Patiesība un meli

Visos svētajos rakstos teikts, ka katram cilvēkam ir jāsaglabā savu domu, runas un darbu tīrība.

Turēšanās pie Patiesības ir visu cēlu cilvēku un svēto garīgā spēka avots.
Tīrība kā patiesuma pamats galu galā izpaužas kā kolosāla psihiskā enerģija.
Ja cilvēks runā patiesību, viņš kļūst vienots ar Augstāko Patiesību, kas viņa izteiktajiem vārdiem piešķir dabas likumu spēku un Augstākie Visuma spēki dabiski pieņem viņa vārdus izpildei.
Patiesais vienmēr dzirdēs, redzēs, jutīs un atšķirs patiesību no meliem. Ja cilvēks nekad nav melojis, viņš pat pēc balss skaņas var atšķirt patiesību no meliem.
Senatnes viedajiem jebkurš apgalvojums ir pierādījums, ja viņu uztvertā skaņa bija tīra.
Patiesība un nepatiesība atšķiras vibrāciju frekvencē, un šo vibrāciju ietekmē, pirmkārt, būtiski mainās cilvēka mentālais un emocionālais ķermenis.
Meli ne vienmēr ir tieši meli. Cilvēks var klusībā maldināt, kad viņš kaut ko slēpj un slēpj, liedzot citam iespēju uzzināt patiesību un tādējādi maldināt.
Esi patiess, atklāts un skaidrs – tas padarīs tevi stipru un spējīgu mīlēt.

Indira MA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Melis sākumā melo pats sev

melis

Cilvēks, kurš tev melo, nejauši vai apzināti, vienmēr kaut kādā līmenī melo pats sev. Tāpēc, ka nav iespējams, nemaldoties, nolemt sev šo veģetātīvo neatbilstību, kas rodas ķermenī melošanas laikā.
Un nolemt par labu disonansei cilvēciskajā būtnē, kad vārdi nesakrīt ar domām, un domas ar sajūtām.

Kad konfliktējot cilvēki pārliecināti runā par to, kam tu nepiekrīti. Vai arī par to, kas neatbilst veselajam saprātam, norunām vai acīmredzamiem faktiem, vari ilgi un dikti ar viņiem strīdēties. Mēģināt pierādīt to, ka viņiem nav taisnība. Aizstāvēt to, ka divi reiz divi ir četri. Taču var arī pārtraukt šos veltos pūliņus, apzinoties to, ka viņi melo nevis tev, bet paši sev. Apmāna paši sevi.
Apmāna, domājot, ka patiesība nav redzama. Vai arī uzskatot, ka realitātes sagrozīšana neķers viņus kā pātagas cirtiens.
Dzīve pati parūpēsies par to, lai katrs saņemtu savas macību stundas, pats tās radot. Tā kā vari mierīgi gulēt, un savus spēkus tērēt kaut ka vērtīgāk.
Aglaja Datešidze

Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS

Godīguma mērs

svari

Reiz dzīvoja nabadzīga ģimene – vīrs un sieva. Sieva gatavoja sviestu un vīrs to pārdeva vietējā veikala saimniekam. Tā viņi nopelnīja sev iztiku. Sviesta gabali visi bija vienādi – skaistas, apaļas formas un šāds gabals svēra 1 kilogramu.

Tā bija pagājuši daudzi gadi, un te pēkšņi veikala saimnieks sāka šaubīties par to, vai gabalā patiešām ir 1 kilograms un vai nabaga vīrs patiešām ir godīgs. Viņš nosvēra vienu sviesta gabalu un izrādījās, ka tajā ir tikai 900 gramu, paņēma otru – tajā atkal tie paši 900 grami. Viņš pārskaitās un pasauca pie sevis nabaga vīru.

— Tu man vairs nenes savu sviestu! Tu esi krāpnieks un es vairs no tevis neko nepirkšu. Tu man teici, ka sviests sver 1 kilogramu, bet tur ir tikai 900 gramu! Es neļaušu sevi apmānīt!

Nabaga vīrs samulsa, paskatījās uz saimnieku un teica:

— Mums, saimniek, nav svaru, nekad nav bijuši… kā svara mērs man vienmēr ir kalpojusi cukura paka, kuru es nopirku pie tevis. Pēc tā mēs ar sievu svērām savu sviestu…

 

Vienmēr atceries, ka tevi mērīs ar tavu paša mēru.

Avots: http://www.uspeh.club/

Tulkoja: Ginta FS

10 “caurumi”, pa kuriem aiztek enerģija

energija

Ir darbības, ar kurām cilvēks sevi padara vāju un iztērē savu dzīves enerģiju.

