Mihails Labkovskis: Sveiks, Tēti!

tetis

Beidzot par to kāds ir uzrakstījis!

Gan dzīvē gan savā praksē esmu sastapis ļoti maz labu tēvu. Vīriešiem vispār nav raksturīgi būt labiem tēviem. Tas pat ir nedaudz pretdabiski. Viņi principā ir savādāki! Tēva instinkts ir mīts. Katrā gadījumā, ar to nepiedzimst. Tēvi bērnus mīl sociāli, viņi pieķeras tiem bērniem, ar kuriem pavada savu laiku, par kuriem rūpējas. Pat tad, ja tas notiek piespiedu kārtā…. Katrā gadījumā, sākumā.

Labs tēvs vienmēr ir pareizas sievietes uzvedības stratēģijas “produkts”. Apprecēties un piedzemdēt nav svarīgākais. Pats grūtākais ir “izaudzināt” savu vīru par rūpīgu un atbildīgu tēvu.

Un jāsāk būtu ar to, ka jau iepriekš, pirms grūtniecības, jānoskaidro, vai jūsu partneris grib un ir gatavs bērniem, vai ir gatavs visam tam, ar ko tas saistīts. Tikai tādā gadījumā jūs varēsiet no viņa kaut ko pieprasīt, dalīt atbildību uz diviem. Bet, ja noskaidrosiet, ka nav gatavs – labāk bērnu dzimšanu atlikt, vai arī godīgi pašai paļauties tikai uz sevi.

Lūk, gatavojos rakstīt par tēviem un vērsties pie viņiem – jau esošajiem un potenciālajiem, bet sanāca, ka atkal viss novirzās uz sievietēm. Tomēr viss ir atkarīgs no jums: atzīsim to. Atcerieties, kādu padomu deva nelaiķis dr.Spoks? Izgājāt no dzemdību nama, atdodiet bernu tēva rokās un pašas dodaties pie manikīra

Es pārspīlēju, bet doma skaidra? Tā ir pareizā.

Ļoti bieži sievietes atstumj savus vīrus no bērna gultiņas ar vārdiem: “te visam jābūt sterilam”. Vai izrauj bērnu no tēva rokām ar vārdiem: “uzmanīgi, vēl nometīsi”. Vai arī nakts vidū šūpojot bernu rokās, it kā čukst: “es pati, pati”

Bet pēc tam atbrauc mamma – vecmāmiņa, cilvēks- sievasmāte un apsardze pastiprinās. Plus daudzās ģimenēs ir pieņemts  algot aukli, pat divas. Tādā veidā starp bērnu un tēvu tiek noteikta distance – atsvešināšanas josla. Tiek uzskatīts, ka vecumā līdz bērna gadam, citkārt pat trim gadiem, nav tas laiks, kad vīrietis varētu “noderēt saimniecībā”. ja nu vienīgi aizskriet pēc pamperiem un sabučot savu saimi. Un, lūk, īstais moments ir palaists vējā!

Es ļoti bieži dzirdu visdažādāko vecumu tēvus runājam: “Ko gan ar viņiem darīt? Maziņš, siekalains, brēcošs, runāt neprot”. Viņiem tas ir neinteresanti, garlaicīgi un nedaudz bailīgi, kad iedomājas, ka nāksies pavadīt divatā ar bērnu stundu vai vairāk.

No Ļeva Tolstoja meitu atmiņu stāstiem: tēvs sāka ar viņām komunicēt pēc tam, kad viņām bija palikuši 20 gadi. Taču es domāju, ja jūs neesat precējušās ar Ļevu Tolstoju, jums ir iespēja “izveidot” no sava vīra lielisku tēvu.

Padomi par šo tēmu.

  • Ja bērns neguļ – normāls, jūs mīlošs vīrietis celsies pie viņa vismaz katru otro reizi. Galvenais, neapstādiniet viņu.
  • Nekad neatsakieties no piedāvātas palīdzības, nekādu “es pati tikšu galā”. Bet, ja palīdzība netiek piedāvāta, pašas aktīvi iesaistiet savu vīru bērna apkalpošanā. vajag izdarīt tā, lai laiku pa laikam nebūtu neviena cita, kurš var nomainīt pamperi. Peldināt vannā – tikai divatā ar tēti: “Man vienai tas ir grūti un nav droši” – un tā ir vistīrākā patiesība. Nesāciet mazgāt, kamēr viņš nav atnācis.
  • Staigāt ar bērnu tēvam ir svēta lieta. Lai tā būtu, sakiet: “Es gatavoju pusdienas, gaidu jūs pēc divām stundām”.

Apģērbt, izģērbt, likt gulēt – visu to var darīt kopā vai pēc kārtas. Jo agrāk jūs savā ģimenē ieviesīsiet tēva dalības bērna audzināsanā rituālus, jo labāks tēvs sanāks. Ir jābūt kādiem pienākumiem, kuri ir tikai tēva ziņā.

Un, vēl izmantojiet jebkurus iemeslus, lai biežāk bērnu ar viņa tēti atstātu tet-a-tet

Lai pierod: “Man jāatpūšas!”, “Man steidzami jāierodas poliklīnikā” – un aizskrien… Tajā nav nekā egoistiska un vieglprātīga – atcerieties, jūs “audziniet” sava bērna tēvu, jūs rūpējaties par savu ģimeni un tās nākotni. Tikai ieguldot savā bērnā laiku un spēku, staigājot, mainot pamperus, peldinot, ceļoties naktī ieaijāt, vīrietis ir spējīgs stipri pieķerties un iemīlēt savu bērnu. Starp citu, nav obligāti – savu personīgo.

Diemžēl pašiem šodienas tēviem bērnība ir pagājusi bez tēviem. Un tas nenozīmē, ka viņi auguši nepilnās ģimenēs, vai ari viņu tēvi bijuši alkoholiķi vai slikti cilvēki. Viņi vienkārši nenodarbojās ar savu dēlu auzināšanu, ne īpaši bieži piedalījās savu dēlu dzīvēs. Un tagad mums ir reāli bezpalīdzīgi vīrieši, kuriem nav ne jausmas kā pabarot, apģērbt, uzsēdināt savu bērnu uz poda… Un viņi saka: “Kā es varu zināt, ko viņš grib un kāpēc bļauj?”, “Kā ar viņu spēlēties, kad viņš vēl kājās nestāv?” No kurienes viņi vispār var zināt, ka tas jādara tēviem, ja viņu pašu stingrie tēvi un vectēvi uzskatīja bērnu audzināšanu par nevīrišķīgu padarīšanu? Ja kādam ir savādāk – es apsveicu! Pārējiem nāksies pirmo reizi ģimenē ieviest pareizas tradīcijas.

Pozīcija: “Es mājas nesu naudu un tas ir mans ieguldījums! Ko jūs vēl vēlaties?”, vēl vairāk – “es strādāju, nogurstu un man nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar jūsu puņķiem un asarām” – es uzskatu par stulbu un absolūti nepieņemamu.

Tēvs ir ne tikai barotājs, bet arī cilvēks, kurš piedalās bērna audzināšanā, kurš komunicē ar saviem bērniem, interesējas par viņu dzīvi, viņš ir cilvēks, uz kuru bērns var paļauties un justies kopā ar viņu drošībā! Tikai tā vecāki var izaudzināt veselus, par sevi pārliecinātus cilvēkus, nevis neirotiķus ar uzmanības deficītu un veselu gūzmu dažādiem kompleksiem.

Pats sliktākais, ko dzīves scenārijā izvēlēties, ir slikta sekotāja loma. Un diemžēl, visbiežāk tēvs šo lomu arī spēlē. Un te nu viņš kā idiots pavelkas uz parastu sievišķīgo provokāciju: “Ej un tiec galā, es vairs nevaru!”, ka viņš sāks aurot, vai paņem siksnu, tā vietā lai mierigi teiktu: “Dēls, kas nupat notika?” Un katrā šādā scenā vainīgi ir abi – gan māte, kura “nogrūž” bērnu tēvam, un bieži izmanto draudus: “pateikšu tēvam”, gan tēvs, kuram vieglāk izlamāties nevis pārkārtot ģimenes attiecību sistēmu.

Ar tēviem ģimenē ir vēl viena problēma – greizsirdība.

Dažiem vīriešiem tās ir gatavās šausmas, kad sievietes uzmanība pārslēdzas no viņa uz bērnu. Ja vīrietis ir infantīls, tad viņš šajās situācijās ļoti mocās. Un vairums agresijas gadījumu ģimenēs ir tieši šī iemesla dēļ – tieši greizsirdības dēļ.

Man reiz konsultācijā bija kliente, kura ar šausmām stāstīja, ka ik reizi, kad uz dīvāna sēž visa ģimene – viņa, vīrs un mazais dēls, dēls regulāri tiek, it kā nemanāmi, nogrūsts no dīvāna, lai pats vīrs varētu ieņemt vietu blakus sievai. Nu, ko tur teikt? Bērni, īpaši pavisam maziņi, patiešām prasa 100% mātes uzmanību, un tomēr, būtu jābūt tik gudrai, lai pamanītos attiecību līmeni “sieviete- vīrietis” nepārvērst attiecību limenī “vīrietis-vīrieša bērna māte”. Tas nav viegli, bet ir svarīgi, un iespējams, tikai ar noteikumu, ka starp laulātajiem valda mīlestības un draudzības attiecības

Ļoti svarīga vīriešu atšķirība pieejai bērna audzinašanā ir tā, ka viņi ir ambiciozāki kā sievietes, un pastavīgi nomoka bērnus ar savām lielajām cerībām. Viņiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns nav pietiekami veiksmīgs! Un šīs it kā neattaisnotās cerības, pārvēršas bērnu neirozēs.

Es esmu redzējis ļoti daudz traģēdiju un bērnu asaru, kad 12 gadīgas meitenes tiek sūtītas uz Londonas vai Bernes skolām, kad dēliem pret savu gribu ir bijis jāstājas Augstākajā Ekonomikas skolā vai pareizajā MVU fakultātē, tikai tāpēc, ka tētis tā nolēma. Jo tētis pats kādreiz bija gribējis tur macīties («что отцы не допели,— мы допоем!»)

Vai arī, kādas 7 gadīgas meitenes tēvs stāstīja, ka meita nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet tur viss ir ļoti stingri, un, ka viņš ar treneri vienojās par to, ka līdz 12 gadu vecumam tas bērnu “nelauzīs”. Ar to pašu vēloties pateikt, ka viņš nav tik traks kā visi parējie vecāki…. Pēc manām domām, tas vispār ir briesmīgi, pieļaut domu, ka tavu bērnu “lauzīs”.

Mammas, attiecībā uz mācībām, tik traki neuzvedas, jo bernu veselība viņas uztrauc vairāk kā sekmes skolā. Bet tēvu ambīcijas šajā tēmā uzzied ļoti krāšņi.

Tas pats ir ar kontroles tēmu – īpaši meitenēm. Te nu tēvi uzvedas īpaši agresīvi, cenšoties stingri ierobežot meitu brīvību – ne tik daudz aiz vēlmes pasargāt no nepatikšanām, bet gan atkal deļ tās pašas greizsirdības.

Nedaudz vēl par šķirtajiem tēviem.
Ir vīriešu kategorija, kuri aiziet pie citas sievietes, izveido jaunu ģimeni, tur piedzimst bērni, bet par “iepriekšējiem” aizmirst. Un arī šādu vīriešu nav nemaz tik maz.. Te nu atkal paceļas jautājums par tēvu jūtu sociālo dabu – ir šeit kaut kas no teiciena: “no acīm prom, no sirds – arā”.

Bet tiem, kuri šobrīd ir šķīrušies un uztur attiecības ar bērniem, ir raksturīgas divas kļūdas.

Pirmā kļūda: satikšanās laikā “ieslēgt skolotāju” un visu tikšanās laiku uzdot kontroljautājumus par mācībām, atzīmēm, disciplīnu, papildnodarbībām, “par ko gan tu domā?”, un “tagad beidzot ir jāsaņemas”

Otrā svētdienas tēvu kļūda – sarīkot nepārtrauktus svētkus. Pārvietoties no kinoteātra uz kafejnīcu, tad uz zooparku, tad – karuseļiem, pēc tam iepirkties lielveikalos, tad atkal picērija, un tā – bezgalīgi..

Bet bērnam šajā laikā kā svaigs gaiss ir vajadzīgas normāla cilvēciska komunikācija un attiecības. Lai tētis jautātu par to, kas bēnu uztrauc, lai justu viņa garastāvokli, interesētos par bērna attiecībām ar draugiem un pretējo dzīmumu.

Bet nākas konstatēt, ka tā vietā, lai normāli komunicētu, tēvi loti bieži atpērkas ar mantām, bet vēlāk, labākajā gadījumā, apmaksā mācības.

Savas uzmanības vietā piedāvāt naudu – tā pie mums ir ierasta situācija. Kā arī vīriešu infantīlisms un negatavība uzņemties atbildību. Plus emocionālā neattīstītība, kad vīrietis neprot paust labas emocijas, pat normāli neprot apskaut savu bērnu, toties lieliski prot paust savu agresiju… Tie visi ir mūsu sabiedrības dzīves fakti. Taču ar to visu ir iespējams strādāt. ja vien būtu tāda vēlēšanās.

Un noslēgumā es mēģināšu vērsties tieši pie stiprā dzimuma:

  • neprecieties, vai nepiekrītiet sievas vēlmei dzemdēt, ja nejūtiet sevī vajadzību kļūt par tēvu. Ideāli, ja jūs esat gatavi un ļoti to vēlaties, un, galvenais jums pietiks tam spēka un laika.
  • attīstiet savu emocionalitāti, mācieties dod un saņemt mīlestību, mācieties just un paust savas jūtas.
  • ja vēlaties, lai jums būtu patiesas, uzticēšanās pilnas attiecības ar bērniem, negaidiet, kamēr viņiem paliks 15 gadu – peldiniet, mainiet pamperus, barojiet no pudelītes, celieties naktī, kad viņi raud, pastaigājaties pa dienu, esiet blakus vienmēr – ne gluži fiziski, bet domās un dvēselē.
  • mācieties spēlēties, šķietami bezjēdzīgas bernu spēles.
  • nemociet savus bērnus ar savām gaidām un cerībām, neaudziniet viņus par teicamniekiem, kosmonautiem, biliem geitsiem, akadēmiķiem landauiem – pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir…

Ja kādam ir bijis tētis, kurš visu to ir pratis…. Cik gan mēs viņam esam bijuši pateicīgi, pareizi? Mūžam pateicīgi.

Tie, kuriem bija un ir tādi tēvi – ir izauguši par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un, protams, laimīgākiem, veselākiem par visiem parējiem…
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: “Būt sievišķīgai nenozīmē – būt lupatai”

sieviete-policiste

Kad Mihails Labkovskis runā par pašpietiekamu un pārliecinātu par sevi sievieti, daudzi protestē: lūk, sanāk vecis brunčos! Par to arī šoreiz parunāsim.

Daudzām sievietēm, kuras lasa manus rakstus un klausās manas lekcijas, gribas protestēt. Kad es runāju par neatkarību, pašpietiekamību, spēju sevi nodrošināt, pieņemt svarīgus lēmumus savā karjerā un savas dzīves kontrolē – sievietes man saka, ka es esot uzzīmējis gluži vai vīrieša tēlu. Tēlu – asu, stingru, bez jebkādām sievišķības pazīmēm.

Pieņemsim. Taču paskatīsimies, kas sagaida sievieti, kurai vispār nepiemīt neviena no šīm – tā sauktajām “vīrišķīgajām” īpašībām. Iedomāsimies tādu meitenīti-meitenīti, meitenīti-fejiņu. Viņa ir tāda – pretrunīga, gaisīga un pēkšņa.

Pirmkārt – viņai nav naudas. Viņa taču no dzimšanas vēl nekad nav strādājusi, vienmēr ir paļāvusies uz vīrieti, kas viņu ir uzturējis. Sākumā tas bija tēvs, pēc tam viņu svinīgi nodeva vīram. Ne par kādām partnerattiecībām tādā ģimenē runāt nevar, jo šī meitene vēljoprojām ieņem savu ierasto meitas pozīciju. bet vīram ir sagatavota gādīgā tēta loma – labākajā gadījumā.

Kad nokrīt iemīlēšanas plīvurs, vīrietis, kurš pilda tēva lomu, agri vai vēlu sāks kritiski skatīties uz savas sievas “iegribām” («хотелки»). Viņa grib jaunu kažoku? Vecais taču vēl pietiekami labi izskatās. Jaunus zābakus? Vai tad viņai par maz apavu? Labāk es tērēšu naudu kaut kam citam, vērtīgākam! Sieviete kā pastavīgs izdevumu avots, pakāpeniski sāk tracināt. Viņas vēlmes vairs nešķiet tik svarīgas un viņas lūgumi vīrieša smadzenēs parvēršas par pastāvīgu “zāģēšanu” un nīdēšanu, un viņš vairs negrib to iepriecināt ar dāvanām, jo viņa visu laiku prasa. Un prasa, un prasa, un prasa…..cik tad var!?

Bērnus mēs mīlam nesavtīgi. Pieaugušu sievieti nesavtīgi mīlēt nevar (tāpat kā vīrieti). Nevar tikai un vienīgi atdot, neko nesaņemot pretī. Tās ir kā līgumattiecības un tajās ir svarīgs balanss. Un ticiet man, sekss un ēdiens nav pietiekami svarīgi faktori, lai vīrietis nolemtu, ka viņš apbērs savu sievu ar visiem pasaules dārgumiem. Un vēl, nauda – tā ir vara. Un pat pats “zeltainākais” vīrietis pasaulē galu galā domā: ja es viņu uzturu, tātad esmu saimnieks mājās, tātad es vēlos komandēt. es esmu galvenais! Bet viņa darīs to, ko es teikšu. Es nekonsultēšos ar viņu. Es visu lemju pats! Un viņa man pakļausies, kur gan viņa liksies! Tā pazūd cieņa un šī ģimene, kā tāda, cieš krahu.

Otrkārt, sieviete sāk baidīties. ja nu šis vīrietis aizies, tad kas viņu baros? Gadiem ejot, satikt gudru, bagātu, pievilcīgu, neprecētu vīrieti, kurš gatavs apgādībā pieņemt sievieti, paliek arvien sarežģītāk. Ja vēl šai sievietei ir bērni, tad iespējas sarūk vēl vairāk.

Bet, pat tad, ja vīrietis nekur nepazūd, ar katru gadu šāda sieviete kļūst viņam arvien neinteresantāka, jo viņai nav nekādas savas dzīves. Par ko viņam ar viņu runāt? Bērni, veikali, seriāli – tas taču ir garlaicīgi. Visas dienas ir vienādas, visi jaunumi – tikai par sadzīvi. Daudzi iebildīs – bet kur tad paliek hobiji? Varbūt viņai tādi ir? Jā, iespējams, viņai tādi ir, taču stāsts nav par hobijiem, bet gan par pašrealizāciju. Viņa var nodarboties ar jogu, gleznot, bet tas viss ir vienveidīgi. Viņš paskatīsies reizi, otro un tad pateiks – pietiek, neinteresanti, apnicis! Viņa vienkārši nosit laiku, viņa neko nesasniedz, neaug, nerealizē savas ambīcijas, nekustās uz priekšu. kaut kāds purvs!

Visas viņas intereses riņķo ap saimniecību. Ar viņu negribās apspriest kaut ko interesantu, jo viņas skats uz vīrieti interesējošiem jautājumiem būs ne parāk gudrs, nevietā un nevajadzīgs. Viņa maz ko ir redzējusi, viņa maz ir komunicējusi ar dažādiem, daudzpusīgi attīstītiem cilvēkiem, viņa nav iemācījusies pārvarēt dažādas sarežģītas krīzes situācijas, faktiski viņai nav tās, vajadzīgās dzīves pieredzes, kas ir stradājošai, aktīvai, pašrealizētai sievietei.

Darbs – tas nav stāsts par naudu, tas ir stāsts par personības izaugsmi, sociālajiem un profesionālajiem sakariem, tā ir saskarsme ar visdažādākajiem komunikācijas veidiem un darbībām, attiecību veidošana ar dažādu raksturu cilvēkiem. Tas ir tas, ko pieņemts saukt par dzīves skolu.

Kas attiecas uz mūsu lirisko varoni? Piedzemdēt bērnus, tas nav slikts veids kā daudzus gadus padzīvot vīra maizē (прожить на халяву). Taču bērniem ir tendence izaugt, bet dzemdēt 5 un vairāk reizes mūsdienu kultūrā nav īpaši izplatīta parādība.Tātad ap gadiem 45 viņa saviem bērniem vairs nav vajadzīga 24 stundas diennaktī, viņi jau ir pietiekami patstāvīgi. Bet vairāk neko viņa neprot. Iedomājamies bildīti: kamēr bērni bija maziņi, vīrietis visus ģērba, baroja, kā jau tas pienākas kartīgam ģimenes tēvam. Tagad bērni ir izauguši, viņam ar sievu nav par ko runāt, kā personība viņa viņam ir neinteresanta, kā mūžīgais problēmu un nepieciešamības visu laiku tērēt naudu avots, viņa tam ir apnikusi. Cik pievilcīgas jums šķiet 45 gadu jaunas sievietes, kura nekad nav stradājusi un, no kuras tagad aiziet vīrs, perspektīvas?

Un visbeidzot pats galvenais. Nestrādājošas sievietes, patriarhāta ģimenes modeļa piekritējas, dzīvē iztrūkst galvenā jēdziena “pieaudzis cilvēks” sastavdaļa. Viņa nekontrolē savu dzīvi. Viņa vienmēr ir atkarīga. Viņai vienmēr ir jāpielāgojas, jāpakārtojas, pretējā gadījumā viņai atņems labsajūtu. Ja viņai saka “nē”, viņa nevar pateikt “jā”: “Jā, labi, nevajag, pati nopirkšu/nolemšu/izdarīšu” Viņai nav nekā cita, izņemot ārieni. Visu pārējo nav nopirkusi, radījusi viņa, un tāpēc tas var tikt jebkurā brīdī atņemts. Un vēl viņa nevar pat plānot! Šodien situācija ir viena, rīt var izrādīties pavisam cita. Pēc būtības patriarhāla ģimene – ir kaut kas līdzīgs kā darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Ja lietas iet labi, darbinieks cenšas – var iedot kvartāla prēmiju. Sāka bieži slimot, zaudēja entuziasmu – atlaida un pieņēma viņa vietā citu. Darbinieks jau sākotnēji ir atkarīgā stāvoklī, viņš nevar atnākt pie priekšnieka un paprasīt algas pielikumu, lai garantēti to saņemtu. Vienalga galavārdu teiks firmas īpašnieks, ne personāls. Un atriezīsimies pie tā, ar ko sākām: pie sievišķības.

Neviens netraucē sievietei-inženierim valkāt kleitas, neviens nav aizliedzis doktoram saveidot lokainus matus, bet analītiskās nodaļas vadītāja drīkst jūsmot par savu sārtvaidzi bebi. Neviens nevar patraucēt zinātniskajai darbiniecei būt maigai un mīlošai. Neviens neatņem sievietei-policistei tiesības mīlēt ziedus un dzeju.

Ķirsītis tortes viducī:
Man jautā, kālab veiksmīgai, pašpietiekamai sievietei, kura patstāvīgi tiek galā ar visām problēmām, un ir finansiāli neatkarīga, ir vajadzīgs vīrietis?

Atbildu: priekam!
Ģimenē abi cilvēki viens otram ir vajadzīgi priekam. Ja cilvēks otrā cilvēkā redz agregātu kādu noteiktu funkciju veikšanai, tad tas ir finišs!

Autors: Mihails Labkovskis
Foto: http://www.pikabu.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Mīliet sevi jebkādā izskatā un tad izskats var būt jebkāds

John and Yoko, a New York Love Story
Es vēroju kā skaistais dzimums līdz baltkvēlei sitas par sava izskata it kā nepilnībām. Arī vīrieši kādreiz to dara, taču ne pārāk pašaizliedzīgi – viņiem nav tik svarīgi būt skaistiem, svarīgāk ir nopelnīt naudu.
Taču sievietes moka sevi ar diētām, trenažieriem, dur sejā visu, kas vien pagadās pa rokai, nēsā briesmīgas augstpapēžu kurpes. Tas nu vēl tā. Bet plastika!  Ķirurga nazis! Tādu ņirgāšanos par sevi var pielīdzināt mazohismam, bet tos, kas ar to nodarbojas, vienkārši par nelaimīgiem upuriem, kas gatavi jebkam, lai tikai tos kāds iemīlētu. Absolūti. Jebkuras manipiulācijas ar savu ārieni, sākot no autoiedeguma līdz tauku atsūkšanai, ir sava zemā pašvērtējuma  demonstrēšana un solis ceļā uz narcistiskiem psihes traucējumiem. Un tie ir ļoti nepatīkami psihiskie traucējumi: kad dzīve nav mīļa bez tā, ka ik minūti tevi kāds slavē, vai pat labāk – apbrīno, vai vēl labāk – pielūdz
Pats briesmīgākais ir tas, ka skaistuma industrijas upuriem galvenais pašapziņas mērs nav āriene, bet gan partnera ar īpašiem parametriem esamība vai neesamība.
Starp citu, runājot par partneriem, jo zemāka ir paša vīrieša pašapziņa, jo lielāku nozīmi tas piešķir savas sievas vai mīļākā ārējam izskatam. Pārliecinātiem par sevi tas praktiski ir vienaldzīgi.
Es vispār nesaprotu, kāpēc jāpacieš sāpīgās botoksa injekcijas, kad visa pasaules vēsture, zinātne un sadzīves pieredze burtiski kliedz par to, ka jūsu āriene (tāpat kā augstas morāles īpašības) nespēlē NEKĀDU LOMU mīlestībā, kaislē, seksā un cilvēku attieksmē pret jums. Tur ir pavisam cits knifs. Vēlāk jums to pateikšu.
Visi taču zin, ko apprecēja un ko dievināja Džons Lenons – vīrietis, kurš varēja izvēlēties jebkuru sievieti. Un tagad atcerieties Joko Ono. Viņas āriene ir ļoti savdabīga, pat teiktu – japāņu gaumē.
Un Pols Makartnijs un Hetere Mailza? Šai meitenei vispār nav vienas kājas, tomēr viņai izdevās apprecināt ar sevi vienu no pašiem bagātākajiem pasaules līgavaiņiem (un pēc tam vēl viņam visu atņemt).
Ejam tālāk – paskatīsimies uz Nikolas Kidmenas, Dženiferas Lopesas vīriem vai Pīrsa Brosnana, Hjū Džekmena, Vudija Harelsona sievām. Un Vudija Allena pēdējā sieva? Tas patiešām nav stāsts par skaistumu. Un nevienu no viņiem nevar turēt aizdomās par to, ka viņiem nebūtu bijis seksa ar skaistuļiem.
Un tajā pat laikā, cik daudz apkārt ir skaistu un ļoti vientuļu un nelaimīgu cilvēku. Un pati skaistākā (labi, pati seksuālākā) sieviete pasaulē, par kuru sapņoja 90% planētas vīriešu, kuras portretu krūšu kabatā nēsāja amerikāņu karavīri Vjetnamā – Merilina Monro, teica: “Es neesmu radusi būt laimīga un tāpēc neuzskatīju laimi par kaut ko, kas domāts man”.
Te nu rodas jautājums, jūs vēlaties būt laimīgi vai skaisti?
Ja otrais – tad jāstradā ir nevis ar ārējo skaistumu, bet gan ar savu pašapziņu. Iemīliet sevi jebkurā izskatā un tad jūsu izskats patiešām var būt jebkurš! Tas ir likums. «…tu iemīli mūs melnus, bet baltus mūs iemīlēs jebkurš», tā rakstīja Gogolis.
Saprotiet, āriene ir ļoti subjektīvs jēdziens.
Āriene ir tikai tas, ko tu jūti, kad skaties uz sevi spogulī…
«Es sev patīku» vai «es sev nepatīku» – lūk, galvenais jautājums.
Jā, mīlestība tāpat kā nemīlestība pret sevi rodas ne tukšā vietā, un tas viss nāk no bērnības – sveiciens vecākiem.
Ja cilvēks cieš no tā, ka viņu atstumj, un ir pārliecināts par to, ka, lai viņš patiktu cilvēkiem, tad noteikti viņam ir jābūt labam – skaidrs, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par beznosacījumu mīlestību (vienīgo patieso mīlestību). Tādu cilvēku mamma un tētis nemīlēja vienkārši tāpat! Ne par to, ka viņš vienkārši ir piedzimis šajā pasaulē….. Viņi tam nebučoja dupsi un neteica, ka viņs ir pats skaistākais bērns pasaulē. Nēēēē. Tieši un netieši viņi iepotēja savam bērnam ideju par “labumu”, kura pauž to, ka mīlestība ir jānopelna, un vēl labāk, ja to pelna katru dienu. Un tāpēc….
«Es būšu brīnišķīga saimniece, iemācīšos labi gatavoit, izskatīšos kā konfekte un tad kāds noteikti saskatīs manī arī manu “cilvēcisko” talantu!» – tā spriež lielākā daļa krievu sieviešu. Mīļās manas! Neviens jūs neiemīlēs dēļ skaistajām, garajām skropstām, boršču ar kotletēm un lielisko raksturu. Mīl par pavisam ko citu! Runā, ka «Labās meitenes nokļūst paradīzē, bet sliktās tur, kur vēlas».
Starp citu, vai tiešām jūs nesaprotiet, cik muļķīgi un nedabiski jūs uzvedaties, kad ļoti vēlaties patikt? Tāda uzvedība liedz saskatīt, kāds patiesībā cilvēks aiz tās slēpjas, toties ļoti labi var redzēt spriedzi un neapmierinātību ar sevi. Normālus cilvēkus tas viss dara uzmanīgus un atgrūž. Savukārt pārliecība par sevi pievelk un neatlaiž. Taču ne jau tikai pārliecībā ir sāls.
Lai notiktu iemīlēšanās, mīlestība vai kaisle, cilvēkam ir “jāaizķer”.
Un aizķer ne jau ideāla deguna forma, gluds vēders vai skaisti mati (ja nu vienīgi pirmajā mirklī, kurā viss var arī beigties). Neapzināti aizķer kaut kas no bērnības, asociācijas, līdzība, smarža, žesti, balss tembrs, kāda detaļa, kas atgādina vecāku mājas vai kādu no vecākiem. Šai asociācijai nav obligāti jābūt laimīgai. Un pret to bezspēcīgi ir visi knifi, plastika, drēbes un labdari.
Mīlestībai nav nekāda paskata, ir tikai raksturs, “olas”, griba, uzticība sev. Tikai tas šajā pasaulē ir deficīts. Un tikai tas izsauc interesi, cieņu, vēlmi.
Un, ja jums visa tā pietrūkst, izeja ir viena – būt sev pašam. Attīstīt savu individualitāti un personīgās īpašības. Neiet uz kompromisiem. Nu, kaut vai tik daudz, cik neņirgāties par sevi un neuzvesties kā upurim!
Bet labāk sekot savām vēlmēm, centieniem, sapņiem. Kultivēt savu atsķirību no citiem un nekaunēties sevī no nekā.
Labi, teiks maziņš pabriesmīgs “čuvaciņš”, jūs visu pareizi sakiet, un es parakstos zem katra vārda, kas šeit teikts, un varu to izlasīt vēl simts reizes, un tomēr pārliecību par sevi man tas viss nedos nekādu. Ko darīt? Uz to es varu atbildēt vienu, ka pie sevis pieņemšanas tadā veidolā, kādā jūs esat, protams, ir jāstrādā. Nu, piemēram, nodrošināt sev maksimālo psiholoģisko komfortu, cienīt savas vēlmes, veltīt sev laiku un naudu, pacensties gūt baudu no savas dzīves, sajust tas garšu, baudīt.
Galvenais uzdevums ir patstāvīgi aizpildīt mīlestības trūkumu, aizpildīt tos tukšumus, kas veidojušies bērnībā un jaunībā. Uzstadīt sev tādu mērķi un uzskatīt to par galveno, dzīvībai svarīgo un negaidīt, kamēr laimīgu jūs padarīs citi.
Citi tavā dzīvē parādīsies un sagribēs izdarīt tev labu tikai tad, kad pats sajutīsi savu nozīmīgumu. Tava āriene ir tikai tavs pašvērtējums.
Es esmu izstrādājis 6 noteikumus, kuri palīdzēs tev justies kā cilvēkam – protams tad, ja tu tos ievērosi. Bet par to nākamreiz.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
harelsons
pirs
Premiere Of Dukale's Dream

Mihails Labkovskis: kā kļūt pārliecinātai par sevi

sieviete-aiziet8

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Sāksim ar cēloņiem, no kurienes rodas par sevi nepārliecinātas meitenes?

Tas parasti sākas bērnībā un ir saistīts ar to, ka vecāki savu bērnu neatbalsta. Ko tas nozīmē? Meitenei nesaka, ka viņa ir pati skaistākā, pati gudrākā, pati talantīgākā, pati labākā. Bērns nezin, kā viņam pret sevi jāattiecas, viņām šī opcija no dabas nav “iebūvēta”. Un pirmo atzīmi bērns saņem no ārpuses. No vecākiem. Un tiešī no šī atskaites punkta sāk formēties viņa pašapziņa.

Ir laimīgas ģimenes, kur bērnus nēsā uz rokām gan tiešā gan pārnestā nozīmē, viņus mīļo, pastāvīgi slavē un apbrīno. Tādiem vecākiem parasti saka, ka viņus dzīve “aplauzīs”, “pārslavēsi, visgudra izaugs”, “augstu kāps, zemu kritīs”. Nē, es esmu pārliecināts, ka labāk pārāk augsta pašapziņa, nekā zema. Un bērnu pārāk daudz mīlēt nevar. Bet tās meitenes, kuras nav saņēmušas no vecākiem atbalstu, kuras neviens nekad nav saucis par princesēm, bet gluži otrādi – visu laiku norādījuši uz viņu trūkumiem (“neuzmet kūkumu”, “ievelc vēderu”, “kā tu sēdi”, “nešķielē”, “labi, kaut vai mācies labāk”, “dievs prātu nav devis, tad vismaz simpatiska izskatās”) – šīs meitenes jau aug ar nepārliecinātību par sevi.

Te nu var sākt protestēt: kā tad galu galā būt, ja viņa uzmet kūkumu uz izgāž vēderu? Klusēt?

Aizdomājaties, vai tiešām bērns sēdēs tā, kā viņam neērti? Staigāt, liekot kāju pirkstus uz iekšu, kaut tas viņam traucē? Vai arī dzīvniekam jūs uzbruktu ar pretenzijām: “Ne tā guli, ne tā staigā!”? Viņš taču tāds ir no dabas, jūsu bērns. Un, ja tas, kas jūs uztrauc, nekaitē viņa veselībai, nav bīstams, tad tā vienkārši ir viņa īpatnība.

Viņš ir tāds un tādu viņu vajag mīlēt.

Ja problēmai ir medicīnisks raksturs, skolioze, vai kas tamlīdzīgs, tātad to vajag risināt ar ārstiem.

Praktiski visi bērni, nokļūstot skolā, iziet etapu, kurā tos  “sadala” pēc hierarhijas. Un, ja meitene atnāk skolā, jau šauboties par to, ka viņa ir lieliska un visa labakā cienīga, tad jau pirmais mēģinājums viņu aizskart un apvainot vainagojas ar panākumiem. Viņa vienkārši nespēs “iedot pretī” Un loks savilksies: viņu pagrūda, jo viņa nav pārliecināta par sevi. Iedunkās vēlreiz – viņa saņems apstiprinājumu tam, ka viņa patiešām nav nekas. Un, ja vēl pie visa tā viņa ir apaļīga un ar brillītēm – tad viss būs vēl ļaunāk..

Tāpēc es vēlos pasvītrot: bērns nekad no sev svarīgajiem pieaugušajiem nedrīkst dzirdēt negatīvus komentārus attiecībā uz savu ārieni un prāta spējām. Bērnam jāpieņem sevi un jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir un vecāku uzdevums ir viņam tajā palīdzēt.

Daudziem tas neizdodas ne tāpēc, ka viņi ir slikti vecāki un nemīl savu bērnu. Vienkārši viņi paši nav pārliecināti par sevi. Nav svarīgi, kādus vārdus vecāki saka savam bērnam, bērns nolasa to, ko viņi jūt.

Par sevi nepārliecināta māte neprot pieņemt lēmumus. Viņa stundām ilgi klīst pa tirdzniecības centru un nespēj izvēlēties sev kleitu. Mājās viņa rokas pa skapi un nevar izlemt, ko šodien uzvilks. Nepārliecināta par sevi māte neizies bez meikapa līdz veikalam. Tāpēc, ka iekšā sēž briesmīga doma: viņa sev nepatīk un viņa sevi, tadu sliktu slēps. Labos ārieni ar apģērbu vai meikapu, centīsies kļūt par kaut ko citu, kļūt par tādu, kas patīk citiem.

Pārliecināta par sevi sieviete atver skapi, ņem drēbes, uzvelk un iet. Pārliecināta par sevi sieviete atnāk veikalā, paņem sev iepatikušās mantas, piemēra, un nopērk to, kas visvairāk iepaticies, vai nepērk, tāpēc, ka neiepatikās, un nemocās ar izvēli..Par sevi pārliecināta sieviete pieceļas no gultas, ierauga, ka piens beidzies, uzvelk uz pidžamas mēteli un iet uz veikalu pēc piena, iespējams, pat nenomazgājusies un bez frizūras.. Viņa ir pārliecināta, ka ir smuka tāpat, un viņai nav vajadzības sevi izskaistināt.. Bet tagad labā ziņa: pārliecību par sevi var pastāvīgi ieaudzināt, pat tad, ja no bērnības šī pašapziņa nav ieaudzināta.

Pats galvenais, kas jāatcerās: nav universāla skaistuma. NAV! Visiem labs nebūsi, un nav vajadzības sevi ar kadu salīdzināt, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Tāpēc pirmais, kas jāizdara – jāpārstāj jautāt draugiem un tuviniekiem par savu ārieni. Vai es labi izskatos, vai man piestāv šī frizūra, kā jums patīk mana jaunā kleita – visām šīm frāzēm jābūt jūsu melnajā sarakstā.

– Otrais: jāiemācās uz komplimentiem atbildēt ar frāzi: “Pateicos, man ir ļoti patīkami”. Aizliegt sev atrunāties: apmēram tā: ko, jūs , jums tā tikai šķiet, patiesībā es nemaz tik labi neizskatos.

– Trešais: kad izvēlies sev apģērbu, nejautā draudzenēm vai konsultantiem. Orientējies tikai uz savām sajūtām.

– Ceturtais: ja noticis forsmažors, nemaini savus lēmumus. Nolēmi tā darīt, kaut kur aizbraukt, pavadīt vakaru, kaut ko sev nopirkt – dari tā, un noved lietu līdz galam.

– Piektais: nenodarbojies ar sevis sadalīšanu daļās. Daudzas saka: mati man ir ļoti labi, bet kājas tādas – palīkas. Vai arī – kājas man skaistas, tikai žēl, ka mati tādi plāni. Katra ir lieliska pilnībā – tāda, kāda viņa ir, savā īpašajā komplektācijā.

Un pēdējais: regulāri sev saki, ka esi unikāla, tieši tāda, kādai tev jābūt, īpaša, nevienam nelīdzīga, vienīgā pasaulē. Un mīli sevi bez nosacījumiem, nekad nesalīdzinot ar citiem. Tu esi tu un tu esi brīnišķīga.

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS

Šie 5 fakti par SMADZENĒM izmainīs tavu dzīvi

smadzenes2

1. Smadzenes neredz atsķirību starp realitāti un iztēli

Smadzenes vienādi reaģē uz visu, par ko tu domā. Šajā ziņā tām nav būtiski, vai tā ir objektīvā realitāte vai tavas fantāzijas. Tieši tāpēc ir iespējama tāda parādība kā placebo.efekts.

Ja smadzenes uzskata, ka tu, ka tu lieto farmaceitisku preparātu (un ne cukura tableti), tad reaģē uz to atbilstoši. Iedzēri šo placebo, domādams, ka tas ir aspirīns, un smadzenes dos organismam komandu pazemināt ķermeņa temperatūru.

Tieši tāpat strādā arī nocebo efekts, tikai pretējā virzienā. Ja hipohondriķis (cilvēks kurš pats meklē sev slimības) skatās vakara ziņu programmu, un tajās dzird, ka izcēlusies jaunas slimības epidēmija, viņš fiziski var pat sākt sajust tās simptomus

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu skaties uz pasauli caur rozā brillēm, tad droši vien biežāk jūties laimīgs dēļ anormāli augstā seratonīna līmeņa (laimes hormona) asinīs. Jebkura konstruktīva doma vai sapnis par gaišo nākotni spēj tiešā veidā šeit un tagad uzlabot tavu fizisko pašsajūtu.

2. Tu redzi to, par ko domā visvairāk

Lai par ko tu domātu, tas kļūst par pamatu tavai dzīves pieredzei. Teiksim tā, ja tu nopirksi jaunu automašīnu, tad tieši šīs markas automašīnas tu visbiežāk ievērosi uz ielas. Un visa noslēpuma atslēga ir tajā, ka pēc automašīnas iegādes, tu biežāk domā par savu automašīnu, nekā pirms tam.

Kāpēc ir svarīgi to zināt? Lieta tāda, ka izkļūt no jebkuras stresa situācijas var vienkārši, pārprogrammējot savu domāšanu. No otras puses, ja tu centies analizēt politisko situāciju, kuru katrs savādāk atspoguļo dažādi masu mēdiji, tu ticēsi tikai tiem, kas atspoguļo tavu viedokli.

Ir vēl kaut kas. Vai esi ievērojis, ka cilvēki ļoti ātri sagrupējas pēc interesēm? Pozitīvie visbiežāk draudzējas ar tādiem pat pozitīvajiem, bet hipohondriķi – ar sev līdzīgajiem. Vai tā nav? Tā nav sakritība. Ja tu vēlies kaut ko izmainīt savā dzīvē, sāc ar to, ka izmaini savus domāšanas šablonus.

3. Lielāko daļu dzīves laika tavas smadzenes stradā autopilotā

Vidēji dienā cilvēka smadzenes ģenerē aptuveni 60 tūkstošus dažādu domu. Bet vairāk kā 40 tūkstoši būs tās pašas, ko tu savā galvā dzenāji arī vakardien. Lūk, kāpēc tik vienkārši ir nonākt negatīvās dzīves uztveres varā. Un, lūk, kāpēc mums biežāk vajag mainīt ierasto vidi uz neierasto, lai “iztīrītu” smadzenes.

Negatīvās domas pašas par sevi rada stresu un nemieru, pat tad, ja tam nav reāla pamata. Un tās reāli grauj imunitāti, kura spiesta uz tām reaģēt. (sk. 1. punktu)

Trenē savas smadzenes! Piespied tām biežāk translēt pozitīvas domas! Jo vairāk trenēsies, jo ātrāk un vienkāršāk viss izdosies. Uztvert dzīvi apzināti – tas nozīmē pašam kontrolēt visus šos domu procesus. Galamērķis šai praksei ir panākt to, lai vairums tavu domu, kas rodas pašas no sevis, būtu pozitīvas.

4. Periodiski atslēgties – tas ir svarīgi tavai dzīvībai

Tu vari burtiski noslīkt tūkstošos savu negatīvo domu, kas iestrēgst tavā galvā dienas laikā. Tāpēc vajag atslēgties, jo tāda atslēgšanās dos atelpu imunitātei, padarīs tevi veselāku un laimīgāku.

Pats vienkāršākais veids, kā uz dažām minūtēm “atslēgt” smadzenes, ir meditācija. Tā ļauj pārvērst tavu apziņu par ļoti ērtu un efektīvu instrumentu.

Un, vēl. Par atvaļinājumu. Izvēlies aktīvu atpūtu, slēpošanu, daivingu, pārgājienus kalnos. Jo vienkāršāk tev koncentrēties uz aizraujošu procesu, jo efektīvāk “attīrās” galva.
5. Tu vari izmainīt savas smadzenes. Burtiski. Fiziski.

Kad tu koncentrējies uz kaut ko, kas prasa prāta darbību, tavas smadzenes aktīvi sāk ģenerēt jaunus neironu  savienojumus. Šo procesu sauc par neiroplastiskumu.

Lūk, kā tas darbojas. Ja tu domā, ka neesi spējīgs notievēt, tad ar laiku šī domā arvien vairāk nostiprināsies. Taču, ja tu nomainīsi šo zemapziņas pārliecību pret domu: “Es esmu lieliskā fiziskā formā”, tad tavas smadzenes katru reizi šai domai klāt būvēs jaunus neironu savienojumus. Un tu arvien biežāk sāksi ievērot jaunas iespējas, kas ļaus parvērst šo zemapziņas uzstādījumu par jaunu realitāti.

Mums ir iespēja pakļaut sev savu apziņu un izmainīties. Tev ir iespēja sasniegt to visu, ko tu vēlies. Galvenais ir tam noticēt. Jo jebkurš fiziskais process sākas no domām, kas rodas tavā galvā.

Autors: Mihails Labkovskis

Ieteica: astroloģe Līga Šīrona

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS