Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad grūti no tā, ka viss ir labi

3bx8nNz2eB0

Tā cilvēka dzīvē, kurš piedzīvojis daudz traumu, sāpju un vilšanos, bet pēc tam ilgi, ilgi strādājis ar sevi un atradis dziedināšanu, pienāk interesants brīdis …

Pienāk ļoti dīvaina diena, kas liek būt piesardzīgam, diena, kad viss ir labi. Un, kad šis “labi” nav vis kaut kāda bēgšana, ilūzija, triks vai klusums pirms vētras, bet kļūst par realitātes atspoguļojumu. Attiecības sakārtojas un nav vairs nodevības. Un nekur vairs pēkšņi neiekrīti. Un arī ar radiniekiem viss ir kārtībā. Šķiet, ka šajā brīdī notika visa lielā dzīves cīņa. Un pirmo reizi dzīvē cilvēks sajūtas viens vesels. Un tas ir tik neierasti.

Tomēr, nez kāpēc kļūst smagi un grūti dzīvot normālu mērenu emociju dzīvi. Nelīst augstā kalnā, nenolaisties dziļās, tumšās alās, nepiedalīties grandiozās traģēdijās, bet vienkārši dzīvot.

Un te nu ir vajadzīgs pietiekami daudz piepūles, lai apstādinātu šo ratu un ieslēgtu daudz smalkākas sajūtas. Meklēt labsajūtu ceļojumā pa mierīgu upi. Dzīvot kā visi. Izbaudīt vienkāršos priekus. Nekarot.

Pazīstams stāsts? Un kā tu ar to tiec galā?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime – iekšējais stāvoklis

laime4444

Laime ir iekšējais stāvoklis. Tā nav atkarīga ne no vietas, kur atrodies, ne cilvēkiem blakus, ne firmas zīmes uz apģērba vai automašīnas markas. Tas ir viss, kas tevī rada Pasaules jušanu. Un tā kvalitāte.

Harmonijas trūkums Dvēselē rada bezgalīgu skrējienu pēc jutekliskajām baudām. Un šajā mirāžu telpā šķiet, ka kaut kas vai kāds var tev uzdāvināt laimi, atnest tev gara un ķermeņa labsajūtu.

Un, lūk, ilgi gaidītās kāzas. Paiet laiks un laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītā bērna piedzimšana. Paiet laiks un atkal laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītais dzīvoklis, automašīna, ceļojumi un tā tālāk un tamlīdzīgi, bet laimes nav. Ir īslaicīga eiforija, prieka mirkļi.
Bet pēc tam atkal biedējošs tukšums un jauna dzīšanas pēc nākotnes laimes. Kuras nav ārējā pasaulē.

Laime ir tavā Dvēselē. Bet šajā dzīves steigā, uzspiestajos stereotipos, bailēs no pārmaiņām, ir ļoti grūti sadzirdēt sevi. Izlasīt savu Dvēseli. Bet dažkārt ir tik ļoti bail to izdzirdēt.

Lai iemācītu tevi dzirdēt, dzīve atņems tev visu, kam esi pieķēries. Visu to, ko tu asociē ar laimi. Cilvēkus, attiecības, veselību, mantu. Taču šajās sapēs tu ieraudzīsi pašu vērtīgāko – sevi.
Ja spēsi tikt galā ar savu aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, alkatību, nepateicību….

Un tikai tad ārējās pasaules uzplaukums spēs droši vest tevi pa dzīvi. Tikai tad ārējā pasaule nesagraus tavu patieso esību. Tikai tad tu spēsi iepazīt īstu laimi. To, par kuru nav rakstīts pat grāmatās…

Ar mīlestību, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mieriņš Dvēselē

40359269_1158056897665390_2708840963123445760_n

Mēs visu laiku steidzamies, pastāvīgi kaut kur skrienam. Katru reizi, kad tev gribēsies vēl vairāk paātrināt savu skrējienu, paspēt vairāk, sasniegt un uzvarēt – apstājies. Palēninies. Visticamākais, tu jau esi tukša, un tevī ir melns caurums, kas atkal un atkal tevi dzen uz varoņdarbiem.

Mēs bieži vien pieķeram sevi pie domas: “Es atkal neko neesmu paspējusi”, “Man atkal neizdevās”, “Ja vien es spētu kaut ko izmainīt, tad viss būtu pavisam savādāk”. Pastāvīga steiga nogalina mūsu Dvēseli. Kad mēs sevi salīdzinām ar citiem, mēs sākam analizēt, kas mums dzīvē trūkst. Naudas, mašīnas, dzīvokļa un daudz dažādu citu materiālu lietu. Mēs kļūstam par upuriem vecajam kā pasaule kārdinājumam “būt ne sliktākai kā citi”, kas traucē mums dzīvot tā, kā mēs to Dvēseles dziļumos vēlētos.

Ja tava dzīve ir steidzīga, nevaino sevi par to. Drīz viss nostāsies savās vietās. Sieviete prot uzkrāt enerģiju, piepildīt sevi ar spēku un atdot to. Viņa jūtas labi, kad atrodas enerģētiskajā plūsmā, uzticās dzīvei, kustās atslābināti un mierīgi, kā upe.
Tāpēc nepažēlo laiku sevis atjaunošanai. Lūk, kā izskatās harmonijas stāvoklis: iekšējs miers un iekšējās tīrības sajūta. Mīlestība pret visu. Jebkuru dzīves situāciju pieņemšana, piedošana un uzticēšanās dzīvei. Atpūtusies sieviete redz sava bērna acis un saprot bez vārdiem – vienkārši zin, – par ko domā viņas vīrs.

Autors: Tatjana Poļakova
Tulkoja: Ginta FS

Miers Dvēselē

miers dvesele13

Lai pasaulē valdītu miers, tautām jādzīvo mierā.
Lai tautas dzīvotu mierā, pilsētas nedrīkst karot viena pret otru.
Lai miers valdītu pilsētās, kaimiņiem jāsaprot vienam otru.
Lai miers būtu starp kaimiņiem, vajag, lai katrā mājā būtu miers.
Lai mājā būtu miers, mieram jāvalda katra cilvēka Dvēselē.
Lao Czi