veselu sēriju nopietnas transformācijas, kuras dažbrīd ar sāpēm un asarām, bet dažbrīd ar brīnišķīgām un gaišām atklāsmēm es šobrīd izeju. Un man ļoti gribās padalīties šajās atklāsmēs ar saviem mīļajiem lasītājiem.

Tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem šobrīd mana aktuālākā tēma ir sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Varētu šķist, ka tas it kā ir diezgan vienkāršs jautājums, kurš viennozīmīgi pieprasa skaļu atbildi “Jā!” – protams, pieņemt un mīlēt sevi. Tur nav ko daudz runāt! To zin un saprot visi, jā, protams. Taču kāpēc dažkārt ir vajadzīgi 20, 30, 40 gadi, lai pilnībā to apzinātos un izdarītu?
Tātad nemaz tik vienkārši tas nav! Mēs taču lielāko daļu savas apzinātas dzīves dzīvojam tēlojot kaut ko, valkājot maskas, veidojot visdažādākas aizsardzības, noslēdzoties no pasaules un slēpjot savu patieso personību, lai neciestu un nerādītu pasaulei savas ciešanas. Tā ir ilga saruna un ilga dzīve.

Taču gala rezultātā mēs tik ļoti saaugam ar šiem mūsu uzveduma personāžiem, ka gandrīz neiespējami ir atšķirt, kur ir mūsu patiesais ES un kur maska, kuru paši uzvilkām kaut kad – sen, sen.
“Bet tā taču nemaz nav maska, – tu teiksi, – tas esmu es pats, tikai kaut kāds noguris ciniķis, kurš vīlies it visā, padzīvojis cilvēks ar pastāvīgi sliktu garastāvokli, kuram viss pie velna ir apnicis.” Tā arī dzīvojam.

Un tajā pat laikā psihologi no visām pusēm kliedz – mīli sevi, tu esi cienīgs, tu esi pelnījis, tu esi brīnišķīgs, pieņem sevi tādu, kāds esi. Pieņem visu, kas tev sevī nepatīk, saproti, ka tā ir daļa tevis, iemīli to! Ar visiem saviem tarakāniem.

Protams, mēs ticam un sākam samierināties ar visiem saviem personāžiem – nogurušiem, savecējušiem, sākam mīlēt savas ikdienas aizsargmaskas. Mēs sabučojam visus savus tarakānus ar visām viņu ūsiņām. Mēs izmisīgi cenšamies mīlēt sevi aizkaitināto, nepilnīgo, to, kurš nespēj pieņemt citu trūkumus, dusmīgo, aizvainoto uz visu pasauli. Mēs ar dievināšanas pilnām acīm  skatāmies  sejā saviem dēmoniem, uz savu ēnu, un redzam tajā galveno sava ES daļu un pieņemam to sevī. Mēs pieņemam sevi tādu, piešķiram sev diplomu par milzīgo kāpumu personības izaugsmes jomā un pirmās šķiras medaļu “Par mīlestību pret sevi”, uzskatot, ka mūsu misija ” mīlestība pret sevi”” ir veiksmīgi pabeigta.

Var cik vien gribi piedot sev savas dusmas un trūkumus un mīlēt visus savus dēmonus. Taču tas neglābs ne mūs ne mūsu dvēseles. Tas neatnesīs mums ne laimi, ne gaismu – tas dos vien indulgenci tālākajam drūmajam, aizkaitinātajam ES un dzīvei formātā “Es un mana ēna”. Mēs turpināsim dusmoties, cepties, nemīlēt pasauli uz ko mūsu brīnišķīgā un elastīgā pasaule vienmēŗ atbildēs spoguļa cienīgi.

Bet reti kurš māca, ka vispirms ir jāiemācās ieraudzīt sava pati gaišākā puse, jāpieņem un jāiemīl tieši tā. Mēs varam no galvas zināt visus savus trūkumus un redzēt to pēdas citu cilvēku attieksmē pret mums. Un berzēt rokas – jā, jā, es jau zināju, KĀ pret mani patiesībā izturās. Mani nemīl, tāpēc, ka es esmu tāds un tāds cilvēks. Vispār ne īpaši foršs cilvēks es esmu.

Taču reti kurš redz pasaules pateicību ikdienas zīmēs par to, kāds tu esi brīnišķīgs cilvēks. Siltā, priecīgā laikā, saules staros, putniem čivinot. Reti kurš pieņem kā savu katru labu vārdu, katru smaidu cilvēku sejās. Tā taču ir tava pasaule un tu to radīji un izkrāsoji šodien ar savu klātbūtni, ar savu garastāvokli, ar savu gaismu. Pasaule tev pateicas par katru dienu, par to, ka tu esi īpašs un ļoti gaišs cilvēks – un tā mīl tevi. Tavi tuvinieki, tavi vecāki, bērni, draugi mīl tevi. Tāpēc, ka viņi tevi redz patiesi. Viņi redz tevī to, ko tu pats neredzi un nepieņem. Viņi katru dienu redz tavu gaišo pusi, daudz biežāk kā tumšo. Daudz biežāk. 

