Kas jāzin par laimi, lai nebaidītos no tās?

 

taurinsh12

Mēs varam būt laimīgi un neviens mums to nevar liegt. Izņemot mūs pašus. Baidoties no laimes, mēs paši sev radām dažādas dzīves grūtības, novēršamies no apkārtējiem un pēdējā brīdī aizmūkam. Vai vajag dzīties pakaļ laimei? Par to mēs parunāsim ar dažādu jomu zinātniekiem.

Vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par laimīgiem – par to paziņo 85% aptaujāto. Taču atklāti runāt par laimi vēl joprojām sabiedrībā nav pieņemts. Šķiet, ka “laimīgs cilvēks” – tas ir tituls, kas jānopelna un pastāvīgi jāapstiprina. Daudz pelnīt – vairāk nekā nepieciešams, lai būtu paraugģimene un prestižs darbs. Taču pētījumi liecina to, ka laime nebūt nenozīmē “labāka dzīve”. Tā ir kas līdzīgs dīvainai gleznai, kura katram izskatās savādāka. Un tomēr, vai var “izmērīt” laimi? Ko tad saka zinātnieki?

Neirobioloģija: balzams neironiem

No neirobioloģijas skatu punkta, emocijas nav nekas cits, kā signālu, ko saņem smadzenes, interpretācija. Kad mēs uztveram uz sevi vērstus, apbrīnas pilnus skatienus, gaidam pasūtījumu restorānā, pirmo reizi redzam sava nupat dzimušā bērna sejiņu, mūsu nervu šūnas ar hormonu-neiromediatoru palīdzību, apmainās signāliem.. Piemēram dopamīns atbild par baudas priekšsajūtām pirms ēšanas. Kad mīlestība mūs paceļ spārnos – tā darbojas oksitocīns. Bet, kad mūs slavē, mēs peldamies serotonīnā.

Emocijas darbojas tik spēcīgi tāpēc, ka tās nodrošina dzimtas izdzīvošanu un turpināšanu. Tās nodotas mums mantojumā no mežonīgajiem senčiem, kuriem bija svarīgi ātri orientēties, nevis domāt.

«Zilonim nav «jācenšas» atcerēties, kāda izskatās apkārtne tur, kur ir ūdens, – raksta Loretta Brauninga grāmatas «Laimes hormoni» autore. – Dopamīns automātiski rada viņa smadzenēs neironu ceļu. Nākamreiz, kad viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu avotam: impulsi kustēsies pa neironu ķēdi, un izsauks «laimes hormona» pieplūdumu.

Paradokss ir lūk kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda.

Taču mūsu dzīve ir uzbūvēta sarežģītāk, kā zilonim, tāpēc vēl bez ātras “neapzinātības”, mums ir arī mūsu “apzinātā” daļa. Tā atbild par plāniem, mērķiem un mūsu rīcību sarežģītās situācijās.

Problēma ir tajā, ka divas smadzeņu “grāmatvedības” ne vienmēr spēj vienoties savā starpā.

Piemēram, apzināti mēs vēlamies labi izskatīties un tā dēļ atsakāmies no kalorijām bagāta ēdiena, ejam uz sporta zāli. Taču tikko sajūtam izsalkumu, mūsos atdzimst zīdītājs, kas galīgi nesaprot mūsu mērķus. Viņam interesē tikai viens: saņemt barības vielas un uzkrāt tās turpmākai lietošanai. Lai turētos pretī kārdinājumam, nākas pielietot gribasspēku, un barot sevi ar laimīgas dzīves solījumiem nākotnē slaidā ķermenī.

«Paradokss ir lūk, kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda – skaidro Loretta Brauninga – Un, iespējams, jāapmāna tās».

Ekonomika: dejas uz skrejceliņa

Katra no mums smadzenes ir unikālas, tāpēc arī laimes tēli katram ir savi. Taču, kas tad galvenokārt nodrošina laimīgu dzīvi? Daudzus gadus ekonomisti uzskatīja, ka laime nozīmē maksimāli apmierinātas vajadzības. To var izmērīt objektīvi – naudas daudzumā bankas kontā, produktu un pakalpojumu kvalitātē.

Jā, patiešām, līdz kādam brīdim, kad kļūstam arvien bagātāki, mēs jūtamies arvien laimīgāki. Taču 2010. gadā Nobela prēmijas ekonomikā laureāti Daniels Kanemans un Angus Dītons, pierādīja to, ka pēc ienākumu “optimālā līmeņa” sasniegšanas, laimes pieauguma līmenis apstājas.

Vēl vairāk, rodas «skrejceliņa efekts» – tas dzīves līmenis, kas vel nesen mums šķita sapņojuma kalngals, pēc nedēļas, mēneša vai gada parstāj apmierināt. Gribas kaut ko vairāk, un uz šīs vēlmes “gribas vairāk” parazitē reklāma. Dzīšanās pēc sajūtām pārvēršas par pašmērķi, taču pat daudz dargāki un modernāki gadžeti un izklaides dod iespēju vien “noturēties sedlos” un uz brīdi aizdzīt nemieru.

Nesen šo problēmu kopējiem spēkiem mēģināja atrisināt kanādas, amerikāņu un britu ekonomisti. 2011. gadā viņi publicēja rakstu «Ja nauda jūs nepadara laimīgus, iespejams, jūs to tērējat nepareizi». Viņu recepte nozīmē tikai to, ka sevi ir jādisciplinē:

1. Jāmaksā par “iespaidiem”, nevis precēm.

2. Labsajūta jābauda “mazās porcijās”, bet bieži.

3. Vairāk naudas jāiegulda nevis prestižās lietās, bet tajā, kas nodrošina stabilu “labu dzīvi” – medicīnā, izglītībā, dzīves apstākļos.

Gēni lemj mūsu vietā?

Izskatās, ka vieni no mums ir radīti vairāk tendēti uz laimi, kā citi  Pirmo apstiprinājumu šai domai gandrīz pirms 20 gadiem atrada psihologs Devids Likkens no Minesotas universitātes. Viņš interesējās par dvīņiem, kurus izšķīra pēc piedzimšanas.
Viņa pētījumi apstiprina, ka vienolas dvīņiem, tātad tiem, kuriem pilnībā sakrīt ģenētiskais “komplekts”, apmierinātības ar dzīvi līmenis paliek lidzīgs pat tad, ja viņi auguši atšķirīgās vidēs. Citiem vārdiem sakot, katrs no mums dzīvo ar smaidu sejā, bet vieniem tas ir platāks.

Kulturoloģija: dzīve pēc noteikumiem

Laimes sajūta saistīta ar sabiedrības stāvokli un kultūras normām – cilvēki dažādās valstīs ir tik laimīgi, cik viņiem to “atļauj” valdošie uzstādījumi. Piemēram, Ķīnā katra personīgā labklājība ir atkarīga no kolektīva labklājības: būt laimīgam vienatnē ir kauns, bet bagātība un veiksme tiek zemāk vērtēta kā rūpes par citiem. .

Sabiedrības saliedētība laimei ir ne mazāk svarīga kā materiālā labklājība.

Savukārt ASV gluži otrādi – laime tiek uzskatīta par katra atsevišķa cilvēka personīgo panākumu rezultātu, un laimīgam cilvēkam noteikti jābūt veiksmīgam.
Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem jauno japāņu bija laimīgi, ka varēja kļūt par kamikadzēm, un atnest slavu savai dzimtenei, kaut arī ļoti labi saprata, ka nāksies kļūt slepkavām un pašiem iet bojā. Interesanti ir tas, ka sabiedrības noslieces ir svarīgas katram tās loceklim ne mazāk kā materiālā labklājība.

«Daudzas latīņamerikas zemes ir gandrīz tikpat laimīgas kā skandināvu, neskatoties uz to, ka ir daudz nabadzīgākas – komentē sociologs Eduards Ponarins. – Taču viņiem ir “silta” kultūra, kurā augsti tiek vērtētas savstarpējās attiecības, cilvēki ir reliģiozi un savas valsts uzvaras pardzīvo tikpat asi kā savējās personīgās.” Savukārt  normu sabrukums un vertību maiņa var kļūt par personīgo traģēdiju.

Tā notika arī Krievijā. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, laimes līmenis valstī strauji nokritās – turpina Ponarins, – sabruka sistēma, pasaules uzskats, pazuda orientieri, samazinājās materiālā labklājība. Savukārt laikam ejot, un situācijai sakārtojoties, laimes līmenis atkal sāka augt. Cilvēkiem pieauga lepnuma sajūta par savu valsti. Un pat tagad, kad ienākumi ir mazinājušies, no aptaujām varam secināt, ka Krievijā dzīvojošie ir laimīgi.

Psiholoģija: pareizā formula

Un tomēr lielā mērā mūsu laime ir atkarīga no tā, ko mēs darām ar savu dzīvi.
Amerikāņu psihologi Soņa Ļubomirski un Kens Šeldons apkopoja dažādu zinātņu faktus un nonāca pie slēdziena, ka tikai 10% laimes ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem – vietas, kur mēs dzīvojam, ģimenes materiālā stāvokļa un izglītības līmeņa.

50% no spējas būt laimīgam atkarīgi no iedzimtajiem faktoriem – smadzeņu uzbūves, personības uzbūves un temperamenta. Un atlikušie 40% laimes ir atkarīgi no mums pašiem – cilvēkiem, ar kuriem mēs komunicējam, kādu nodarbošanos izvēlamies, kādu dzīvesveidu dzīvojam.
Ko tad tieši mēs paši varam izdarīt, lai būtu laimīgāki?

1990to gadu beigās radās vesels novirziens pozitīvajā psiholoģijā, kura sekotāji par savu mērķi nosprauda laimi “pieradināt”. Kaut vai tikai skaidri noskaidrot galvenos tās faktorus. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viens no pozitīvās psiholoģijas radītājiem Martins Seligmans, piedāvāja formulu, kuru nosauca PERMA (no angļu valodas).

Viņaprāt, katra cilvēka dzīvē jābūt pozitīvām emocijām, aizrautībai ar kādu viņam svarīgu lietu, attiecībām ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem, personīgajiem sasniegumiem un savas eksistences mērķa un jēgas noskaidrošanai: “kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”.

Anhedonija: bez tiesībām uz mīlestību

Viens no pasaulslavenākajiem amerikāņu futbola spēlētājiem Terijs Bredšovs atzinās, ka pat pēc savām galvenajām uzvarām nav izjutis milzīgu prieku un laimes sajūtu. Nespēju gūt prieku no aktivitātēm, kas parasti to sagādā, psihologi sauc par anhedoniju. Šis stāvoklis parasti rodas tad, kad organisms nespēj izstrādāt neiromediatoru dopamīnu, kas arī atbild par patīkamām sajūtām un domām. 

Anhedonija var rasties psihisku traucējumu rezultātā – tādu kā depresija, šizofrēnija, posttraumatiskās sekas. Lai ar to tiktu galā, tiek izmantotas zāles, kas atbrīvo dofamīnu.

Filosofija: neīsts mērķis?

No filosofijas, kas radusies jau sengrieķu laikos, skatu punkta, mums vispār nav vērts tiekties uz laimi, lai gala rezultātā to arī sasniegtu. Vēl vairāk, pat vēlme būt laimīgam, “saņemt laimi”, aizved mūs nepareizā virzienā.

«Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, taču viņi ļoti miglaini iedomājas to, kādai jābūt šai laimei», – rakstīja Seneka vairāk kā pirms 2000 gadiem.. Viņš uzskatīja, ka «jo vairāk cilvēks dzenas pēc laimes, jo tālāk no tās aizved viņa ceļš».

Tāda pati pieeja šim jautājumam ir austriešu psihoterapeitam Viktoram Franklam, kurš izgājis cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Viņš uzskatīja tiekšanos pēc laimes par daudz mazāk cēlu mērķi, kā jēgas meklējumus un vēlmi pārveidot pasauli. Viņš teica, ka, sekojot savām vēlmēm, mēs virzāmies pa vieglāko ceļu – izvairāmies no tā, kas varētu mums kaitēt, žēlojam savus spēkus un apstājamies, ja mūsu mērķis apdraud mūsu mieru.

«Laime ir līdzīga tauriņam – viņš rakstīja – Jo vairāk to ķer, jo ātrāk tas aizlido. Taču, ja novirzīsi savu uzmanību uz citām lietām, tas klusi atlidos un apsēdīsies tev uz pleca…».

Labāk kā vakardien

Jūs noteikti esat ievērojuši šo efektu: tagadne šķiet garlaicīga un pelēka, salīdzinot ar to, kā mēs iedomājamies savu nākotni. Tāds nevainīgs pašapmāns ļauj mums tiekties nākotnē, raksta filosofe Dženifera Hehta grāmatā “Mīts par laimi”. Neapmierinātība ar tagadni un sapņi par nākotni uztur mūsu motivāciju virzīties uz priekšu. Bet siltas atmiņas par pagātni pārliecina mūs par to, ka tās sajūtas, ko meklējam, mums ir pieejamas, jo mēs reiz tās jau esam izjutuši.

Ja mēs būtu apmierināti ar to, ka notiek šobrīd, tas varētu pilnībā sagraut mūsu vēlmi darboties, sasniegt, pabeigt jebko, ko esam iesākuši.

«Tos mūsu senčus, kas bija ar visu apmierināti, līdzgaitnieki pārspēja it visā», – savu domu noslēdz filosofe.

Autors: Antons Soldatovs
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par materiālu:

 

Vēl par šo tēmu varat palasīt rakstā:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/26/sakuma-laime-pec-tam-veiksme/

Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Vadims Zēlands: iet uz savu mērķi, kā uz kiosku pēc avīzes

visums1

«Daudz gribi, maz dabūsi». Šim bērnu skaitāmpantiņam ir sava dziļāka jēga. Tikai to vajadzētu pārfrāzēt nedaudz savādāk: «Jo stiprāk gribi, jo mazāk dabūsi».

Kad tu pārāk stipri vēlies kaut ko dabūt, tik stipri, ka esi gatavs par to atdot it visu, tu radi milzīgu potenciāla pārpalikumu, kas izjauc līdzsvaru. Līdzsvarojošie spēki tevi iemet tajā dzīves līnijā, kurā tavu vēlmju priekšmeta vispār nav.

Ja mēs vēlētos uzzīmēt tēlainu bildīti tam, kā enerģētiskā līmenī izskatās cilvēks, kurš ir apmāts ar savu vēlmi, tas izskatītos apmēram šādi. Kuilis cenšas noķert zilo putnu. Viņš tik ļoti vēlas to noķert, ka skaļi rukšķot un siekalām šķīstot, viņš nepacietībā kārpa zemi. Protams, putns, to redzēdams, aizlido. Savukārt, ja ķērājs mierīgi, absolūtā vienaldzībā pastaigājas netālu no putna, viņam ir daudz lielākas iespējas to noķert.aiz astes.

Ir sekojošas vēlēšanās formas.

Pirmā forma – tas ir tad, kad spēcīga vēlēšanās pārvēršas stingrā lēmumā “Es daru un man ir”. Tad šī vēlme piepildās. Vēlmes potenciāls šajā gadījumā vienmērīgi izlīdzinās, jo tā enerģija tiek novirzīta darbībai..

Otrajā formā – tā ir pasīva, apgrūtinoša un nogurdinoša vēlme, kas izpaužas kā potenciāla pārpalikums tīrā veidā. Tas karājas enerģētiskajā laukā, labākajā gadījumā, nelietderīgi tērējot alkstošā cilvēka enerģiju, sliktākajā – pievelkot visdažādākās nepatikšanas.

Pati briesmīgākā ir trešā forma, kad spēcīga vēlme pārvēršas atkarībā no vēlmes priekšmeta.. Pārāk liels nozīmīgums automātiski rada atkarīgas attiecības. Savukārt šīs atkarības attiecības rada pārlieku lielu potenciāla pārpalikumu, kas izsauc tikpat spēcīgu līdzsvarojošo spēku pretdarbību. Parasti izveidojas apmēram šāda veida attiecības:

  • «Ja es to dabūšu, mans stāvoklis kļūs daudz labāks.».
  • «Ja es to nedabūšu, manai dzīvei vairs nebūs nekādas jēgas».
  • «Ja es to izdarīšu, tad gan es visiem parādīšu, ko esmu vērts!».
  • «Ja es to neizdarīšu, tad es neko neesmu vērts».
  • «Ja es to dabūšu, tas būs lieliski»..
  • «Ja es to nedabūšu, tad viss būs ļoti slikti».

Un tā tālāk – dažādās variācijās.

Iesaistoties šādās atkarīgās attiecībās no vēlamā priekšmeta, tu tiksi ierauts tadā mutuļojošā virpulī, kurā vienkārši, cīnoties par savu vēlmju objektu, zaudēsi visus spēkus un enerģiju. Gala rezultātā neko nesaņemsi un tāpat atteiksies no savas vēlmes. Līdzsvars tiks atjaunots, un līdzsvarojošiem spēkiem ir absolūti vienaldzīgi tas, ka esi cietis un ciet. Un tas notika tikai tāpēc, ka tu pārāk spēcīgi vēlējies, lai tava vēlme piepildās. Vēlme atradās vienā no svaru kausiem, un viss pārējais – otrā.

Piepildīties var tikai pirmā vēlmju forma, kad vēlme pārvēršas stingrā nolūkā, brīvā no potenciālu pārpalikuma. Mēs visi esam pieraduši pie domas, ka par visu šajā pasaulē ir jāmaksā un nekas netiek dots tāpat vien.

Patiesībā mēs maksājam tikai par potenciālu pārpalikumiem,
kurus paši arī radām.

Variantu plūsmā viss ir bez maksas. Ja reiz izsakāmies tādos terminos, samaksa par vēlmes piepildišanos ir pilnīga svarīguma un atkarības attiecībās neesamība. Lai pārietu uz tās dzīves līnijas, kur vēlamais pārvēršas īstenībā, pietiek tikai ar enerģiju un tīru nolūku. Par nolūku parunāsim vēlāk. Tagad vien atzīmēšu, ka tīrs nolūks – tās ir vēlmes un darbības bez jebkāda nozīmīguma.
Piemēram, brīvs nolūks, aiziet uz kiosku pēc avīzes, ir tīrs nolūks.

Jo nozīmīgāks priekš tevis ir notikums, jo ticamāka tā izgāšanās. Ja tev ir pārāk svarīgs tas, kas tev pieder, visticamākais, reiz tev tas tiks atņemts, un to izdarīs līdzsvarojošie spēki. Ja tas, ko tu vēlies dabūt, arī tev ir pārmēru nozīmīgs, visticamākais, tu to nedabūsi.

Ir ļoti svarīgi pazemināt nozīmīguma un svarīguma latiņu.

Piemēram, tu esi kā bez prāta no savas jaunās mašīnas. Tu notraus no tās katru puteklīti, saudzē, lolo un dievini. Rodas potenciāla pārpalikums, jo tu savai mašīnai esi piešķīris pārāk lielu svarīgumu. Bet patiesībā enerģētiskajā laukā tās svarīgums ir vienāds ar nulli. Rezultātā līdzsvarojošie spēki atkal atradīs veidu, kā sabojāt tavu jauno mašīnu. Pietiek tikai tev sākt attiekties pret to normāli, kā pret pavisam parastu lietu, kad bīstamība krasi samazināsies. Normāli tas nenozīmē – bezrūpīgi. Tu vari to cītīgi kopt, taču nepadarot to par savu elku.

Šai spēcīgajai vēlmei – dabūt ir vēl viens aspekts.
Eksistē viedoklis, ka pietiek tikai ļoti sagribēt, un tu visu dabūsi. Tātad, it kā var pieņemt, ka ļoti spēcīga vēlme aiznesīs mūs tajā dzīves līnijā, kur šī vēlme piepildīsies. Nekā nebija! Ja Tava vēlme ir parvērtusies atkarībā, sava veida psihozē, tātad dvēselē tu netici tam, ka tā var piepildīties un tātad translē pasaulē stipri traucētus viļņus. Ja nav ticības, tu centies sevi no visa spēka pārliecināt, tā vēl vairāk palielinot potenciāla pārpalikumu.

Uz “visas dzīves lielo lietu” var tikt bezjēdzīgi paterēta visa dzīve. Vienīgais, ko te var darīt, ir samazināt šī mērķa nozīmīgumu.
Iet uz savu mērķi, kā uz kiosku pēc avīzes.

Spēcīga vēlme izvairīties no kaut kā, ir loģisks turpinājums neapmierinātībai ar apkārtējo pasauli vai sevi. Jo lielāka tava vēlme izvairīties, jo spēcīgāks potenciāla parpalikums. 

Jo vairāk tu to negribi, jo lielāka ticamība, ka tieši to tu arī dabūsi.

Līdzsvarojošiem spēkiem ir pilnīgi vienalga, kādā veidā panākt līdzsvarošanos. Bet sasniegt to var tikai divos veidos – vai nu novirzīt tevi no sadursmes, vai arī likt notikt sadursmei. Labāk gan apzināti atteikties no nepieņemšanas. Taču tas vēl nav viss!

Kad tu domā par to, ko negribi, tu izstaro enerģiju tās dzīves līnijas frekvencē, uz kuras tas noteikti notiks.
Tu vienmēr saņem to, ko AKTĪVI NEgribi.

Notiek burtiski, lūk kas. Cilvēks atrodas svinīgā pieņemšanā vēstniecībā – viss apkārt ir ļoti smalki, līdzsvaroti un grezni. Un pēkšņi viņš sāk lēkāt, vicināties rokām un kliegt, ka viņš ļoti nevēlas tikt no šejienes padzīts. Protams, parādās apsardze un dīvaino cilvēku, kas aktīvi pretojas, izved ārā. Protams, tas ir pārāk pārspīlēts piemērs, tālu no realitātes, taču enerģētiskajā līmenī viss notiek tieši tā, un ar tieši tādu spēku.

Vēl viens piemērs. Pieņemsim, ka nakts vidū tu pamosties no trokšņa, kas nāk no kaimiņu dzīvokļa. Tu gribi gulēt, jo no rīta agri jāceļas, taču svinības kaimiņos uzņem apgriezienus. Jo spēcīgāk tu vēlies, lai viņi apklustu, jo lielāka iespējamība, ka tas turpināsies vēl ilgi. Jo vairāk tu dusmosies, jo skaļāks būs troksnis. Ja tu savus kaimiņus sāksi ienīst arvien vairāk un vairāk, šādas viesības atkārtosies arvien biežāk.

Lai atrisinātu šo problēmu, var izmantot izgāšanās vai svārsta dzēšanas metodes. Dzēšana būs tajā brīdī, kad tu situāciju uztversi ar ironiju. vai vienkārši ignorēsi, nepievēršot uzmanību, un neizrādot interesi par šiem trokšņiem. Svārsts izgāzīsies un nekāds potenciāls neradīsies.

Lai mieru atnes apziņa, ka tev vienmēr ir izvēle un tu zini, kā ar to rīkoties.

Drīz kaimiņi nomierināsies. Lūk, tā tas stradā, netici, vari parbaudīt!

Tagad vari izanalizēt, kas ir tas, kā nozīmīgumu esi paaugstinājis un kādas problēmas rezultātā esi saņēmis. Ja viss ir pavisam slikti, nospļaujies uz nozīmīgumu, nomet no sevis visas atkarīgās attiecības un stūrgalvīgi translē pozitīvo enerģiju.

Jo sliktāk ir tagad, jo labāk. Tā lieliski var izvērtēt situāciju, ja uzskati, ka esi cietis neveiksmi. Priecājies! Šajā gadījumā līdzsvarojošie spēki ir tavā pusē, jo to uzdevums ir slikto kompensēt ar labo. Nevar visu laiku būt slikti, tāpat kā nevar visu laiku būt tikai labi.

Enerģētiskajā līmenī tas izskatās apmēram šādi. Tev uzbruka, tevi piekāva, tev atņēma visu, bet pēc tam iespieda rokās naudas maisu. Jo lielāka bija skāde, jo vairāk naudas maisā:)

© Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS

Vadims Zēlands: par naudu

berns-un-nauda5

Grūti ir mīlēt naudu bez cenšanās to iegūt, tāpēc ir gandrīz neiespējami izvairīties no atkarības šajās attiecībās. Var tikai pacensties šo atkarību mazināt. Priecājies, ja pie tevis atnāk nauda, bet nekādā gadījumā neraizējies un nepārdzīvo, ja tās trūkst, vai, ja esi to zaudējis, jo savādāk tās paliks arvien mazāk un mazāk. Ja cilvēks maz pelna, tad parastā kļūda ir nīdēšana par mūžīgo naudas trūkumu. Tāda uzvedība atbilst nabadzīgas dzives līnijām..

Īpaši bīstami ir padoties bailēm par to, ka naudas kļūst arvien mazāk un mazāk. Bailes ir pati energoietilpīgākā emocija, tāpēc, izjūtot bailes, ka nenopelnīsi vai zaudēsi naudu, tu automātiski pārvieto sevi tajā līnijā, kur naudas patiešām paliek arvien mazāk un mazāk. Ja esi iekritis šajā slazdā, tad izkļūt no tā būs diezgan grūti, bet tomēr – iespējami. Lai tas notiktu, ir jānovērš tā liekā potenciāla cēlonis, ko pats esi radījis. Bet cēlonis ir atkarība no naudas, vai arī pārlieku liela vēlme pēc naudas.

Labam sākumam: samierinies un priecājies par to, kas tev ir.

Atceries, ka vienmēr var būt arī sliktāk. Nevajag atteikties no vēlmes pēc naudas. Vajag vien vienkārši mierīgi attiekties pret faktu, ka pagaidām tā pie tevis netek straumēm. Ir labi, ja vari iejusties spēlētāja lomā, kurš skaidri saprot to, ka jebkurā brīdī viņš var gan kļūt bagāts, gan – zaudēt visu.

Svārsti, kas ar mums manipulē, izmanto naudu, kā universālu līdzekli, lai norēķinātos ar saviem sekotājiem. Tieši šo svārstu darbība mūs novedusi pie tā, ka nauda ir kļuvusi par visas sabiedrības fetišu. Ar naudas palīdzību mēs varam nodrošināt savu eksistenci materiālajā pasaulē. Gandrīz viss tiek pirkts un pārdots.

Te arī  slēpjas lielākais slazds, jo uzķērušies uz šīs ēsmas, padevušies viltus spīdumam, mēs ļoti viegli varam nokļūt uz tā ceļa, kurš mūs aizved ļoti tālu no mūsu laimes.

Svārstiem ir savas intereses un tieši tie ir radījuši mītu par to, ka, lai sasniegtu mērķi, ir vajadzīga nauda. Tādā veidā katra atsevišķa cilvēka mērķis tiek aizvietots ar mākslīgu aizvietotāju – naudu. Naudu var dabūt no dažādiem svārstiem, tāpēc cilvēks domā ne par pašu mērķi, bet par naudu, un tādējādi nokļūst sev sveša svārsta varā. Cilvēks pārstāj saprast, ko tad īsti viņš vēlas no savas dzīves un iesaistās bezjēdzīgā skrējienā pēc naudas. Svārstiem tas ir ļoti izdevīgi, bet cilvēks kļūst atkarīgs, nomaldās no sava ceļa un līdzīgi mušai bezjēdzīgi sitās pret stiklu.

Stradājot kāda sveša svārsta labā, cilvēks nevar nopelnīt daudz naudas, jo kalpo svešam mērķim.

Vairums cilvēku atrodas šādā stāvoklī. Lūk, no kurienes radies mīts par to, ka bagātība ir tikai nelielas cilvēku daļas privilēģija.

Patiesībā bagāts var būt jebkurš cilvēks, ja viņš iet uz SAVU mērķi.

Nauda nav mērķis, pat ne līdzeklis tā sasniegšanai. Tā ir tikai blakne – atribūts. Mērķis ir tas, ko cilvēks vēlas no dzīves.

Lūk, daži mērķu piemēri:
Dzīvot savā privātmājā un audzēt rozes.
Ceļot pa pasauli, apskatīt tālās zemes.
Ķert foreles Aļaskā.
Slēpot Alpos.
Audzēt zirgus savā fermā.
Baudīt dzīvi uz savas salas Klusā okeāna vidū.
Kļūt par estrādes zvaigzni.
Gleznot.

Protams, daudzus mērķus var sasniegt, ja ir maiss ar naudu. Daudzi cilvēki tā arī rīkojas – cenšas iegūt šo naudas maisu. Viņi domā par naudu, atstumjot otraja plānā pašu mērķi. Atbilstoši Transērfinga principam, viņi cenšas pāriet uz to dzīves līniju, kur viņus gaida maiss ar naudu. Taču, strādājot sveša svārsta labā, maisu naudas iegūt ir ļoti grūti, vai tas vispār nav iespējams. Tā arī sanāk, ka nav ne naudas, ne sasniegta mērķa. Savādāk nemaz būt nevar, jo mērķa vietā, izstarotā domu enerģija uzregulēta uz mākslīgā aizvietotāja viļņa.

Ja tev šķiet, ka tavs mērķis var tikt realizēts tikai pie noteikuma, ka esi bagāts cilvēks, pasūti šo noteikumu pie visiem velniem.

Pieņemsim, ka tavs mērķis ir ceļot pa pasauli. Acīmredzot, tam vajadzīgs ļoti daudz naudas. Lai to sasniegtu, domā par mērķi, nevis par naudu. Nauda atnāks pati, par cik ir blakne, atribūts. Viss ir vienkārši Skan neticami, vai ne? Pats varēsi par to pārliecināties.

Nevis mērķis ir sasniedzams ar naudas palīdzību, bet nauda atnāk ceļā uz mērķi. 

Tagad esam noskaidrojuši, cik spēcīgi ir svārsti, cik liela ir to ietekme. Šī ietekme ir radījusi ļoti daudz mītus. Lūk, arī tagad, lasot šīs rindas, tu vari iebilst: tāpat ir skaidrs, ka sākumā cilvēks kļūst par bagātnieku, piemēram – lielrūpnieku, vai baņķieri, vai kinozvaigzni, un tikai pēc tam par miljonāru, miljardieri.

Pareizi, tikai par miljonāriem ir kļuvuši nevis tie, kuri domāja par bagātību, bet tie, kuri domāja par SAVU mērķi .

Vairums cilvēku rīkojas gluži otrādi: vai nu kalpo svešiem mērķiem, vai iemaina savu mērķi pret kādiem mākslīgiem aizvietotājiem, vai arī vispār atsakās no saviem mērķiem, jo nespēj izpildīt galveno noteikumu – būt bagātam.

Patiesībā nav nekādu ierobežojumu bagātībai.

Tu vari vēlēties visu, ko vien gribi. Ja tas ir patiesi TAVS, tu noteikti to saņemsi.

Ja tavs mērķis ir svārsta uzspiests, neko tu nesasniegsi. Neraizējies par naudu, tā atnāks pati. tagad galvenais ir samazināt naudas svarīgumu līdz minimumam, lai nerastos lieks potenciāls. Nedomā par naudu, domā tikai par to, ko tu patiešām vēlies saņemt.

Tajā pat laikā, pret naudu vajag attiekties ļoti uzmanīgi un saudzīgi. Ja ieraudzīji uz semes mazmazītiņu monētu, bet tev slinkums pieliekties, tātad tu necieni naudu. Diez vai naudas svārsts būs tev vēlīgs, ja tu pavirši attieksies pret naudu.

Varu ieteikt vienu nelielu maģisku rituālu. Kad tu saņem vai skaiti naudu, izturies pret to saudzīgi. Runā ar to – skaļi vai klusu, pie sevis. Vari teikt apmēram tā: “Es mīlu tevi, mana nauda. Mani čaukstošie papīriņi, manas skanošās monētiņas. Nāciet pie manis, es jūs gaidu, es jūs saudzēju, es par jums rūpējos.” Nesmejies, mīli to nopietni un patiesi. Ar mīlestību un gādību saņem, bet šķiries viegli un bezrūpīgi. Tāda attieksme nerada lieku potenciālu un noskaņo tavu starojumu uz “naudas līnijām”.

Nevajag raizēties tad, kad tu tērē naudu. Tādā veidā tā pilda savu misiju. Ja esi nolēmis to iztērēt, nenožēlo. Vēlme krāt un pēc iespejas mazāk tērēt, ved pie tā, ka atkal radīsies lieks potenciāls. Vienā vietā uzkrājas un nekur nekust. Tieši tad ir liela iespēja visu pazaudēt. Naudu jāprot saprātīgi tērēt, lai būtu kustība. Tur, kur nav kustības, atkal rodas lieks potenciāls. Ne velti bagāti ļaudis nodarbojas ar labdarību. Tā viņi samazina uzkrātās bagātības lieko potenciālu.

Autors: Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS

Par grūtībām

loka šāvējs1

Meistar, jautāja reiz māceklis, kāpēc ir tik daudz grūtību, kas neļauj mums sasniegt savus mērķus, novirza mūs no izvēletā ceļa, cenšas piespiest mūs atzīt savu vājumu?

— Tās, ko tu sauc par grūtībām, patiesībā ir daļa no tava mērķa, atbildēja meistars. Pārstāj ar tām cīnīties. Vienkārši padomā par to un ņem to vērā, kad izvēlies ceļu. Iedomājies, ka tu šauj no loka. Mērķis ir tālu un tu to neredzi, jo zemi klāj rīta migla. Vai gan tu sāksi cīnīties ar miglu? Nē, tu pagaidīsi, kamēr sāks pūst vējš un migla izklīdīs. Tagad mērķis ir redzams, bet vējš novirza tavas bultas no mērķa. Vai tad tu cīnies ar vēju? Nē, tu vienkārši novērtē to, nosaki tā virzienu un šauj no nedaudz cita leņķa. Tavs loks ir smags un grūti noturams, un tev nepietiek spēka nostiept stiegru – vai tad tu cīnies ar loku? Nē, tu trenē savus muskuļus un ar katru reizi arvien labāk vari nostiept stiegru un noturēt loku.

— Bet ir taču cilvēki, kuri šauj no viegla un lokana loka skaidrā, bezvēja laikā, — nedaudz aizvainotā balsī iebilda māceklis. — Kāpēc tikai mans šāviens sastop tik daudz šķēršļus savā ceļā? Vai tiešām Visums pretojas manai virzībai uz priekšu?

— Nekad neskaties uz citiem, — pasmaidīja Meistars. — Katram ir savs loks, savs mērķis un savs personīgais laiks šāvienam. Vieniem ceļa mērķis ir precīzs trāpījums, citiem – iespēja iemācīties šaut.

Meistars pieliecās māceklim un zemā balsī teica:
— Un vēl es vēlos tev atklāt briesmīgu noslēpumu, manu Zēn. Migla nenolaižas zemē tāpēc, lai traucētu tev šaut un vējš nepūš tāpēc, lai tava bulta netrāpītu mērķī, cietu un smagu loku tā radītājs nav radījis tāpēc, lai tu varētu justies vājš. Tas viss eksistē pats par sevi. Tu pats esi nolēmis, ka varēsi šajos apstākļos veiksmīgi trāpīt mērķī. Tāpēc, vai nu beidz žēloties par grūtībām un sāc šaut, vai arī nomierini savu lepnību un izvēlies sev vieglāku mērķi. Mērķi, pa kuru vari šaut.

Avots: Jekaterinas Andrejevas blogs

Tulkoja: Ginta FS

Ārkārtīgi svarīgi likumi

10929565_709360759178536_3203057843752603358_n

Kāds tos izdomāja – nav zināms, kurš. Bet tie cilvēki, kuri šos likumus izlasa un ievēro ir ieguvēji. Tie pat nav likumi, bet psihoterapeitiska tehnika. Nav viegli pārskatīt un mainīt savus uzskatus un attieksmi pret lietām un dzīvi. Tas ir sarežģīts un ilgs process, taču ļoti vērtīgs. Es noteikti tos pārrakstīšu un piekāršu pie sienas, lai ikdienā tie vienmēr būtu acu priekšā.

Izdari to arī tu un pēc laika būsi izbrīnīts par to, ka dzīvot kļuvis vieglāk.

  1. Sākums visam ir tukšums, bet tam jābūt piepildītam.
  2. Lai sasniegtu to, ko vēlies, vienas vēlmes vien ir par maz – ir jāpieņem lēmums. Tikai tādā gadījumā parādīsies iespējas!
  3. Lai izmainītu savu ceļu, sākumā ir jāapstājas un tikai pēc tam jāsāk kustība pretējā virzienā.
  4. Dzīvē nākas maksāt par visu. Bet dārgāk par visu maksā bezdarbība. Dažkārt tas kļūst redzams tikai dzīves ceļa beigās.
  5. Ja cilvēks visu laiku baidās izdarīt kaut ko ne tā, pieļaut kļūdas, tad viņš, pat nenojaušot, izdara lielāko kļūdu savā dzīvē.
  6. Līdzīgs vienmēr pievelkas tikai līdzīgam. Dzīvē nav nekā nejauša. Mēs pievelkam ne tos cilvēkus, kurus vēlētos redzēt sev blakus, bet tos, kas pilnībā līdzinās mums.
  7. Ja redzi, ka uzstādītais mērķis nav sasniedzams, koncentrējies uz citiem mērķiem. Sasniedzis tos, tu varēsi atgriezties pie pirmā realizēšanas.
  8. Ja dzīvei neko neprasīsi, tad tā tev neko arī nedos. Ja prasīsi ko nekonkrētu, tad dāvana būs līdzīga. Vienmēr vajag konkrēti noformulēt savas vēlmes.
  9. Dzīvē nemēdz būt absolūtas labsajūtas. To vienmēr ierobežo mūsu pasaules uztvere.
  10. Tu tiecies pēc pārmaiņām? Tad aizmirsti par pasivitāti. Tieši pateicoties tai, tiek zaudētas tās iespējas, ko piedāvā liktenis. Nospraud maršrutu un galapunktu. Bet, lai to sasniegtu, ir jādodas ceļā.
  11. Dzīve vienmēr piespiež risināt tos uzdevumus, kurus cilvēks izvairās risināt. No tiem nav iespējams izvairīties, tā kā, neatrisinot kādu uzdevumu tagad, to nāksies risināt citā dzīves posmā. Bet tad samaksāt par risinājumu, nāksies daudz dārgāk.
  12. Izvēle dzīvē ir vienmēr. Dažkārt tā slēpjas izvēles neesamībā. Pasaulē ir daudz iespēju. Taču vienmēr, kaut ko vienu iegūstot, tu zaudē ko citu. Tāpēc zaudējumi ir neizbēgami. Taču tos vienmēr var uzskatīt par jauniem ieguvumiem.
  13. Jaunais vienmēr nozīmē vecā nojaukšanu. Taču nepieciešams ne tikai nojaukt, bet arī attīrīt vietu. Tam nepieciešams spēks, laiks un zināšanas. Ir taču jāzin, ko celt un kā celt. Ja tādu zināšanu nav, tad labāk nenojaukt. Savādāk var uzcelt kaut ko briesmīgu.
  14. Cilvēks cenšas mainīt savu dzīvi, bet viņam traucē vecie ieradumi un stereotipi. Tie nemitīgi cenšas atgriezt to vecajās sliedēs. Tāpēc vienmēr pārmaiņas notiek lēni un prasa lielus garīgos ieguldījumus.
  15. Ikviens no mums pievelk sev tieši to, ko viņš visvairāk mīl, gaida vai, no kā baidās, tāpēc, ka tieši uz to fokusējas apziņa. Liktenis nekad nedod neko lieku. Tas ir dāsns, bet tikai vēlamā robežās. Paplašini robežas un saņemsi vairāk!
  16. Visa dzīve ir vieni vienīgi pretstati. Kādu mēs mīlam, kādu – ienīstam. Ar kādu draudzējamies, ar kādu sacenšamies. Iegūstam un zaudējam, satiekamies un šķiramies. Cilvēks tiecas pēc stabilitātes un tajā pat laikā izjūt neapmierinātību par rāmu dzīves plūdumu. Nav iespējams kaut ko saprast, ja nezini tā pretstatu.
  17. Cilvēki tiecas pēc harmonijas. Bet, lai to sasniegtu, ir vajadzīga iekšējā harmonija. Tas nozīmē – pieņemt savas labās īpašības un trūkumus, apzināties savas nepilnības un iekšējo mieru. Ir nepieciešams, lai prāts, darbības un sajūtas būtu līdzsvarā.
  18. Ir jāsaprot, ka pasaule nebūt nav radīta vienai vienīgai labsajūtai. Ļoti bieži tā neatbilst mūsu gaidām un uzskatiem par to. Taču vienmēr ir jācenšās darīt labu. Tas, kurš nav spējīgs to darīt, nekad nespēs novērtēt labo, ko saņem no citiem.
  19. Cilvēku citos cilvēkos vienmēr kaitina tas, kas “sēž” viņā pašā. Citi cilvēki var kļūt par mūsu spoguli. vajag tik uzmanīgāk ieskatīties tajos. Tad mēs spēsim labāk iepazīt sevi.
  20. Ja tevi pārņem spēcīga vēlme kaut ko iegūt, tas nozīmē to, ka tu neatzīsti savas spējas un labās īpašības. Ieskaties sevī labāk, iespējams, tev pašam ir kas vairāk par to, ko tu vēlies iegūt.
  21. Ļoti grūti ir pretoties sliktām domām. Tās liek mums mocīties, ciest, uztraukties. Paņem no šī negatīvā bara vienu domu un nospied to. Tā tu pārrausi šo negatīvo ķēdi un tā vairs tik ļoti tevi nemocīs.
  22. PIEŅEM SEVI tādu, kāds tu esi. Tad trauksme, bailes, kompleksi pazudīs un tu varēsi sākt pilnvērtīgu dzīvi.
  23. Pasaule, kurā mēs dzīvojam ir absolūti neitrāla. Mēs paši to padarām sliktu vai labu. Centies realitāti uztvert pozitīvi un tā kļūs laimīga un priecīga.
  24. Nekad apkārtējo cilvēku viedokļus neuztver kā patiesību pēdējā instancē. Jo nekad tu nevarēsi būt labs visiem. Vienmēr atradīsies nelabvēļi. Neļauj viņiem gūt virsroku pār tevi!
  25. Visi mēs atnākam šajā pasaulē no nekurienes un aizejam nekurienē. Tad varbūt mūsu dzīves jēga arī ir pati dzīve – visās tās izpausmēs?

Vienkārši noteikumi, vai ne? Taču, neskatoties uz vienkāršību, tie ļoti labvēlīgi ietekmē mūsu pasaules uztveri. Tos ievērot nav grūti, bet gūtais labums ir nenovērtējams.

Avots: psi-technology.net

Tulkoja: Ginta FS

“Es neko negribu”… kur ņemt spēku dzīvei?

bāka

Tukšums un skumjas. Nav ne spēka, ne vēlmes kaut kur kustēties. Nav arī enerģijas kaut ko darīt. Vēl ir ļoti drūmi un visu laiku gribas sevi vainot. Kaut kas taču ir jādara! Tikai – kas, un, galvenais, “kā”? Ja neko negribas darīt…

Iekšā dziļa garlaicības sajūta, sajūta, ka nekas nav īsts, patiess un, liekot roku uz sirds, – sajūta, ka viss, ko dari nekam nav vajadzīgs.

Tā arī taisnība – kam tas viss? Kur jēga?

Kur paliek jēga? 

Agrāk taču bija! Bija prieks, vēlmes, azarts, brīžam arī kaifs. Un bija mērķi, un acis dega, un viss padevās un sanāca! Tad, kas notika? Kāpēc “tad” un “tur” sanāca, gribējās un “varējās”, bet “šeit un tagad” – negribas un nesanāk?

Tur bija jēga. Bija mērķis.

Piemēram, sasniegt mērķi – aizbraukt uz ārzemēm, apprecēties, izveidot ģimeni.

Nopirkt mājokli, dzemdēt bērnus, realizēties savā profesijā.

Pabeigt mācības, saņemt diplomu, izveidot savu mājas lapu, sākt savu praksi.

Atrast labu darbu un sākt labi pelnīt.

Kļūt par frīlanceri, iegūt savu brīvību un stradāt “sev”.

Vai arī – aiziet no darba, sākt jaunu dzīvi un beidzot darīt to, ko vēlies.

Mērķis sasniegts! Esmu šeit. Un ko tālāk?

Šķiet – tagad dzīvo un priecājies, tu esi tur, kur tik ļoti vēlējies būt un uz kurieni tik ilgi gāji…

BET…

Pirmkārt, – dzīve fantāzijā un sapnī izskatījās nedaudz savādāk, pievilcīgāk, brīnumaināk, kā tas izrādījās reālajā dzīvē. Tā bija ideāla – bez izmētātām zeķēm, raudošiem bērniem un vīra ar sliktu garastāvokli. Lielā atšķirība starp to, ko gaidīji un kāda izrādījās realitāte, izsauc skumju vilšanos.

Un vai vispār ir jēga kaut ko darīt, kaut kur tiekties, ja viss notiek tā?

Otrkārt,– rodas trauksme. Šajā dzīves posmā es vēl neesmu bijusi. Ko darīt? Un, ja nu netikšu galā?

Varbūt nav jēgas neko darīt, lai nepieļautu kļūdas?

Bija pasaule, kas šos mērķus diktēja un dzīve organizēja to piepildīšanos. 

Bija organizācija, firma, darbavieta, plāni, nodaļas, atskaites. Viss bija konkrēti – pa plauktiņiem salikts. Nebija nekadas vajadzības aizdomāties par to “ko es vēlos”, “vai man tas vajadzīgs”, “ja gribu, tad kā” – to nevajadzēja. Viss bija jau izdomāts un “augšā” izlemts.

Bija cilvēks, ar kuru kopā tika veidota šī dzīves jēga. Kopā ar kuru domājās, sapņojās, plānojās, notika. Kurš bija ieausts, kā šķita, visas manas dzīves audeklā.

Un tagad viņa vairs nav.

Viņš aizgāja, pameta, nodeva un tagad kaut kur dzīvo savu dzīvi.

Vai arī – viņš nomira. Un viņa vairs nebūs nekad. Un no tā sirdī ir neizsakāmi skumji un sāpīgi. Un pagaidām jēga ir tikai tajā, ka vari atļaut sev raudāt un atļaut sev darīt kaut ko, kas pat no malas izskatās bezjēdzīgi. Bet, kad asaras atgriežas, atkal raudāt, kamēr tās atnes atvieglojumu un vairs tik ļoti nesāp. Uz to mirkli, kad asaras dos atvieglojumu, kad palēnām, klusi atnāks pieņemšana, ka pasaule vairs nekad nebūs iepriekšējā. Un šajā citā pasaulē ir atļauts dzīvot, redzēt gadalaiku maiņu, zāli, lapas, bangojošu jūru, dzirdēt cilveku balsis un putnu dziesmas. Un tad pakāpeniski atnāk atlaišana, piedošana un atvadīšanās. Un parādās jaunas jēgas un spēks tālākai lielai un garai dzīvei.

Notika kas tāds, kas sadalīja dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc”.

Ši notikums mani izmainīja. Patiesība ir tā, ka es nekad vairs nebūšu tā, kas biju. Mana pasaule izmainījās. Kaut kas aizgāja uz visiem laikiem. Un šajā jaunajā pasaulē man arī var būt plāni un sapņi un šeit arī var dzīvot… un mīlēt.

Ja jēga ir kaut kur – citur. 

Kas dara tavu dzīvi bezjēdzīgu? Kur tava enerģija?

Kādās vēlmēs?

Varbūt tas, ko dari šobrīd, ar ko nodarbojies, sen jau tev riebjas, taču pārmaiņas varētu izmaksāt pārāk dārgi, un tas būtu pārāk sarežģīti taviem tuviniekiem?

Jā, ikvienām pārmaiņām ir sava cena. Nemēdz būt bezmaksas izvēļu. Pat neko nemainot, tu maksā. Maksā ar iztukošotības sajūtu, depresiju, skumjām, apspiestām dusmām, naidu pret apkārtējiem un sevis neieredzēšanu.

Pārmaiņas nojauc iesīkstējušo līdzsvaru ģimenes sistēmā. Ģimenē viss “plīst pa šuvēm”, slēptie konflikti izlien ārpusē. Izlien ārpusē tas, kas visu laiku tika nospiests.

Ja nolemsi iet sev līdz, līdzi savu vēlmju piepildījumam, savā attīstībā – tuvībā vai atzinībā, nāksies ļoti daudz ko skaidrot, paskaidrot, runāt, vilkt laukā savas vēlmes, savus mērķus, lūgt, solīt, pārliecināt, saskarties ar atteikumiem, ar nesapratni. Kaut kas būs jāupurē. Bet tā būs tava izvēle, tavs ceļš un tava nobriedusī izpratne par samaksu.

Ja tagad tev nav spēka, tas nozīmē, ka tas kaut kur aiziet. 

Tas var aiziet uz to, lai kontrolētu savu neapmierinātību un varbūt noturētu savas pretenzijas un dusmas. Vai arī uz to, lai aizturētu asaras, ko izsauc bezspēcība un izmisums. Tas var aiziet uz trauksmi. To var bloķēt bailes no nākotnes, kas neļauj dzīvot šodienā.

Šie šķēršļi ir kā dambji upē – mēs paši neapzināti tos uzbūvējam un noslēdzam savas enerģijas plūsmu.

Kad tu uzcel tādu dambi, izveidojas kas līdzgs purvam, sāk kurkstēt vardes, viss pārklājas ar duļķēm, atnāk garlaicība un slinkums. «Kas būs, būs..».

Mirklī, kad sāc meklēt sevī savas personīgās vēlmes, tu izroc pirmo akmeni no dambja.

Kamēr tu sevi atturi, turpini refleksēt, pasaule tev apkārt uzvedas tieši tāpat. Ne telefona zvanu, ne klientu, ne tikšanos, ne piedāvājumu, nekas nenotiek… Kā tikko tu atļauj sev pārraut dambi, palaist savus spēkus dzīvei, sākt darīt kaut ko, ko vēlies, pasaule atsaucas. Cilvēki nāk uz enerģiju. Kā kuģi meklē bāku.

Avots: https://psy-practice.com

Autors: Irina Dibova

Tulkoja: Ginta FS