Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

VĪRIETIM – kā atšķirt māti no sievietes

1114
Rakstītais nav jauns. Bet, kā parasti ar šādām atziņām, ir vērts tās laiku pa laikam atgādināt:
Vīrietim:
Tu savā dzīvē sastapsi vairākas sievietes. Veidosi attiecības, varbūt pat precēsies. Bet ir svarīgi saprast, kas tev ir pretī — Māte vai Sieviete?
Atšķirt vienu no otras ir ļoti svarīgi. Ārēji viņas var būt līdzīgas. Abas var būt kuplām krūtīm, izskatīties pēc trausla pusaudža, pēc pelēkās peles vai liktenīgās sievietes. Bet dziļāk — viena no otras atšķiras, pie kam būtiski. Jo tikai kopā ar Sievieti var kļūt par Vīrieti. Bet, kopā ar Māti — var palikt puika. Labs vai slikts, bet tikai puika.
Ja viņai par tevi ir kauns — vienalga par ko, — piemēram, ka tu nepareizi turi dakšiņu vai nezini, kā pareizi jālieto vārds promiskuitāte. Vai, piemēram, nepasveicināji cilvēku ballītē vai neapsveici tanti viņas jubilejā — tad uzmanies, esi vērīgs — jo tā, kas kaunās, ir māte. Mātei ir kauns par savu slikti audzināto puiku. Māte nosarks, ja Mirtante pamanīs, ka viņas puikam šodien nav pienācīgi tīras ausis. Un māte kritīs ģībonī, ja tu publiski pastāstīsi jēlu un vienlaikus vecu anekdoti.
Sieviete, savukārt, skaidri zin, kas ir viņa un kas esi Tu. Tāpēc, ja arī viņai ir kauns, tad tas ir reti un tikai par sevi. Vai par savu īsto dēlu.
Mātes misija ir piedot. Adoptētu veci uz ielas atstāt nedrīkst, tāpēc mātes sten, īd, lasa lekcijas, audzina, bet nekad nesūtīs savu “grūti audzināmo” pie augstākās priekšniecības — pie Dieva.
Sieviete pasaka “es šo necietīšu” – piemēram, melošanu. Un, ja melosi — vari vākties uzreiz. Māte, savukārt, cieš, sūdzas, dzer nervu zāles, un cieš vēl. Bet pēc tam pie Mātes ir jāierodas nolūgties ar puķēm, un — var melot tālāk. Tāpēc, ka atbildību par savu dēlu nes Māte. Ja tiek ciesta tava bezkaunība, lecīgums un augstprātība, tad visdrīzāk, esi izveidojis attiecības ar Māti. Bet tas nav labi.
Ar Māti mīlēties nevar. Varbūt tu to vēl nezini, bet nevar. Viņš (tava nelielā kolektīva otrs — galvenais loceklis) ar to drīz vien tiks skaidrībā. Intuitīvi. Un tad dzīve būs tāda — brokastis ir uz galda, krekli izgludināti, rezerves pamperis ielikts portfelī. Vai vēl ko vajag? Ja tava atbilde ir — “nē” — tad ļoti labi — esi klausīgs puika. Par to Ziemassvētku vecītis atnesīs nerātno Princesi.
Sieviete neļaus sev darīt pāri. Savukārt, pa mammīti regulāri var braukāt ar tanku. Pat kopā ar draugiem.
Mammas zin, kā dzīvot ir pareizi. Viņas zin visu. Sākot ar to, kā jātīra zobi un beidzot ar to, kādai ir jābūt temperatūrai nākošā gada janvārī. Tantes-mammas ir kā tādas biezas mapes ar noteikumiem. Kā elpot, par ko smieties, ko teikt, un kad paklusēt. Reizēm tas var būt ļoti ērti, tomēr esi uzmanīgs. Padomā — kas tie ir par noteikumiem? Vai esi ar mieru par to, ka tev dzērumā novelk zābakus, maksāt ar atteikšanos no izvēles dzīvē? Vai tas nav par dārgu?
Māti var pazīt pēc vārdiem “es esmu tev veltījusi…” — jaunību, labākos gadus vai veselību. Katrā gadījumā kaut ko tādu, ko tu  nekad nevarēsi atgriezt. Tev ir neatdodams parāds, kurš nepārtraukti aug.
Sieviete teiks: “paldies par ziediem”. Māte teiks: “Nu tad beidzot! Droši vien esi kaut ko sastrādājis. Pats izdomāji, vai kāds pateica priekšā? Ceru, ka turpmāk vienmēr nesīsi man ziedus!” Un dosies cept kotletes. Jo tāds ir Mātes uzdevums — pabarot savu rezgali. Bet Sievietes uzdevums ir cits.
Un, ja reiz beigsi būt bezatbildīgs un aprūpējams puika, tad tev ir izredzes. Izredzes satikt Sievieti un kļūt par Vīrieti.

 

Brīvi tulkots no www.proza.ru/2013/12/13/28.
Autore: Maija Ščeļina
Avots: http://psih.lv/

 

Papildinājums:

Uzreiz atbildot visām sievietēm, kuras meklē ceļu kā būt vairāk Sievietei nekā Mātei saviem vīriešiem, iesaku sākt ar Klarisas Pinkolas Estesas grāmatu Sievietes, kuras skrien ar vilkiem (Clarissa Pinkola Estés, Women Who Run with Wolves).