1. Nepabeigtas un līdz galam nepadarītas lietas.

Katru reizi, kad tu sāc darīt kaut ko, un tā arī līdz galam to neizdari, velti tiek tērēti ne tikai materiālie resursi. Psihē, tāpat kā datorā paliek “uzkāries” process, kurš var būt pat ir neapzināts, taču patēŗē enerģiju un resursus. Tas attiecas arī uz dotiem un neizpildītiem solījumiem un nenomaksātiem parādiem. Tāpēc labāk neuzņemties vairāk kā varam “panest”.

2. Meli citiem un sev pašam.

Kad cilvēks melo, viņam nākas patērēt milzīgu enerģiju, lai uzturētu izdomātos tēlus. Vēl bez tā izkropļota tiek enerģijas plūsma starp kakla čakru un sirds čakru. Krievu valodā saka: «кривить душой». No meliem tā patiešām plūst šķērsām. Tāpēc  ir vērts atbrīvoties no augstprātības, sevis mānīšanas un izlikšanās par to, kas neesi.

3. Aizvainojums, noslēgšanās sevī un jebkuras citas pašizolācijas formas.

Cilvēks ir atvērta enerģētiskā sistēma. Ja to aizvērt un izolēt, tas sāk novājināties. Tieši tāpat, kā pie pilsētas, ostas vai valsts blokādes. Kā tikko tiek fiziski, ekonomiski un pat informātiski izolēts kāds objekts – tas sāk nīkt. Kad tas notiek, kad atsakies no savām radniecīgajām saitēm, aizmirsti savus senčus, nenovērtē zemi, kur esi dzimis, apvainojies uz cilvēkiem, tu zaudē enerģiju. Kad cilvēks nepieder kādai kopienai, cilvēku grupai un visu laiku paliek viens, arī tad viņš kļūst vājš. Kad zaudē saikni ar Dievu un savas kultūras egregoru – tas atkal nozīmē enerģijas zaudēšanu.

4. Bailes, neuzticēšanās, nevajadzīgs naidīgums.

No bailēm un neuzticēšanās notiek tas pats, kas tad, kad esi apvainojies. Velti tiek tērēta enerģija, jo organisms visu laiku atrodas agresīvā kara stāvoklī – gatavs cīnīties, aizsargāties vai bēgt. Tas ļoti nogurdina.

5. Fiziskās, emocionālās vai informatīvās pārslodzes un fizisko vingrinājumu trūkums. Kā arī kontakts ar dabu un atdzišana.

Kad cilvēks sevi pārslogo ar darbu vai pārliekiem pārdzīvojumiem, spēki zūd. Paši to jūtat! Kad smadzenes apstrāda informācijas kalnus, tiek tērēta milzu enerģija. Tukšiem pārdzīvojumiem velti tiek iztērēti virsnieru hormoni, kas noved pie nieru mazspējas.

6. Nepareizs un nepietiekams miegs.

Gulēt ir jāiet šodien un jāmostas rīt – šim teicienam ir dziļa jēga. Ja guļam nepareizā laikā un neizguļamies, organisms nespēj pilnvērtīgi atjaunot savus spēka resursus. Uzkrājas toksīni, sajūk bioritmi, un smadzenes “pārkarst”. Tas itin bieži noved pie depresijas un nevēlēšanās dzīvot.

7. Pārēšanās, saindēšanās ar alkoholu, tabaku un narkotikām.

Šķiet, ka nav vērts lieku reizi atgādināt par šo netikumu postošajām sekām.

8. Liekas, tukšas runas, iekšējais dialogs un steiga.

Daudziem tas šķiet nesvarīgi, taču patiesībā, visās šajās lietās aizplūst neiedomājami daudz mūsu enerģijas, ko būtu varējuši izmantot radošai dzīvei. Pa īstam šo atsķirību var sajust pēc klusēšanas prakses.

9. Slimības, neārstējamas traumas, jebkuras ārējas dabas iedarbības, parazīti un enerģētiskie vampīri.

Arī skaidrs, ka dzīvojot starp cilvēkiem, kuri sūdzas, liek justies vainīgam, aprunā u.t.t. nav iespējams saglabāt savu enerģiju. Tas pats attiecas uz ģeopatogēnajām zonām, rūpniecisko piesārņojumu, traumām u.t.t.

10. Viens no spēcīgākajiem enerģijas pārtēriņiem ir seksuālās pārmērības.

Zema seksuālā kultūra un šī procesa neizpratne, izraisa enerģijas zudumus, bieži vien – neatgriezeniskus. Par to liecina daudzu pornoaktieru neapskaužamie dzīvesstāsti.

Atliek vien atgādināt, ka par to, kā mēs tērēsim un atjaunosim savus enerģijas resursus, atbildīgi esam mēs paši.

Avots: econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ilustracija  ©Johans Heinrihs Fisli