Meklēt vai audzēt

saules zaķi2

Prieku un mieru nav vērts meklēt ārpusē.
It viss, kas atrasts ārpusē padara tevi atkarīgu no tā, kas neesi tu. Tomēr, var atrast kaut ko, kas tevi iedvesmo un iedēstīt to sevī, kā stādiņu, pakāpeniski padarot ārējo tēlu par iekšējo.

Prieku un mieru ne vienmēr var atrast sevī, jo, ja tas jau sākotnēji tur būtu bijis, nebūtu nekādu jautājumu.

Prieku un mieru nāksies sevī izaudzēt. Un tas ir daudz iedrošinošāks piegājiens, kā citi. Tam nav vajadzīgs nekas vairāk kā tu pats un neviens cits laiks kā tikai šeit un tagad. Vienkārši jāiedēsta sevī stādiņus un jāsāk tos kopt. Saudzēt un vērot.

Var ilgi un dikti kreņkēties par to, ka tavs nesen iekoptais dārzs ir sīkāks par kaimiņa dārzu ar zaļojošiem gadsimtiem seniem ozoliem. Taču, lai kā tu arī skubinātu un pierunātu, tavs dārzs ātrāk neaugs. Taču, ja tu to kopsi un priecāsies par to, viss notiks daudz ātrāk.

Es nemitīgi sev atkārtoju vārdu “audzēt”. Un tas pats par sevi ļoti palīdz un nomierina. Tas nozīmē to, ka viss notiks ne uzreiz, un es nevaru uzlēkt augstāk par savu galvu. Taču tas nozīmē, ka es varu katru dienu darīt kaut nedaudz, kaut ko pavisam mazu, katru dienu. Tas nozīmē, ka es varu mēģināt, kļūdīties, izvēlēties vajadzīgo un atsijāt nevajadzīgo. Tas nozīmē, ka manis, kāda es esmu, ir pietiekoši, pat tad, ja es tikai vienkārši vēroju. Tas nozīmē, ka esmu brīva un laika man ir pietiekoši.

Pat pats slimākais un vājākais var priecāties par dārzu, ja vien viņam ir acis. Pat aklais var ieelpot tā smaržu un pieskarties koka mizai.

Pat pats ievainotākais cilvēks var būt liecinieks.
No paššaustīšanas un steigas dvēselē neizaugs mūžsens ozols. Un pat zīle neizdzīs asnus. Tā kā nāksies vien apsēsties un sākt klausīties sevī un klusiņām atrast to, kas patīk. To, kas priecē. To, kas nomierina. Saudzēt un lolot, vērot, paplašināt ar savu uzmanību un izturēties iecietīgi. Un tad tas neliks sevi ilgi gaidīt.
Tu redzēsi. Es pārbaudīju.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS