Jautājums, kuru nedrīkst uzdot sievietei

mamma un dēls

Lūk, sieviete, viņai jau 30, bet bērnu vēl nav.
“Ko tu gaidi?” – viņai jautā tuvinieki un radi. “Pulkstentiņš tikšķ! – atzīmē draudzenes. “Skaties, drīz būs par vēlu!” – savus ceļa vārdus saka vecie.
Viņa nomurmina kaut ko līdzīgu “es par to padomāšu” vai arī “pagaidām neesmu tam gatava”, un palikusi viena apraudas.
Tāpēc, ka viņai ir bijuši jau 4 spontānie aborti. Tāpēc, ka abi ar vīru jau piecus gadus pūlās tikt pie bērniņa, bet neizdodas. Tāpēc, ka vīram jau ir trīs bērni pirmajā laulībā un vairāk viņš nevēlas. Tāpēc, ka vienīgais veids, kā tikt pie bērna ir mākslīgā apaugļošana, bet tai naudas nav. Tāpēc, ka nepalīdzēs pat makslīgā apaugļošana. Tāpēc, ka vīrs ir neauglīgs un nepiekrīt donoram. Tāpēc, ka draudzene gaida jau otro bērnu. Tāpēc, ka māsai pietika drosmes pateikt, ka viņa ir childfree. Tāpēc, ka vecāki jau kuro reizi atgādina, ka ļoti vēlas mazbērnus. Tāpēc, ka kaimiņu meitene taisa jau trešo abortu, bet viņai ir tikai 18 gadi. Tāpēc, ka darbā jau trešo kolēģi vakar pavadīja dekrēta atvaļinājumā. Tāpēc, ka nevienam nav svarīgs zinātniskais projekts, kurā viņa ieguldījusi visu sevi. Tāpēc, ka viņa vēl joprojām nav sastapusi to, kuru vēlētos par tēvu saviem bērniem.

Lūk, cita sieviete. Viņai ir 34 gadi un jau 5 bērni.
“Priekš kam tev tik daudz!?” – brīnās kaimiņiene. “Vai esat mēģinājuši izsargāties?” – smejas draudzene. “Jūs gatavojat savu personīgo futbola komandu?” – joko garāmgājēji parkā.
Viņa atjoko, sakot “mēs pildām demogrāfisko programmu” vai arī “man nemaz nav grūti”, bet paliekot viena, raud.
Tāpēc, ka ir stāvoklī ar sesto, un saprot, ka smiesies vēl skaļāk. Tāpēc, ka no bērnības sapņoja par to, ka viņai būs daudz bērnu un nesaprot, kāpēc tas tracina apkārtējos. Tāpēc, ka bērnu dēļ viņa upurēja karjeru. Tāpēc, ka cilvēki viņu tur aizdomās par to, ka tajā ir kāds slēptais izdevīgums, pabalsts, vai brīvbiļetes vai vēl kaut kas cits. Tāpēc, ka viņa nedrīkst sūdzēties par nogurumu, jo noteikti kāds pateiks: “Pati vainīga. Nevajadzēja tik daudz dzemdēt”. Tāpēc, ka viņa pati nav pārliecināta, ka ir pietiekami laba māte un nevelta saviem bērniem pietiekami daudz uzmanības. Tāpēc, ka jau piecus gadus nav gājusi uz ballītēm un atradusies riņķa dancī “grūtniecība-dzemdības-barošana”. Tāpēc, ka draudzenes ir apbraukājušas puspasauli, bet viņa atliek un atliek ceļojumu uz vēlāku laiku. Tāpēc, ka vīrs  grib sesto bērnu, bet viņai vairs nav spēka.

Lūk, vēl viena sieviete. Viņai ir 40 gadu un viens bērns.
“Un kad būs otrais?” – jautā māte. “Tev nav bail, ja nu ar viņu kaut kas notiks?” – biedē draudzene, daudzbērnu māte. “Vairāk nesanāca, ja?” – līdzjūtīgi šūpo galvu dakteris.
Viņa atbild, ka ir pilnībā laimīga arī tagad, bet paliekot viena, apraudas.
Tāpēc, ka arī šī vienīgā grūtniecība bija brīnums. Tāpēc, ka viņas vienīgais bērns jau sen prasa brālīti vai māsiņu. Tāpēc, ka pirmā grūtniecība bija tik smaga, ka vairs nav iespēju dzemdēt. Tāpēc, ka bērns ir tik hiperaktīvs, ka otrreiz viņa to nespēs izturēt. Tāpēc, ka viņa vēlētos nedaudz padzīvot sev, taču ar šādām domām jūtas kā egoiste. Tāpēc, ka viņa izšķīrās un vēl nav satikusi savu īsto un vienīgo. Tāpēc, ka nevar atļauties pamest savu darbu kaut uz mēnesi. Tāpēc, ka vīlās savā mātišķumā, bet kauns tajā atzīties pat sev. Tāpēc, ka viņai iestājās agrīns klimakss. Tāpēc, ka ģimenē ir ļoti smagi materiālie apstākļi.

Šo sieviešu ir daudz vairāk. Tās ir mūsu kaimiņienes, draudzenes, kolēģes, radinieces, draugu sievas un draudzeņu māsas. Viņām nav vajadzīgi mūsu viedokļi, nedz arī padomi līdz brīdim, kad viņas pašas tos palūgs.

Un, ja tev tik ļoti gribās uzdot sievietei jautājumu, kāpēc viņai ir tieši tik bērnu, tad atceries: TĀ NAV TAVA DARĪŠANA!

Nadira Anžela
Tulkoja: Ginta Filia Solis
(P.S. Cik dīvaini, bet tieši vakar es kada komentārā uzrakstīju šos vārdus: “Pati vainīga. Nevajadzēja tik daudz dzemdēt”)

Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi

virietis sieviete14

Mums blakus vienmēr ir tieši tas cilvēks, kā cienīgi mēs esam.
Attiecības ir viena no cilvēka dzīves svarīgākajām jomām, taču reti kurš aizdomājas par to, ka attiecības ir jāmācās.

Labi, ja ar pirmo neveiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu pietiktu, lai apzinātos savas kļūdas un izkoriģētu savus uzvedības modeļus, taču tā tas parasti nenotiek – parasti sievietes un vīrieši līdz pat savām vecumdienām tā arī staigā – pa apli.
Tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar sevi, viņi vienkārši meklē citu cilvēku, kurš viņiem derēs un attiecības, pie kurām nevajadzēs pielikt nekādas pūles.

Vairums sieviešu nezin un nesaprot vīriešus, taču ļoti grib, lai vīrietis saprastu viņas, un uzskata, ka ar to pietiks normālām attiecībām.

Vairums sieviešu neinteresē, ko grib vīrietis vai arī viņas pilnībā apmierina vienkāršās atbildes, piemēŗam: vīrietim vajadzīgs ir tikai sekss.

Un tieši tāpat sievietes neaizdomājas par to, kas viņās pašās ir tāds labs, kā dēļ viņu sapņu vīrietim vajadzētu veltīt viņām savu dzīvi. Lūk, augstākās raudzes egoisms.

Un arī vairums vīriešu nav neko labāki – viņi tieši tāpat neko nesaprot sievietēs, un tāpēc ir ļoti viegli manipulējami, lai tikai virspusēji apmierinātu sieviešu kaprīzes un nozagtu kaut gabaliņu tā dvēseles siltuma, ko agrāk spēja dot tikai māte.

Neaizdomājoties par to, kas patiesībā vada sievieti, un, ko patiesībā viņa vēlas, vīrietis savā vienkāršībā akli seko viņas izteiktajām vēlmēm. Viņš nesaprot, ka pēc laika sieviete viņu sāks nīst par šo pakļaušanos.

Ļaujot sievietei ar sevi manipulēt (it kā mīlestības dēļ), vīrietis padara sievieti nelaimīgu un noved attiecības strupceļā. Viņš rīkojas kā bērns, kuram ir labi jāuzvedas, lai mamma viņu mīlētu.

Un kamēr vien attiecības tiks veidotas tikai baudai un kopīgai izklaidei, nekas nemainīsies. Izklaides uzdevums ir izklaidēt un tajā nav vietas apzinātai piepūlei. Tajā pat laikā attiecības prasa nopietnu iekšējo darbu – nav tādas bezmaksas laimes.

Vīrietim mērķtiecīgi ir jāmācās sievietē redzēt sievieti – pretējā dzimuma radību, paša dvēseles atspulgu, nevis kārtējo mātes tēla iemiesojumu.

Sieviete var vīrietim būt labākais draugs, palīgs un iedvesmotājs, ja ļaut viņai atvērties tieši šajā virzienā. Nekā briesmīga, vien jāpārtrauc puņķoties viņai uz pleca un jāatrod sevī pietiekami daudz spēka, lai aizstāvētu savu vīrišķīgo brīvību un patstāvību.

Taču tik ļoti gribās atslābināties un gūt baudu, vai ne? – Lūk, tieši pāri tam arī jāiemācās pārkāpt. Pieaugušo attiecībās baudas ir daudz vairāk, ir tikai jāatsakās no saviem bērnu dienu ieradumiem.

Bet, savukārt, sievietei ir jāiemācās savu lepnību padarīt mērenāku, un vīrietī redzēt ne tikai savu vēlmju izpildītāju, ne aizstāvi no visām raizēm un bēdām, bet patstāvīgu cilvēku, blakus kuram būs interesanti nodzīvot savu dzīvi.

Ja dosi vīrietim brīvību un cienīsi viņa tiesības uz pašnoteikšanos, viņš pats pateicībā un cieņā izpildīs visas tavas vēlmes.

Vispār jau vīrieši nav nekādi maitas – izturieties pret viņiem cilvēciski un viņi atbildēs ar to pašu. Taču vīrietis sievietei neko nav parādā, bet sieviete ne par matu nav vājāka kā vīrietisi, lai pretendētu  uz kaut kādām privilēģijām. Mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi.

Ja sieviete būs gana vieda, lai palīdzētu savam vīrietim pieaugt, viņa saņems tās attiecības, par kurām sapņoja. Taču viņai pašai ir jāiemācās būt tieši sievietei – ne mātei, ne princesei, bet sievietei – vīrieša pavadonei, pretējā gadījumā var nākties visu mūžu gaidīt savu princi.

Un, ja nezin kāpēc, tev šķiet, ka esi pelnījusi ko daudz vairāk, tad, acīmredzot, esi sev kārtīgi samelojusies. Attiecības var būt augsne, lai viens otru audzētu, bet var arī pārvērsties komposta kaudzē, kurā abas dvēseles tikai pūst un sadalās.
Izvēle ir tava.
@arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Vīrietim jākļūst par Debesīm

debesis1

— Ko tu zini par attiecībām? — jautāja vecais vīrs jauneklim. Patiesībā viņš atbildi negaidīja. Ar plēsoņas skatienu paskatījies puisim acīs, viņš teica:

— Attiecības — tas ir cīniņš. Lai kā arī jūs viens otru mīlētu, jūs tomēr cīnīsieties par varu viens pār otru. Visbiežāk uzvar sieviete. Viņai vieglāk uzvarēt. Viņa ir Bezdibenis. Un Bezdibenī ir viegli iekrist. Vīrietim uzvarēt ir grūtāk. Viņam jākļūst par Debesīm. Lai tas notiktu, ir nepieciešama nevainojamība un griba. Nevainojamība sākas no mātes. Mātes Bezdibenis nedrīkst auklēt dēmonus, kas alkst viņas dēla. Tik tīru sieviešu ir ļoti maz, jo sievietes parsvarā inficē savus dēlus ar saviem dēmoniem, kas nogalina nevainojamību. Vīrietis, kurš nav nevainojams, nekad nekļūs par Debesīm. Viņš cīnīsies ar sievieti. Un zaudēs, tāpat kā zaudēja savai mātei. Un sieviete vilsies viņā, tāpat kā vīlās viņa māte.

— Es nesapratu, ko nozīmē nevainojamība? — šķita, ka vecā vīra vārdi puisi apgaismoja, taču īstas skaidrības nebija.

– Nevainojamība — tas ir vienkārši. Vienkārši – bez vainošanas. Dzīvo bez vainošanas. Nevaino ne sevi, ne citus.

— Nevērtēt nevienu? — vēlējās saprast puisis. — Tas taču ir briesmīgi grūti. Mēs taču esam mācīti novērtēt it visu, likt visam atzīmes.

— Jā, tie arī ir tie dēmoni, kuri dzīvo mātes Bezdibenī, un vīrietim tie ir jāatstāj, lai kļūtu par Debesīm. Taču viss sākas ļoti vienkārši— nepārmet nevienam. Tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Īpaši tad, kad pa istam mīli. Nē, tu nekļūsi vājš, bet tu ieraudzīsi visus savus dēmonus. Viņi sāks čabināt savas tumšās, niecīgās domiņas, vertējot gan sevi gan tavu iemīļoto. Lūk, tieši šajā brīdī nepārmet. Debesis kļūs tuvākas.. Mīlestība ir nežēlīga. Ja to ielaidīsi sevī, tu iepazīsi sevi patieso. Visbiežāk šī patiesība šokē. Tu saproti savu niecību. Ja tajā brīdī tu sevi nenosodīsi un neparmetīsis sev, tavas Debesis kļūs līdzvērtīgas Bezdibenim, un tu beidzot kļūsi līdzvērtīgs sev.

Autors: Marks Ifragimovs

Tulkoja: Ginta FS