Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis