Tu šeit neesi ar tukšām rokām

Tavas rokās1

Ja tu baidies zaudēt, tu vienkārši neesi vēl atradis sevi. Kad atradīsi – nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko varētu pazaudēt.
Zaglis ielien kabatā, vecums zog skaistumu, slimības – cilvēkus, pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem, bet mēs pret to esam tik bezspēcīgi ar saviem cietumiem, likumiem, krēmiem, mikstūrām un teleskopiem.
Mēdz gadīties, ka bagātība atgriežas, cilvēki atkal atver acis, bet debesis kļūst gaišas, taču īpašuma tiesības ir tik iluzoras.
Dzīve ir vienkārša un skaista – tā nedod nekādus pienākumus un tai nav parādu. Taču tu šeit neesi ar tukšām rokām, tajās ir dzīva krava – mīlestība. Tā ir kā bērnībā ar aukliņu sasietie dūrainīši, nekad nepazūd, nepāriet. Kaut arī pravietojumi beigsies, valodas pieklusīs un zināšanas tiks atceltas.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Anastasiya Isaykina
Tulkoja: Ginta FS

Sākt visu no jauna

celsh553

Manai māsai ir trīsdesmit gadu. Un viņai pietika drosmes sākt visu no jauna. Viņa aiziet no siltas vietiņas, kurā pavadīti astoņi gadi, un tagad…. no tīras lapas. Es jums teikšu, es absolūti par viņu neuztraucos, jo par viņu es esmu pārliecinātāka, kā par jebkuru citu

Es apbrīnoju cilvēkus, kuri ir spējīgi sākt visu no jauna, neskatoties uz to, cik viņiem gadu. Iziešana atklātā jūrā, ārā no komforta zonas pieaugušam cilvēkam izdodas grūtāk ka bērnam. Ja tu uz to vēl joprojām esi gatavs, tas nozīmē, ka tevī dzīvo maziņš pēc pases, bet pieaudzis pēc savas būtības cilvēks. Un es esmu laimīga, ka man blakus ir tādi cilvēki.

Mana mamma divdesmit savus mūža gadus veltīja ģimenei, lai pēc tam atgrieztos pie sava mūža darba – mūzikas. Un, ziniet, tā ir milzīga laime, vērot viņu, un dažkārt, ja paveicas, klausīties viņas skolnieku spēli: šodien, pēc mēneša. Viņi tik ātri no cilvēkiem, kuri nepazīst notis, kļūst par muzikantiem.

Mans vectēvs sešdesmit piecos gados kļuva par suņu frizieri. Ir tāda profesija. Iedomājieties?! Viņš iemācījās frizēt pūdeļus!

Cik ļoti svarīgi ir neieciklēties tajā, ko esi iemācījies. Cik svarīgi ir turpināt sevi meklēt, līdz brīdim, kad atradīsi Savu Lietu.

Lūdzu, atbalstiet sevi tajā, atbalstiet savus tuvos un mīļos.

Galvenais, ir uzsākt. Bet pēc tam, kā pieredzējis šoferis es garantēju, ceļš pats jūs virzīs.

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka pabeigusi universitāti, es savu sarkano psihologa diplomu ieliku kurpju kastē, kuru noglabāju antresolā un sāku iet pavisam citu ceļu. Un, ja būs vajadzība iet pa vēl kādu citu, kuru iepriekš nebūšu ieplānojusi, es to noteikti izdarīšu. Kurpju kastē antresolā vēl ir ļoti daudz vietas.

Darbam ir jābūt tādam, lai naktī pamodināts, tu priecātos par savu bezmiegu, un darītu savu darbu ar prieku un labprātīgi. Lūk, es arī šonakt negulēju. Un ļoti par to priecājos.
Autors: Taša Karļuka “Snob.ru” (žurnāliste, rakstniece, psiholoģe)
Tulkoja: Ginta FS