Un tā arī ir tava īstā personība, tava tīrā un mīlošā Dvēsele. Lūk, tā arī Tev ir jāpieņem, jaiemīl sevi tādu – nevis tumšu īdošu vai sevi žēlojošu. Bet brīnišķīgu, laimes un mīlestības ceinīgu, to, kurš iet un pierāda sev un savai pasaulei.

Es jums teikšu, tas ir grūts darbs. Es mostos no rīta un mans pirmais jautājums: Kas es esmu šodien? Kāda ir mana pasaule šodien? Pasaule, kura mani mīl? Pasaule, kurā es esmu karaliene? Vai tas, kur es sevi žēloju un tā man pamet acīmredzamus iemeslus tam, lai turpinātu to darīt. Kurš rāda man, ka manai tumšajai pusei – ES ir taisnība: patiesībā mani neviens nemīl.

Patiesībā nav nekāda “patiesībā”. Nav vienotas realitātes. Realitāte, kuras nosaukums ir “es patiesībā”  sastāv no vairākiem dažādiem notikumu līmeņiem. Tās ir pasaules, kurās dzīvo dažādais tu ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādiem savu vibrāciju līmeņiem. Tu ar zemo vibrāciju līmeni – neglītais ES, un tu ar augsto vibrāciju līmeni – laimīgais ES.

Un no tā, uz kura pakāpiena tu uzkāp no paša rīta, ir atkarīga visa tava tālākā diena un tālākā dzīve. Var kāpt uz augšu, pie laimes, pie mīlestības, pie sava patiesā ES. Vai ripot lejup pie ēnas pie pasaules, kura mani nemīl, pie saviem tarakāniem un dziedāt korītī ar viņiem.

Arī tur ir jautri.
Taču tas ceļš, kas ved pa trepītem augšup – ir garīgais ceļš. Kāpēc es ta rakstu, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka garīgais ceļš ir saistīts ar Dievu  un Dvēseli. Jā, tā arī ir – tā personība uz kuru tu katru dienu tiecies: Es – īpašais, ES – laimīgais, ES – cienīgais, ES – pilnīgais savā šķietamajā nepilnībā, ES – uz visu spējīgais – tas arī ir Dievs. Jo spēcīgāk tu sevī pieņem šo savu daļu, jo spēcīgāk sevi ar to asociē un saplūsti ar to, jo lielāka ir tava mīlestība pret Dievu.

Garīgais ceļš ir Dieva meklēšanas un mīlestības pret Dievu ceļš. Tātad pie sevis paša –patiesā un īstā.
© Liza Veber
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Viņš ir šeit…

spare

– Tikai nevajag pūlēties mīlēt Dievu. Nevajag vērsties pie tālajām debesīm, saspringti sūtot kaut ko, kas, kā tev šķiet, ir tava mīlestība pret Dievu. Esi patiess un godīgs, tu nevari mīlēt to, ko nezini, ko neesi vēl atradis.
– Kur tad man Viņu meklēt?
– Sākumā pateikšu, kur tev Viņu nevajag meklēt. Nemeklē Dievu debesīs. Nemeklē to pie ikonām sveču gaismā. Nemeklē to iekšējā meditāciju tukšumā. Nekur Viņu nemeklē. Pārstāj Viņu meklēt.

Tā vietā sajūti Mīlestību. Es zinu, ka tu to jūti. Kaut vai dažreiz. Pret pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Viņš ir tur. Pret saviem draugiem. Viņš ir arī tur. Pret to bezpalīdzīgo kucēnu. Dievs ir šeit. Pret savu mīļoto darbu. Viņš ir tur. Pret rīta vēju un vieglo pļavas ziedu smaržu. Pret tavas makšķeres pludiņu, uz kura, zaigojot rīta saulē, šūpojas spāre. Pret zvaigžņu mirdzumu debesīs vai svecēm baznīcā, pret meditācijas mieru… Viņš viss ir tavā Mīlestībā, kuru tu sajūti, darot to, ko tu dari.

Tu teiksi, ka tā taču ir pati parastākā Mīlestība un pajautāsi, kas tajā īpašs? Un es atbildēšu, ka tieši tajā arī ir viss tavs Dievs un visa tava zināšana par Viņu. Nav svarīgākas vai mazsvarīgākas Mīlestības. Mīlestība ir kā bezsvara stāvoklis kosmosā, visu padara vienādi vieglu. Visu vienādi mazsvarīgu. Mīlestībā tu pats zaudē savu svarīgumu, iegūstot spēju lidot no laimes un baudīt katru dzīves mirkli. Nevis kaut kur tur – debesīs, bet tieši šeit un tagad. Uz Zemes! Redzi, vējš aiznesa spāri…
Autors: Igors Nemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS