Dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina

Šobrīd ir muļķīgi gaidīt no dažādām prognozēm konkrētus datumus un ciparus, jo šobrīd mēs atrodamies varenas upes straumē, kur jebkurš iemestais akmens izmainīs visu plūsmu. Jautājums ir tikai viens, vai šajā plūsmā personīgi tu nokļūsi atvarā, vai peldēsi tālāk maksimāli gludi un plūstoši. Un tas ir tavas telpas radošā spēka jautājums un tas atkarīgs no tā, cik labi tu dzirdi sevi un proti pieņemt visus savus stāvokļus, lai kādi tie arī būtu – skumji, mutuļojoši, nomākti, smagi, slimīgi. Pieņemt kā pārejošus, pieņemt to, ka tas vienkārši notiek.

Kāpec nevajadzētu klausīties ļaunu vēstošas prognozes? Kāpēc nevajadzētu veltīt savu uzmanību sliktu vēstošām prognozēm? Tāpēc, ka kamēr tu esi dzīvs šajā ķermenī, šajā avatarā (Dvēsele taču nekur nepazudīs un nekad nemirs), bet kā persona, kura šeit spēlē savas lomas, no tevis ir atkarīgs tas, kurp tu virzi savu enerģiju. Un, ja tu savu enerģiju dod uzmanībai uz kaut kādiem katastrofāliem notikumiem, TU IEGULDIES TO RADĪŠANĀ. Nekādi „ļaunie spēki” nespēj tos radīt, tikai cilvēki ar savu enerģiju un savām emocijām var tos realizēt – visu, ko vien vari iedomāties. Bet mums simtiem gadu ir mācījuši radīt katastrofālus notikumus. Un brīnumaini ir nevis tas, ka Zeme vēl joprojām ir dzīva, turpina savu evolūciju un visi atslēgas momenti jau ir aiz muguras, un iziets ir arī neatgriešanās punkts – planēta neaizies bojā. Ne tas ir brīnumaini. Brīnumaini ir tas, ka tas viss noticis ar tik mazu asinsizliešanu. Lūk, tāds ir to ļaužu spēks, kuri savu uzmanību velta priekam un apbrīnojot šīs Pasaules skaistumu. Tās Pasaules, kas Dieva radīta, lai mēs varētu izbaudīt dzīvi ķermenī, baudīt krāsas, aromātus, komunikāciju ar tik ļoti atšķirīgām sevis pašu daļiņām.

Tāpēc pamani to, kas tevi iedvesmo, dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina, piepildi ar savu uzmanību to, kam esi pateicīgs.

Lietū saslapināji kājas, priecājies, ka mētelis sauss. Tieši tas arī ir tava nākamā dzīves mirkļa radīšanas brīdis. Nevis kaut kādu prognožu salīdzināšana, prognožu, kuras citi cilvēki izlaiž caur sevi un translē pasaulei, bet tieši to, ko tu pats jūti, tieši tas tev un tavai tuvākajai apkārtnei konkrēti rada realitāti. Tas, ko tu jūti un kā tu jūti savu pamatvibrāciju.

Mums katram kaut kādos brīžos gadās būt laimīgiem, jautriem, pateicīgiem, jautājums ir tikai viens, cik laika no visas savas dienas tu esi labsirdībā vai vismaz līdzsvarotā pieņemšanas stāvoklī. Lai radītu šo stāvokli un atbrīvotu sevi no mentālajām prāta projekcijām, kas piepildītas ar pagātnes pieredzi un šībrīža brūkošās matricas trokšņiem, katru dienu, katru stundu IR JĀVĒRŠ UZMANĪBA UZ SEVI.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja gribēsi, tu uzvarēsi

Matrica pārtiek no ciešānām.
Ciešanu un baiļu enerģija ir tik milzīga, ka ar to var pabarot neskaitāmus visumus. Un ir iemesls, kāpēc neļaut cilvēkam būt laimīgam. Jo tā viņš pārstātu būt baterija, kas dod vajadzīgo enerģiju.

Ļoti daudzi rakstnieki un filosofi laiku pa laikam nonāk pie šīs domas.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk enerģijas viņš atdod. Jo mazāk viņam enerģijas, jo mazāk bīstams visai sistēmai. Laimīgs, enerģijas pilns cilvēks – radītājs ir bīstams visai sistēmai, bīstams matricai.
Tāpēc tik grūti šajā pasaulē ir būt laimīgam.

