Mīļākajai Meitenei

– Tēti! Mēs pēc parka iesim uz veikalu?
– Iesim!
– Vai saldējumu nopirksi?
– Sākumā nopirksim pašu galveno.
– Kas mums ir galvenais?
– Pats galvenais ir iepriecināt mammu.
– Bet jums taču galvenais esmu es? Es taču esmu maziņš…
Tēvs notupās un, skatoties dēlam acīs, jautāja:
– Kad tu no rīta sēsties pie galda, ēdiens ir jau gatavs un garšīgi smaržo? Kad tu gatavojies iet uz dārziņu, tavs apģērbs ir tīrs un kārtīgs? Kad vakarā tu pārnāc mājās, te viss ir tīrs un kārtīgs? Kad tu ej gulēt, mammīte tev lasa pasaciņu?
Mēs ar tevi esam vīrieši un mūsu pienākums ir aizsargāt un iepriecināt meiteni, kura mūs mīl. Bet tava un mana meitene ir mamma.
Puika ilgi klusēja… Tad paskatījās uz tēti un nopietni jautāja – kā tad mēs iepriecināsim tādu labu meiteni?
Tēvs pasmaidīja, paņēma dēlu aiz rokas un teica:
– Iesim, dēls, es tev parādīšu, kā iepriecināt savu mīļoto meiteni…
Un viņi nesteidzoties devās uz ziedu veikalu.
© Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš mūs pa īstam mīlēja un kuru mēs nemīlējām

Mūsu attieksme pret vecākiem dzīves laikā mainās. Sākumā agrā bērnībā mēs viņus mīlam bez nosacījumiem. Pēc tam pusaudžu gados vai jaunībā var rasties nepieņemšana un aizkaitinājums. Var rasties pat naids – dažkārt. Dažādu iemeslu dēļ.

Tā viena pusaugu meitenīte nemīlēja savu tēti. Dažkārt pat ienīda. Kad bija maziņa, mīlēja. Viņš viņu auklēja, lutināja, pirka dāvanas, spēlējās, sēdēja blakus gultiņai, kad viņa slimoja, dziedāja dziesmiņas un stāstīja pasakas. Viņam nāca miegs, juka vārdi, bet viņa jautāja: kas bija tālāk? Un tētis stāstīja tālāk, kamēr viņa aizmiga…

Bet no rīta viņš gāja uz darbu. Viņš bija vienkāršs galdnieks.

Pēc tam meitenīte saprata, ka “galdnieks” – tas ir kaut kas līdzīgs “sūdvedējam”, piedodiet par rupjību. Vulgaritāte un rupjība ir raksturīga galdniekiem. Tā runāja vecmāmiņa, mammas mamma. Un mamma viņai piebalsoja. Viņas abas bija pārliecinātas par to, ka izglītotā mamma bija kļūdījusies, apprecot šo muļķi. Šo plebeju. Rupekli. Kaut gan tētis nekad ne pret vienu nebija bijis rupjš.

Taču pārāk bieži smaidīja, ritīgs muļķītis. Un ģērbās slikti; vecā un nemodernā apģērbā. Viņš visu laiku strādāja; raka dārzu, cēla pirti, stādīja dārzu. Galvenais, visu laiku kādam palīdzēja un arī, raka, stādīja, būvēja.

Muļķis lupatās. Un meitene sāka kaunēties par tēvu.

Vēlāk vispār sāka ienīst. Par to, ka viņš ir neveiksminieks. Viņš nevar pienācīgi uzturēt mammu. Un arī meitu. Tāpēc meitenei nav elegantu lietu. Tā vecmāmiņa teica. Un visi par tēti smejas un ar pirkstiem rāda.

Reiz tētis aizgāja meitai pretī uz diskotēku; viņš ļoti bija uztraucies. Viņai bija piecpadsmit gadu, vakars bija vēls, bet tētis nerājās. Kultūras namā mūzikas pavadījumā nedaudz uzdejoja, labsirdīgi smaidīdams. Vienu vārdu sakot neveikli kustējās.

Meitenei šķita, ka draudzenes uz viņas tēvu skatās ar nicinājumu. Viņai bija kauns par to, cik viņš muļķīgi dejo.

Pēc tam viņa devās uz pilsētu un iestājās institūtā. Tētis viņai sūtīja naudu; strādāja vēl vienā darbā par sargu. Ciematā nebija viegli darbu dabūt. Mamma nestrādāja, viņa bija arhitekte. Gudra, izglītota un labi audzināta.

Meitene pilsētā iepazinās ar labu puisi un gatavojās precēties. Bet tētis pēkšņi nomira – sirds neizturēja. Tas bija briesmīgs trieciens, taču dziļi sirdī meitene domāja par to; kā gan viņa iepazīstinātu galdnieku-tēti ar vīra vecākiem? Viņi taču ir izglītoti cilvēki. Iespējams, tieši tā liktenis bija lēmis?…

Taču pēc daudziem gadiem, pārcietusi dažādus dzīves sitienus, jau sirmā meitene pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt.

Vientuļā vakarā tukšā dzīvoklī. Viņa pēkšņi saprata, ka visas dzīves laikā tētis bija vienīgais, kurš viņu mīlēja. Neveikls, ar platu neaizsargātu smaidu, cirtainiem matiem un lielām apaļām puikas acīm, gluži bērnišķīgām.

“Trenuškās” un basās kājās uzvilktās kedās, sastrādātām rokām, kas līdzinājās lāpstām. Nabaga galdnieks, kurš viņu mīlēja vairāk par visu pasaulē.Un visu darīja viņas labā. Un izmisis plikšķināja acis, kad viņa dusmojās un teica viņam cietsirdīgus vārdus. Kā muļķītis.

Bet vairāk neviens viņu tā nemīlēja. Tā dzīvē gadījās. Viss pagāja un nepalika pat spilgtas atmiņas. Tikai par tēti. Kuru viņa mīlēja; pēc tam kaunējās; pēc tam ienīda, kā dažkārt ienīst pusaudži….

Var būt, ka tie, par kuriem mēs kaunāmies vai kaunējāmies, viņi arī mīlēja. Lūk, šie prastie neveiksminieki, neprašas, muļķīši, kurus kauns labiem ļaudīm rādīt?Tikai labie ļaudis ne vienmēr ir tik labi. Bet tie, kuri bija pret mums labi, – dažkārt viņu vairs nav…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šalva Amonašvili: “Lielas lietas dzimst ģimenē”

dievs gimene

Parasti ar pašu personīgāko un dārgāko cilvēki dalās savu tuvinieku, draugu un ģimenes lokā, bet šodien es padalīšos ar jums, – tā mūsu tikšanos iesāka Šalva Aleksandrovičs.

– Iespējams, kādam tas būs kāds jaunatklājums attiecībās. Kāpēc šodien ģimenes izirst? Kāzas, limuzīni, bankets, tuvi cilvēki, kuri vēlēja jaunajiem laimi.

It kā tas viss nostiprina nākotnes ģimenes laimi. Bet cilvēki nepārvar krīzes periodus un šķiras.
Diemžēl viņi nedomā par to, kā tas ietekmēs viņu bērnus. Pretējā gadījumā būtu bērna likteni stādījuši augstāk par saviem konfliktiem. Par bērna likteni nevajag domāt tad, kad pāris šķiras, bet tad, kad ģimene veidojas. Tāpēc ir vajadzīga audzināšana jau no agras bērnības, bērnu dārza, skolas un, protams, ģimenē vajag runāt par to, kas ir mīlestība, uzticība un kā to visu sevī audzēt. Skatoties atpakaļ, es var teikt, ka ģimene palīdz pašu lielāko ideju un darbu dzimšanā.

Es ļoti ilgi negribēju un baidījos precēties, jo agri biju palicis bez tēva, un uzturēju savu ģimeni – mammu un māsiņu. Satikos ar daudzām meitenēm, katru no viņām lūdzu kļūt par manu sievu. Taču tad, kad saņēmu atteikumu (tieši tā pie mums Gruzijā ir pieņemts, vīrietim ļoti ilgi jāiekaro sieviete, lai saņemtu piekrišanu), es pārtraucu attiecības.

Es gribu pateikt milzīgu paldies visām tām deviņām meitenēm par to, ka viņas man atteica. Savādāk es nebūtu saticis savu Likteni.

Toreiz es strādāju Pedagoģijas Institūtā par zinātnisko sekretāru, bet mūsu direktors bija ļoti cienījams cilvēks, kuru es patiesi mīlēju un cienīju. Negaidīti viņš aizgāja no dzīves. Un pēc kāda laika uz mūsu Institūtu darbā iestāties atnāca jauna meitene tumšā sēru apģērbā. Es uzreiz sapratu, ka viņa ir desmitā un pēdējā. Es viņā iemīlējos, vēl pirms uzzināju, ka viņa ir mūu bijušā direktora meita. Es pieņēmu viņas dokumentus un teicu: “Droši vien es bez Jums vairs nespēšu dzīvot”. Un pats ļoti pārdzīvoju: “Kā būs? Ko cilvēki padomās? Vai sapratīs, ka šajās attiecībās nav nekāda savtīguma un izdevīguma meklēšanas?”

Taču gala rezultātā es mīlestību un jūtas noliku augstāk par cilvēku viedokļiem, un kā īsts vīrs sāku viņu aplidot, pavadīju mājās, gāju viņai līdzi uz kapsētu. Un rezultātā mēs ar Valēriju apprecējamies. Pēc nedēļas mana mamma teica vedeklai, ka viņas sapnis ir piepildījies: “Es viena audzināju dēlu un viņam vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Lūzu, pabeidz viņa audzināšanu, es tev uzticos…” Un, es atzīšos, ka, ja es kaut kā nebūt esmu kļuvis labāks, tad tas ir tikai manas sievas nopelns.

Ģimene veidojas kopējos cēlos darbos

Kad ieraudzīju Valēriju, viņa man kļuva par pašu skaistāko, gudrāko, labestīgāko un godīgāko sievieti pasaulē. Viņa sevī personificēja Sievieti it visā. Es ļoti vēlējos ieraudzīt savu portretu viņas acīs un kļūt  par tādu cilvēku, kādu viņa vēlas mani redzēt. Tas ir brīnišķīgi – izdarīt visu savas mīļotās sievietes labā un attaisnot viņas cerības, un cauri visai savai dzīvei iznest šo vēlmi. Tas nav viegli, jo ir jāiemācās turēt sevi rāmjos, kļūt apzinātam. Un ziniet, ja tā nodzīvo dažus gadus, tad prieks vairojas. Mēs kopā nodzīvojām piecdesmit gadus. Valērija aizgāja viņsaulē tikai dažus mēnešus pirms kāzu gadadienas.

Mēs savu kopdzīvi nenodzīvojām gludi, bija akmeņi pret kuriem klupām. Ļoti bieži mūsu uzskati nesakrita. Taču, mīļie draugi, iemācieties piekāpties. Ja jūs piekāpjaties abpusēji, tad jūsu divu dvēseļu dzīves saaug un visas nesaskaņas pazūd.

Dievs radīja cilvēku – vīrieti un sievieti. Tas ir viens vesels.

Ar ko stiprinās ģimene?

Droši vien ar ideju vienotību. Vajag būvēt kaut ko kopīgiem spēkiem, izdomāt kaut ko lielu, veselu, vienojošu un vērtīgu garīgajā plānā, neatkarīgi no finansiālā stāvokļa.

Tā mēs gadiem ilgi būvējām savu māju, lai nevis vienkārši tajā dzīvotu, bet gan uzņemtu viesus, draugus, komunicētu, apspriestu idejas. Cēlām nelielu baznīciņu un pabeidzām to tikai nesen. Katrai ģimenei vajag būt savai kopīgai lietai kas priecē Dvēseli. Tas padziļina attiecības un neļauj ieslīgt rutīnā.

1962. gadā es atvēru eksperimentālo klasi. Mēs tajā izspēlējām visas iespējamās pedagoģijas idejas un šī pieredze kļuva par pamatu humānajai pedagoģijai.

Piecu dienu apmācība ir unikāls krievu valodas apguves veids, kas pamatojas uz darbības vārdiem un noris bez vērtēšanas. Tas deva unikālus rezultātus, bet paši zinātniskie meklējumi nostiprināja mūsu ģimeni. Nebūtu augstu mērķu, nebūtu mūsu ģimenes.

Neskatoties uz to, ka metode bija efektīva, protams, radās tās pretinieki. Tajā laikā es viņus uztvēru kā ienaidniekus un ļoti biju agresīvi noskaņots – aizsargāju savas pozīcijas, bieži pacēlu balsi, dusmojos un biju gatavs dot pretī. Tagad es saprotu, ka tie nebija ienaidnieki, bet gan skolotāji, kurus sūtīja pati dzīve. Bet es biju jauns un ļoti karstasinīgs. Un reiz mans skolotājs deva padomu: “Meklē ceļus, kā savus pretiniekus padarīt par saviem sabiedrotajiem. Un tad tu pa īstam kļūsi stiprs.” Es viņā  ieklausījos un aizdomājos: “Ko tad viņi patiesībā aizstāv – pedagoģiju, vai kaut ko personīgu?” Sāku ar viņiem runāt savādāk, izrādīju patiesu interesi un viņi paši sāka man dot lasīt grāmatas, uz kurās teikto balstījās, un tieši tādā veidā manas zināšanas bagātinājās!

Dzīve ritēja savu gaitu, piedzima bērni. Es līdz šai dienai glabāju vēstules, kuras rakstīju sievai uz dzemdību namu, jo tur nevienu klāt nelaida un telefonu nebija. Es jums iesaku, biežāk rakstiet vēstules!

Rakstiet viens otram vēstules un atklājiet savu dvēseli. Un es domāju, ka tēviem vajag piedalīties dzemdībās.

Lai savām acīm redz sievietes ceļu uz dzīvības un nāves robežas. Un varbūt šie iespaidi un dvēseliskas vēstules tieši kritiskos brīžos paglābs ģimeni no šķiršanās.

Ir svarīgi, lai ģimenē neskanētu nekas lieks un slikts. Jo uz turieni nāk eņģeļi. Cilvēki bieži dzīvo pagātnē un neievēro to, kas ir šeit un tagad. Bet pagātnes nav! Šobrīd – tagadnē nogatavojas auglis. Tas jau ir uz sliekšņa, un ir jāatver durvis un jāsagaida viesis no augšas. Un uzreiz vajag mesties ceļos un pateikties Dievam par to, ka viņš ir tev uzticējis savu bērnu. Tā turpinās dzīve.

Mīlestības ultimāts

Par mūsu eksperimentiem zināja ārzemēs, pie mums ar speciāliem reisiem brauca mācīties un uzkrāt pieredzi. Visās avīzēs rakstīja: kāds atbalstīja, cits rakstīja sūdzības.

Reiz mani izsauca un teica, ka eksperimentālo laboratorijuu slēdz. Dažkārt pat tādiem vīriešiem kā es, nolaižas rokas. Nav jau kam sūdzēties. Lēmums nāca no augšas. Mani pat neielaida laboratorijā. Saucu direktoram pa logu bet viņš tikai noplātīja rokas. Ko gan viņš tur var darīt, pavēle no augšas. Es biju šokā. Pārnācu mājās, iegāju istabā. Te pēkšņi ienāk sieva un redz, ka es sēžu pavisam sašļucis un izmisis. “Vai tad tu necīnīsies, lai laboratoriju neaizslēgtu?” – viņa jautāja. Es biju nikns.

Mani draugi, mūsu neiecietība ir pats lielākais iekšējais ienaidnieks. Nieka dēļ tā var visu sagraut. Es izdzinu sievu no istabas. Pēc kāda laika viņa ienāk vēlreiz un saka: “Labi, es aiziešu un aiziešu pavisam, ja tu pametīsi skolu”. Un tajā brīdī man radās milzīgs spēks! Es sapratu, ka man par savām idejām ir jācīnās līdz galam. Kapteinis nevar bēgt no sava kuģa. Zvanu kolēģiem uz Maskavu, lūdzu, lai tiek skaidrībā un paļaujos uz Dieva gribu. Un te negaidīti sieva man piedāvā:  “Kamēr jautājums tiek risināts un laboratorijā tevi tāpat nelaiž, ir laiks rakstīt grāmatas. Pēc tam tev brīva laika vairs nebūs.”

Tā bija mana pirmā grāmata krievu valodā “Labdien, bērni”. Tā padarīja mani slavenu visā pasaulē. Pavisam drīz avīzē “Pravda” iznāca raksts. Bet padomju laikos, ja tādā izdevumā kaut ko rakstīja, tas tika vērtēts kā prezidenta pavēle šodien.

Mūsu laboratoriju nelikvidēja un sieva neaizgāja, bet es skaidri zināju, ka, ja nebūtu bijusi Valērija, nebūtu bijis tas, kas notika pēc tam.

Mīļās sievietes, lūdzu, dāsni dāvājiet savu viedumu saviem vīriem. Ne ar kliedzieniem un pavēlēm, bet ar mīlestību, maigumu un rūpēm. Vīrs ir jāsamīļo, jāpagatavo labas vakariņas, kaut kas labs viņam jāizdara un pēc tam jāpajautā vai viņš pieņems jūsu padomu. Atrodiet veidu, kā aizvest viņu pie liela mērķa.

Mīlestība uz zemes tikai dzimst

Pēc desmit kopdzīves gadiem mēs varējām saprasties bez vārdiem. Viņa prata lasīt manas domas. Es pat nedaudz baidījos, ka, ja nu pēkšņi viņa zin visus manus noslēpumus. Tas ir pats labākais dvēseliskās tuvības un vienotības stāvoklis ģimenē. Gadi skries, bet jūs tos pat nepamanīsiet. Tieši šobrīd vajag audzēt mīlestību. Grumbiņas nav vecums, tā ir dzīve meklējumos, mīlestībā, līdzcietībā, kas atstāj tādas brīnišķīgas pēdas. Grumbiņas vajag mīlēt, priecāties par tām. Medusmēnesis ir tikai ķermeņa izpēte. Bet pati sieviete un viņas dziļums ir bezgalīgs. Ne jau lidojošie šķīvīši, bet sieviete ir pati neizzinātākā radība. Glabājiet savu sievišķību un pakāpeniski atklājiet vīrietim savus jaukumus, lai jūsu vīrs nespētu saprast, kāda tu būsi šodien.

Un pienāca 2012. gads. Mana sieva slimoja, un mēs zinājām, kas mūs sagaida. Ja es kādreiz slikti jutos, Valērija mani uzreiz veda pie ārstiem. Visa humānā pedagoģija attiecībā pret mani atkāpās un viņa ar varu mani vilka uz pārbaudēm. Taču, ja kaut kas notika viņai pašai, tad vienmēr tika atlikts uz vēlaku laiku. Un, lūk, viņa guļ gultā. Palikušas skaitītas dienas, un mēs abi to zinām. Mēs gaidījām, kad atbrauks dēls, taču viņš netiek ārā no citas valsts, jo nedod vīzu. Viņi ar sievu runājas skype, lai viņa nedaudz nomierinātos. Un es saku: “Drīz sākas pedagoģiskie lasījumi, mēs varētu izdot darbu apkopojumu”.

Valērija palika mundrāka un mēs sākām apspriest šo ideju, pēkšņi viņa jautā: “Vai tu neko jaunu neesi uzrakstījis?”

Es gatavoju viņai pārsteigumu, bet viņa, kā vienmēr, to uzminēja. Gatavais un jau izrediģētais teksts bija jau tipogrāfijā. Lieta tāda, ka Valērija ļoti godbijīgi izturējās pret manis rakstīto un bija greizsirdīga, ja to lasīja kāds pirms viņas, jo ļoti vēlējas mani aizsargāt no tā, ka kāds izsmej mani par krievu valodas pareizrakstības kļūdām. Un šī bija pirmā grāmata, kuru viņa nebija izlasījusi. Profesionāli izrediģētajā tekstā viņa atklāja 96 (!) kļūdas. Neskatoties uz to, ka slimība bija nomocījusi ķermeni, viņa manu grāmatu izlasīja līdz galam. Pēc lasīšanas viņa 4 dienas neatvēra acis. Un es dzirdēju tikai to, ka viņa klusiņam čukst: “Es mīlu tevi!”. Kad ceturtajā dienā viņa atvēra acis, es redzēju, ka viņa skatās kaut kur stūrī. Es fiziski sajutu, ka viņa kādu redz. Kādu, kurš atnācis pēc viņas. Es esmu pārliecināts par to, ka ir cita pasaule. Ka mūsu mīlestība šeit uz Zemes nebeidzas ar mīļa cilvēka aiziešanu. Mīlestība nav tikai tad, kad roku rokā sadevušies ejam pa dzīvi. Aiz tās stāv daudz kas vairāk un lielāks. Un uz Zemes tā tikai piedzimst, bet pēc tam paceļas augšup.

Skolotāja norādījums mums visiem

Es nožēloju tikai to, ka neapstiprināju savas jūtas savai sievai katru dienu. Ja kādam šis stāsts, šis mūsu dzīves ceļš  noderēs, es ļoti priecāšos. Nav neviena iemesla, kāpēc lai ģimene sabruktu, tāpēc, ka attiecībās nevajag meklēt materiālo, mīlestība jameklē vienam otrā, sevī. Un festivāls nav danči un izklaide. Tas ir stāsts par to, kā saglabāt ģimeni. Rietumi ļoti vēlas iznīcināt ģimeni – pašu svētāko, kas mums ir. Taču tas nozīmē, ka sabruks arī valstis. Saudzējiet savas ģimenes. Ne tikai savas, bet arī savu draugu, radu, savu bērnu ģimenes. Un palīdziet tiem, kuriem tas vajadzīgs, lai mēs visi kopā kļūtu stipri.

Šalva Amonašvilli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas nozīmē darīt citu labā…

tetis mamma

Mans tētis, kad viņam bija 17 gadu, tirgū ieraudzīja meiteni. Četrpadsmitgadīgu meiteni zilā kleitā un ar zilu banti matos. Un iemīlējās. Gaidīja, kamēr viņai paliks astoņpadsmit, palūdza viņas roku un apņēma viņu par sievu. Viņš viņu dievināja…
Viņi bija diezgan nabadzīgi fermeri, mamma slauca govis, darīja visu, ko vajadzēja, taču viņi dzīvoja un priecājās par katru līdz galam nodzīvoto dienu. Un tas bija tik sirsnīgi, tik aizkustinoši un skaisti!
Es redzēju, kā labi ļaudis labās ģimenēs strīdās, kurš uzvarīs tējai ūdeni. Mums viss bija otrādi – katrs vēlējās uzvārīt tējai ūdeni. Kad tavs dzīvesbiedrs grib uzņemties vairāk darāmā, vairāk atbildības, tad tev arī gribās uzņemties vairāk… Tas ir ļoti interesants mehānisms, es to izpētīju. Jo mazāk pienākumus tavs dzīvesbiedrs vēlas uzņemties, jo mazāk gribas darīt tev. Un tā mani vecāki viens otram rāva no rokām ārā mājās darāmos darbus, grūtus uzdevumus, nepatīkamas lietas – visu katrs gribēja izdarīt otra labā…
Es vēl atceros, kā tētis no rīta, kad skuvās, dziedāja un mamma viņam teica: “Pārstāj dziedāt – es nevaru sakoncentrēties!”
Mamma tad strādāja kaut kādā pirmsskolas iestadē un no rītiem rakstīja atskaites. Bet tētis viņai atbildēja – jocīgi, kāpēc tieši tādas lietas paliek atmiņā – viņš teica:
“Es nedziedāšu, bet tu kaut kad nodomāsi: cik žēl, ka viņš vairs nedzied, cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”.
Lūk, šo frāzi es atceros: “Cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”. Viņu laulība izradījās laimīga un jautra – dvēseļu un centienu vienotība, tādu es vēl nekur citur neesmu sastapusi – ka tā būtu ne tikai dziļa un nopietna, bet arī priecīga un jautra katru mirkli…
Un katrs rīts sākās ar tēva lūgšanu – viņš pateicās Dievam par to, ka viņam ir atsūtīta tāda brīnumsieva, šī brīnummīlestība, šīs brīnumjūtas. Un tā mēs izaugām šīs lielās mīlestības aizvējā…
Pēc tam es jautāju:
— Un ko mamma?
— Mamma nomira pirms desmit gadiem.
Es saku:
— Ak, Dievs, bet tēvs?
— Tēvs vēl ir dzīvs.
— Kā gan viņš to pārdzīvoja? Droši vien, ka mātes nāve viņam bija kas briesmīgs?
— Ko, tu! Viņš svētīja katru Dieva dienu, ka šīs šķiršanās sāpes bija jācieš viņam, ne viņai…

Astrida Lindgrēna
Ilustrācija: Anžela Džeriha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par aizrādījumiem

63185_488481141191948_20959683_n

Reiz es ēdu boršču un zupas piliens uzkrita uz mana baltā krekla: “Nu, kas tas ir!?…” – es padomāju. Taču uzreiz sev piedevu. Sev taču džādas neveiklības jāpiedod.

Reiz vēl pavisam mazais Maksis ēda zupu un aplēja savu jauno kreklu: “Pacenties ēst akurātāk”, – man automātiski izspruka. Es taču ļoti vēlējos būt ideāla.
Un es nolēmu. Pamēģināšu visas dienas garumā komentēt savas darbības. Tā, kā parasti vecāki automātiski izsaka komentārus saviem bērniem.
No rīta devos uz virtuvi un izlietnē ieraudzīju vakar vakarā nenomazgātu krūzi.

— Vai tad tev grūti bija to nomazgāt? — Ieskanējās ausī.
— Jāiemācās sevi disciplinēt. Savādāk nekas jēdzīgs no tevis nesanāks.
— Brrrr… — Es noskurinājos. Jēdzīgs. No manis nav sanācis nekas jēdzīgs. Jēdzīgs – tas ir tad, kad visu mūžu strādā vienā darba vietā. Bet es – tāda nepastāvīga – tad te, tad – tur.
Sāku ģērbties, lai dotos darīšanās.
— Nenomin kapi! Apavus velc akurāti. Un vispār, kad velc apavus, izmanto lāpstiņu. Vai tad tu nezini, kur tā atrodas?! Jā, jā, palīdzi ar pirkstiem – aha, tāpēc jau tev arī skaista manikīra nav!
Garastāvoklis sāka bojāties. Briesmīga lieta – šie komentāri – gluži kā skābe.
Eju pa ielu, putni dzied, skaistums neaprakstāms, pasperu nokritušu ābolu. — Purngalus atdauzīsi. Cik var tev jaunus apavus pirkt!?!
Pārnācu mājās, atvēru virtuves skapīti, kas atrodas man virs galvas, lai paņemtu šķīvi. Atvēru. Un aizmirsu aizvērt durtiņas. Kā cēlu galvu, tā, bāc, no visa spēka ar durvīm pa galvu!!!! Cik sāpīgi!!!!!!
Gar acīm zvaigznītes aizlidoja. Galva sāp. Bet iekšējā balss ausī:
— Es taču teicu! Cik reizes vajag tev atkārtot – vienmēr aizver durtiņas! Lūk, tagad arī saņem! Es apsēdos un saskumu. Bet ausī skan:
— Nu, ko apsēdies, kā kundze? Vai tad mājas nav ko darīt?
Un pēc tam, pēc tam…. Līdz asarām slikti palika. Tāpēc, ka dzīvot tādas balss pieskatītai ir nereāli. Tieši dzīvot.
Un tad, kad šī balss – ir tava mamma?
No tā brīža mēs ar Maksi vasarās spēlējam futbolu ar kritušajiem āboliem, bet ziemās – ar ledus gabaliem. Reiz nogājām milzīgu gaisa gabalu, tā spārdīdami ledus klučus, un abi tā smējāmies. Un bija vienalga, kadi purngali zābakiem. Kad manam dēlam ir skumji, es viņu apskauju, jo tas ir daudz labāk par vārdiem, par jebkuriem vārdiem.

Mīliet un apskaujiet sevi un savus bērnus. Un izdzīvojiet no sevis to pretīgo komentētāju. Lai atmiņās par bērnību paliek izmētātas zeķes, pleķi no garšīgas zupas, smiekli un pārliecība, ka tevi mīl un pieņem tādu, kāds tu esi!
Autors: Jeļena Ļigovskaja
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS