Runā, ka pasaulē ir kāds īpašs cilvēks

ipass cilveks

Runā, ka pasaulē ir kāds īpašs cilvēks.
Viņš ir tas, kurš apsēžas tev blakus maršrutniekā brīdī, kad tava dzīve pēkšņi strauji brūk, kad savs krusts kļūst par smagu, lai to nestu vienatnē. Kad tavas rokas trīc un un balss arī noteikti trīcētu, ja vien tas kamols, kas kalā, ļautu tev runāt. Kad viss satumst un kļūst nesvarīgs, kad saiknes kā diegi pārtrūkst, kad atrastais šķiet vien muļķīgs attaisnojums savam paša bezvērtīgumam. Tieši šajā brīdī īpašais cilvēks apsēžas tev blakus. Klusējot raugās tevī, un pēc tam pasaka kaut ko pavisam vienkāršu, tieši to, kas nepieciešams, lai pateicībā iesmietos. To, kas tev dod spēku nostaigāt vēl dažas dienas.
Tu smejies un pat joko. Kautrīgi piesedz seju ar abām, nesen vēl trīcošajām rokām, it kā vēloties paslēpt savu neveiklo, vēl neseno satraumējumu, ko blakus sēdošais tik skaidri ir ieraudzījis. Taču sirds dziļumos tu zini, ka tevi neviens nenosoda. un tev no tā paliek vieglāk.
Cilvēks reizē ar tevi izkāpj pieturā. Dažkārt pavada līdz mājām, bet pēc tam, kā jau pienākas šādiem labo lietu darītājiem, dodas tālāk savos ceļos. palīdzēt citiem nolemtajiem.
Drīzumā viņu satiek vēl kaut kur. Viņš satiek noraudājušos, tukšos, tos, kas pilni izlēmības darīt galu savām ciešanām. Izdegušus, aizmirstus, līdz malām ciešanu piepildītus. Viņi klusējot, saviem soļiem mēra ceļus uz pašu malu, uz turieni, kur ceļā gals. Cilvēks viņus tur arī satiek – pie pašas malas. Šī mala var būt jeb kas – augstceltne, celiņš, kas ved parkā, pilsētas centrālās ielas, vai ieeja kāpņutelpā…. Katram šī mala ir sava. Taču tieši tur viņi satiek cilvēku. Saulains no dabas, ar patīkamu gaismiņu acīs, viņš saka:
– Vai es varu kā palīdzēt?
Un cilveki nespēj viņam atteikt. Sākumā naidīgi, noslēgušies sevī, savā izmisušajā nelaimē, viņi pēkšņi atbild un atveras parastam, nejaušam garāmgājējam.
– Jā, varat! – tā parasti viņi saka. un daudzi pēc tam piebilst, – Izdariet vienalga ko. Pastāstiet man kaut ko, pieskarieties man…. Tikai neatstājiet mani vienu. Un ļoti jūs lūdzu, neizrādieties zaglis, nelietis vai krāpnieks. Vēl to es nepārcietīšu.
Un sāpes izlien uz āru. Un ķermenis trīc un dreb kopā ar Dvēseli. Izmisušie cilvēki apraudas aiz savas bezcerības, sāpēs un izmisumā. Un piekļaujas cilvēkam. Un viņš, izpildot to lūgumu, apskauj viņus siltām, drošām, maigām rokām un šūpo, līdzīgi kā māte mierina savu bērnu. Viņš nelaiž tos vaļā, kamēŗ skarbā sāpe tos nebūs atlaidusi, un nepametīs izmocītās sirdis. Kamēr viņus neapņems miera sajūta, kas nākusi no bērnības un nomierinās drebuļus.
Pēc tam cilvēks atvadās un piedod asaras, mirkļa vājumu, stāstus par dzīvi, naidu un sāpēm. Par visiem tiem netikumiem, kuri piemīt mums katram, un par kuriem mēs tā kaunāmies. Un cilvēki, pieņemti un nomierināti atkal cenšas dzīvot. ja ne sevis dēļ, tad kaut vai to dēļ, kas nepameta viņus bezcerīgajā tumsas stundā. Viņi atkal sāk ticēt labajam – un pat pavisam nedaudz – brīnumam, jo tādi glābēji taču it kā ir dāvanas no debesīm. Viņi sev tic un dažkārt tic pat tam, ka paši varētu kļūt par tādu Cilvēku, nevienaldzīgu pret cita cilvēka tukšumu.
Izmisušiem cilvēkiem ļoti, ļoti ir vajadzīgs kāds, kurš būs blakus, kad viņiem spēki beigsies. Kurš kļūs par sienu priekšā pašam ceļa galam, kad viss kļuvis tumšs un gaišā nākotne sabrukusi kā kāršu namiņš.
Mums visiem ir vajadzīgs tāds cilvēks.
Un tādu cilvēku būtu daudz, ja vien katrs no mums izvēlētos tads būt citiem.
Autors: Jeļena Korf
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Katrai sievietei…

pamela-redmond-satran

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
pietiekami daudz naudai, lai varētu aiziet un noīrēt sev dzīvokli
pat tad, ja viņa to nekad nesagribēs
vai arī viņai to nekad nevajadzēs darīt….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
kaut kam īpašam, ko uzģērbt,
ja nu pēkšņi kāda tikšanās viņas sapņu kompānijā,
vai arī visas viņas dzīves svarīgākais randiņš sarunāts jau pēc stundas…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
jaunībai, kuru viņa gatava atstāt kaut tūlīt…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
dažiem jaunības grēkiem,
par kuriem viņa stāstīs savās vecumdienās….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
skrūvgriežņu komplektam, bezvadu urbim
un melnam krūšturim ar mežģīnēm…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
vienam draugam, kurš vienmēr varēs viņu sasmīdināt
un otram draugam, kurš slaucīs viņas asaras…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
kaut vienai skaistai mēbelei, ko viņa nopirkusi pati
nevis saņēmusi mantojumā no vecākiem…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
astoņiem vienādiem šķīvjiem, astoņām vīna glāzēm
un receptei ēdienam, kas sajūsminās viņas viesus…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀBŪT…
sajūtai, ka viņa pati pārvalda savu likteni…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kā iemīlēties un nepazaudēt sevi šajā mīlestībā…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kā aiziet no darba, izšķirties ar vīrieti, sastrīdēties ar draugu
un tomēr saglabāt labas attiecības visos šajos gadījumos….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kad būt neatlaidīgai
un kad atkāpties….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ka viņai nav pa spēkam izmainīt savu kāju garumu,
savu gurnu platumu,
un savus vecākus…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ka viņas bērnība, iespējams, nebija tā saulainākā,
tomēr tā sen ir pagājusi…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ko ir vērts un ko nav vērts darīt mīlestības dēļ
vai dēļ vēl kaut kā….

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kā dzīvot vienai,
pat tad, ja tas nepatīk…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kam viņa var uzticēties un kam – nevar
un kāpēc viņai nevajag to uztvert pārāk personīgi…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
kur aizbraukt, kad dvēselei vajadzīgs mierinājums:
pasēdēt virtuvē pie draudzenes,
vai pārnakšņot brīnišķīgā viesnīcā tālu no pilsētas…

KATRAI SIEVIETEI IR JĀZIN…
ko viņa var un ko nevar izdarīt
šodien,
pēc mēneša,
pēc gada…

 

Autors: Pamela Redmond Satran
Tulkoja: Ginta FS