Cilvēki, kuri cenšas tikt ar šo skaidrībā un ir tikuši, un dara to efektīvi, ļoti labi zina, ka, jo trenētāks un attīstītāks šajā esi, jo spēcīgāk tevi pārbauda. Sanāk, ka, jo noturīgāks pret negatīvu esi, jo spēcīgāk tevi provocē un pārbauda. Lai aizvestu no tava ceļa un piespiestu strādāt kā baterijai.
Pretējā gadījumā tu esi ienaidnieks. Un ar tevi cīnīsies.
Taču, ja cilvēks nevēlas ciest un izstarot ciešanu enerģiju, viņš to var kontrolēt. Un te viņam palīdz brīva griba un izvēles brīvība. Un te viņš ir brīvs. Bet, ja viņš necieš, tad ko no viņa var paņemt?
Ar viņu paliek viņa spēks, ar kura palīdzību viņš var radīt jebko.
Protams, pavisam nereaģēt nevar, mēs visi esam dzīvi cilvēki, taču var iztikt ar pirmo reakciju, noreaģēt un pēc tam atgriežot sev kontroli pār savu garastāvokli un noskaņojumu.
Tas ir tāds viltīgs triks, kas ļauj matricai noticēt, ka ēsma ir aprīta. Tomēr āķis ir jau izvilkts un nesanāks aiz tā raustīt.

Protams, teorētiski tas ir vienkāršāk, kā praksē, taču ir vērts to apzināties un pēc tam pielietot.
Nav nekā dārgāka par enerģiju. Ja tu to paturēsi sev, tu varēsi radīt savu realitāti tādu, kādu vien vēlies.

Avots: Internets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ESĪBU

Šodien gribu parunāt par acīmredzamām lietām, kuras vienmēr ir acu priekšā, bet bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā par tām neko nezinātu.

ESĪBA. Dzīve, kuru mēs zinām ir enerģijas eksistences forma. Enerģija izpaužas kā vibrācija – vai tas ir radio vilnis, akmens, eņģelis vai cilvēks

Katra dzīva būtne Visumā vibrē neskaitāmos veidos, taču gala rezultātā katrai tai ir sava rezonanses vibrāciju frekvence, kura katram no mums ir sava, unikāla. Tāpēc mēs visi viens no otra atšķiramies. Katrs Esību uzver mazliet atšķirīgi. Visu šo priekšstatu summa veido Universālās Apziņas matricu: Akaši jeb Universālo prātu.

Laiks un Telpa ir dekorācijas, kas veido skatuvi, uz kuras notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi.

Lai izskaidrotu visu, kas notiek dzīvē, bet neierakstās cilvēka izpratnes rāmjos, dažādas kultūras katra savā veidā apraksta Sākumu, kas vada Esību: Dievs, Radītājs, Visaugstākais. Tomēr Svētais Aleksandrijas Klements taisnīgi atzīmēja, ka Dievs sākas tur, kur beidzas mūsu Priekšstati par Viņu: aprakstīt Viņu vārdos ir bezjēdzīgi.

Tāpēc ar Dievpalīgu netērēsim velti vārdus.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Yaroslav Shuraev
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt drosmīgam un nedarīt kā visi.

Izeja no visvisādām “matricām” (kā tās traktē Zēlands) sākas ne tad, kad tu pārstāj ēst gaļu vai skatīties televizoru, bet, kad sāc pārdomāt un apzināties savu dzīvi un katru savu soli tajā.

Kad tu sāc rīkoties ekoloģiski, attiecībā pret to un tiem, ar ko esi saistīts. Kad no “vajadzīgajiem” un “savējiem” izvēlies “savējos”, jo “vajadzīgie” ir tikai uz laiku, bet “savējie” – uz visiem laikiem.

Kad atsakies ticēt autoritātēm tikai tāpēc vien, ka tās ir autoritātes. Un  absolūti nav svarīgi, no kurienes skanēs to vārdi. Arī no televizora ekrāna bieži vien skan gudras domas, tāpat kā universitātē daudzās lekcijās tiek runātas absolūtās muļķības.

Kad varēsi dzīvot ne tikai šeit un tagad, bet arī domāt uz priekšu, uzminot savas šodienas darbības sekas nākotnē – pat tad, ja kāds tev ausī čukst: dzīvojam tikai vienreiz.

Kad iemācīsies klausīties sava organisma balsī un atbildēt tā vajadzībām. Tad jēdzieni “derīgais” un “nederīgais” sāks ļoti atšķirties no vispārpieņemtā.

Kad tu uzdrošināsies darīt ne tā kā visi. Pat tad, ja visi izies no “matricām”. Kad viņu kļūs daudz, viņi paši sāks veidot jaunu “matricu”, vai tad tas nav acīmredzams?

Kad, piekrītot kaut kam, vispirms iemācīsies uzdot jautājumu: “Kāds tev no tā izdevīgums?” un cienīsi šo izdevīgumu, pat tad, ja tas tev šķitīs nepatīkami. Nesavtīgums ir pats lielākais slazds muļķiem.

Kad piedosi sev, ka neesi pietiekami labs, ka tev, iespējams, nekad nebūs tas, kas ir citiem. Tad tu ieraudzīsi, kas var būt personīgi tev, un noticēsi, ka tas nebūt nav maz.

Kad atļausi sev vispār nekur neieiet un neiziet. Tu esi tur, kur esi un tajā ir augstākā jēga tieši tev. Iepazīsti to, ja tev tas ir interesanti. Bet bēgšana, jebkura bēgšana ir ceļš projām no sevis.

Autors: Jeļena Šubina
Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS