Es arī tā jūtos

Man vairs nepietiek pacietības dažām lietām. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvusi augstprātīga un lepna, nē, bet tikai tāpēc, ka esmu sasniegusi zināmu dzīves posmu – posmu, kurā vairs nevēlos tērēt savu laiku tam, kas mani neapmierina vai aizskar mani, nodarot sāpes.
Es vairs neesmu gatava paciest cinismu, pārmērīgu kritiku un jebkura veida stingras prasības. Man vairs nav vēlmes apmierināt tos, kam nepatīku, mīlēt tos, kas nemīl mani un smaidīt tiem, kuri neatbildēs ar patiesu smaidu.
Es vairs neveltīšu ne minūti laika tiem, kuri melo vai cenšas ar mani manipulēt.
Es esmu nolēmusi vairs nedzīvot vidē, kurā cilvēki izliekas, liekuļo, melo un nepatiesi slavē.
Es vairs necietīšu ne daļēji izglītotus, ne augstprātīgus gudriniekus.
Es negrasos risināt strīdus un uzklausīt tenkas, un ciest nevaru konfliktus un salīdzināšanu.
Es ticu tam, ka pasaule sastāv no pretpoliem, tam, ka pasaule ir daudzveidīga, tāpēc cenšos izvairīties no cilvēkiem ar smagu raksturu, kuri nav spējīgi pielāgoties apkārt notiekošajam.
Es ienīstu nodevību un neuzticību draudzībā.
Es nevarēšu būt labās attiecībās ar tiem, kuri nespēj pateikt patiesu komplimentu, kuri nespēj iedvesmot un uzmundrināt un nevarēšu draudzēties ar cilvēkiem, kuri nemīl dzīvniekus.
Pārspīlējumi mani nogurdina.
Ak, jā, starp citu, es vairāk nepacietīšu tos, kuri nav pelnījuši manu pacietību.

© Merila Strīpa