Domātājam, darītājam

Mila's good night painting

1. Sākt ar mazumiņu ir normāli.
Trauks piepildās pakāpeniski, piliens aiz piliena. Katrs meistars kādreiz bija amatieris. Ja esi pastāvīgs un pacietīgs, tu būsi veiksmīgs. Neviens nevar tāds kļūt vienā naktī; veiksme atnāk pie tiem, kuri ir gatavi sākt ar mazumiņu, un cītīgi strādāt, līdz trauks būs pilns.

2. Domas ir materiālas.
Ja cilvēks runā vai rīkojas sliktu domu vadīts, sāpes ir neizbēgamas. Ja nolūki un domas ir tīras, arī laime ilgi nebūs jāgaida. Lai pareizi dzīvotu, savas smadzenes būtu jāpiepilda ar labām domām.
“Mana šodiena ir mana jaunā domāšanas veida atspoguļojums. Tagadne ir iepriekš domāto domu summa. Domas ir tie neredzamie diegi, kas rausta manu Likteni. Kā domāšu, tā dzīvošu”.
(Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv)

3. Piedot.
Turēt sevī naidu ir apmēram tas pats, kas turēt rokā karstu ogli un vēlēties ar to iemest kādam – gala rezultātā apdegsi tu pats. Kad tu atbrīvo tos, kas ieslēgti tavas nepiedošanas cietumā, tu no šī cietuma pirmkārt atbrīvo pats sevi. Jo tu nekad nevarēsi kādu nospiest, nenospiežot sevi. Mācies piedot un darīt to ātrāk.

4. Tavai rīcībai vienmēr ir nozīme.
Lai attīstītos, ir jārīkojas. Lai ātri attīstītos, ir jārīkojas katru dienu. Paruna vēsta: “Dievs katram putnam dod tārpiņu, bet nemet to ligzdā.” Bet vēl kāds teica: “Darbs ir tā labākā psiholoģijas grāmata, caur kuru cilvēks var sākt saprast pats sevi un citus.”

5. Uzvari sevi.
Lai sevi uzvarētu ir jāiemācās pārvaldīt savas domas. Tām nav jātrako kā jūras viļņiem. Tu vari padomāt: “Es nevaru kontrolēt savas domas. Doma atnāk, kad vien tai sagribās. Uz ko es atbildu: tu nevari aizliegt putniem lidot virs tevis, bet tu vari aizliegt tiem vīt ligzdu tev uz galvas”.

6. Dzīvo harmonijā.
Harmonija vienmēr nāk no iekšpuses. Nemeklē ārpusē to, kas nāk no tavas sirds. Harmonija nav ne jauns darbs, ne jauna mašīna, vai jaunas laulības – tas ir miers dvēselē un sākas tas no mums.

7. Esi pateicīgs.
Piecelsimies un pateiksimies Dievam par to, ka, ja arī daudz esam mācījušies, neesam patērējuši parāk daudz laika, ja esam patērējusi daudz laika, tad vismaz neesam saslimuši, bet, ja esam saslimuši, tad vismaz neesam nomiruši. Vienmēr atradīsies kaut kas, par ko būt pateicīgam. Nav neviena cilvēka, kuram nav par ko pateikties. Ne visi šodien no rīta pamodās; vakar kāds aizmiga pēdējo reizi. Bet tu pamodies, un lasi šīs rindas. Es pateicīgs: tātad tev ir redzīgas acis, tev ir internets, tātad tev ir mājas un tu elpo un esi dzīvs!

8. Viena no lieliskākajām prasmēm dzīvē ir prasme ātri aizmirst visu slikto.
Neieciklēties uz nepatikšanām, uz bailēm, nedzīvot aizvainojumā, nedusmoties, nekritizēt. Nav vērts stiept savā Dvēselē visādus krāmus.

Esi laimīgs!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Džons Vilhelms
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Īsts Meistars

rumi

Džalaladins Rumi ir viens no sufisma dižgariem – dzejnieks, mistiķis, filosofs un mūziķis. Daudzi cilvēki nāca pie viņa, lai saņemtu gudru padomu un mierinājuma vārdus. Reiz pie viņa atnāca sieviete ar savu dēlu un teica:

— Es esmu izmēģinājusi visus iespējamos un neiespējamos veidus, bet dēls mani neklausa. Viņš ēd pārāk daudz cukura. Lūdzu, pasakiet viņam, ka tas ir kaitīgi veselībai. Viņš jūs noteikti klausīs, jo ciena jūs.

Rumī paskatījās uz zēnu, ieraudzīja viņa acīs uzticēšanos un teica:

— Atnāciet pie manis pēc trim nedēļām.

Sieviete izbrīnīta neizpratnē skatījās uz viņu. Ļaudis nāca pie Rumi no tālām zemēm un viņš palīdzēja tiem atrisināt lielas problēmas uzreiz… Taču viņa paklausīja un atnāca pēc trim nedēļām. Rumi paskatījās uz zēnu un teica:

— Nāciet vēl pēc trim nedēļām.

Sieviete nenocietās un paprasīja, kas par lietu. Bet Rumi atkārtoja teikto.

Kad viņi atnāca trešo reizi, Rumi teica zēnam:

— Dēliņ, paklausi manam padomam, neēd tik daudz cukuru, tas ir kaitīgi tavai veselībai.

— Ja jau jūs man to sakāt, Meistar, es paklausīšu un cukuru vairs neēdīšu, — atbildēja zēns.

Pēc tam sieviete palūdza zēnu pagaidīt viņu uz ielas. Kad tas izgāja, viņa jautāja Rumi, kāpēc vinš to nepateica jau pirmajā reizē, tas taču ir tik vienkārši? Džalaladins atzinās viņai, ka pats mīlēja ēst cukuru un, pirms dot kadam padomu, viņam pašam nācās atbrīvoties no šīs vājības. Sākumā viņš domājis, ka pietiks ar trim nedēļām, taču kļūdījies…

Viena no īsta Meistara pazīmēm ir tā, ka viņš nekad nemācīs otram to, kam pats nebūs izgājis cauri. Meistars, pirmkārt, ir godīgs pats pret sevi. Viņa vārdi saskan ar viņa darbiem. Meistara vārdi nāk no viņa pesronīgās pieredzes, viņa gudrība dzīvo viņā, ne svētajos rakstos.
Te vietā būs atcerēties čaņu teicienu: “Kad labs cilvēks sludina viltus macību, šī mācība kļūst par patiesu. Kad slikts cilvēks sludina patiesu mācību, tā kļūst par viltus mācību.”
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es pats redzu!

spogulī2

— Es esmu vājš un nabadzīgs — teica reiz meistars saviem mācekļiem — bet jūs esat jauni un spēcīgi. Es jūs mācīju un jūsu pienākums ir atrast naudu, par kuru varētu dzīvot jūsu vecais skolotājs.

— Ko mums darīt? — jautāja mācekļi. — Šīs pilsētiņas iedzīvotāji ir ļoti skopi un nav pat jēgas lūgt viņiem palīdzību!

— Mani bērni, — teica meistars, — ir veids, kā dabūt naudu bez prasīšanas, vienkārši paņemot to. Tas nebūs grēks, ja mēs vienkārši paņemsim naudu, jo esam to pelnījuši vairāk kā citi. Taču es esmu pārāk vecs, lai ietu zagt!

— Mēs esam jauni, — atbildēja mācekļi, — mēs tiksim ar to galā! Nav nekā tāda, ko mēs nevarētu paveikt Tevis dēļ, meistar! Saki, kā mums rīkoties un mēs tev paklausīsim.

— Jūs esat stipri, — atbildēja meistars, — jums nebūs grūti atņemt maku bagātniekam. Atrodiet vien klusu vietu, saķeriet viņu un atņemiet maku, tā lai neviens neredz. Tikai nenodariet viņam pāri.

— Dodamies tagad, tūlīt! — vienā balsī iesaucās mācekļi.

Tikai viens no viņiem, nolaidis acis, klusēja.
Meistars paskatījās uz jaunekli un teica:
— Citi mani mācekļi ir drosmes pilni un gatavi palīdzēt savam skolotājam. Vai tev ir vienaldzīgas manas ciešanas?

— Piedod, meistar! — atbildēja jauneklis. — Taču tavs rīkojums nav izpildāms! Lūk, manas klusēšanas iemesls.

— Kāpēc nav izpildāms?

— Nav taču tādas vietas, kur mani neviens neredzēs, — atbildēja māceklis. — Pat tad, kad esmu viens, pavisam viens, es pats redzu. Es labāk ar ubaga tarbu iešu lūgt ziedojumus, nekā ļaušu sev pašam sevi redzēt zogot.

Dzirdot šos vārdus meistara seja atplauka smaidā un viņs apskāva savu mācekli.

— Es esmu tik laimīgs, — teica vecais vīrs, — ja starp maniem skolniekiem ir kaut viens, kurš sapratis to, ko es mācīju!

Pārējie mācekļi kaunā nolieca galvas. Un no tās dienas, katru reizi, kad galvā iešāvās kāda necienīga doma, viņi atcerējās sava drauga vārdus: “Es pats redzu!”

Avots: http://www.violife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Par dzīvi

tase15

Reiz dzīvoja kāds jauneklis. Viņam ļoti patika krāt senlaicīgus niekus. Ceļojot pa pasauli, viņš iegriezās dažādās antikvāru lietu tirgotavās un viņa kolekcija arvien pieauga. Īpaši viņam patika tējas tasītes – viņam šķita, ka tās var pastāstīt ļoti daudz interesanta.

Reiz tālā, svešā zemē viņš ieklīda kādā antikvāru preču tirgotavā un ieraudzīja brīnumskaistu, senu tējas tasi. Jauneklis paņēma to rokās un sāka pētīt. Pēkšņi tasīte ierunājās: «Mans dārgais ceļotāj. Es ne vienmēr esmu bijusi tasīte. Bija laiks, kad bezjēdzība bija mana vienīgā nodarbe. Es biju vienkāršs sarkanā māla pikucis. Tūkstošiem gadu gulēju zemē. Manā acu priekšā skrēja gadu simti – ļaudis karoja, slēdza mieru, dzima un iznīka civilizācijas. Un pēkšņi vienā dienā atnāca mans meistars. Viņš mani pacēla, aiznesa uz savu darbnīcu, nometa uz koka galda un sāka mani rullēt, līdz es iekliedzos:
— Pietiek! Liec mani mierā!
Bija ļoti sāpīgi, bet viņš tik pasmaidīja, pašūpoja galvu un noteica:
— Vēl nav laiks.
Pēc tam viņš mani uzmeta uz podnieka ripas un pasaule manā priekšā sāka griezties mežonīgā ātrumā, viss pārklājās ar pelēku miglu.
— Ko tu dari?!… — es čukstēju. — Man ir slikti, apturi šo trakumu!
Bet meistars tikai saprotoši pamāja ar galvu un klusi teica:
— Vēl nav laiks, — un turpināja griezt ripu, veidojot manu formu.
Pēc tam viņš rūpīgi ielika mani krāsnī. Es nezināju, ka pasaulē ir tāds karstums. Es kliedzu un lūdzos, centos atvērt krāsns durvis.
— Te ir karstāk kā ellē! — es kliedzu — Es sadegu! Izlaid mani ārā!
Taču caur krāsns lodziņu es redzēju, kā meistars uzmanīgi skatās uz mani un viņa lūpas atkārto:
— Vēl nav laiks.
Un tad, kad man jau šķita, ka pienākusi mana pēdējā minūte, krāsns durvis atvērās. Meistars uzmanīgi izcēla mani ārā un nolika uz plauktiņa. Es beidzot uzelpoju. Cik labi, ka beidzot mani liek mierā.
Bet tas, izrādās, vēl nebija viss. Kā tikko es attapos, meistars mani paņēma no plaukta, uzmanīgi nopētīja un noslaucīja putekļus. Viņš grasījās mani krāsot un pārklāt ar laku. Lakas smirdīgie garaiņi ieskāva mani tā, ka vienā mirklī man šķita, ka zaudēju samaņu:
— Lūdzu, pažēlo mani! Vai tiešām tev manis nav žēl? Lūdzu, liec mani mierā, lūdzu, nevajag mani mocīt! — es stenēju.
Bet meistars tikai pašūpoja galvu un kā parasti noteica:
— Vēl nav laiks.
Pabeidzis mani lakot, viņš atkal atvēra krāsns durvis un ielika mani karstumā. Šoreiz tas bija vēl briesmīgāk, kā pirmajā reizē. Es uzreiz sapratu – tās ir beigas. Es lūdzos, draudēju, raudāju, kliedzu, nekas nelīdzēja. Es sapratu, ka aizrit manas dzīves pēdējā sekundes. Un tajā mirklī atvērās krāsns durtiņas un meistara maigās rokas izcēla mani ārā no liesmojošās elles. Viņš atkal rūpīgi nolika mani uz plauktiņa – es atdzisu un sāku gaidīt.
Pēc stundas, meistars atgriezāš un nolika man priekšā spoguli.
— Paskaties uz sevi, — viņš teica.
Tas, ko ieraudzīju spogulī bija tiks skaists, ka es iekliedzos:
— Tā neesmu es!
Tā nevarēju būt es… Tas bija tik skaisti, neaprakstāmi skaisti!
Tad es izdzirdēju meistara balsi – pilnu līdzjūtības:
— Tas ir tas, par ko tev bija jākļūst. Kad es tevi rullēju, es darīju visu, lai izdzītu no tevis gaisu, savādāk tu ātri saplaisātu. Indīgie lakas izgarojumi bija tev briesmīgi un nepanesami, bet bez tiem tava dzīve paliktu pelēka – tāda, kāda tā bija iepriekš. Krāsns tev bija pats briesmīgākais pārdzīvojums, taču tas darīja tevi stipru. Tagad tu no māla pikuča esi pārvērtusies par brīnišķīgu meistardarbu – tasi, kādas otras pasaulē nav. Tu priecēsi ļaužu acis gadiem. Tevi uzlūkojot, cilvēkiem kļūs priecīgi ap sirdi. Tagad tu esi citā kvalitātē, kas nebūtu iespējams bez visiem pārdzīvojumiem, kurus tu pārcieti».

Tulkoja: Ginta FS

Meistars un ceļotājs

meistars3

Kalnos dzīvoja Meistars un skolnieks. Viņi bija vientuļnieki.

Reiz Meistars teica skolniekam:

— Šodien mēs iesim pie cilvēkiem un atbildēsim uz viņu jautājumiem.

Nokāpa viņi no sava kalna, apsēdās ceļmalā un sāka gaidīt. Jau drīz sāka nākt cilvēki un uzdot Meistaram jautājumus: par dzīves jēgu, par Visuma uzbūvi, par dzīvi pēc nāves, bet Meistars klusēja un neatbildēja.

Kad cilvēki izklīda, uz ceļa parādījās ceļinieks. Viņš piegāja pie Meistara un jautāja:

— Labie ļaudis, pasakiet, kā man nokļūt līdz tuvākajam ciematam?

Pēkšņi Meistars ierunājās un sāka skaidrot, kā atrast tuvāko ceļu un pēc tam nolēma pavadīt ceļotāju un palīdzēt nest viņam somas. Kad viņi bija pavadījuši ceļotāju un atgriezās savās mājās, pēc ilgas klusēšanas skolnieks jautāja Meistaram:

— Meistar, kāpēc tad, kad cilvēki uzdeva jums gudrus jautājumus, Jūs klusējāt, bet ceļotājam Jūs bijāt gatavs parādīt ceļu un pat pavadījāt to?

Uz ko Meistars atbildēja:

— Tāpēc, ka visas dienas garumā viņš bija vienīgais cilvēks, kurš patiešām zināja, ko viņš vēlas.

Tulkoja: Ginta FS

Zini sev cenu!

gredzens3

Reiz pie Meistara atnāca jauns cilvēks un teica:

– Es atnācu pie Tevis, jo jūtos tik niecīgs un nevērtīgs, ka man negribas dzīvot. Visi apkārt man saka, ka esmu neveiksminieks, muļķis un nekam nederu. Lūdzu, Meistar, palīdzi man!

Meistars uzmeta aci jauneklim un steidzīgi atbildēja:

– Atvaino, bet es šobrīd esmu ļoti aizņemts un nekādīgi nevaru Tev palīdzēt. Man steidzīgi jānokārto kāda svarīga lieta – un, nedaudz padomājis, piebilda: – Bet, ja Tu piekritīsi man palīdzēt manā lietā, es labprāt palīdzēšu Tavā.

– Jā, labprāt, Meistar! – noburkšķēja jauneklis, skumji nodomājot, ka viņu atkal atstumj otrajā plānā.
– Labi – teica Meistars un novilka no sava pirksta nelielu gredzenu ar skaistu dārgakmeni.

– Paņem zirgu un dodies uz tirgus laukumu! Man steidzami jāpārdod šis gredzens, lai atdotu parādu. Pacenties par to saņemt ne mazāk kā vienu zelta monētu, nekādā gadījumā nepārdod to lētāk! Jāj un atgriezies pēc iespējas ātrāk! Jauneklis paņēma gredzenu un aizjāja.
Tirgus laukumā viņš sāka piedāvāt gredzenu tirgotājiem – tie no sākuma ar interesi aplūkoja to, taču, izdzirdot cenu, zaudēja jebkādu interesi. Vieni atklāti smējās jauneklim sejā, citi vienkārši aizgriezās. Un tikai viens padzīvojis tirgotājs laipni viņam paskaidroja, ka zelta monēta ir pārāk augsta cena par tādu gredzenu un par to, labākajā gadījumā, viņš var nopelnīt vara monētu, nu pašā labākajā gadījumā – sudraba.

Izdzirdējis šos večuka vārdus, jauneklis ļoti noskuma, jo atcerējās Meistara rīkojumu: nekādā gadījumā neatdot gredzenu par zemāku cenu kā zelta monēta. Apstaigājis visu tirgu un piedavājis gredzenu vismaz simtam tirgotāju, puisis sēdās zirga mugurā un devās atpakaļ pie Meistara. Nomākts un sadrūmis viņš iegāja pie Meistara.

– Meistar, es nevarēju izpildīt man uzticēto uzdevumu, – viņš skumji teica. Labākajā gadījuma par gredzenu es varēju nopelnīt pāris sudraba monētas, taču Tu liki to pārdot par vismaz vienu zelta? Bet tik šis gredzens nemaksā.

– Tu nupat pateici ļoti svarīgus vārdus, Dēls! – atsaucās Meistars. – Pirms grasījies to pārdot, būtu bijis labi noskaidrot tā patieso vērtību! Un kas gan var noteikt labāk tā patieso vērtību, ja ne Juvelieris? Dodies, Dēls pie juveliera un pajautā viņam, cik viņš dotu par šo gredzenu. Taču, lai ko vinš Tev atbildētu, nepārdod gredzenu, bet atgriez to man. Jauneklis atkal sēdās zirga mugurā un devās pie juveliera.

Juvelieris ilgi caur lupu pētīja gredzenu, tad paņēma mazus svariņus, nosvēra to un vērsās pie jaunekļa:

– Nodod Meistaram, ka es šobrīd nevaru viņam par šo gredzenu dot vairāk kā piecdesmit astoņas zelta monētas. Bet, ja viņš dos man laiku, es nopirkšu gredzenu par septiņdesmit zelta monētām, ņemot vērā darījuma ātrumu un svarīgumu.

– Septiņdesmit zelta monētas?! – jauneklis pārsteigts izsaucās, pateicās juvelierim un devās atpakaļ pie Meistara.

– Apsēdies, – teica Meistars, noklausījies jaunekļa iedvesmojošo stāstu. Un zini, Dēls, Tu arī esi tas pats gredzens. Vērtīgais un neatkārtojamais! Un novērtēt Tevi var tikai īsts eksperts. Tad kāpēc Tu staigā pa tirgu, gaidot, ka to izdarīs pirmais garāmgājējs?

Tulkoja: Ginta FS