Lielās laimes mazie mirkļi

105987887_1484049778465849_8066730547694058575_n

Vakar visu dienu domāju par laimi. Par to, ka tā sastāv no sīkumiem. No vienkāršām detaļām. Spilgtiem uzplaiksnījumiem. Mirkļiem. Jo katram taču tā ir sava.
Mana tante jutās laimīga, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas ar pilnu tīkliņu asariem. Viņš vēra vaļā vārtiņus ar tik ļoti apmierinātu skatu, ka gribējas dejot letkajenku (somu tautas deju). Tajā dienā viņi vārīja zivju zupu, saaicināja kaimiņus, izvilka akordeonu un dziedāja līdz pirmajām zvaigznēm “Neraudi meitenīt”.

Manai vecmāmiņai laime asociējās ar piena ķīseli. Reiz, kara laikā, kad milti bija līdzīgi ceļa putekļiem un tēju vārīja no egļu skujām, viņas mamma uzvārīja piena ķīseli. Mamma kaut kur bija iemainījusi karotīti kartupeļu miltu un saujiņu cukura. No tā laika neko garšīgāku vecmāmiņa nebija ēdusi un nekādas Prāgas tortes un eklēri nespēja mēroties ar šo delikatesi.

Skolas gados es jutos bezgala laimīga, kad, atgriežoties no zobārsta, jau kāpņu telpā sasmaržoju savu mīļoto biezpiena cepumu aromātu. Mamma cepa veselu cepešpannu un kamēr tie atdzisa, lasīja man priekšā “Čuku un Geku”.

Valērijs Sjutkins kadā no savām intervijām stāstīja, ka reiz Harkovā pilsētas svētku laikā viņš izgājis uz skatuves, atvēris muti, lai sasveicinātos, un tajā mirklī mikrofonam noticis īssavienojums, un viņš dabūjis spēcīgu strāvas triecienu. Dziedātājs no visas sirds skaļi nolamājies un gandrīz no kauna zemē būtu ielīdis. Taču pilsētas laukumā bija pusmiljons cilvēku, kuri pēkšņi sarīkoja milzīgas ovācijas, pieņēmuši dziedātāju kā savējo – tādu pašu vienkaršu, viegli ievainojamu mirstīgo.

Manai māsai lielākā laime bija palikt mājās bronhīta dēļ, tas bija lielisks iemesls nosebot ģeometrijas stundu un visu dienu gultā lasīt Agatas Kristi romānus.

Draudzenei – ieraudzīt debesīs varavīksni un dzērvju kāsi.

Tēta draugam – saņemt prēmiju, aizlidot uz Maskavu, neizejot no lidostas apēst sešus “eskimo” saldējumus un atgriezties atpakaļ.

Kāda sieviete adoptēja divgadīgu puisēnu. Veda to mājās un ļoti uztraucās, jo viņu bērnu namā brīdināja, ka bērniņš raudās. Tas pētīja kļavas, reklāmas plakātus, sienu gleznojumus un klusēja. Pēc tam viņi iegāja dzīvoklī, paēda zupu, paspēlēja hokeju. Puisēns uzvedās diezga ieturēti, bet viņa visu laiku nevarēja atslābināties, jo gaidīja asaras. Pēc tam viņš aizmiga un miegā iesaucās: “Mammīt”. Tajā mirklī viņa apraudājās. Tā bija dievišķa laime.

Laime ir tad, kad dzīvi ir vecāki un veseli bērni.

Kad steidzies uz svarīgu tikšanos, kā lode izlido no mājas, bet vīrs jau ir paspējis notīrīt sniegu no mašīnas.

Kad no rītdienas sākas vasaras brīvlaiks un gaiss smaržo pēc pojenēm.

Vecāki jau aizmiguši, bet tu uz pirkstgaliem ielavies viesistabā, lai paskatītos “Netīrās dejas”.

Atrodi ziemas somā vienu pagājušā gada konfekti vai 100 rubļus. Izej pilno ārstu pārbaudi un uzzini, ka esi absolūti vesels.

Aizmirsti bērnu laukumā somu ar dokumentiem, bet pēc stundas atgriezies, un atrodi to turpat, kur atstāji.

Kad patstāvīgi elpo… staigā…. dzīvo…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis