Mihails Labkovskis: kā kļūt pārliecinātai par sevi

sieviete-aiziet8

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Sāksim ar cēloņiem, no kurienes rodas par sevi nepārliecinātas meitenes?

Tas parasti sākas bērnībā un ir saistīts ar to, ka vecāki savu bērnu neatbalsta. Ko tas nozīmē? Meitenei nesaka, ka viņa ir pati skaistākā, pati gudrākā, pati talantīgākā, pati labākā. Bērns nezin, kā viņam pret sevi jāattiecas, viņām šī opcija no dabas nav “iebūvēta”. Un pirmo atzīmi bērns saņem no ārpuses. No vecākiem. Un tiešī no šī atskaites punkta sāk formēties viņa pašapziņa.

Ir laimīgas ģimenes, kur bērnus nēsā uz rokām gan tiešā gan pārnestā nozīmē, viņus mīļo, pastāvīgi slavē un apbrīno. Tādiem vecākiem parasti saka, ka viņus dzīve “aplauzīs”, “pārslavēsi, visgudra izaugs”, “augstu kāps, zemu kritīs”. Nē, es esmu pārliecināts, ka labāk pārāk augsta pašapziņa, nekā zema. Un bērnu pārāk daudz mīlēt nevar. Bet tās meitenes, kuras nav saņēmušas no vecākiem atbalstu, kuras neviens nekad nav saucis par princesēm, bet gluži otrādi – visu laiku norādījuši uz viņu trūkumiem (“neuzmet kūkumu”, “ievelc vēderu”, “kā tu sēdi”, “nešķielē”, “labi, kaut vai mācies labāk”, “dievs prātu nav devis, tad vismaz simpatiska izskatās”) – šīs meitenes jau aug ar nepārliecinātību par sevi.

Te nu var sākt protestēt: kā tad galu galā būt, ja viņa uzmet kūkumu uz izgāž vēderu? Klusēt?

Aizdomājaties, vai tiešām bērns sēdēs tā, kā viņam neērti? Staigāt, liekot kāju pirkstus uz iekšu, kaut tas viņam traucē? Vai arī dzīvniekam jūs uzbruktu ar pretenzijām: “Ne tā guli, ne tā staigā!”? Viņš taču tāds ir no dabas, jūsu bērns. Un, ja tas, kas jūs uztrauc, nekaitē viņa veselībai, nav bīstams, tad tā vienkārši ir viņa īpatnība.

Viņš ir tāds un tādu viņu vajag mīlēt.

Ja problēmai ir medicīnisks raksturs, skolioze, vai kas tamlīdzīgs, tātad to vajag risināt ar ārstiem.

Praktiski visi bērni, nokļūstot skolā, iziet etapu, kurā tos  “sadala” pēc hierarhijas. Un, ja meitene atnāk skolā, jau šauboties par to, ka viņa ir lieliska un visa labakā cienīga, tad jau pirmais mēģinājums viņu aizskart un apvainot vainagojas ar panākumiem. Viņa vienkārši nespēs “iedot pretī” Un loks savilksies: viņu pagrūda, jo viņa nav pārliecināta par sevi. Iedunkās vēlreiz – viņa saņems apstiprinājumu tam, ka viņa patiešām nav nekas. Un, ja vēl pie visa tā viņa ir apaļīga un ar brillītēm – tad viss būs vēl ļaunāk..

Tāpēc es vēlos pasvītrot: bērns nekad no sev svarīgajiem pieaugušajiem nedrīkst dzirdēt negatīvus komentārus attiecībā uz savu ārieni un prāta spējām. Bērnam jāpieņem sevi un jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir un vecāku uzdevums ir viņam tajā palīdzēt.

Daudziem tas neizdodas ne tāpēc, ka viņi ir slikti vecāki un nemīl savu bērnu. Vienkārši viņi paši nav pārliecināti par sevi. Nav svarīgi, kādus vārdus vecāki saka savam bērnam, bērns nolasa to, ko viņi jūt.

Par sevi nepārliecināta māte neprot pieņemt lēmumus. Viņa stundām ilgi klīst pa tirdzniecības centru un nespēj izvēlēties sev kleitu. Mājās viņa rokas pa skapi un nevar izlemt, ko šodien uzvilks. Nepārliecināta par sevi māte neizies bez meikapa līdz veikalam. Tāpēc, ka iekšā sēž briesmīga doma: viņa sev nepatīk un viņa sevi, tadu sliktu slēps. Labos ārieni ar apģērbu vai meikapu, centīsies kļūt par kaut ko citu, kļūt par tādu, kas patīk citiem.

Pārliecināta par sevi sieviete atver skapi, ņem drēbes, uzvelk un iet. Pārliecināta par sevi sieviete atnāk veikalā, paņem sev iepatikušās mantas, piemēra, un nopērk to, kas visvairāk iepaticies, vai nepērk, tāpēc, ka neiepatikās, un nemocās ar izvēli..Par sevi pārliecināta sieviete pieceļas no gultas, ierauga, ka piens beidzies, uzvelk uz pidžamas mēteli un iet uz veikalu pēc piena, iespējams, pat nenomazgājusies un bez frizūras.. Viņa ir pārliecināta, ka ir smuka tāpat, un viņai nav vajadzības sevi izskaistināt.. Bet tagad labā ziņa: pārliecību par sevi var pastāvīgi ieaudzināt, pat tad, ja no bērnības šī pašapziņa nav ieaudzināta.

Pats galvenais, kas jāatcerās: nav universāla skaistuma. NAV! Visiem labs nebūsi, un nav vajadzības sevi ar kadu salīdzināt, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Tāpēc pirmais, kas jāizdara – jāpārstāj jautāt draugiem un tuviniekiem par savu ārieni. Vai es labi izskatos, vai man piestāv šī frizūra, kā jums patīk mana jaunā kleita – visām šīm frāzēm jābūt jūsu melnajā sarakstā.

– Otrais: jāiemācās uz komplimentiem atbildēt ar frāzi: “Pateicos, man ir ļoti patīkami”. Aizliegt sev atrunāties: apmēram tā: ko, jūs , jums tā tikai šķiet, patiesībā es nemaz tik labi neizskatos.

– Trešais: kad izvēlies sev apģērbu, nejautā draudzenēm vai konsultantiem. Orientējies tikai uz savām sajūtām.

– Ceturtais: ja noticis forsmažors, nemaini savus lēmumus. Nolēmi tā darīt, kaut kur aizbraukt, pavadīt vakaru, kaut ko sev nopirkt – dari tā, un noved lietu līdz galam.

– Piektais: nenodarbojies ar sevis sadalīšanu daļās. Daudzas saka: mati man ir ļoti labi, bet kājas tādas – palīkas. Vai arī – kājas man skaistas, tikai žēl, ka mati tādi plāni. Katra ir lieliska pilnībā – tāda, kāda viņa ir, savā īpašajā komplektācijā.

Un pēdējais: regulāri sev saki, ka esi unikāla, tieši tāda, kādai tev jābūt, īpaša, nevienam nelīdzīga, vienīgā pasaulē. Un mīli sevi bez nosacījumiem, nekad nesalīdzinot ar citiem. Tu esi tu un tu esi brīnišķīga.

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Šie 5 fakti par SMADZENĒM izmainīs tavu dzīvi

smadzenes2

1. Smadzenes neredz atsķirību starp realitāti un iztēli

Smadzenes vienādi reaģē uz visu, par ko tu domā. Šajā ziņā tām nav būtiski, vai tā ir objektīvā realitāte vai tavas fantāzijas. Tieši tāpēc ir iespējama tāda parādība kā placebo.efekts.

Ja smadzenes uzskata, ka tu, ka tu lieto farmaceitisku preparātu (un ne cukura tableti), tad reaģē uz to atbilstoši. Iedzēri šo placebo, domādams, ka tas ir aspirīns, un smadzenes dos organismam komandu pazemināt ķermeņa temperatūru.

Tieši tāpat strādā arī nocebo efekts, tikai pretējā virzienā. Ja hipohondriķis (cilvēks kurš pats meklē sev slimības) skatās vakara ziņu programmu, un tajās dzird, ka izcēlusies jaunas slimības epidēmija, viņš fiziski var pat sākt sajust tās simptomus

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu skaties uz pasauli caur rozā brillēm, tad droši vien biežāk jūties laimīgs dēļ anormāli augstā seratonīna līmeņa (laimes hormona) asinīs. Jebkura konstruktīva doma vai sapnis par gaišo nākotni spēj tiešā veidā šeit un tagad uzlabot tavu fizisko pašsajūtu.

2. Tu redzi to, par ko domā visvairāk

Lai par ko tu domātu, tas kļūst par pamatu tavai dzīves pieredzei. Teiksim tā, ja tu nopirksi jaunu automašīnu, tad tieši šīs markas automašīnas tu visbiežāk ievērosi uz ielas. Un visa noslēpuma atslēga ir tajā, ka pēc automašīnas iegādes, tu biežāk domā par savu automašīnu, nekā pirms tam.

Kāpēc ir svarīgi to zināt? Lieta tāda, ka izkļūt no jebkuras stresa situācijas var vienkārši, pārprogrammējot savu domāšanu. No otras puses, ja tu centies analizēt politisko situāciju, kuru katrs savādāk atspoguļo dažādi masu mēdiji, tu ticēsi tikai tiem, kas atspoguļo tavu viedokli.

Ir vēl kaut kas. Vai esi ievērojis, ka cilvēki ļoti ātri sagrupējas pēc interesēm? Pozitīvie visbiežāk draudzējas ar tādiem pat pozitīvajiem, bet hipohondriķi – ar sev līdzīgajiem. Vai tā nav? Tā nav sakritība. Ja tu vēlies kaut ko izmainīt savā dzīvē, sāc ar to, ka izmaini savus domāšanas šablonus.

3. Lielāko daļu dzīves laika tavas smadzenes stradā autopilotā

Vidēji dienā cilvēka smadzenes ģenerē aptuveni 60 tūkstošus dažādu domu. Bet vairāk kā 40 tūkstoši būs tās pašas, ko tu savā galvā dzenāji arī vakardien. Lūk, kāpēc tik vienkārši ir nonākt negatīvās dzīves uztveres varā. Un, lūk, kāpēc mums biežāk vajag mainīt ierasto vidi uz neierasto, lai “iztīrītu” smadzenes.

Negatīvās domas pašas par sevi rada stresu un nemieru, pat tad, ja tam nav reāla pamata. Un tās reāli grauj imunitāti, kura spiesta uz tām reaģēt. (sk. 1. punktu)

Trenē savas smadzenes! Piespied tām biežāk translēt pozitīvas domas! Jo vairāk trenēsies, jo ātrāk un vienkāršāk viss izdosies. Uztvert dzīvi apzināti – tas nozīmē pašam kontrolēt visus šos domu procesus. Galamērķis šai praksei ir panākt to, lai vairums tavu domu, kas rodas pašas no sevis, būtu pozitīvas.

4. Periodiski atslēgties – tas ir svarīgi tavai dzīvībai

Tu vari burtiski noslīkt tūkstošos savu negatīvo domu, kas iestrēgst tavā galvā dienas laikā. Tāpēc vajag atslēgties, jo tāda atslēgšanās dos atelpu imunitātei, padarīs tevi veselāku un laimīgāku.

Pats vienkāršākais veids, kā uz dažām minūtēm “atslēgt” smadzenes, ir meditācija. Tā ļauj pārvērst tavu apziņu par ļoti ērtu un efektīvu instrumentu.

Un, vēl. Par atvaļinājumu. Izvēlies aktīvu atpūtu, slēpošanu, daivingu, pārgājienus kalnos. Jo vienkāršāk tev koncentrēties uz aizraujošu procesu, jo efektīvāk “attīrās” galva.
5. Tu vari izmainīt savas smadzenes. Burtiski. Fiziski.

Kad tu koncentrējies uz kaut ko, kas prasa prāta darbību, tavas smadzenes aktīvi sāk ģenerēt jaunus neironu  savienojumus. Šo procesu sauc par neiroplastiskumu.

Lūk, kā tas darbojas. Ja tu domā, ka neesi spējīgs notievēt, tad ar laiku šī domā arvien vairāk nostiprināsies. Taču, ja tu nomainīsi šo zemapziņas pārliecību pret domu: “Es esmu lieliskā fiziskā formā”, tad tavas smadzenes katru reizi šai domai klāt būvēs jaunus neironu savienojumus. Un tu arvien biežāk sāksi ievērot jaunas iespējas, kas ļaus parvērst šo zemapziņas uzstādījumu par jaunu realitāti.

Mums ir iespēja pakļaut sev savu apziņu un izmainīties. Tev ir iespēja sasniegt to visu, ko tu vēlies. Galvenais ir tam noticēt. Jo jebkurš fiziskais process sākas no domām, kas rodas tavā galvā.

Autors: Mihails Labkovskis

Ieteica: astroloģe Līga Šīrona

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS