Mūsu vērtīgākie skolotāji

Mana pieredze vēsta par to, ka skolotāji, kuri mums visvairāk vajadzīgi, – ir cilvēki, ar kuriem mēs šobrīd dzīvojam.

Mūsu dzīvesbiedri, vecāki un bērni – paši labākie mentori, uz kādiem mēs vispār varējām cerēt.

Viņi atkal un atkal rādīs mums patiesību, kuru nevēlamies redzēt, līdz brīdim, kad mēs to ieraudzīsim…

Ļoti bieži cilvēki man jautā, vai es līdz 1986. gadam esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja. Un es atbildu: “Jā. Mana reliģija slēpās faktā, ka maniem bērniem noteikti aiz sevis ir jāsavāc savas zeķes.” Tā bija mana reliģija un es pilnībā biju tai uzticīga, lai arī tā nekad nebija darbojusies.

Bet reiz, kad DARBS (Bairones Keitijas grāmata) jau dzīvoja manī, es pēkšņi sapratu, ka tā vienkārši nebija patiesība.

Realitāte bija tāda, ka viņi ik dienas atstāja savas zeķes zemē, neskatoties uz maniem lūgumiem, pieprasījumiem un sodiem. Es sapratu, ka man ir jāsavāc šīs zeķes, ja es vēlos, lai tās tur nemētātos. Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar savām pa grīdu izmētātajām zeķēm. Tad jājautā, kam tā bija problēma? Tā bija manējā. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi, bet ne jau zeķes pašas par sevi. Un kāds bija lēmums? Atkal, mans lēmums. Es sapratu, ka ir divi varianti: vai nu man ir taisnība, vai arī es esmu laimīga.

Man bija vajadzīgas tikai pāris sekundes, lai paceltu zeķes, nedomājot par bērniem. Un notika kāda brīnumaina lieta. Es sapratu, ka man patīk savākt viņu zeķes. Un es to darīju sevis dēļ, nevis viņu.

Un tas vairs nebija garlaicīgs mājas uzkopšanas darbs; savākt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās par baudu. Gala rezultātā viņi ievēroja, ka tas man sagādā prieku, un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu dzīvesbiedri un mūsu draugi spiedīs uz visām mūsu jūtīgajām pogām līdz pat brīdim, kad mēs apzināsimies, ko tieši par sevi mēs nevēlamies zināt. Katru reizi viņi mūs virzīs tuvāk mūsu personīgajai brīvībai.

Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības līdzsvars

70288191_2043288322437647_84264870345703424_n

No rīta es sadusmojos uz dēlu.

Viņš nejauši paņēma manu caurlaidi – sajauca – un pamanījās to pazaudēt. Nekā krimināla – taču tās atjaunošana ir problemātiska. No rīta nolasīju viņam lekciju par neuzmanību.

Kamēr rāju dēlu, meita jau posās uz dārziņu.

“Taisies ātrāk!” – es skubinu dēlu un norādu uz to, ka māsa jau stāv priekštelpā un svīst, kamēr viņš vēl apakšbiksēs. Puikam iestājās panika, steidzās, meta visas mantas somā un attapās, ka atslēgas pazudušas. Atkal saņēma vārdisku pliķi par bezatbildību.

Es burkšķu. Rezultātā, dēlu nesagaidījušas, mēs abas ar meitu aizejam, un manī burbuļo aizkaitinājums, un es aizmirsu viņam pateikt, ka mīlu viņu, bet man tas ir ļoti svarīgi.

Es esmu fatāliste un šis “katru reizi atvadies tā, it kā tas būtu uz mūžu” – ir par mani.

Rezultātā, mēs ejam uz dārziņu, bet es sajūtos tik neomulīgi, tāpēc pagriežos un nolemju sagaidīt dēlu, kuram pēc maniem aprēķiniem no mājas jāiziet pēc piecām minūtēm, un noķert viņu savos apskāvienos, salīgt mieru un atgādināt: ka pat tad, kad es ļoti dusmojos uz tevi, es tevi mīlu tikpat stipri kā vienmēr.

Un, lūk, mēs ar Katju tusējam pie kāpņu telpas 5, 10, 15 minūtes. Mēs jau esam nokavējušas brokastis dārziņā, jā, un dēls jau ir nokavējis pirmo stundu skolā.

Es atkal esmu uzvilkusies un, kad beidzot dēls iznāk pa durvīm, tā vietā lai pateiktu “mīlu” es šņācu: “Kur tik ilgi? Kā var 15 minūtes vilkt bikses???”
Bububububuu.

Un te pēkšņi dēls saka:

– Mammu, atceries, reiz mēs atgriezāmies no atvaļinājuma, kur atpūtāmies trijatā – es, tu un Katja. Bet tētis strādāja un palika mājās. Uz mūsu atbraukšanu viņš bija iztīrījis māju, pagatavojis garšīgas vakariņas, bet nebija paspējis nomazgāt traukus. Un tad mēs ienācām dzīvoklī – un es uzreiz ieraudzīju netīro trauku kaudzi un nokaunināju tēti, sakot, ehh, tēti, tēti, kā tā var!…
Bet jūs abas man nolasījāt lekciju par to, cik svarīgi ir ievērot arī labo, pat tad, ja tas ir pārī ar slikto. Un, ka nedrīkst akcentēties uz cilvēka kļūmēm, kurš ļoti ir centies izdarīt kaut ko labu.

Lūk, arī šorīt – tāpat, kā es toreiz. Vai tu neko labu nepamanīji?

Un es skatos uz viņu, uz šo brīnišķīgo un mīļo cālēnu un pēkšņi saprotu, cik ļoti viņam ir taisnība!

Cik brīnišķīga dēla mācību stunda mammai!

– Es pastiepu viņam pretī rokas un cieši apskāvu.

Bezgala savu mīļoto dēlu, kurš būtībā ir neticami bezproblēmu bērns, vesels, humora pilns, zinātkārs, patstāvīgs, gudrs, labi mācās, vakar līdz pusnaktij risināja olimpiādes uzdevumus, un, vispār… Kā es varēju to neievērot?

– Piedod man, dēliņ. Es tevi ļoti mīlu.

– Es tevi vēl vairāk…

– Nē, es…

– Nē, es…

Nu, jā, nokavējām, protams.

Bet brokastīs sacepums.
Toties atjaunojām mīlestības līdzsvaru un sapratni ģimenē. Bet tas taču ir daudz svarīgāk par sacepumu.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis