Nevajadzīgās rotaļlietas

nevajadzigas spelmantas

Vai bērnam vajag daudz rotaļlietu?

Manam vecākajam dēlam, kuram šobrīd ir septiņi gadi, no pašas agras bērnības es katru mēnesi pirku kādu jaunu rotaļlietu (es arī tā darīju. GFS). Speciāli meklēju kādas “īpaši attīstošās”, vai pat nopirku uzreiz vairākas, gadījumam, ja nu pēkšņi viena nederēs.

Tas, ka bērns tās visas ignorēja, izvēloties par mīļāko rotaļlietu krējuma burkas vāku, man šķita kā kaut kāda vēlme ieriebt vecākiem

Bet pēc tam manā ģimenē piedzima vēl divi bērni. Un es ievēroju, ka viņiem es daudz retāk pērku rotaļlietas. Un, ne jau tāpēc, ka esmu kļuvis skops. Vienkārši daudzas no tām šobrīd es uzskatu par pilnīgi nevajadzīgām. Tās, kuras maniem berniem izrādās ļoti vajadzīgas, nonāk pie viņiem ne jau caur veikaliem. Ar šo pieredzi es arī nolēmu padalīties.

Ēsma vecākiem

Šķiet, absolūti acīmredzama lieta – nav nekādas vajadzības pirkt speciālu mantiņu, ja vienalga to pašu efektu var sasniegt ar karoti vai katliņu. Vai pat vēl vienkāršāk: plaukšķinot un taisot dažādas grimases, vai radot smieklīgas skaņas ar savu paša muti. Manam jaunākajam ļoti patīk, kad pievelku viņu sev cieši klāt – seju pret seju, un sāku dziedāt dziesmiņu vai lasīt kādu dzejolīti. Bet meitiņai viena no mīļākajām nodarbēm ir mazgāt traukus.

Bet ar pirmo bērnu šādas acīmredzamas lietas man nezin kāpēc palika nepamanītas. Tā, it kā iekšienē būtu kāds bloks, kas dzen tevi uz veikalu pēc tiem muļķīgajiem baloniem uz kociņiem.

Viens no spilgtākajiem atklājumiem man bija tad, kad dēls pusotra gada vecumā dzenājās pakaļ mammai, mēģinot atņemt viņai slotu. Mēs viņu centāmies apturēt – sakot: ej taču paspēlējies ar savām mantiņām, tev taču to ir tik daudz. Un te nu man “pielēca”: lūk, kur īstā mantiņa – slota! Un pie tam – ļoti noderīga. un pats to pieprasa.

Bet mēs, vecāki, atņemam saviem bērniem interesi, sūtot viņus kādā plastmasas pakaļdarinājumu virtuālajā pasaulē, un pēc tam, pēc dažiem gadiem, paši brīnīsimies, kāpēc bērns mājas neko nevēlas darīt!

Paņemiet parastu ābolu – ir garša, smarža, forma un nebanāla krāsa. Kāpēc to mainīt pret plikpaurainu, bezgaršīgu balonu no vienkrāsas plastikāta?

Nevilšus iedomājies, cik viltīga ir šodienas rotaļlietu industrija, kas rada mantiņas “vienai reizei”. Nedabīgas krāsas, lampiņas, skaņas… Atcerieties mīksto mantiņu – putekļu savācēju kalnus – cik ilgi jūsu bērni ar tām rotaļājās? Ezim skaidrs, ka šīs mantiņas “pieķer” tikai pieaugušos. Tieši mūsu – pieaugušo pasaulē trūkst kaut kā maiga un pūkaina.

Un kā mūs pievilina ar primitīvām kustībām! Sākot ar paranoidālajām kustīgajām spēlītēm virs zīdaiņa gultiņas, beidzot ar bezgalīgajiem automobīļu plauktiem. Jā, protams, bērns reaģē uz kustību. Un automobīļi šodien ir galvenie pilsētas dzīvnieki, tā kā bērnu vilkme pēc pazīstama kustīga objekta ir gluži normāla. Īpaši, ja savas muļķības dēļ esat paņēmuši bērnu sev līdzi uz rotaļlietu veikalu un nolikuši pie rotaļlietu plauktiem – protams, viņš pieprasīs automašīnu. Bet, kas notiks ar šo mašīnu tālāk? Viņš ar to braukās pa grīdu līdz pat brīdim, kad beigs skolu un pēc tam no vecākiem pieprasīs īsto?

Kad manam dēlam bija divi ar pusi gadi, es savācu un izmetu uz balkona veselu maisu ar mašīnītēm, kurus bija sadāvinājuši radinieki un draugi. Atstāju kādas piecas ar interesantākajām funkcijām – ugunsdzēsēju mašīnu ar kustīgām kāpnēm, ekskavatoru ar kausu, smago mašīnu ar lielu kravas kasti, vilcienu ar vagoniem un sacīkšu automašīnu ar durvīm, kas pašas atveras. Un, ziniet, pilnībā pietika ļoti daudzveidīgām spēlēm.

Lietas, kas ir “pa rokai”

Sākās viss ar spītību. Uz ielas es bieži redzēju, ka bērniem aizliedz… praktiski visu šai pasaulē. “Smiltis neaiztiec, nosmērēsies! Ar koku nevicinies, trāpīsi kādam acī!” Man bērnībā tāpat aizliedza.

Tāpēc savam vecākajam dēlam es jau uzreiz atļāvu aiztikt gan kokus gan akmeņus. Un pats “rādīju sliktu piemēru”, kas mūs abus ļoti priecēja, atšķirībā no “sterilo” bērnu vecākiem. Kad dēlam bija trīs gadi, pie viņa smilšu kastē pienāca divi vecāki puiši, pamukuši no savām mammām, un jautāja: “Kas tev tas ir? – Tas ir koks! – Kam tev tas vajadzīgs? – Mēs ar tēti cīnāmies!” Puikas skaudīgi un žēli nopūtās: “Mums gan kokus neļauj ņemt”

Reiz mans dēls nolēma iet ciemos ar diezgan netīru akmeni rokās un nebija pierunājams to atstāt ārpusē. Mēs nedaudz padomājām un uztaisījām akmeni no papīra. Papīrs ir universāls materiāls bērniem, ja jums pašiem nav slinkums pakustināt savas smadzenes.

Pēc šādas pieredzes man radās savdabīgs “projekts” – radīt spēles pa ceļam, no jebkuriem materiāliem, kas gadās “pa rokai”. Te nu reizē mēs nošaujam trīs zaķus.
Pirmkārt: ekonomija, taču tas nav galvenais, interesantākie ir pārējie divi zaķi.

Otrkārt: tā ir bērna radošo spēju attīstīšana ar vecāku radošuma palīdzību. Kā gan jūs domājāt? Mantiņa pati “attīstīs” jūsu lolojumu, kamēr jūs gulēsiet dīvānā? Nekā nebija!

Bērni mācās no vecākiem, skatoties, ko tie dara. Ja jūs protat radīt un izdomāt – to iemācīsies arī bērns. Ja jums ir garlaicīgi – viņš arī garlaikosies.

Treškārt: tie materiāli, kas atrodas “pa rokai”, daudz dabiskāk iekļaujas dzīvē un palīdz darīt daudz dažādas citas lietas. Neviens bērns nepriecājas, kad viņa sasitumu apstrādā ar jodu vai briljanta zaļo. Bet parādiet, ka ar vates kociņu, kas iemērkts briljanta zaļajā var zīmēt, un šī procedūra var sagādāt pat prieku.

Attīstošās spēlītes: hakera piegājiens

Lai spēļu industrijai piesaistītu jau vecākus bērnus, ražotājiem ir savs komerciālais triks – “attīstošās rotaļlietas”. Šo preču radītāji cenšas vecākiem par lielu naudu pārdot absolūti banālus mantu komplektus. Koka nūjiņu virtene. Maisiņš ar pērlītēm un striķīti. Nestandarta rāmītis ziepju burbuļu pūšanai. Paka ar parastu kartupeļu cieti eksperimentiem. Un tā tālāk.

Vairums no šīm mantām nav jēgas pirkt. Var bērnam iemācīt skaitīt, izmantojot visu, kas “ir pie rokas” – piemēram, viņa mīļotos akmentiņus. Bet dalīšanu, mizojot apelsīnu. Patīkami, garšīgi un ekonomiski.

Taisnības labad gan jāsaka, arī no veikalā pirktajām attīstošajām rotaļlietām var būt savs labums. Kas ir pats svarīgākais šajās precēs? Protams, ne jau priekšmeti, bet gan receptes, spēļu noteikumi….kurus viegli varat uzzināt, izlasot instriukciju. Bet pašus priekšmetus un ingredientus varat atrast un salasīt paši. Starp citu, bērni ātri saprot šo spēli un labprāt to spēlē: uzzināt noslēpumu un mājās spēli izgatavot pašrocīgi.

Vienlaicīgi sanāk arī lielisks filtrācijas princips – veikalā spelītes vajag pirkt tās, kuras nevar izgatavot no tiem materiāliem, kas “ir pie rokas”.

No vecākajiem pie jaunākajiem

Lai arī es gandrīz nemaz vairs nepērku rotaļlietas, mums to vienalga ir ļoti daudz – tās, kas bija vecākajiem, tiek nodotas jaunāko rīcībā. Tas ir laika parbaudi izgājušās mantas. Tāpēc neizmetiet pirms laika rotaļlietass, ar kurām labprāt spēlējās jūsu vecākie bērni.

Mūsu “rotaļlietu kapitāla” uzkrāšanas laikā pats interesantākais atklājums bija lūk, kāds: laba manta strādā jebkuram vecumam. Lūk, piemēram, konstruktors FridgiGear – tie ir tādi palieli zobratiņi ar magnētiem, kurus var pielipināt pie ledusskapja, savienot, un tad ieslēgt motoriņu, un visa šī shēma sāk kustēties.

Es šo konstruktoru uzdāvināju vecākajam dēlam, kad viņam bija trīs gadi, un pats priecājos, ka bērns tik ļoti labi ir apguvis mehānikas pamatus, kurus es pats uzzināju labi ja desmit gados/ Izrādījās, ka trīs gados tas nebūt nav par agru. Meita iemācījas brāļa zobratiņus pielīmēt pie ledusskapja 10 mēnešu vecumā un pusotra gada vecumā jau veikli tos rundoja un pati slēdza motoriņu.

Jūs nekad nespēsiet salauzt savus stereotipus par “pārejošo rotaļlietu vecumu”, ja izvēlēsieties spēles tam vecumam, kas rakstīts uz iepakojuma. Te nu kāreiz ir vajadzīga “dabiskā atlase”. Mūsu jaunākais dēls četros mēnešos ar milzīgu prieku sāka grozīt rokās lielo bumbu, ar kuru brālis spēlēja futbolu.

Vai tad jūs pirktu zīdainim futbola bumbu, kas izmēra ziņā ir lielāka par viņu pašu? Bet izrādās, ka tieši tas viņam ir vajadzīgs!

Labi neaizmirsts vecais

Kas notiktu, ja mūsu bērniem būtu pieejamas mūsu vecvecāku rotaļlietas? Ne vienkārši mantas, bet priekšmeti, kurus izmantoja senāk. Šodien ražotāji cenšas mūs pārliecināt, ka “mūsdienīgais ir labāks” – vai tā patiešām ir?

Vēsturi var mācīties muzejos – bet tur parasti viss ir aiz stikliem. Taču ir vietas, kur senas lietas var ne tikai apskatīties, bet arī – iegādāties. Krāmu bodītes. Kad divatā ar dēlu braucam uz Pēterburgu, mēs mīlam staigāt pa lielo krāmu tirgu. Kā tur tikai nav! Senas monētas un porcelāna servīzes, un pavisam brīnumainas lietas, kuru pielietojumu uzreiz nemaz nevar uzminēt. Mēs kādam paziņam rādījām vienu no metāla kaltu lietu, kuru tur iegādājāmies: metāla irbulis, kuram katrā galā mazs ritentiņš. Un izrādījās, ka tas ir mīklas jaucamais instruments.

Vai arī vēl kas: jūs nekad nespēsiet bērnam ar mūsdienu ierīču palīdzību paskaidrot, kā darbojas elektronika, jo tajās visas detaļas ir paslēptas un ļoti mikroskopiskas, vai aizlietas ar laku. Protams, var nopirkt dārgu elektrisko konstruktoru, bet var nopirkt vecu radioaparātu, kur viss ir uzskatāms un bieži vien tas pat ir darba kartībā.

Individuālās mantiņas

Iespējams, viss augstāk uzrakstītais skan pārāk pragmatiski. Jā, un vispār, mūsu bērnam nav jāspēlējas ar veciem lūžņiem! Tad pēdējā recepte jums: uzdāviniet savam bērnam ko tādu, kas nav nevienam citam. Tas nebūs vienkārši, ja jūsu fantāzija aprobežojas ar tuvāko “Bērnu pasauli” – jo tad kaimiņu bērnam būs tādas pašas mantiņas no tiem pašiem plauktiem.

Paradoksāli, bet mūsu – padomju laika bērnībā mantiņu “individualitāte” izrādījās lielāka. Jā, izvele bija pieticīga, viss tika “izķerts” ļoti ātri, un dažkārt gadījās, ka veikalā vispār nekā nav, bija jāgatavo pašiem. Toties attieksme pret rotaļlietām bija daudz saudzīgāka, bez šīm patērētājspēlēm “gribu tādu pašu kā Pēterim!”, “Gribu nākamo versiju!”

Protams, es nekādā gadījumā negribētu, lai atgriežas deficīta laiki. Izgatavot mantu, kādas nav nevienam citam, jūs variet patstāvīgi, vai kopā ar bērnu. Taču, ja nejūtiet sevī tādu talantu, var šādu mantiņu pasūtīt arī internetā.

Pirms mūsu meitas trešās dzimšanas dienas mēs uzzinājām, ko viņa vēlas saņemt dāvanā. Viena no vēlmēm  bija kāds personāžs, kurš izpildīja šūpļa dziesmu par Zelta Pilsētu. Rotaļlietu veikalos neko tādu atrast nevarējām, tāpēc palūdzām kādai paziņai uzšūt šo personāžu pēc mana apraksta. Sanāca brīnišķīgs dzīvnieciņš.
Izgatavot pašam ir interesanti un attīstoši. Un tas attiecas ne tikai uz rotaļlietām. Taču viss sākas tieši ar tām.
Autors: Aleksandrs Andrejevs
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Atceros kā bērnībā mans brālis sēdēja virtuvē uz grīdas un skaļi purkšķinādams rokas grozīja kastroļa vāku. To pašu darīja mani dēli. Bet mana mīļākā rotaļlieta bija mans brālis, kuru es mācīju, ārstēju un izmantoju savos eksperimentos:) Heino, Tu atceries!!!!?

heino ginta

 

Katrs bērns atnāk savā laikā

Tieši tad, kad vajag un tieši tāds, kāds vajadzīgs tieši jums.

katrs berns sava laika

Ja jums ir puisītis, tātad jums ir vajadzīgas tās dzīves mācībstundas un tās dzīves balvas, ko dod dēli. Ja meita – tātad tās, ko dod meitas.

Puisītis vai meitenīte, delveris vai vienpatis – tas ir tieši tas, kas jums vajadzīgs tieši tagad. Pieņemiet savu bērnu mācībstundas ar mīlestību un pateicību! Katram bērnam ir sava sūtība un sava misija!

Pazīstamais gruzīnu tautības pedagogs un zinātnieks Šalva Amonašvili ir vesela zinātnes virziena – humānās pedagoģijas autors, Maskavas pedagoģijas universitātes profesors. Viņš Vladivostokā novadīja semināru skolotājiem.

Šajā seminārā nerunāja par “mācību-audzināšanas procesu”. Tika pārrunāti daudz svarīgāki jautājumi. Amonašvili jautājumu nostādīja sekojoši: Kas ir bērns? Kas esam mēs – pieaugušie? Vai mums piemīt filosofisks skats uz bērnu? Kā mums dzīvot un komunicēt ar bērnu? Kāda ir skolotāja sūtība?

Turklāt viņš skolotājiem novadīja mācību stundu: “Slāvu ābeces noslēpumi”.
“Materiālistisks skats uz izglītību pazemo bērnu un pašu skolotāju” – ir pārliecināts profesors. Kāpēc? – par to mēs runājām pēc semināra.

– Tātad, kāpēc, Šalva Aleksandrovič? Dīvaini to dzirdēt no precīzo zinātņu pārstāvja.
– Tāpēc, ka ir vajadzīga paplašināta apziņa, spēja uztvert gan pasauli, gan kosmosu, mūsu likteni un arī tehniku no dvēseliski morālā skatu punkta. Materiālistiska apziņa nedod tādu redzējumu.

No Amonašvili lekcijas:
“Mēs nevaram pilnīgi noteikti zināt, vai reāli eksistē Augstākā pasaule, taču mēs varam pieņemt to, ka tā ir. Sauciet to, kā vēlaties – Dieva pasaule, Absolūts vai Augstākā saprāta pasaule.
Otrs pieņēmums: cilvēka Dvēsele ir kāda mūžīga, nezūdoša substance, kas tiecas uz pilnību, citas sūtības un uzdevuma tai nav. Un tikai mēs paši varam izvēlēties – pilnveidot vai sagraut savu Dvēseli.
Un trešais pieņēmums: mūsu zemes dzīve ir tikai īss Dvēseles ceļa gabaliņš. Mēs visi esam ceļinieki Visumā.
Jā, un neviens no šiem pieņēmumiem nav pierādāms, tiem var tikai noticēt. Taču tieši šīs idejas ir reliģiju, pasaules klasiskās literatūras un arī humānās pedagoģijas pamatā. Un, ja to pieņemt par pamatu, tad rodas filosofisks skats uz bērnu.

Kas viņš, bērns, ir? Nē, viņš nav nejaušība vai vecāku iegriba, bet gan mūsu dzīves parādība. Bērni šajā pasaulē nāk ar savu misiju, sūtību, katrs cilvēks nedaudz maina pasaules izskatu. Kā to mainīja Jēzus Kristus, Puškins vai Einšteins. Kāds teiks: protams, viņi taču bija ģēniji. Taču arī “mazajam cilvēkam” Arinai Rodionovnai bija sava misija.

Cilvēki dzimst viens otram, mēs palīdzam viens otram pacelties.
Un, lūk, ja skolotājs pret bērnu izturēsies no šādas pozīcijas, tad diez vai klasē izskanēs aizrādījumi, aizkaitinājums un niknums: “Tūlīt pat apklustiet! Ātri visi atver burtnīcas! Tu rīt bez mātes skolā nerādies!” Tāpēc, ka pedagoga uzdevums nav nav vienkārši iedot zināšanas (tas nemaz nav tik grūti), bet gan palīdzēt bērnam atrast savu sūtību, savu ceļu. Kā, ar kādām metodēm, instrumentiem? Un, lūk, šeit arī sākas skolotāja radošums”.

– Šalva Aleksandrovič, jūs apgalvojat, ka ikvienam cilvēkam ir sava sūtība. Atvainojiet, bet kāda tā ir teroristiem un slepkavām?
– Ja vadāmies no filosofiskiem uzskatiem, uz kuriem es arī balstos, cilvēks šajā pasaulē neienāk ar sliktiem nolūkiem. Viņā ir Dievs, ja vēlaties – Kosmoss. Jo, lai kā arī nebūtu, mēs esam atkarīgi no ļoti daudzām kosmiskām parādībām. Taču kaut kas var izkropļot cilvēka ceļu: kāds nepalīdzēja, laikā neatradās līdzās, nepateica galvenos, svarīgākos vārdus. Un tā rodas dzīves sūtības izkropļojumi. Jūs domājat, slikts cilvēks vēlas būt slikts? Daudzi vēlētos izpirkt savu vainu. Bet kāds tērē miljonus labdarībai, lai nopirktu sev indulgenci …

– Seminārā jūs parādījāt mācību stundu: pedagoga komunikāciju ar bērnu… Vai arī vecākiem pret bērniem jūs ieteiksiet izturēties, izejot no pozīcijas, ka tavs bērns atnācis šajā pasaulē ne ar tukšām rokām, bet ar savu misiju?
– Man ir savs viedoklis par audzināšanu ģimenē. Es arī esmu tēvs un vectētiņš. Kaut kad audzināja mūs, pēc tam mēs audzinājām savus bērnus kļūdu un izmēģinājumu ceļā…

Teikšu galveno: ja vecāki vēlas uzlabot savu audzināšanas sistēmu ģimenē, pirmkārt, viņiem jāatsakās no jebkādas bērnu sodīšanas.
No jebkādas!

Jūs jautāsiet: ko darīt, ja bērns kaitē, ja viņš dara kaut ko sliktu? Ir dažādas pieejas, taču tās visas prasa ļoti lielu piepūli no vecāku puses. Ja jums reiz ir bērns, esiet, lūdzu, tik laipni, un atvēliet saviem bērniem savu laiku! Audziniet viņu nevis “uz pusi”, bet pastāvīgi. Tāpēc, ka tad, ja audzināsiet kā pagadās, tad neiztiksiet bez sodiem, jo mums taču nav laika, lai viņu nomierinātu, tāpēc vajag kā nākas iepērt, uzkliegt, aizliegt, sabārt. Taču, ja es atdodu lielu daļu savas Dvēseles bērna audzināšanai – diez vai tādi soda mēri būs vajadzīgi.
Tas gan nenozīmē, ka es neko no bērna nepieprasīšu, vienkārši saruna mums būs pavisam savādāka. Ja bērns izdara kaut ko sliktu, es uzstādu noteikumus: sarunāsim, lai mūsu dzīvē tā nebūtu.
Es sarunāju. Es vienojos.
Kā tikko viņš sāk darīt labu – es simtkārt viņu apbalvošu, lai viņš kļūtu stiprāks šajos centienos būt labam. Pat tad, ja viņš kaut vai pacentīsies izdarīt ko labu – es viņu slavēšu, apbrīnošu: lūk, dēls, tu kļūsti par vīrieti! Un tā – pastāvīgi.

Slavējiet savus bērnus. Mums jāpaceļ viņi viņu pašu acīs!

– Vienalga, bērns taču neizaugs bez delverībām …
– Protams, tajā skaitā arī tāpēc, ka viņā ir kaislīga “vēlme pieaugt” – tā ir ļoti spēcīga dabiska tieksme, kuras dēļ viņš būs spējīgs uz visu. Un pēkšņi dēls sāk smēķēt – tā viņš saprot pieaugšanu. Vēl jo vairāk tad, ja tēvs smēķē. Ka rīkoties? Aizliegt, norāt? Taču tad viņš zags cigaretes, naudu…. Viņš taču pieaug, visi smēķē, un arī viņam jāsmēķē.
Ir ļoti svarīgi, lai bērns pieaugtu, komunicējot ar vecākiem. Taču tad, ja notiek pastāvīgi strīdi un konflikti, rodas kurlums, kas mēdz būt ļoti daudzās ģimenēs: tēvs dzenā dēlu, tēvs kliedz uz dēlu…. Sanāk, ka tēvs neder pieaugšanai un komunikācijai, viņš nepieņem dēlu, un tad dēls pats atrod savu kompāniju, kur viņu pieņem.
Labāk, lai tēvs audzina dēlu kā brāli, saka viņam: “Dēls, tu jau esi pieaudzis. redzi, lūk, mana pēdējā cigarete, un tu vairs neredzēsi, ka es smēķēju”. Ja tēvs to izdarīs, viņš mīl savu bērnu, ja neizdarīs – tad tikai sevi mīl.

Ja bērns dara kaut ko sliktu – nevajag viņu rāt, labāk raudiet! Tēti, mamma, parādiet bērnam, ka jūs ciešat. Mammas asaras ir tūkstoškārt spēcīgāks līdzeklis, kā viņas roka, kad viņa per savu bērnu. Per, it kā, lai vedinātu uz labo, ar mīlestību per – tā bieži saka…. Taču tādu mīlestību bērns nekad nepieņems! Vardarbība neaudzina bērnu, bet gan apstādina tā attīstību. Atņem garīgo atbalstu. Bet pēc tam mēs, vecāki, paši būsim šokā …
– Kā pierunāt bērnu lasīt grāmatas?
– Vai tētis mājās lasa? Bērnam jāredz, ka vecāki lasa. Jāredz, ka viņi mīl grāmatas, ka saudzē tās. Un, kā tikko tēvam ir brīvs laiks, viņš nedzer alu, neskatās televizoru, bet ņem gudru grāmatu un lasa. Un arī mamma lasa.
Vai tad būs slikti, ja pirms miega mamma, vecmāmiņa vai tētis apsēdīsies blakus bērnam, pat pieaugušam bērnam, un izlasīs dažas lapas grāmatā: dēliņ, paklausies, lūdzu! Pasakas, kaut ko no Bībeles, vai kādu stāstu, lai viņš aizmieg, bet jūs turpiniet lasīt kādas 10-15 minūtes …
Bērns to uzsūc. Ja jūsu ģimenē ir vide, kurā daudz lasa – bērns iemīlēs grāmatas. Taču, redziet, tas vecākiem nav viegls ceļš.
Ne velti mēs sakām – mūsu bērni, mūsu prieks un mūsu asaras…

Autors: Marina Ivļeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS