Vadims Zēlands: par naudu

berns-un-nauda5

Grūti ir mīlēt naudu bez cenšanās to iegūt, tāpēc ir gandrīz neiespējami izvairīties no atkarības šajās attiecībās. Var tikai pacensties šo atkarību mazināt. Priecājies, ja pie tevis atnāk nauda, bet nekādā gadījumā neraizējies un nepārdzīvo, ja tās trūkst, vai, ja esi to zaudējis, jo savādāk tās paliks arvien mazāk un mazāk. Ja cilvēks maz pelna, tad parastā kļūda ir nīdēšana par mūžīgo naudas trūkumu. Tāda uzvedība atbilst nabadzīgas dzives līnijām..

Īpaši bīstami ir padoties bailēm par to, ka naudas kļūst arvien mazāk un mazāk. Bailes ir pati energoietilpīgākā emocija, tāpēc, izjūtot bailes, ka nenopelnīsi vai zaudēsi naudu, tu automātiski pārvieto sevi tajā līnijā, kur naudas patiešām paliek arvien mazāk un mazāk. Ja esi iekritis šajā slazdā, tad izkļūt no tā būs diezgan grūti, bet tomēr – iespējami. Lai tas notiktu, ir jānovērš tā liekā potenciāla cēlonis, ko pats esi radījis. Bet cēlonis ir atkarība no naudas, vai arī pārlieku liela vēlme pēc naudas.

Labam sākumam: samierinies un priecājies par to, kas tev ir.

Atceries, ka vienmēr var būt arī sliktāk. Nevajag atteikties no vēlmes pēc naudas. Vajag vien vienkārši mierīgi attiekties pret faktu, ka pagaidām tā pie tevis netek straumēm. Ir labi, ja vari iejusties spēlētāja lomā, kurš skaidri saprot to, ka jebkurā brīdī viņš var gan kļūt bagāts, gan – zaudēt visu.

Svārsti, kas ar mums manipulē, izmanto naudu, kā universālu līdzekli, lai norēķinātos ar saviem sekotājiem. Tieši šo svārstu darbība mūs novedusi pie tā, ka nauda ir kļuvusi par visas sabiedrības fetišu. Ar naudas palīdzību mēs varam nodrošināt savu eksistenci materiālajā pasaulē. Gandrīz viss tiek pirkts un pārdots.

Te arī  slēpjas lielākais slazds, jo uzķērušies uz šīs ēsmas, padevušies viltus spīdumam, mēs ļoti viegli varam nokļūt uz tā ceļa, kurš mūs aizved ļoti tālu no mūsu laimes.

Svārstiem ir savas intereses un tieši tie ir radījuši mītu par to, ka, lai sasniegtu mērķi, ir vajadzīga nauda. Tādā veidā katra atsevišķa cilvēka mērķis tiek aizvietots ar mākslīgu aizvietotāju – naudu. Naudu var dabūt no dažādiem svārstiem, tāpēc cilvēks domā ne par pašu mērķi, bet par naudu, un tādējādi nokļūst sev sveša svārsta varā. Cilvēks pārstāj saprast, ko tad īsti viņš vēlas no savas dzīves un iesaistās bezjēdzīgā skrējienā pēc naudas. Svārstiem tas ir ļoti izdevīgi, bet cilvēks kļūst atkarīgs, nomaldās no sava ceļa un līdzīgi mušai bezjēdzīgi sitās pret stiklu.

Stradājot kāda sveša svārsta labā, cilvēks nevar nopelnīt daudz naudas, jo kalpo svešam mērķim.

Vairums cilvēku atrodas šādā stāvoklī. Lūk, no kurienes radies mīts par to, ka bagātība ir tikai nelielas cilvēku daļas privilēģija.

Patiesībā bagāts var būt jebkurš cilvēks, ja viņš iet uz SAVU mērķi.

Nauda nav mērķis, pat ne līdzeklis tā sasniegšanai. Tā ir tikai blakne – atribūts. Mērķis ir tas, ko cilvēks vēlas no dzīves.

Lūk, daži mērķu piemēri:
Dzīvot savā privātmājā un audzēt rozes.
Ceļot pa pasauli, apskatīt tālās zemes.
Ķert foreles Aļaskā.
Slēpot Alpos.
Audzēt zirgus savā fermā.
Baudīt dzīvi uz savas salas Klusā okeāna vidū.
Kļūt par estrādes zvaigzni.
Gleznot.

Protams, daudzus mērķus var sasniegt, ja ir maiss ar naudu. Daudzi cilvēki tā arī rīkojas – cenšas iegūt šo naudas maisu. Viņi domā par naudu, atstumjot otraja plānā pašu mērķi. Atbilstoši Transērfinga principam, viņi cenšas pāriet uz to dzīves līniju, kur viņus gaida maiss ar naudu. Taču, strādājot sveša svārsta labā, maisu naudas iegūt ir ļoti grūti, vai tas vispār nav iespējams. Tā arī sanāk, ka nav ne naudas, ne sasniegta mērķa. Savādāk nemaz būt nevar, jo mērķa vietā, izstarotā domu enerģija uzregulēta uz mākslīgā aizvietotāja viļņa.

Ja tev šķiet, ka tavs mērķis var tikt realizēts tikai pie noteikuma, ka esi bagāts cilvēks, pasūti šo noteikumu pie visiem velniem.

Pieņemsim, ka tavs mērķis ir ceļot pa pasauli. Acīmredzot, tam vajadzīgs ļoti daudz naudas. Lai to sasniegtu, domā par mērķi, nevis par naudu. Nauda atnāks pati, par cik ir blakne, atribūts. Viss ir vienkārši Skan neticami, vai ne? Pats varēsi par to pārliecināties.

Nevis mērķis ir sasniedzams ar naudas palīdzību, bet nauda atnāk ceļā uz mērķi. 

Tagad esam noskaidrojuši, cik spēcīgi ir svārsti, cik liela ir to ietekme. Šī ietekme ir radījusi ļoti daudz mītus. Lūk, arī tagad, lasot šīs rindas, tu vari iebilst: tāpat ir skaidrs, ka sākumā cilvēks kļūst par bagātnieku, piemēram – lielrūpnieku, vai baņķieri, vai kinozvaigzni, un tikai pēc tam par miljonāru, miljardieri.

Pareizi, tikai par miljonāriem ir kļuvuši nevis tie, kuri domāja par bagātību, bet tie, kuri domāja par SAVU mērķi .

Vairums cilvēku rīkojas gluži otrādi: vai nu kalpo svešiem mērķiem, vai iemaina savu mērķi pret kādiem mākslīgiem aizvietotājiem, vai arī vispār atsakās no saviem mērķiem, jo nespēj izpildīt galveno noteikumu – būt bagātam.

Patiesībā nav nekādu ierobežojumu bagātībai.

Tu vari vēlēties visu, ko vien gribi. Ja tas ir patiesi TAVS, tu noteikti to saņemsi.

Ja tavs mērķis ir svārsta uzspiests, neko tu nesasniegsi. Neraizējies par naudu, tā atnāks pati. tagad galvenais ir samazināt naudas svarīgumu līdz minimumam, lai nerastos lieks potenciāls. Nedomā par naudu, domā tikai par to, ko tu patiešām vēlies saņemt.

Tajā pat laikā, pret naudu vajag attiekties ļoti uzmanīgi un saudzīgi. Ja ieraudzīji uz semes mazmazītiņu monētu, bet tev slinkums pieliekties, tātad tu necieni naudu. Diez vai naudas svārsts būs tev vēlīgs, ja tu pavirši attieksies pret naudu.

Varu ieteikt vienu nelielu maģisku rituālu. Kad tu saņem vai skaiti naudu, izturies pret to saudzīgi. Runā ar to – skaļi vai klusu, pie sevis. Vari teikt apmēram tā: “Es mīlu tevi, mana nauda. Mani čaukstošie papīriņi, manas skanošās monētiņas. Nāciet pie manis, es jūs gaidu, es jūs saudzēju, es par jums rūpējos.” Nesmejies, mīli to nopietni un patiesi. Ar mīlestību un gādību saņem, bet šķiries viegli un bezrūpīgi. Tāda attieksme nerada lieku potenciālu un noskaņo tavu starojumu uz “naudas līnijām”.

Nevajag raizēties tad, kad tu tērē naudu. Tādā veidā tā pilda savu misiju. Ja esi nolēmis to iztērēt, nenožēlo. Vēlme krāt un pēc iespejas mazāk tērēt, ved pie tā, ka atkal radīsies lieks potenciāls. Vienā vietā uzkrājas un nekur nekust. Tieši tad ir liela iespēja visu pazaudēt. Naudu jāprot saprātīgi tērēt, lai būtu kustība. Tur, kur nav kustības, atkal rodas lieks potenciāls. Ne velti bagāti ļaudis nodarbojas ar labdarību. Tā viņi samazina uzkrātās bagātības lieko potenciālu.

Autors: Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS

Par grūtībām

loka šāvējs1

Meistar, jautāja reiz māceklis, kāpēc ir tik daudz grūtību, kas neļauj mums sasniegt savus mērķus, novirza mūs no izvēletā ceļa, cenšas piespiest mūs atzīt savu vājumu?

— Tās, ko tu sauc par grūtībām, patiesībā ir daļa no tava mērķa, atbildēja meistars. Pārstāj ar tām cīnīties. Vienkārši padomā par to un ņem to vērā, kad izvēlies ceļu. Iedomājies, ka tu šauj no loka. Mērķis ir tālu un tu to neredzi, jo zemi klāj rīta migla. Vai gan tu sāksi cīnīties ar miglu? Nē, tu pagaidīsi, kamēr sāks pūst vējš un migla izklīdīs. Tagad mērķis ir redzams, bet vējš novirza tavas bultas no mērķa. Vai tad tu cīnies ar vēju? Nē, tu vienkārši novērtē to, nosaki tā virzienu un šauj no nedaudz cita leņķa. Tavs loks ir smags un grūti noturams, un tev nepietiek spēka nostiept stiegru – vai tad tu cīnies ar loku? Nē, tu trenē savus muskuļus un ar katru reizi arvien labāk vari nostiept stiegru un noturēt loku.

— Bet ir taču cilvēki, kuri šauj no viegla un lokana loka skaidrā, bezvēja laikā, — nedaudz aizvainotā balsī iebilda māceklis. — Kāpēc tikai mans šāviens sastop tik daudz šķēršļus savā ceļā? Vai tiešām Visums pretojas manai virzībai uz priekšu?

— Nekad neskaties uz citiem, — pasmaidīja Meistars. — Katram ir savs loks, savs mērķis un savs personīgais laiks šāvienam. Vieniem ceļa mērķis ir precīzs trāpījums, citiem – iespēja iemācīties šaut.

Meistars pieliecās māceklim un zemā balsī teica:
— Un vēl es vēlos tev atklāt briesmīgu noslēpumu, manu Zēn. Migla nenolaižas zemē tāpēc, lai traucētu tev šaut un vējš nepūš tāpēc, lai tava bulta netrāpītu mērķī, cietu un smagu loku tā radītājs nav radījis tāpēc, lai tu varētu justies vājš. Tas viss eksistē pats par sevi. Tu pats esi nolēmis, ka varēsi šajos apstākļos veiksmīgi trāpīt mērķī. Tāpēc, vai nu beidz žēloties par grūtībām un sāc šaut, vai arī nomierini savu lepnību un izvēlies sev vieglāku mērķi. Mērķi, pa kuru vari šaut.

Avots: Jekaterinas Andrejevas blogs

Tulkoja: Ginta FS

Ārkārtīgi svarīgi likumi

10929565_709360759178536_3203057843752603358_n

Kāds tos izdomāja – nav zināms, kurš. Bet tie cilvēki, kuri šos likumus izlasa un ievēro ir ieguvēji. Tie pat nav likumi, bet psihoterapeitiska tehnika. Nav viegli pārskatīt un mainīt savus uzskatus un attieksmi pret lietām un dzīvi. Tas ir sarežģīts un ilgs process, taču ļoti vērtīgs. Es noteikti tos pārrakstīšu un piekāršu pie sienas, lai ikdienā tie vienmēr būtu acu priekšā.

Izdari to arī tu un pēc laika būsi izbrīnīts par to, ka dzīvot kļuvis vieglāk.

  1. Sākums visam ir tukšums, bet tam jābūt piepildītam.
  2. Lai sasniegtu to, ko vēlies, vienas vēlmes vien ir par maz – ir jāpieņem lēmums. Tikai tādā gadījumā parādīsies iespējas!
  3. Lai izmainītu savu ceļu, sākumā ir jāapstājas un tikai pēc tam jāsāk kustība pretējā virzienā.
  4. Dzīvē nākas maksāt par visu. Bet dārgāk par visu maksā bezdarbība. Dažkārt tas kļūst redzams tikai dzīves ceļa beigās.
  5. Ja cilvēks visu laiku baidās izdarīt kaut ko ne tā, pieļaut kļūdas, tad viņš, pat nenojaušot, izdara lielāko kļūdu savā dzīvē.
  6. Līdzīgs vienmēr pievelkas tikai līdzīgam. Dzīvē nav nekā nejauša. Mēs pievelkam ne tos cilvēkus, kurus vēlētos redzēt sev blakus, bet tos, kas pilnībā līdzinās mums.
  7. Ja redzi, ka uzstādītais mērķis nav sasniedzams, koncentrējies uz citiem mērķiem. Sasniedzis tos, tu varēsi atgriezties pie pirmā realizēšanas.
  8. Ja dzīvei neko neprasīsi, tad tā tev neko arī nedos. Ja prasīsi ko nekonkrētu, tad dāvana būs līdzīga. Vienmēr vajag konkrēti noformulēt savas vēlmes.
  9. Dzīvē nemēdz būt absolūtas labsajūtas. To vienmēr ierobežo mūsu pasaules uztvere.
  10. Tu tiecies pēc pārmaiņām? Tad aizmirsti par pasivitāti. Tieši pateicoties tai, tiek zaudētas tās iespējas, ko piedāvā liktenis. Nospraud maršrutu un galapunktu. Bet, lai to sasniegtu, ir jādodas ceļā.
  11. Dzīve vienmēr piespiež risināt tos uzdevumus, kurus cilvēks izvairās risināt. No tiem nav iespējams izvairīties, tā kā, neatrisinot kādu uzdevumu tagad, to nāksies risināt citā dzīves posmā. Bet tad samaksāt par risinājumu, nāksies daudz dārgāk.
  12. Izvēle dzīvē ir vienmēr. Dažkārt tā slēpjas izvēles neesamībā. Pasaulē ir daudz iespēju. Taču vienmēr, kaut ko vienu iegūstot, tu zaudē ko citu. Tāpēc zaudējumi ir neizbēgami. Taču tos vienmēr var uzskatīt par jauniem ieguvumiem.
  13. Jaunais vienmēr nozīmē vecā nojaukšanu. Taču nepieciešams ne tikai nojaukt, bet arī attīrīt vietu. Tam nepieciešams spēks, laiks un zināšanas. Ir taču jāzin, ko celt un kā celt. Ja tādu zināšanu nav, tad labāk nenojaukt. Savādāk var uzcelt kaut ko briesmīgu.
  14. Cilvēks cenšas mainīt savu dzīvi, bet viņam traucē vecie ieradumi un stereotipi. Tie nemitīgi cenšas atgriezt to vecajās sliedēs. Tāpēc vienmēr pārmaiņas notiek lēni un prasa lielus garīgos ieguldījumus.
  15. Ikviens no mums pievelk sev tieši to, ko viņš visvairāk mīl, gaida vai, no kā baidās, tāpēc, ka tieši uz to fokusējas apziņa. Liktenis nekad nedod neko lieku. Tas ir dāsns, bet tikai vēlamā robežās. Paplašini robežas un saņemsi vairāk!
  16. Visa dzīve ir vieni vienīgi pretstati. Kādu mēs mīlam, kādu – ienīstam. Ar kādu draudzējamies, ar kādu sacenšamies. Iegūstam un zaudējam, satiekamies un šķiramies. Cilvēks tiecas pēc stabilitātes un tajā pat laikā izjūt neapmierinātību par rāmu dzīves plūdumu. Nav iespējams kaut ko saprast, ja nezini tā pretstatu.
  17. Cilvēki tiecas pēc harmonijas. Bet, lai to sasniegtu, ir vajadzīga iekšējā harmonija. Tas nozīmē – pieņemt savas labās īpašības un trūkumus, apzināties savas nepilnības un iekšējo mieru. Ir nepieciešams, lai prāts, darbības un sajūtas būtu līdzsvarā.
  18. Ir jāsaprot, ka pasaule nebūt nav radīta vienai vienīgai labsajūtai. Ļoti bieži tā neatbilst mūsu gaidām un uzskatiem par to. Taču vienmēr ir jācenšās darīt labu. Tas, kurš nav spējīgs to darīt, nekad nespēs novērtēt labo, ko saņem no citiem.
  19. Cilvēku citos cilvēkos vienmēr kaitina tas, kas “sēž” viņā pašā. Citi cilvēki var kļūt par mūsu spoguli. vajag tik uzmanīgāk ieskatīties tajos. Tad mēs spēsim labāk iepazīt sevi.
  20. Ja tevi pārņem spēcīga vēlme kaut ko iegūt, tas nozīmē to, ka tu neatzīsti savas spējas un labās īpašības. Ieskaties sevī labāk, iespējams, tev pašam ir kas vairāk par to, ko tu vēlies iegūt.
  21. Ļoti grūti ir pretoties sliktām domām. Tās liek mums mocīties, ciest, uztraukties. Paņem no šī negatīvā bara vienu domu un nospied to. Tā tu pārrausi šo negatīvo ķēdi un tā vairs tik ļoti tevi nemocīs.
  22. PIEŅEM SEVI tādu, kāds tu esi. Tad trauksme, bailes, kompleksi pazudīs un tu varēsi sākt pilnvērtīgu dzīvi.
  23. Pasaule, kurā mēs dzīvojam ir absolūti neitrāla. Mēs paši to padarām sliktu vai labu. Centies realitāti uztvert pozitīvi un tā kļūs laimīga un priecīga.
  24. Nekad apkārtējo cilvēku viedokļus neuztver kā patiesību pēdējā instancē. Jo nekad tu nevarēsi būt labs visiem. Vienmēr atradīsies nelabvēļi. Neļauj viņiem gūt virsroku pār tevi!
  25. Visi mēs atnākam šajā pasaulē no nekurienes un aizejam nekurienē. Tad varbūt mūsu dzīves jēga arī ir pati dzīve – visās tās izpausmēs?

Vienkārši noteikumi, vai ne? Taču, neskatoties uz vienkāršību, tie ļoti labvēlīgi ietekmē mūsu pasaules uztveri. Tos ievērot nav grūti, bet gūtais labums ir nenovērtējams.

Avots: psi-technology.net

Tulkoja: Ginta FS

“Es neko negribu”… kur ņemt spēku dzīvei?

bāka

Tukšums un skumjas. Nav ne spēka, ne vēlmes kaut kur kustēties. Nav arī enerģijas kaut ko darīt. Vēl ir ļoti drūmi un visu laiku gribas sevi vainot. Kaut kas taču ir jādara! Tikai – kas, un, galvenais, “kā”? Ja neko negribas darīt…

Iekšā dziļa garlaicības sajūta, sajūta, ka nekas nav īsts, patiess un, liekot roku uz sirds, – sajūta, ka viss, ko dari nekam nav vajadzīgs.

Tā arī taisnība – kam tas viss? Kur jēga?

Kur paliek jēga? 

Agrāk taču bija! Bija prieks, vēlmes, azarts, brīžam arī kaifs. Un bija mērķi, un acis dega, un viss padevās un sanāca! Tad, kas notika? Kāpēc “tad” un “tur” sanāca, gribējās un “varējās”, bet “šeit un tagad” – negribas un nesanāk?

Tur bija jēga. Bija mērķis.

Piemēram, sasniegt mērķi – aizbraukt uz ārzemēm, apprecēties, izveidot ģimeni.

Nopirkt mājokli, dzemdēt bērnus, realizēties savā profesijā.

Pabeigt mācības, saņemt diplomu, izveidot savu mājas lapu, sākt savu praksi.

Atrast labu darbu un sākt labi pelnīt.

Kļūt par frīlanceri, iegūt savu brīvību un stradāt “sev”.

Vai arī – aiziet no darba, sākt jaunu dzīvi un beidzot darīt to, ko vēlies.

Mērķis sasniegts! Esmu šeit. Un ko tālāk?

Šķiet – tagad dzīvo un priecājies, tu esi tur, kur tik ļoti vēlējies būt un uz kurieni tik ilgi gāji…

BET…

Pirmkārt, – dzīve fantāzijā un sapnī izskatījās nedaudz savādāk, pievilcīgāk, brīnumaināk, kā tas izrādījās reālajā dzīvē. Tā bija ideāla – bez izmētātām zeķēm, raudošiem bērniem un vīra ar sliktu garastāvokli. Lielā atšķirība starp to, ko gaidīji un kāda izrādījās realitāte, izsauc skumju vilšanos.

Un vai vispār ir jēga kaut ko darīt, kaut kur tiekties, ja viss notiek tā?

Otrkārt,– rodas trauksme. Šajā dzīves posmā es vēl neesmu bijusi. Ko darīt? Un, ja nu netikšu galā?

Varbūt nav jēgas neko darīt, lai nepieļautu kļūdas?

Bija pasaule, kas šos mērķus diktēja un dzīve organizēja to piepildīšanos. 

Bija organizācija, firma, darbavieta, plāni, nodaļas, atskaites. Viss bija konkrēti – pa plauktiņiem salikts. Nebija nekadas vajadzības aizdomāties par to “ko es vēlos”, “vai man tas vajadzīgs”, “ja gribu, tad kā” – to nevajadzēja. Viss bija jau izdomāts un “augšā” izlemts.

Bija cilvēks, ar kuru kopā tika veidota šī dzīves jēga. Kopā ar kuru domājās, sapņojās, plānojās, notika. Kurš bija ieausts, kā šķita, visas manas dzīves audeklā.

Un tagad viņa vairs nav.

Viņš aizgāja, pameta, nodeva un tagad kaut kur dzīvo savu dzīvi.

Vai arī – viņš nomira. Un viņa vairs nebūs nekad. Un no tā sirdī ir neizsakāmi skumji un sāpīgi. Un pagaidām jēga ir tikai tajā, ka vari atļaut sev raudāt un atļaut sev darīt kaut ko, kas pat no malas izskatās bezjēdzīgi. Bet, kad asaras atgriežas, atkal raudāt, kamēr tās atnes atvieglojumu un vairs tik ļoti nesāp. Uz to mirkli, kad asaras dos atvieglojumu, kad palēnām, klusi atnāks pieņemšana, ka pasaule vairs nekad nebūs iepriekšējā. Un šajā citā pasaulē ir atļauts dzīvot, redzēt gadalaiku maiņu, zāli, lapas, bangojošu jūru, dzirdēt cilveku balsis un putnu dziesmas. Un tad pakāpeniski atnāk atlaišana, piedošana un atvadīšanās. Un parādās jaunas jēgas un spēks tālākai lielai un garai dzīvei.

Notika kas tāds, kas sadalīja dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc”.

Ši notikums mani izmainīja. Patiesība ir tā, ka es nekad vairs nebūšu tā, kas biju. Mana pasaule izmainījās. Kaut kas aizgāja uz visiem laikiem. Un šajā jaunajā pasaulē man arī var būt plāni un sapņi un šeit arī var dzīvot… un mīlēt.

Ja jēga ir kaut kur – citur. 

Kas dara tavu dzīvi bezjēdzīgu? Kur tava enerģija?

Kādās vēlmēs?

Varbūt tas, ko dari šobrīd, ar ko nodarbojies, sen jau tev riebjas, taču pārmaiņas varētu izmaksāt pārāk dārgi, un tas būtu pārāk sarežģīti taviem tuviniekiem?

Jā, ikvienām pārmaiņām ir sava cena. Nemēdz būt bezmaksas izvēļu. Pat neko nemainot, tu maksā. Maksā ar iztukošotības sajūtu, depresiju, skumjām, apspiestām dusmām, naidu pret apkārtējiem un sevis neieredzēšanu.

Pārmaiņas nojauc iesīkstējušo līdzsvaru ģimenes sistēmā. Ģimenē viss “plīst pa šuvēm”, slēptie konflikti izlien ārpusē. Izlien ārpusē tas, kas visu laiku tika nospiests.

Ja nolemsi iet sev līdz, līdzi savu vēlmju piepildījumam, savā attīstībā – tuvībā vai atzinībā, nāksies ļoti daudz ko skaidrot, paskaidrot, runāt, vilkt laukā savas vēlmes, savus mērķus, lūgt, solīt, pārliecināt, saskarties ar atteikumiem, ar nesapratni. Kaut kas būs jāupurē. Bet tā būs tava izvēle, tavs ceļš un tava nobriedusī izpratne par samaksu.

Ja tagad tev nav spēka, tas nozīmē, ka tas kaut kur aiziet. 

Tas var aiziet uz to, lai kontrolētu savu neapmierinātību un varbūt noturētu savas pretenzijas un dusmas. Vai arī uz to, lai aizturētu asaras, ko izsauc bezspēcība un izmisums. Tas var aiziet uz trauksmi. To var bloķēt bailes no nākotnes, kas neļauj dzīvot šodienā.

Šie šķēršļi ir kā dambji upē – mēs paši neapzināti tos uzbūvējam un noslēdzam savas enerģijas plūsmu.

Kad tu uzcel tādu dambi, izveidojas kas līdzgs purvam, sāk kurkstēt vardes, viss pārklājas ar duļķēm, atnāk garlaicība un slinkums. «Kas būs, būs..».

Mirklī, kad sāc meklēt sevī savas personīgās vēlmes, tu izroc pirmo akmeni no dambja.

Kamēr tu sevi atturi, turpini refleksēt, pasaule tev apkārt uzvedas tieši tāpat. Ne telefona zvanu, ne klientu, ne tikšanos, ne piedāvājumu, nekas nenotiek… Kā tikko tu atļauj sev pārraut dambi, palaist savus spēkus dzīvei, sākt darīt kaut ko, ko vēlies, pasaule atsaucas. Cilvēki nāk uz enerģiju. Kā kuģi meklē bāku.

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Irina Dibova

Tulkoja: Ginta FS

Pārpilnības likums

12006137_828943860553558_8532606474422961162_n

Savā pasaulē cilvēks nevar pievilt vairāk naudas, labsajūtas un skaistu notikumu, kā viņa iekšējais personīgais spēks.

Viens no galvenajiem Visuma likumiem ir Pārpilnības likums. No pārpilnības raga var paņemt tik, cik ietilpst mūsu apziņā. Ja tajā ietilpst daudz – saņemsim daudz, ja – maz – attiecīgi arī saņemsim maz.

Viss, kas mēs esam un kas apkārt mums notiek, ir mūsu pašu darbības un garastāvokļa rezultāts.

Mūsos dominējošā individuālās apziņa neapzināti rada mentālo un emocionālo fonu dzīvei, kuru dzīvojam. Paši šo fonu mēs nemanām, jo dzīvojam tajā. Tieši tāpēc “savā acī baļķi neredz”. Un atbilstoši šim fonam mēs katrs veidojam savu pasaules karti – viens pozitīvo, cits – negatīvo.
To cilvēku, kurš dzīvo pozitīvajā pasaules kartē, pieņemts saukt par laimīgu cilvēku. Par tādu parasti saka, ka viņam ir pozitīva karma, bet par to, kas savāc negatīvu karti – gluži otrādi – saka, ka viņam ir slikta karma.

Parasti cilvēka bezapziņas stāvokli nosaka audzināšana, atmiņas par pagātnes inkarnācijām, ģenētiskā atmiņa un, protams, noteikti nosacītie refleksi uz dažādām situācijām, kas veidojušies šajā dzīvē. Tās mentālās konstrukcijas, kas kļuvušas par ieradumiem, neapzinātiem iespaidiem, no Visuma pēc rezonanses likuma pievelk līdzīgus notikumus, vidi un stāvokļus. Pasaule, ko apkārt sev veidojam, savācas pēc mūsu apziņas shēmas. Jo spēcīgāks mūsu pievilkšanas potenciāls, jo vairāk dažādu notikumu mēs pievelkam savā dzīvē. Mūsu magnēta spēku sauc par personības spēku vai ticību sev.

Savā dzīvē cilvēks nevar pievilkt vairāk naudas, labsajūtas un notikumu par to, cik liels ir viņa iekšējais personības spēks. Cilvēks, kurš dzīvo savā pozitīvajā pasaules kartē ir atsaucīgs, elastīgs, optimistisks, mērķtiecīgs, vienkāršs un skaidrs. Viņa dzīves devīze ir kalpošana skaidrībai, skaistumam, mīlestībai un harmonijai. Savukārt noslēpums, kā iegūt šīs spējas pievilkt visu labo, ir apslēpts mūsu dominējošajā noskaņojumā un domāšanas veidā.

Apzināti pārveidojot un paplašinot savas apziņas robežas, mēs esam spējīgi paši pārveidot savu personīgo pasaules karti un izveidot to tādu, kādu vēlamies!

Un te nu lieliski noder Jabeca lūgšana:
“Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!” 

Nekā nejauša…

12345579_1093543327352390_7097064404784231271_n

Dieva īstais laiks. Dievs zina, ko dara…
Šis stāstiņš lika aizdomāties
“Viss, kas notiek, notiek uz labu. Pārstājiet raizēties par nākotni un aizmirstiet parpagātni.
Pēc 11. septembra notikumiem Dvīņu tornī kāda firma uzaicināja dzīvus palikušos darbiniekus uz tikšanos. Drošības dienesta priekšnieks par tiem pastāstīja šādus stāstus… un visi šie stāstiņi bija it kā par SĪKUMIEM.
• Varbūt tas jau visiem ir zināms, bet pats firmas vadītājs todien izdzīvoja tāpēc, ka viņa bērnam bija jāsāk iet bērnudārzā.
• Kāds cits darbinieks palika dzīvs tāpēc, ka tā bija viņa kārta tajā dienā kolēģiem atnest baltmaizes riņķīšus.
• Kāda sieviete nokavēja darbu, jo modinātājs nebija nozvanījis laikā.
• Kāds cits darbinieks nokavēja autobusu.
• Kāda sieviete tajā rītā bija iegāzusi sev klēpī ēdienu, un apģērba maiņa bija prasījusi savu laika tiesu.
• Kādam citam neiedarbojās auto.
• Kāds atgriezās atpakaļ, lai atbildētu uz telefona zvanu.
• Vēl kādam citam bērns no rīta niķojās un nespēja laikā saģērbties, lai izietu no mājas.
• Vēl kāds nekādi nespēja noķert taksi.
• Un vēl kāds turpat vai neticams gadījums. Kāds vīrs tajā rītā bija uzvilcis jaunus apavus un devās uz darbu. Bet pa ceļam viena kurpe bija tā noberzusi kāju, ka viņš iegāja aptiekā, lai nopirktu pret tulznu plāksteri. Tikai tāpēc viņš šodien vēl ir dzīvs.
Tāpēc, tagad, ja man nākas iesprūst satiksmes sastrēgumā, ilgi gaidīt liftu, atgriezties, lai atbildētu uz kādu telefona zvanu, vai tad, ja bērni lēni ģērbjas, vai es pats nevaru atrast auto atslēgas, es nedusmojos un neizrādu neapmierinātību, es ievēroju visus luksofora signālus un zinu, ka…
Dievs ir visu laiku savā darbā un mani vēro.
Lai Dievs turpina mūs svētīt ar visiem tiem uz nerviem krītošajiem sīkumiem un, lai mēs vienmēr atceramies šo sīkumu iespējamo mērķi!”

Autors: Māra Brante

37 mācības 37 gadiem

Kaut arī man tūlīt būs 47, šīs psihologa Donas Gluskinas mācību stundas atbilst tam, ko pati esmu sapratusi.
Žēl, protams, ka 37 gados to nesapratu, taču priecājos, ka vispār tāds laiks ir pienācis

638Un, tā!….

Atzīmējot savu kārtējo dzimšanas dienu, Dona aizdomājās par to, ko tad viņai iemācījuši šie 37 nodzīvotie gadi.

«Šodien ir mana trīsdesmit septītā dzimšanas diena. Jāsaka, visi pagājušie gadi ir bijuši ļoti interesanti. Tagad es saprotu, ka visas manas veiksmes, neveiksmes, triumfs un dvēseles sāpes ir izveidojuši mani – tagadējo.
Esmu nogājusi ceļu no mazas kautrīgas meitenītes līdz divdesmitgadīgai aizrautīgai sapņotājai. Šodien, kad man ir 37, esmu kļuvusi par mammu, uzņēmēju, saprotu, kas tad manā dzīvē ir pats galvenais. Turpinot katru dienu iepazīt sevi un palīdzot to izdarīt citiem cilvēkiem, es nolēmu uzrakstīt 37 svarīgas lietas, ko esmu sapratusi šajos 37 gados.
Ceru, šīs mācībstundas noderēs arī Jums!

  1. Laime ir mūsos – iekšpusē. Mēs tērējam pārāk daudz laika, lai iegūtu atbalstu no malas. Un atkal un atkal pārliecinamies, ka ne tur meklējam. Ieskaties sevī!
  2. Esi pateicīgs par VISU!. Par labo, par slikto, par briesmīgo. Dzīve pati par sevi ir brīnišķīga dāvana. Savukārt labsajūta un sāpes – tās neatņemama sastāvdaļa.
  3. Izmaini uztveri un Tava dzīve izmainīsies. Kad jūti bailes, dusmas, aizvainojumu, paskaties uz situāciju no cita rakursa.
  4. Nevar darīt laimīgus visus, paliekot uzticīgam sev. Taču labāk noriskēt un palikt nesaprastam nekā iemīļotam, bet tēlot to, kas neesi.
  5. Pasaule apkārt ir SPOGULIS. To, ko mīlam citos — tas ir atspulgs tam, ko mīlam sevī. To, kas citos mūs neapmierina, vai kaitina — tas ir indikators, kas norāda uz to, kas mums jāizmaina sevī.
  6. Katrs cilvēks mūsu dzīvē parādās ar kādu mērķi. Un tālāk jau mēs paši lemjam, ko mācīsimies no tā un vai vispār mācīsimies.
  7. Tici. Vienkārši saproti, ka pašos smagākajos brīžos, Visums Tevi atbalstīs un viss būs kārtībā.
  8. Neņem visu pārāk pie sirds. Citu cilvēku darbības – ir atspulgs tam, kas notiek viņu dzīvēs. Un, kā likums, ar Tevi tam nav nekāda sakara.
  9. Daba dziedē. Pastaigas svaigā gaisā un skaistas ainavas brīnumainā kārtā spējīgas attīrīt galvu no nevajadzīgajām domām, atgriezt pie dzīvības un uzlabot garastāvokli.
  10. Aizvainoti cilvēki aizvaino cilvēkus. Un vienalga mīli viņus. Kaut gan, neviens Tev neliedz mīlēt tos no attāluma.
  11. Lai izārstētos, ir tas jāizjūt. Noliec savas bailes un vājības tieši savā priekšā un virzi uz tām spilgtu gaismas staru, jo vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir iziet cauri tām. Skatīties patiesībai acīs ir sāpīgi. Bet, zvēru, perspektīvā tas ir to vērts.
  12. Perfekcionisms — tā ir ilūzija. Pati, ja tā varētu teikt, sāpīgākā ilūzija. Atslābinies. Tiecies uz pilnību, bet ļauj sev kļūdīties un būt laimīgam, neatkarīgi no rezultāta.
  13. Noņem klapes no acīm. Nekoncentrējies tikai un vienīgi uz sevi. Tu riskē palaist garām dzīves skaistumu un cilvēkus Tev apkārt. Pasaule ir brīnumaina, kad redzi to ar plaši atvērtām acīm.
  14. Svini savas uzvaras. Kārtīgi nosvini un izbaudi katru, pat mazāko savu uzvaru.
  15. Iemācies piedot. Pirmkārt tas vajadzīgs Tev pašam, ne tiem, kas Tevi aizvainoja. Piedodot, Tu iegūsti brīvību un mieru, ko esi pelnījis. Piedod – ātri un viegli.
  16. Mums visiem ir neticama intuīcja. Ja apstāties, pamirt un ieklausīties, var izdzirdēt savas iekšējās gudrības balsi. Klausies savas sirds klusajos čukstos. Tā zin ceļu.
  17. Lai Tava dvēsele dzied! Esi īsts. Uz Zemes nav neviena tāda kā Tu. Esi patiess, dzīvo un elpo pilnu krūti, un ej uz saviem noliktajiem mērķiem.
  18. Mēs visi esam radītāji. Nopietni! Pie noteiktās koncentrācijas, neatlaidības un pacietības iespējams ir viss. Atceries to!
  19. Es izstaroju gaismu! Jā, Tu izstaro gaismu. Mēs visi to izstarojam. Tikai daži met ēnu uz savu paša starojumu. Esi gaismas stars citiem cilvēkiem un parādi tiem ceļu.
  20. Neuztver dzīvi pārāk nopietni! Tāpat neviens no tās neaizies dzīvs. Pasmaidi. Ļauj sev būt muļķīgam. Izmanto mirkli un izklaidējies.
  21. Lai apkārt Tev vienmēr ir cilvēki, kuri Tevi mīl un atbalsta. Un pats mīli un atbalsti viņus. Dzīve ir pārāk īsa kam mazākam.
  22. Virpuļo dzīvē brīvā dejā. Ja Tev ir liels sapnis, seko tam ar visu degsmi, kas Tev ir – taču maigi un ieturot distanci, lai būtu pietiekami lokans un kustīgs, piemērojoties dzīves mainīgajam ritmam.
  23. Jo vairāk atdod, jo vairāk saņem. Dalies ar zināšanām, gudrību, mīlestību, talantiem. Dalies viegli. Un Tu redzēsi, cik daudz brīnišķīga pie Tevis dzīvē atgriezīsies.
  24. Galvenais, neizdāļāt sevi pilnībā. Jo, ja Tava iekšējā krūze taps tukša, Tev vairāk nebūs ko dalīt. Iemācies ievērot līdzsvaru un harmoniju.
  25. Saki “Jā” visam tam, no kā Tev iemirdzas acis. Saki noteiktu “nē” visam tam, kas Tevi neinteresē, vai arī kam Tev nav laika. Laiks – ir pats vērtīgākais resurss, kas mums ir un kas neatjaunojas. Izlieto to sapratīgi.
  26. Dažkārt mēs pāraugam draudzību. Tas nenozīmē, ka mēs vai mūsu draugi esam slikti. Vienkārši, mūsu ceļi šķiras. Saglabā tos savā sirdī, taču, ja tie sāk tevi apvainot vai aizkavēt, pienācis laiks ieturēt distanci vai atlaist draudzību.
  27. Bailes — ļoti labs rādītājs tam, ko mēs patiešām vēlamies un kas mums vajadzīgs šajā dzīvē. Ļauj tām būt kompasam un baudi tos aizraujošos piedzīvojumus, uz kuriem tas Tevi ved.
  28. Pārvarēt savas bailes — ta ir pati vērtīgākā lieta, ko vari sev izdarīt. Ar to pašu Tu sev pierādi, ka Tu vari visu. Tas ir tavas pārliecības par sevi galvenais ģenerators.
  29. Mūsu ķermenis — tas ir transporta līdzeklis, kas ved mūs pretī mūsu sapnim. Mīli un saudzē to, rūpējies par to, ja vēlies justies enerģisks un spēka pārpilns. Nekad neieciklējies. Ārējais izskats ir subjektīvs un ar laiku tā vai citādāk mainās. Justies ērti un komfortabli savā ķermenī – lūk kas ir svarīgākais.
  30. Cik iespējams bieži izrādi saviem tuvākajiem, ka Tu viņus mīli. Tas nemēdz būt pārāk daudz. Tava blakus būšana, mīlestība un patiesas rūpes par viņiem ir labakā dāvana.
  31. Dzīvo tagadnē. Tas ir vienīgais, kas mums šobrīd ir. Mācies no pagātnes kļūdām un atceries priecīgos brīžus no pagātnes, taču neieciklējies uz tiem un neļauj sevi vajāt atmiņām. Sapņo par nākotni, bez fantāzijām, fanātisma un apmātības. Mīli šo momentu.
  32. Dzīve — kāpumu un kritumu virkne. Lai atklātu visu savu potenciālu, Tev vajadzīgs gan viens gan otrs. Vienkārši pieturies un baudi braucienu.
  33. Mēs visi esam liela cilvēciska ģimene. Neviens no mums nav ne labāks ne sliktāks par citiem. Vienkarši kādā noteiktā dzīves posmā, mēs labāk zinām, ko darīt. Nākamajā reizē, tas būs kāds cits.
  34. Esi pateicīgs katru dienu par visu, kas Tev ir. Tādā veidā Tu sev apkārt veido vidi vēl lielākai labklājībai, pievelkot vairāk mīlestības, prieka, veselības un pārpilnības.
  35. Tu neesi Visuma centrs. Kaut arī Tavs Ego bieži vien liek tā domāt. Nav vērts. Paskaties uz pasauli sev apkārt un cilvēkiem un uzzināsi daudz jauna un skaista.
  36. Pasaulei vajadzīgs vairāk mīlestības, gaismas un smieklu.
  37. Tu pats sev esi Guru. Lielāko laiku dzīves cilvēki mums saka, ko darīt, kā dzīvot, kas ir labi, kas slikti, kā kļūt veiksmīgam. Nav visam tam jātic uz vārda. Domā pats. Lauz stereotipus. Kā tikko Tu pārstāj darīt to, ko no Tevis gaida un sāc sekot savai intuīcijai, Tu sajutīsies līdz smiekliem laimīgs.

Vecums – tas ir tikai skaitlis. jo tas lielāks, jo gudrāki, viedāki un pieredzējušāki mēs kļūstam. Tu nekad nebūsi jaunāks, ka esi tagad. Tad baudi šo mirkli! “

Tulkoja: Ginta FS