Paklāj zem kājām tepiķīti

majigums

…Ja krāt, tad uzreiz miljonu. Vai trīs. Vai 50 000 dolārus vai eiro. Ja taisīt rīta rosmi – tad uzreiz apļa treniņu, 300 atspiešanās, divas stundas, vai skriet, bet skriet pa ledu ir bīstami, labāk pa piekrasti, bet tad jābrauc dzīvot uz pilsētu pie jūras. Ja uzkopt māju – tad uzreiz ģenerāltīrīšanu, lai viss spīd un laistās, bez uzkopšanas servisa un vēl logi. Ja no rīta pieceļoties ir auksti, ārā ir ziema un mājās ir nemīlīgi, un pat tā, ka dzīvot negribās, tad jāuztaisa remonts un jāieklāj siltās grīdas.

Pēc maniem novērojumiem, rotaļīgais ikviena uzdevuma globalizācijas process apgriež ar kājām gaisā visas mūsu nodomātās pārmaiņas. Ne idejas, ne vēlmes, bet pārmaiņas.

Ir daži absolūti vienkārši noteikumi tam, lai cilvēks būtu laimīgs. Es tos atklāju pēc pārbraukšanas siltākā klimatā.

– valstīs, kur ir zemi dabas resursi (aukstums, ilga ziema, sliktas ražas) lai katru dienu dzīvotu, ir nepieciešams daudz vairāk spēka un enerģijas resursu; pieļauju, ka šeit dzīvot var tikai cilvēki ar dabas dotiem lieliem iekšējās enerģijas resursiem un augstu izturību. Sezona vienmēr ir lielāka par cilvēku un tāpēc vajadzētu iemācīties to ar cieņu un veselo saprātu pieņemt;

– vidusjūras diēta mūsu ziemām neder; to, kā mēs ēdam veselīgā variantā diktē klimats, nevis instagrams;

– kad tu strādā ar naudas tēmu, pēc speciālajiem treniņiem izrādās, ka tieši tagad cilvēkam sakrāt iespējams nevis 3 miljonus, bet, teiksim, 3 000 vai 13 000 rubļus; un tikai pēc šīs galīgi ne varonīgās atzīšanās pašam sev, paliek vieglāk elpot un tu beidzot pirmo reizi dzīvē sāc kaut ko krāt;

– kad tu globalizē jebkuru uzdevumu, paaugstinās trauksmes līmenis, tu vai nu paliec stīvs, vai tevi pārņem drebuļi. “Antitrauksmes” vebināra dalībnieki atzinās, ka brīdī, kad viņi kaut ko uzsāka ar 1 vai 3 reizēm, nodomāto 20–50 vietā – lai kas tas arī būtu, – viņi beidzot iztika bez trauksmes un stinguma;

– visas pārmaiņas sākas ar pašnovērošanu. Šis mazais solis sagādā vilšanos visiem varoņiem – tas ir tas graudiņš, no kura izaug laimīgas laulības pēc ilgiem vientulības gadiem; īstu draugu loks deklarēto draugu vietā; iemīļotais darbs un pietiekošs naudas daudzums; pavisam cita attieksme pret savu ķermeni un veselību;

– dzīvot savu dzīvi nemaz nav tik viegli, un nav nekādu gatavu shēmu;

– vilšanos sevī pārdzīvo visi; var šajā vilšanās procesā smagi elst, skumt, dusmoties uz sevi, lamāt sevi, izdarīt secinājumus, īdēt, zāģēt sevi. Tomēr labāk nenonākt līdz pašpazemošanai un sevis sodīšanai, tas ir gluži lieki un liek mums justies nevis vienkārši nelaimīgiem, bet pat saindējušamies.

– atcerieties, ka mūsos nav nekādas vainas, tāds ir bijis laiks, un vēsture, daudzi no mums auguši kā varoņi, laikos, kad varonības trūkums tika uzskatīts par ko nievājamu; taču dzīvot savu ikdienas dzīvi, darot savus maziņos darbiņus, ir pati cienījamākā nodarbe, kuru vispār zinu;

– mūsu dzīves ātrums, risināmo uzdevumu daudzums, plāni var un tiem jābūt dažādiem dažādos dzīves ceļa posmos; taču ātrumam un apjomam ir jābūt paceļamam, ne tādam, ka ar to nav iespējams tikt galā, bet normālam. Ir ļoti maz dzīves posmu, kuros ir nepieciešams paaugstināt visus šos parametrus;

– dzīvot normālu dzīvi, ekonomējot spēkus un izturoties pret sevi ar mīļumu un cieņu, nenozīmē būt sliktam vai nelaimīgam, vai mietpilsonim, vai nespējīgam saprast Kandinski, vai klausīties Mocartu; būt labās attiecības ar savu ķermeni un izgulēties, nenozīmē būt negarīgam.

– atbilde uz jautājumu “kā pārstāt mocīties un sākt dzīvot” neatrodas līmenī “kļūšu cits cilvēks un tad gan”, bet gan pietiekami labu brokastu, siltas dūnu jakas ziemā līmenī;

Postpadomju cilvēks mūžīgi cenšas nolaizīt krēmu no Maslova piramīdas virsotnes, taču piramīdai ir ne tikai virsotne, tā visa IR;

– ja jums ir auksti, drēgni, nemīlīgi no rītiem un negribas dzīvot, neuzlieciet sev nepaceļamus uzdevumus “kad beidzot beigsies šī briesmīgā dzīve un sāksies cita, labāka”, bet paklājiet zem kājām tepiķīti un uz krēsla nolieciet siltu, biezu halātu; un vēl ļoti labi ir, ja vakarā ir sagatavota silta tēja termosā”.
Jūlija Rubļova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Advertisements