Pašūpo mani, Mammīt!

69185819_2008686525897827_6134764460486688768_n

Tas, ko mums grūti pieņemt savā bērnā, – tieši tajā slēpjas mūsu pašu iekšējā bērna trauma. Un šodien tikai mēs paši varam to dziedināt. Ar Dieva palīdzību.

Ir cilvēki, kuri nespēj paciest bērnu raudāšanu, īpaši zīdaiņu. Pieredze rāda, ka tie ir tie cilvēki, kurus no pirmajām dienām ieradināja gulēt vienatnē – pēc Spoka. Kuri savās gultiņās auroja, zili palikdami, kamēr mamma un tētis slēpās virtuvē. Diez vai viņiem pašiem tas ļoti patika, taču viņi centās bērna dēļ. Šos bērnus centās retāk ņemt uz rokām, baroja pec režīma, kuru bija izdomājusi bezbērnu sieviete utt.

Un šodien, kad šie pieaugušie cilvēki dzird zīdaiņa raudas, tā vietā, lai rastos ikvienam cilvēkam piemītošā un instinktīvā no dabas dotā vēlme mierināt, viņos rodas dusmas.

Tās ir tā mazā bērniņa dusmas, meitenītes vai puisīša, kuru tik smagi nodeva paši tuvākie cilvēki.

Un viņi fiziski nespēj panest šīs raudas, tās viņiem nodara reālas fiziskas sāpes. Es pat nevēlos censties iztēloties, ko izjūt šie cilvēki. Un ko viņiem nācās pārciest tad. Trauma viņus atkal un atkal atgriež tajā momentā, kad viņi bez iespējas kustēties guļ tumsā un vientulībā un sauc savu pašu tuvāko cilvēku. Un neviens nenāk. Tāda pat bilde ir tiem, kuri baroja savus bērnus pa stundām, kā to novēlēja Krupskaja. Reizi trīs stundās, un kaut tu beigts paliec. Mamma blakus, piens mammai ir – bet nedod.

Līdzīga, kaut nedaudz mazāka trauma ir katram, kurš piedzimis padomju dzemdību namā, kad mazuļi “tika glabāti” atsevišķā istabā un mammām tika izsniegti dažas reizes dienā, lai pabarotu.

Pirmās dienas pēc piedzimšanas ir tik ļoti svarīgas cilvēka psihei, šim ļoti dziedinošajam kontaktam ar mammu. Bet tā vietā viņi guļ “bērnistabā” un viņus piebaro ar maisījumu un glizkozi, lai tie gulētu, un neņem uz rokām. Pati mamma gribētu paņemt savu bērnu, paaijāt, bet nedrīkst.

Tādu cilvēku ir ļoti daudz.

Daži pārvēršas par “čaildfrī” (brīvs no bērniem) un nevis vienkārši atsakās no bērnu dzemdēšanas, bet principiāli neieredz jebkurus bērnus, uzskatot tos par neaudzinātiem un pretīgiem.
Daži knapi spēj parciest sava bērna zīdaiņa vecumu, un vēlas, lai tas vairs nekad neatkārtotos.
Jā, traumas var ārstēt. Ir ļoti viegli to pierādīt, jo mēs taču visi esam no šiem padomju dzmdību namiem. Taču daudziem no mums nav nekādu problēmu ar bērnu raudāšanu un nav vēlmes apklusināt aurojošo mazuli, vai vienkārši izmest pa logu.

Tātad mammas mīlestība pēc izrakstīšanas no dzemdību nama izdziedināja, nogludināja, mīkstināja pirmo tikšanās ar pasauli pieredzi.

Man ir cita trauma. Man paveicās ar mammu, un Spoks mani neķēra, paldies Dievam! – kaut gan viņa grāmata arī mūsu mājas bija. Taču es jau no gada vecuma gāju silītē. Skatos uz savu meitu, viņai drīz būs gadiņš, un nesaprotu to cilvēku loģiku, kuri to izdomāja. Tāpat arī nevaru saprast rietumu silīšu variantu – no mēneša. Manai mammai nebija citu variantu, mums vajadzēja kaut ko ēst un kaut kā dzīvot. Un man nācās samierināties un pieņemt citu realitāti. Pietiekami sūru…

Bērnu atmiņa izdzēš ļoti daudz ko. Es neatceros, kā man ar varu baroja putru (par to mamma nejauši uzzināja), es neatceros arī to, ka mūs lika gulēt (es vispār nesaprotu, kā divdesmit gadu vecus bērnus tādā barā bez mammas var nolikt gulēt). Bet es atceros savas sajūtas. Es no visas sirds neieredzēju dārziņu. Un tāpec katru rītu celšanās un došanās uz turieni mammai bija elle. Un rīsu putru es vēl joprojām ienīstu.

Pats sarežģītākais manu bērnu vecums priekš manis ir no gada līdz trim. Man ļoti grūti ir pārvarēt visus šos “negribu”, “nedarīšu” un citus protestus. Un es zinu, ka tās sāpes, ko es tajā brīdī jūtu, ir no Turienes. No tās valsts iestādes, ne pašas ļaunākās šajā pasaulē. Tās ir tās mazās meitenītes  sāpes, kurai jau gada vecumā bija jāpiemērojas sistēmas prasībām – disciplīna, kārtība un laba uzvedība. Man vienmēr svarīgi ir bijuši  brīvība, iespēja radoši izpausties un iespēja pabūt vienai. Un es atceros un saprotu, ka nekā no tā visa nebija bērnudārzā.

Sāpes mums rada tā bērna uzvedība, kura mums tika aizliegta.

Ja tev neļāva paust savas jūtas, aizliedza dusmoties, tad jebkura tava bērna dusmu lēkme tev būs traumatiska. Dažkārt tik ļoti traumatiska, ka tu neko nesaprotot un neapzinoties, uzvedīsies kā ievainots zvērs. Un pēc tam tev pašam bus kauns par savu paša rūcienu.

Ja tev aizliedza teikt “nē” un pieprasīja, lai tu darītu visu, kā pareizi (sveiciens padomju dārziņiem!), tad jebkurš tava bērna “nē” būs tev izaicinājums. Visu, kas bija tev aizliegts un nepieejams, tieši to paudīs tavs bērns, lai izvilktu no tevis šos blokus un izdziedinātu.

Un tāpec šodien, kad mans bērns man plēš sirdi ar savu histēriju (tas ir jau trešais un drīz būs arī ceturtā), un pēc šī uzliesmojuma es uzreiz ņemu viņu uz rokām un šūpoju jau divus. Manu mazo trīsgadīgo dēlu, kuram šobrīd ir ļoti svarīgi pateikt man “nē”, tā pašam sev sakot “jā”, un mazo Oļu ar bantīti. Manu mazo meitenīti, kurai tik agri nācās satikties ar šo pasauli visā tās krāšņumā. Un es viņu šūpoju uz rokām jau daudzus gadus. Un viņas rētas sirdī pamazām sadzīst.

Lūk, tā mātišķums dziedina. Atgriež tur, kur es nekad negribētu atgriezties no savas brīvas gribas. Un attīra, atbrīvo, atslābina un transformē. Ja ļaujam tam notikt. Un kopā ar savu bērnu mēs varam atgūt pašas sevi. Savu mazo meitenīti, kurai tik ļoti gribas “uz rokām”.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Mammu, stop!

mammu stop

Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.

Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:

— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?

— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.

— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.

— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.

— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».

— Tu savu mērķi sasniedzi?

— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.

— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.

— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!

— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!

— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!

— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.

— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.

— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.

— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?

— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?

— Ko tad?

— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.

— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?

— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu.  Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.

— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?

— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?

— Ko tu gaidi no viņas?

— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…

Avots: http://www.violife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība un Dzimta

dzimta9
Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:

– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu

 

Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!

© «Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs

 

Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus  ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.

Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.

Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.

Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.

 

Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.

Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.

Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.

Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.

Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.

Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).

Jūs paši nolēmāt, ka  Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU,  apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!

 

“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.

 

Tulkoja: Ginta FS