Mihails Ļitvaks: «Ja Tevi nosauc par muļķi – piekrīti»

52354532_1271418489662563_6685254065242243072_n

Vēlies būt noderīgs citiem? – dzīvo sev;
Nezini, kā audzināt bērnu? – liec viņu mierā;
Gribi izmainīt savu likteni? – tas ir iespējams;
Tevi nosauca par muļķi? – piekrīti.
Tā uzskata medicīnas zinātņu kandidāts, psihoterapeits Mihails Ļitvaks.

Sākumā tādi paziņojumi var radīt neizpratni. Mēs esam raduši dzīvot un domāt savādāk. Bet varbūt mēs vienkārši nepiešķiram nekādu nozīmi tam, ka eksistē noteikti noteikumi, sekojot kuriem, mēs dzīvē sasniedzam to, ko vēlamies?

Par šiem noteikumiem, psihoterapiju, komunikāciju, vadību un daudz ko citu Mihails Ļitvaks runā savās divdesmit grāmatās.

Par to arī šajā intervijā.

Viena no jūsu grāmatām “Ja gribi būt laimīgs” sākas ar vārdiem: “Runā, ka cerība mirst pēdējā, bet es to nogalināju pirmo”. Kāpēc?

Manā praksē tā sanāca. Pie mums daudzi cilvēki cer un neko nedara. Viņi domā, ka gan jau pats no sevis kaut kas notiks, atnāks kāds stiprais un palīdzēs, atjās princis baltā zirgā un visu nokārtos. Taču tajā pat laikā viņi saprot, ka dabas parādības pakļaujas ļoti stingriem likumiem.

Nedrīkst bāzt roku verdošā ūdenī. Ja to izdarīsi, tad ko varēsi vainot? Protams, sevi. Bet, kas attiecas uz komunikāciju, visi uzskata, ka, ja ne sarunu partnera ļaunā griba, viss būtu labi. Un viņi neapzinās, ka arī komunikācijas likumi ir skarbi. Un tieši tāpat “bāž roku verdošā ūdenī”, bet apvaino ūdeni, un atkal cer…

Tad es saku: pietiek cerēt, labāk mācīsimies šos komunikācijas likumus un rīkosimies atbilstoši tiem. Un tad tie mums palīdzēs.

Pirms divdesmit gadiem es biju tradicionālas medicīnas pārstāvis – hipnoze, autogēnie treniņi, tabletes. Slimniekam no šīm zālēm varbūt paliek labi, taču, vai tās viņam iemācīs risināt savas problēmas? Protams, ka nē.

Viņš atgriežas savā sociālajā vidē…. un pēc laika atkal atgriežas pie mums. Tā vietā, lai viņu trenētu, es viņu mierinu. Sanāk “rotējošo durvju” efekts.

Es sāku par to domāt, parādījās skolotāji. Man palīdzēja profesori Libihs un Petrakovs. Balstoties uz tā, ko iepriekš jau zināju, radās savi priekšstati par to, ko darīt, kad ārstē neirotiski slimus cilvēkus praktiski bez zālēm.

Es vēlos noformulēt, kas ir neiroze? Tā ir slimība, kas rodas pēc psihotraumas. Tādas traumas  mēdz rasties ģimenē vai darbā. Pacients bieži vien uzskata, ka vainīgs ir viņa partneris, bet mēs viņam sakam: nē, arī uz tevi gulstas daļa atbildības. Iemācies uzvesties pareizi – un konflikta nebūs.

Lai plaudētu ir vajadzīgas divas plaukstas…

Un tad tabletes un zāļu vietā mēs saviem pacientiem sākām mācīt psiholoģiskās komunikācijas likumus.

Jums ir termins “psiholoģiskais aikido”.

Šai metodikai saknes meklējamas personīgi orientētās psihoterapijas metodēs. Tā ir jauna pieeja. Aikido ir elastīgs ceļš pie uzvaras un tas, kurš to pārvalda, cenšas izvairīties no konflikta un atkal doties uz priekšu.

Būtība – tu ātri piekrīti partnerim un izvairies no cīņas.

Te ir trīs varianti:

  • kad mani pazemina (var teikt: skatās uz mani no augšas uz leju);
  • lietišķa komunikācija: kā mums šobrīd ar Jums;
  • kad par mani jūsmo.

Pirmais variants

Piemēram, man saka: “Mihail Jefimovič, jūs esat muļķis!”. Parasti mēs atbildam pēc principa “Muļķis – pats muļķis!”. Taču tas cilvēks, kurš pārvalda aikido, teiks: “Jā, es patiešam esmu muļķis”. Es aizeju, viņš “krīt”.

Viņš apjūk, gaida uzbrukumu, bet uzbrukuma nav. Un pēc tam tu viņam vari teikt: “Redz, cik tu esi gudrs. Tik ātri noskaidroji, kāds es esmu. Es tik ilgi to slēpu, un tikai tu spēji mani saprast. Tev, gudrajam, nākas komunicēt ar muļķi”.

Visu laiku tā komunicēt nevar, jo tā tu pazaudē savus komunikācijas partnerus. Toties, ja vēlies pārtraukt komunikāciju, tu to varēsi izdarīt, jo arī labajam jāprot par sevi pastāvēt.

Vai šajā gadījumā nepieciešams treniņš? Cilvēkam ir jāizspelē vairākas situācijas, lai īstajā brīdī neapjuktu?

Jā, protams! Mēs zinām likumu, bet pēc tam pēc veca ieraduma atbildam pa-vecam, noraujamies. Un tad ir vēl viens paņēmiens – “atliktā amortizācija”. Mani nosauca par muļķi, es neizturēju, norāvos un atbildēju pa-vecam. Bet nākamajā dienā es pieeju pie viņa un saku: “Piedot, Pjotr, es sapratu, ka tev ir taisnība”.

Otrais aikido variants – priekšniekiem un skolotājiem, kad tev glaimo.

Glaimošana un apjūsmošana. Es vēlos uzdot jautājumu – kas ir bīstamāk?

Man šķiet, ka apjūsmošana.

Jums taisnība, protams, ka tā ir bīstamāka. Glaimo, lai kaut ko izmānītu, piemēram, Lapsa un Vārna. Viņai nevajadzēja nogalināt Vārnu, vienkārši dabūt to sieru.

Kad tev glaimo, ir patīkami. Kapēc gan neizmantot pašu to saturu, tikai jāprot pareizi uzvesties.

Kad es biju jauns dakteris, mani slavēja, teica, ka es esmu labs ārsts, bet viss beidzas ar to, ka man uzkrāva papilddarbu. Pec tam, kad es biju izzinājis komunikācijas paņēmienus, es uzklausīju glaimus un pec tam teicu: “Paldies, man jūsu vārdi ir ļoti patīkami”, – pēc tam ieturēju nelielu pauzi un turpināju, – “tāpēc, ka aiz tiem neslēpjas nekāds lūgums”. Daudzi priekšnieki saka: šis paņēmiens lieliski strādājot.

Par apjūsmošanu. Tas, kurš tevi apjūsmo, noteikti tevi nodos. Bet to, kurš par mums jūsmo, mēs pietuvinām sev. Viņš izsūc no mums visu sulu. Un kad nodos? – pašā mums smagākajā brīdī.

Nodošanas psiholoģiju mēs jau esam izstudējuši. Diemžēl zinātnē es neesmu atradis literatūru par šo tēmu. Pirms 8 gadiem es uzrakstīju rakstu “Nodevības psiholoģija”. Izcēlu piecus nodevības veidus. Ja cilvēks tos zina, viņš var sevi pasargāt no nodevības.

http://litvak.me/statyi/article_post/psikhologiya-predatelstva

Trešais ir sadarbība. Ja tev kaut ko piedāvā, uzreiz vajag piekrist. Jūs piezvanījāt – es uzreiz piekritu. Ko cilvēks no manis gaida? – piekrišanu. Pieņemsim, es piekrītu, mēs apspriežam detaļas, bet, ja es saku, ka visam jābūt tā, kā es gribu, tad sadarbība nav iespējama. Taču tad es saglabāju cilvēku tālākai komunikācijai nākotnē. Diemžēl reti, kurš to izmanto.

Un noslēgumā par “aikido”. Tas balstās uz kopējiem fiziskajiem principiem.

Kad mani pagrūž no augšas uz leju, kas man jādara? Sākumā piesēst, turpināt to pašu “kustību”, bet tikai pēc tam piecelties. Tas ir likums.

Jūsu grāmatās ir sastopams tāds interesants termins “scenārija pārprogrammēšana”. Vai tas attiecas uz cilvēka likteni? Vai ir iespējams izmainīt likteni?

Jā. Grāmatā “Ja gribi būt laimīgs” es aprakstu septiņus neveiksmīgus scenārijus, un parādu, kā šie cilvēki ar mūsu palīdzību pārkārtojās un viņu dzīve kļuva pavisam savādāka.

Kas ir scenārijs? Scenārijs ir tas psiholoģiskais spēks, kas velk cilvēku uz likteni neatkarīgi no tā, vai viņš to uzskata par brīvu izvēli, vai arī pretojas. Tā ir Berna definīcija.

Mūsu liktenis ir atkarīgs no gēniem. Es – vīrietis, Jūs – sieviete. Mēs būsim šajās lomās.

Dzīve vispār ir diezgan vienkārš lieta, ja dzīvojam atbilstoši savai dabai.

Audzināšanas procesā daudzi vecāki vēlas no bērna izveidot to, ko izveidot nav iespējams. Un rezultātā viņš dzīvo slikti.

Labāk bērnu vispār neaudzināt, bet gan audzēt. No gurķa – gurķis, no tomāta – tomāts.

Bērns grib kļūt par aktieri, mamma viņu – pataisīt par grāmatvedi utt. Un tad viņš vairs nedzīvo savu dzīvi, bet gan pēc tā scenārija, kuru viņam uztiepuši vecāki. Viņu ir jāpārprogrammē. Lai viņš atgrieztos pie kā?… Pats pie sevis. Visvieglāk ir būt PAŠAM SEV.

Visvieglāk kokam ir augt rāmi, lēnām. Tas izaugs liels. Sākumā cilvēks piedzimst laimīgs, bet pēc tam kļūst nelaimīgs vecāku spiediena ietekmē. Un, kad šī programma tiek traucēta, cilvēkam ir slikti, tikmēr, kamēr viņš neatgriezīsies pie savas paša programmas.

Tie cilvēki, kuriem pagaidām vēl ir labi, diemžēl nevēršas pēc palīdzības. Tie, kuriem slikti – vēršas, jo nav jau variantu. Kad es viņiem skaidroju savu redzējumu, viņi ir sašutuši. Un viens no redzējuma aspektiem – ir jadzīvo sev, tad tu atradīsi sev pareizos cilvēkus; pats svarīgākais cilvēks – ir tas, ar kuru tu sadarbojies. Tas atbilst mūsu dabai.

Mums jāapmierina ir četri savi instinkti:

  • uztura,
  • aizsardzības,
  • seksuālais,
  • savas pašvērtības.

Ja gribam ēst, bet mums nav kur dzīvot, mums sekss būs vienaldzīgs. Seksuālais partneris stāv daudz tālākā vietā. Bērni – vēl tālākā.

Bērnu līdz gadam jābaro ar pienu, bet desmit gados – vairs nē. Kā teica Jēzus: “Es atnācu tēvu nošķirt no dēla, māti no meitas, vedeklu no vīra mātes”. Pēc pieciem gadiem ar bērnu vajag sadarboties. Ja tu neizbeigsi attiecības “vecāks-mazulis”, kā gan tu sadarbosies?

Lūk, es atbraucu kopā ar dēlu, viņam šobrīd ir trīsdesmit gadi. Ja mums būtu attiecības “tēvs-dēls”, mums nebūtu par ko runāt. Mēs sadarbojamies. Tajā pat laikā man kā tēvam ir patīkami, ka blakus man ir dēls. Es tieši parādu, kādā veidā saglabāt labas attiecības ar bērniem, lai mēs viņiem nebūtu par nastu.

Jūs sakāt, ka ir jāmīl sevi. Mēs taču neprotam sevi mīlēt?

Es vēlos paskaidrot jums vārda Mīlestība formulējumu, kas pieder psihoterapeitam, psihologam Frommam.

«Mīlestība ir AKTĪVA IEINTERESĒTĪBA mīlas objekta dzīvē un attīstībā».

Vairums cilvēku saka: man nav ko mīlēt. Bet mēs jautājumu uzstādam savādāk: vai tu proti mīlēt? Es bieži saviem klausītājiem saku, ka daudzi jauc mīlestību ar seksu. Tās ir divas dažādas lietas.

Es saku: “Šobrīd es esmu aktīvs, es esmu ieintereēts jūsu attīstībā. Tas arī ir manas mīlestības akts pret jums, kaut gan, iespējams, jums to nav patīkami dzirdēt. Bet, ja jūs nevēlaties pieņemt manu mīlestību, ko es varu izdarīt?” Tāpēc mīlēt var tikai nobriedusi personība, kas var kādam palīdzēt attīstīties

Pie mums bieži jauc kaislību ar mīlestību. Es ļoti mīlu sarkanos ikrus. Kas notiks ar šiem ikriem no manas mīlestības?… Kā es varu būt pārliecināts, ka sieviete mani mīl, ja dzīvo uz mana rēķina? Cita lieta, ja viņa ir patstāvīga un tomēr, kopā ar mani. Tad es viņai ticu. Cilvēks, kurš nav patstāvīgs, principā nevar mīlēt. Un, protams, bāzes mīlestība ir mīlestība pret sevi.

Es nodarbojos ar fizkultūru – tas ir mīlestības akts pret sevi. Lasu grāmatu, paaugstinu savu kvalifikāciju – mīlestības akts pret sevi. Sabiedrība no tā tikai iegūst. Cilvēks nes labumu citiem, ja pareizi dzīvo sev. Un tagad paskatieties, ja es vakarā piedzēros, visu nakti neguļu, tātad es sevi nemīlu.

Kāpēc sevi noteikti vajag mīlēt? Ja es sevi nemīlu, tad es esmu slikts cilvēks. Ja es jūs esmu iemīlējis, kā godīgam cilvēkam, man no jums jāaiziet. Nevar mīļotajam cilvēkam iesmērēt kaut ko sliktu. Cilvēkam ir vajadzīga mīlestība. Viņam nav vajadzīga ne mamma, ne tētis, viņam vajadzīga mātes mīlestība.

Vēl viens svarīgs moments. Nevajag aizmirst, ka eksistē patiesības mīlestība. Mums jāsaprot, kā ir uzbūvēta pasaule, tad mēs tajā spēsim orientēties. Vienu no savām grāmatām es sāku ar vārdiem: “Ja tārps zinātu, kā uzbūvēta ābele, viņš ilgi būtu dzīvs. Viņs taču nograuž ābolu pie pašas augļa kājiņas, un viņa (dzīve) sāk cīnīties ar viņu”. Zinot, kā uzbūvēta pasaule, mēs varam ieņemt savu vietu un tad viss būs labi un viegli. Ta mēs mācam mīlēt. Diemžēl mātes ne vienmēr var mīlēt savus bērnus”.

Man šķiet, ka viņas mīl nepareizi… 

Tā nevar uzstādīt jautājumu. Vai nu tu mīli vai nemīli. Kad pie manis atnāk māte ar bērnu un saka, ka viņa to mīl, es vienmēr jautāju: “Ko viņš prot darīt?” Ja neko neprot, tātad mamma viņu nemīlēja. Viņa saka: “Es gribu, lai viņš kļūst par zinātnieku un tāpēc visu daru viņa vietā. Mazgāju, gatavoju”. Es saku: “Jūs viņu nemīlat. Ja viņu iesauks armijā, viņu tur nogalinās. Viņš taču ir baltrocītis un tādus tur nemīl. Pārtrauciet viņu aptekalēt”. Mamma: “Viņš taču nedēļu staigās netīrs, skolotāja mani lamās”. Es saku: “Patiesībā jums nospļauties uz dēla likteni, lai tikai jūs neviens nelamātu”.

Mēs tagad strādājam ar jaunām meitenēm. Man ir divdesmit gadu pieredze un lieliski rezultāti. Mums jau ir atstrādāts tas, kā sarunāties ar bērniņu vēderā, kā runāt ar zīdaini utt.

Ar bērniem jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu – aci pret aci, jo tikai tā attīstās intelekts – vai nu paceliet bērnu vai pašas apsēdieties. Pie mums mammas velk bērnus sev līdz un viņi pat nespēj domāt.

Šodien mēs dzīvojam baiļu atmosfērā. Vai jūs varētu dot dažus padomus, kā ar šīm bailēm tikt galā? Varbūt ir paņēmieni, ar kuru palīdzību var atbrīvoties no stresa un bailēm?

Jūs droši vien sapratāt, ko nozīmē “scenārija pārprogrammēšana”? Tas ir ilgs process. Protams, viss sākas ar nelieliem padomiem.

Baiļu dabu mēs jau esam atšifrējuši. Tā nāk no varenības idejas: “es esmu tāds cilvēks, ka ar mani nekad nekas nevar atgadīties”.

Piemēram, cilvēkam piedāvā uzstāties lielas auditorijas priekšā. Vinš baidās. Es jautāju: “Kas tad var notikt?”. Noskaidrojas, ka dziļi viņa zemapziņā mīt ideja – es esmu tāds cilvēks, kuram visam jāizdodas no pirmās reizes. Kamēr šī ideja tur sēž, viņš baidīsies.

Otrā ideja – “apkārt ir vieni vienīgi muļķi”. Es viņam saku, ka ir arī citi gudrie un tie tevi sapratīs. Kad šī ideja tiek novākta, cilvēks iet un dara.

Un ko es varu teikt. Dārgie lasītāji, pamēģiniet, pamēģiniet.

Rīkojaties, iespējams, ka no sākuma jums neizdosies, bet atcerieties, ka neveiksme ir 7 reizes vertīgāka par veiksmi, tā uzbūvētas mūsu smadzenes.

Jo tikai tad, kad tev neveiksies, tu pievērsīsi uzmanību nevis tiem, kuri par tevi smejas, bet tiem, kas tev līdzi jūt. Tad neveiksme kļūs kā tavas sociālas vides attīrītājs un tev uzreiz kļūs skaidrs, kas ir kas.

Labi, un tomēr, ko darīt, lai cilvēks būtu laimīgs?

Laimes formula: “Gribu, varu un daru jābūt pildītiem ar vienu saturu”. Tad viss būs kartībā. Ja es gribu, bet nevaru, tad, kas ir jādara?… pareizi, jāiemācāās to darīt.

Vienīgi es aicinu savas vēlmes piepildīt psiholoģiski kompetentā veidā, balstoties uz komunikācijas likumiem, kuri nav atkarīgi no mums. Tie jāaptver un jāsaprot. Juridiskos likumus var uzrakstīt, bet šie likumi, par kuriem es runāju, ir jāizprot un jārīkojas saskaņā ar tiem.

Jūs rakstāt: “Jo vairāk padomus jūs dodat, jo vairāk ienaidnieku iegūstat”. Lūdzu, paskaidrojiet, kā jūs to domājat.

Es izdomāju formulu: psihologa kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla doto padomu daudzumam.

Labs speciālists nedod padomus, viņš palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Es runāju par to, kā ir uzbūvēta dzīve. Ja darīsi tā un tā, rezultāts būs tāds, ja darīsi tā – rezultāts būs šāds. Tie ir likumi un izņēmumu nav. Un tagad izvēlieties.

Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai mans pacients varētu dzīvot bez manis.

Tāpēc, ja jums kaut ko iesaka, – pasakiet “paldies”, ejiet prom un vairs nekad tur neatgriezieties. Lēmumi ir jāpieņem pašam.

Lūk, vēl viens piedāvājums, ja atļausiet. No tā ārsta, kurš jums garantē pilnīgu atveseļošanos, uzreiz ejiet prom. Ne viss ir atkarīgs no ārsta. Sen jau ir zināms, ka cilvēka organisms pats sevi ārstē, bet ārsts ir tikai palīgs. Dažkārt mēs dalām mūsu nopelnus – es sev ņemu 10%, bet 90% ir cilvēka paša. Viņš stradā, bet es tikai palīdzu.

Un pēdējais. Ir jāpaļaujas uz sevi uz saviem spēkiem. Kad tu sāc kaut ko darīt, vienmēr atraīisies cilvēki, kuri tev palīdzēs.

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Mihails Ļitvaks: emocionalitāte ir muļķības maska

emocionalitte4

Muļķība ļoti bieži uzvelk šo masku. Dumjš cilvēks brīdī, kad kāds norāda uz viņa nepiedienīgo uzvedību, paziņo: “Es esmu emocionāls cilvēks!” Te es runāju par negatīvajām emocijām: naidu, bailēm, trauksmi, garlaicību.
Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka informācijas deficīts un neprasme novērtēt situāciju izsauc spēcīgas negatīvās emocijas gan gudrajam, gan muļķim. Taču gudrs cilvēks no savām neveiksmēm izdara secinājumus, iegūst pieredzi un nākamajā reizē šī pati situācija viņam kļūst parasta un negatīvas emocijas nerodas, jo viss ir skaidrs, pat tad, ja viss nebūt nav labi.

Ir jārīkojas un tad tā enerģija, kas ielikta emocijās, parvēršas darbībās. Dumjam cilvēkam tā izpaužas kā uzbudinājums un pārlieka emocionalitāte. Tikai uzbudināts muļķis izgāž savas emocijas uz citiem cilvēkiem, bet viegli aizkaitināmais tās apspiež un šāviņus virza uz sevi un pat lepojas ar to: “Manī viss vārās, bet es turu sevi rokās!” Tas ir pats sliktākais psiholoģiskās sagatavotības veids.

Kā tikko cilvēks sāk mainīties, kļūst gudrāks, viņš kļūst arī mierīgāks ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

Vai gudrs cilvēks ir emocionāls? Jā, pat ļoti. Tikai viņa emocijas tiek liktas lietā! Viņš atgādina kuģojamu upi, kuras virspuse ir rāma, bet iekšpusē ir dziļums. Tās straumes varenība ir jūtama tad, kad iekāp upē. Lūk, kāpēc gudri cilvēki nav ārēji ļoti pamanāmi.
Emocionāli dumjš cilvēks atgādina kalnu upi, kas šļakstās ar saviem ūdeņiem (viņš viegli uzvelkas, uzliesmo) vai arī tai ir lielas krāces (ir viegli aizkaitināms). Taču jebkurā gadījumā tāda upe nav kuģojama.
Un vēl viena analoģija, kas atspoguļo prāta un jūtu mijiedarbību. Prāts ir kā notekcaurule emocijām. Tāpēc emocionālam cilvēkam būtu jābūt vēl plašākai intelekta notekcaurulei kā mazāk emocionālajam. tad visas emocijas tiks nodarbinātas un liktas lietā. Un tad, kad cilvēks ir nodarbināts, viņam ir tikai viena emocija, pie kam – pozitīvā, un tā ir intereses emocija.

Tieši tad viņš kļūst veiksmīgs un viņa emocijas pa plašo augstā intelekta cauruli  ietek milzīgajā prieka okeānā. Un varbūt Larošfuko nebija gluži taisnība, kad viņš teica, ka “prāts vienmēr būs muļķis attiecībā pret sirdi” Daudzi baidās kļut gudri, jo viņiem šķiet, ka tad viņi kļūs par bezjūtīgiem sausiņiem. Veltas bailes. Ir gluži otrādi! Tikai gudrs cilvēks var baudīt un, jo vairāk prāta, jo augstāks līmenis.
Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks par dzīvi

animal-children-photography-elena-shumilova-7

  • Strādā vai nu bez maksas, vai par lielu samaksu, taču vienmēr dari to ar pilnu atdevi.
  • Pat tad, ja vēlies palikt uz vietas – audz!
  • Vajag nevis radīt iespaidu, bet izpaust sevi.
  • Ja tev ir grūti, tātad tu dzīvo nepareizi.
  • Jo mazāk tu uzticies, jo izsmalcinātāk tevi mānīs.
  • Dari, ko vēlies, neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atteiks.
  • Negaidi, kamēr tev piedāvās. Palūdz.
  • Ja cilvēks neko labu par sevi nevar pateikt, bet pateikt gribās, viņš sāk runāt sliktu par citiem.
  • Ja tev cilvēks palīdzēja vakar, tas nenozīmē, ka arī šodien palīdzēs. Pasaki viņam paldies par to, ka viņš vakar palīdzēja.
  • Vienu reizi sabāri – septiņas uzslavē.
  • Vēlies cilveku nomierināt – pārsteidz viņu vai sadusmo, bet nemierini.
  • Ja jūti trauksmi – piecdesmit reizes pietupies.
  • Pasaki man, uz ko tu apvainojies, un es pateikšu, kas tu esi.
  • Vēlies sarunā panākt savu – atdod iniciatīvu.
  • Neviens nevienu nepamet. Vienkārši kāds aiziet uz priekšu, kāds atpaliek. Un tas, kurš atpalika, uzskata, ka viņu pametuši.
  • Depresija cilvēkam ir dota, lai padomātu par sevi.

Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Viņi izsūc tavu enerģiju un tu to pat nepamani

bezpalīdzīga persona2

Ko darīt, kad satiecies ar Bezpalīdzīgu Personu?

Visbiežāk sastopamais vampīrisma tips – Bezpalīdzīga Persona uzstāda problēmu, bet donori cenšas to atrisināt. Spēle, kuru vada Bezpalīdzīgā Persona saucās “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet…”. Un lai kā arī neplosītos donori, lai cik gudri viņi nebūtu, šo problēmu viņi neatrisinās un vampīrs uzvarēs viņus visus.

Gribu parādīt jums E. Bērnsa piemēru, kas tuvināts mūsu apstākļiem.

Pie Bezpalīdzīgās Personas, no skata jaukas sievietes ap 35-40 gadiem, atnākušas draudzenes, ar kurām viņa pie kafijas tases mierīgi runājas.

Bezpalīdzīgā Persona (skumjā balsī): Paskatieties, kadā nožēlojamā stāvoklī ir mans dzīvoklis! Steidzami ir vajadzīgs remonts, bet es nesaprotu, ko un kā darīt?

Donors A.: Kāpēc gan tev negriezties dzīvokļu pārvaldē?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik garas rindas, un tur strādā ļoti slikti speciālisti.

Donors B.: Kāpēc tev negriezties savā dzīvokļu kooperatīvā?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ļoti dārgi viss maksā un pēdējā laikā ļoti haltūrē!

Donors C.: Kāpēc gan tu nepalūdz, lai tavs vīrs pats izremontē dzīvokli?

Bezpalīdzīgā Persona: Viņam nav ne laika, ne gribēšanas, un mums arī instrumentu nekādu nav!

Donors D.: Kāpēc gan jums nenopirkt instrumentus un tev tomēr nepierunāt vīru remontu taisīt pašam?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet, ja viņš uztaisīs remontu, tad jau pēc divam nedēļām sāks birt apmetums..
Spēle beigusies! Iestājas neveikls klusums, un pēc kāda laika sākas izklaides.

«Vai tad tas nav šausmīgi?» variantā «Ak, šie, nekur nederīgie vīrieši».
Bezpalīdzīgā Persona ir saņēmusi variantus un savus padomdevējus atstājusi muļķa lomā.
Mans dārgais lasītāj, vai tev ir gadījies dot padomus, labus padomus, kuri asi tika noraidīti un lika tev, asinīm dzīslās vāroties, pie sevis domāt: «Pārāk labi viņa dzīvo!»?
Gribu padalīties ar piemēru, kuru atradu Harrisa grāmatā “Tev ir labi un man ir labi”.
Sarunājas divas draudzenes. Donors ir pārtikusi sieviete, kas atnākusi ciemos pie Bezpalīdzīgās Personas, savas draudzenes, kurai personīgajā dzīvē neveicas.

Bezpalīdzīgā Persona: Vai tiešām es esmu tik briesmīga, ka neviens mani neaicina uz randiņu?

Donors: Kāpēc gan tev neaiziet pie friziera?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik lielas rindas!

Donors: Kāpēc gan tu pati nevarētu sev skaisti ieveidot matus?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tad mani mati pārvēršas pakulās!

Donors: Kāpēc gan tev neuzkrāsot acis?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man ir alerģija uz tušu!

Donors: Kāpēc tu nevērsies pēc palīdzības pie dermatologa?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es tāpat zinu, ko viņš man pateiks!

Donors: Kāpēc gan tev nedoties uz kādiem kursiem vai personības izaugsmes treniņu? Tur mēdz būt lieliski vīrieši!

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es ļoti nogurstu!

Donors: Kāpēc gan tev neiet ātrāk gulēt un nepārtraukt skatīties nakts pārraides TV?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man taču vajag kaut kā izklaidēties!

Donors (satracināts): Tu pati nezini, ko gribi!
Donors aiziet, bet vampīrs, saņēmis savu enerģijas porciju, skumji domā: «Pasaule ir briesmīga! Neko tur nevar darīt! Lūk arī pēdējā mana draudzene mani pameta! (izklaide “Vai tad tas nav šausmīgi?” izpaužas iekšējā monologā). Un viņai pat prātā neienāk doma, ka pašai vajadzētu mainīties un vispār nejautāt padomus, pašai pieņemt savus lēmumus, pašai uzņemties atbildību. Kā redzat, vampīra daba ir dīvaina. Kā izvēlēties sev aizsardzību šados gadījumos?
Pēdējais piemērs:
Satiekas divi studenti – Bezpalīdzīgā Persona un Donors.

Bezpalīdzīgā Persona: Es nesaprotu, ko man darīt. Pirmdien jānodod kursa darbs, bet man vēl nekas nav gatavs!

Donors: Kāpēc tev gan nakti nepamācīties?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es jau tāpat veselu nakti neesmu gulējis!

Donors: Kāpēc gan tev svētdienā nepamācīties?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet svētdien man ieplānota tikšanās!

Donors: Kāpēc gan tev pasniedzējam nepalūgt termiņa pagarinājumu?

Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet pasniedzējs noteikti man teiks, ka par pagarinājumu nevar būt ne runas.

Un atkal loks ir noslēdzies. Atkal notiek pāreja uz izklaidi “Vai gan tas nav šausmīgi?” variantā “Ak, šie briesmīgie pasniedzēji!”

Kad es iepazinos ar šo vampīrisma spēli “Kāpēc gan tev ne…” – “Jā, bet….” , es biju šokā..

Es atcerējos kādu epizodi no savas dzīves.
Mums bija lieliska kolēģu kompānija – visi apmēram vienos gados – tā, ap 35. Gandrīz visiem mums bija ģimenes, katram bija bērni. Man bija divi –  vienam seši gadi, otram apmēram gads. Mana sieva bija neapmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā. Es biju vienīgais pelnītājs. Bija ļoti grūti “savilkt galus”. Mūsu kompānijā bija viena patīkama izskata sieviete, kurai nekādīgi neizdevās sakārtot savu privāto dzīvi. Mums abiem bija vienādi ieņemamie amati, taču viņa pastāvīgi žēlojās. Mēs centāmies viņai palīdzēt ar padomiem, kurus viņa nekad neuzklausīja, bet žēlošanās visus tracināja.

Kāds gan bija mans izbrīns, kad izrādījās, ka viss, ko viņa mums stāstīja, un viss, ko mēs viņai teicām jau sen bija aprakstīts! Bet es domāju, ka tas ir tikai manas domas! Izrādās, ka arī es biju spēles dalībnieks un biju kļuvis par psiholoģiskā vampīrisma upuri.

Es atzīmēju, ka cilvēki ļoti labprāt dod padomus. Visvieglāk ir saņemt padomus par to, kā jāaudzina bērni, kā jāārstē vienas vai citas slimības, kāda specialitāte jāizvēlas, kad var precēties. Bet, starp citu, uz visiem šiem jautājumiem pat profesionāļi atbild ar lielām grūtībām

Es sev izgudroju formulu ” psihoterapeita kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla viņa doto padomu daudzumam”. Tāpēc savā darbā cenšos iemācīt pacientam pieņemt lēmumus, īpaši tādus, kuri var iespaidot viņa tālāko likteni.

Cilvēki, kuri mīl prasīt padomus! Kā jūs domājat, kā problēmu risina padomdevējs: savu vai jūsējo?
Taču jums nav padomdevējam nepieciešamās rakstura īpašības, un jūs nespēsiet ta rīkoties.

Reiz man bija konflikts ar priekšnieku. Tas, ka man ir taisnība, nevienam nebija jāpierāda, un kāds mans kolēģis man ieteica pasūdzēties augstākajai priekšniecībai. Līdzīgās situācijās vinš pats tā arī rīkojās un vienmēr panāca savu.. Taču man šis padoms absolūti neder, jo es, sava rakstura dēļ, nebūtu izturējis staigāšanu pa visdažādākajām instancēm. Bieži vien padomdevēji dod padomu rīkoties tā, kā pašiem savā laikā nebūtu pieticis drosmes rīkoties.

Tā kāda mana paciente, vientuļa sieviete ap gadiem 37, jautāja man padomu, kā viņai rīkoties, vai ir sapratīgi, neesot laulībā, ieņemt un piedzemdēt bernu, un audzināt to vienai. Viņai bija vairākas neprecētas draudzenes ap gadiem 50, kas viņai deva padomus to darīt: «Kādas mēs bijām muļķes, ka to neizdarījām, tagad esam palikušas vienas, neatkārto mūsu kļūdas”. Tas gan nekur neder, prasīt padomus tiem, kuriem nav šādas, līdzīgas pieredzes. Protams, es šai pacientei arī nedevu nekādu padomu. Ārstēšanās rezultātā viņa atlaba, un diezgan drīz apprecējās. Kopā ar vīru viņi izlēma, ka bernus viņiem nevajag.
Bet tagad daži psiholoģiskas dabas padomi, padomājiet, ko no tā jūs sev varat iegūt un izmantot.

Pieņemsim, ka pie manis atnāk draugs un jautā, vai vērts viņam precēties ar M… Viņš zin, ka es šo sievieti pazīstu jau daudzus gadus. Ja šajā gadījumā es atbildēšu noraidoši, bet viņš zemapziņas līmenī jau ir pieņēmis lēmumu precēties, tad viņš noteikti dosies pēc padoma pie kada cita. Un tā staigās līdz tam brīdim, kad atradīs cilvēku, kurš dos padomu apprecēties ar M.

Ar ko tas beigsies man?

Jūs jau zināt, ka pirmais laulību mēnesis ir medusmēnesis, kad laulātie novelk ne tikai savu fizisko apģērbu, bet arī psiholoģisko, un cenšas izstāstīt otram par sevi pec iespējas vairāk

Un, lūk, mans draugs atklātības brīdī stāsta savai, nu jau sievai M, apmēram sekojošo:«Tu zini, mīļā, pirms kāzām es jautāju savam draugam L, vai ir vērts ar tevi precēties, bet viņš man par tevi tādas lietas pastāstīja! Labi, ka es viņa padomam nepaklausīju” Un ko jūs saņēmāt M personā? Ienaidnieku! Pareizi! Jūs varētu iebilst un teikt: “Vai tiešām viņš ko tādu stastīs?” Es atbildēšu: “Protams! Ja būtu gudrs, nekad neprasītu padomu šādos jautājumos” Bet tagad otrs variants. Es viņam saku: “Precies ar M!” – viņa ir tevis cienīga sieviete un darīs tevi laimīgu!”

Pirmais mēnesis, jūs ziniet, medus, otrais – vērmeļu. Mūsu varonis uzzin visu taisnību par savu jauno sievu, un jūs atkal esat ieguvuši Ienaidnieku, bet tagad tikai sava drauga personā.

Es ceru, ka man izdevās jūs pārliecināt par to, ka tas, kurš vēlas saņemt padomus, vienkārši grib novelt atbildību no saviem pleciem uz otra, ja nu gadījumā izrādās, ka kļūdījies – tātad viņš arī ir īstais psiholģiskais vampīrs.

Kā identificēt un neitralizēt Bezpalīdzīgo Personu?

Mani dārgie lasītāji, jūs jau droši vien sapratāt, ka šis vampīrs visu laiku prasa padomus, bet pats tiem neseko. Viņa spēle “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet….” Tāpēc, lai neitralizētu Bezpalīdzīgo Personu, nedodiet padomus, nenostājieties Vecāku pozīcijā! Tad sarunas ar viņu norisināsies apmēram šādi:

Bezpalīdzīgā Persona: Paskatieties, kadā briesmīgā stavoklī ir mans dzīvoklis! Vajadzīgs steidzams remonts! Nesaprotu, ko darīt?

Donors: Jā, tā patiešām ir problēma! Un, ko tu grasies darīt?

Vai arī:

Bezpalīdzīgā Persona: Mans dēls nepavisam negrib lasīt. Ko man darīt?

Donors: Jā, tas ir ļoti slikti!

Bezpalīdzīgā Persona: Kādu padomu tu man dosi?

Donors: Nav ne jausmas!

Jāpiezīmē gan, ka spēlētāji ļoti bieži mainās vietām. To arī var izmantot savai aizsardzībai. Taču tad donors kļūst par vampīru:

Lūk, piemēŗs (atbilde – aizsargs-uzbrucējs)

Bezpalīdzīgā Persona: Mans dēls nepavisam negrib lasīt. Ko man darīt!?

Donors: Vai tad tā ir problēma?! Bet, lūk, mans dēls aizgāja dzīvot pie trīsdesmitgadīgas sievietes, bet viņam taču vēl tikai 16 gadi!

Autors: Mihails Ļitvaks, viens no Krievijā pazīstamākajiem un iecienītākajiem psihoterapeitiem, psihologiem, 30 grāmatu autors praktiskajā psiholoģijā.

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Nenobriedusi personība kritizē, nobriedusi – dara

spogulis6

Mihails Ļitvaks ir viens no šī laika atzītākajiem pasaules līmeņa psihologiem un ārstiem-psihoterapeitiem. Viņš izstrādāja un pirmais sāka pielietot praksē konfliktu risināšanas metodi “psiholoģiskais aikido”. Galvenais šīs koncepcijas mērķis ir iemācīties saprast sevi un cilvēkus. Šajā rakstā izlasīsiet 20 viņa padomus, kas ļaus atrisināt daudzus dzīves svarīgos jautājumus.

  1. Neviens nevienu nepamet, vienkārši kāds aiziet pa priekšu. Tas, kurš atpalika uzskata, ka viņu pameta.
  2. Grauz zinātnes granītu nevis sava tuvākā rīkli, ja jau tik ļoti gribas kaut ko grauzt.
  3. Depresija cilvēkam dota tāpēc, lai viņš beidzot padomātu par sevi.
  4. Ja cilvēks neko labu nevar pateikt par sevi, bet ļoti gribas kaut ko pateikt, viņš sāk sliktu runāt par citiem.
  5. Ja tu par sevi domā labu, tad kāpēc tev vajag, lai vēl kāds par tevi domātu labu?
  6. Dari, ko vēlies un neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atsaka.
  7. Labāk komunicēt ar labu grāmatu, nekā ar tukšu cilvēku.
  8. Spēja mīlēt un labi pārciest vientulību ir dvēseliskā brieduma pazīme. Vislabāko mēs izdarām tad, kad esam vieni.
  9. Es nezinu ceļu uz veiksmi. Bet zinu ceļu uz neveiksmi – tā ir vēlme patikt visiem.
  10. Nav vīriešu un sieviešu loģikas, ir prasme vai neprasme gudri domāt.
  11. Gribi zināt savu galveno ienaidnieku? Paskaties spogulī. Tiksi ar to galā – pārējie aizmuks.
  12. Ar draugiem runāt ir jauki, ar ienaidniekiem – vērtīgi.
  13. Ir viens vienīgais iemesls, lai pārtrauktu attiecības un aizietu no darba – personības izaugsmes neiespējamība šajos apstākļos.
  14. Nenobriedusi personība bieži zin, bet neprot. Nobriedusi, ne tikai zin, bet arī prot. Tāpēc nenobriedusi personība kritizē, bet nobriedusi – dara.
  15. Dalies ar saviem draugiem un ienaidniekiem tikai priekā. Draugs priecāsies, ienaidnieks – bēdāsies.
  16. Nedzenies pēc laimes, bet atrodi to vietu, kur tā dzīvo. Un laime pati tevi atradīs. Varu tev pateikt priekšā, kur tā dzīvo – tas esi tu pats. Bet ceļš pie tās – maksimāla visu savu spēju attīstīšana.
  17. Laime tas ir pareizi organizētas darbības “blakusprodukts”.
  18. Ja tu kādam gribi ko pierādīt – tātad dzīvo tā cilvēka dēļ, kuram vēlies to pierādīt. Ja tu dzīvo sevis dēļ, tad nav vajadzības nevienam neko pierādīt.
  19. Sapņi ir mūsu spēju balsis. Es, lūk, nesapņoju par to, lai dziedātu operā – man nav ne tādas balss, ne – dzirdes. Ja sapņotu par to, tad šo sapni sildītu manas spējas. Sekojoši, noteikti būtu centies nokļūt operā. Vienkārši ir jāpadomā, kā šo sapni piepildīt. Te galvenais ir nesteigties, tad tas sanāks diezgan ātri. Labi, ja cilvēks par sevi var pateikt sekojošo: “Es tikai ar to vien nodarbojos, kā cenšos realizēt savus sapņus.”
  20.  Esi veiksmīgs – pāries visi aizvainojumi.

    Avots: www.econet.ru/
    Tulkoja: Ginta FS