7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot savas attiecības ar māti

mamma_meita7

Slikta māte: kāpēc viņu mīlēt? Mīlēt ideālu, labsirdīgu, maigu, veiksmīgu māti ir viegli. Bet tādu – reālu – māti-alkoholiķi, māti, kura pēra ar siksnu – grūti un pat, šķiet – neiespējami. Vai tiešām tādu sliktu māti varētu mīlēt – būt viņai pateicīgam, cienīt?

Es atbildēšu: “Ne tikai var, bet tas ir ļoti svarīgi mīlēt!” Un tas vajadzīgs, pirmkārt, nevis viņai, bet mums pašiem. Tāpēc, ka tad, kad mēs nemīlam un necienam savu māti, tad daram sliktu nevis viņai, bet sev.

Atstumjot savu neideālo māti, savu pašu tuvāko cilvēku, mēs aizgriežamies no mīlestības, no visiem dzīves labumiem un pašas dzīves. Mēs nogriežam sev iespēju būt veseliem, laimīgiem, harmoniskiem. Īpaši svarīgi tas ir sievietēm – jo labas, mīļas, sirsnīgas, uzticamas attiecības ar māti ir laimes un harmonijas pamats.

Lūk 7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot un saudzēt attiecības ar savu māti:

 1. Taisnākais ceļš uz sievietes laimi!

Pasaki man, kādas ir tavas attiecības ar māti un es tev pateikšu, cik laimīga kā sieviete tu esi. Par to esmu pārliecinājusies, konsultējot visdažādākās sievietes un arī mana personīgā pieredze saka to pašu. Tagad ir ļoti daudz treniņu sievišķības attīstīšanai, taču esmu pārliecināta, ka jāsāk ir ar savu svarīgāko attiecību sakārtošanu – attiecībām ar mammu. Kāpēc ar mammu un nevis vīru vai kādu citu? Tāpēc, ka māte – tas ir reāls sievišķīguma pirmsākums. Cienot un augsti vērtējot savu māti, mēs arī sev atgriežam sievišķīguma vērtību un mieru. Caur savu māti mēs savienojamies ar mūsu dzimtas pirmsākumu. Mēs sākam novērtēt sajūtas, emocijas, mieru un mūsu apziņa atver mums to, kas agrāk bija slēpts.

2. Skaists un vesels ķermenis

Vesels ķermenis ir drošs apliecinājums mīlestībai pret sevi, skaists ķermenis – ir sirdsmiera un mīlestības apliecinājums. Visas “sieviešu kaites” – ir nopietns apliecinājums tam, ka nav sakārtotas attiecības ar māti, kuru mēs atstumjam, nepieņemam, uz kuru mēs apvainojamies. Ja vainojam vecākus par to, ka viņi mūs nepareizi audzinājuši – nav ieaudzinājuši pareizu attieksmi pret sievišķību, tad rezultāts būs bēdīgs. Vecāku izpausme šajā dzīvē ir karma un liktenis, bet tava karma ir tava reakcija uz viņu darbībām, tās ir tavas domas un reakcijas.

Jo ātrāk sāksi uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, jo ātrāk sāksi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi.

3. Labas un tuvas attiecības ar vīra māti

Iedomājies gudru, nobriedušu sievieti. Viņa ir pati mīlestība un miers. Viņa vienmēr ir pozitīvi noskaņota, uzticas pasaulei un pasaule viņai nes mieru un mīlestību. Protams, ceļā nākas sastapties ar agresiju, aizvainojumu, taču viņa vienmēr otrā cilvēkā spēj saskatīt labāko un arī viņa sāpes un bēdas. Spēj saprast un spēj būt iecietīga. Redzot tādu sievieti, mums ir skaidrs, ka viņai nevar būt sliktas attiecības ar vīra māti. Galvenais sievietes muskulis ir Sirds un ir svarīgi prast to atvērt, vienlaicīgi cienot sevi un savus tuvos.

4. Materiāla labklājība ģimenē

Visas mēs ceram, ka vīrs labi pelnīs un nodrošinās ģimeni. Bet ko mēs darām, lai tā arī būtu? Zāģējam, dodam padomus, kritizējam, kā piemēru minot kaimiņu Lexusā. Un tas nestrādā, vēl vairāk – tas atņem mums sirdsmieru un laimi. Ir cits ceļš – mīlestības ceļš.

Izveidojot sevī ieradumu augstu vērtēt savu sievišķību, atrodoties mīlestībā un mierā ar sevi, sieviete pārstāj kritizēt, vairs neuztraucas par naudu un uzticas sava vīra veiksmei.

Tāda viņa spēj iedvesmot savu vīru lieliem datbiem. Atver savu sirdi savai mātei un sajutīsi, kā pasaule kļūst labestīgāka un labklājība ienāks tavās mājās.

5. Mājīga dzīvesvieta un laimīga ģimene

Kas ir atpūta? Ta nav ekskursija kalnos vai brauciens pie jūras – tā ir sajūta, ka tevi pieņem un tu esi īsts gan dvēselē gan miesā. Par to sapņo mūsu tuvinieki.

Kur atrast spēkus lai pieņemtu savu tuvo cilvēku vājības – sava vīra un bērnu? Zinu tikai vienu atbildi – caur savas mātes pieņemšanu un cienīšanu.

Paklanies savai mātei – viņa ir vecāka un viedāka, lai arī dažkārt tev tā nešķiet.

Caur viņas vājību saprašanu un pieņemšanu ar mīlestību, bez nosodījuma un augstprātības. Tieši attiecībās ar savu māti mēs mācāmies mīlēt, atvērt savu sirdi, mācamies pieņemt citu cilvēku nepilnības – mierīgi un ar mīlestību. Šīs sievišķīgās īpašības ir stipras un laimīgas ģimenes pamats. Ģimenes, kur sieva ciena savu vīru un viņš ar prieku uzņemas atbildību, kur bērni ciena savus vecākus.

6. Veiksme sievišķīgi

Mīlestība pret savu māti dara mūs maigākus, atslābina mūs, piepilda ar mīlestību un mēs sākam dzirdēt savu ķermeni, savu intuīciju. Un šādā sievišķīgā stāvoklī mums vieglāk pieņemt lēmumus, kā strādāt, vai strādāt, ar ko nodarboties. Un tāpēc sāc ar mazu mazītiņu solīti – uzlabojot savas attiecības ar mammu – nav svarīgi, cik tev gadu, tas nekad nebūs par vēlu. Tuvība ar mammu sievieti iedvesmo un parādās spēki, kuri agrāk nav bijuši, par kuriem agrāk viņa, iespējams, vispār neiedomājās.

7. Ilgstošas attiecības

Daudzas sievietes prot apžilbināt vīrieti, savaldzināt to, taču noturēt šo stāvokli uz daudziem gadiem, spējīga ir retā. Un tas ir pats galvenais sievišķības rādītājs.Jo vairāk mūsos ir sievišķās – mēness enerģijas, jo labākas un ilgstošākas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Lai kvalitatīvi uzlabotu šo enerģiju, ir vairāk jārūpējas par sevi, jāseko savam ķermenim, jārūpējas par to, var dejot, var dziedāt – variantu ir daudz, kā saņemt enerģiju. taču jāiemācās to nosargāt savā ķermenī. Labas, uzticamas attiecības ar savu mammu, palīdz to izdarīt vislabāk.
Ja, domājot par savu mammu, tev ir nepatīkamas sajūtas – dusmas, aizvainojums, tad uzkrātā enerģija momentā no jūsu ķermeņa pazūd. Paliek tukšums un aizkaitinājums.

Un otrādi: pat viens mīlestības stariņš, aizsūtīts savai mātei, stabilizē un saglabā sievišķās enerģijas ķermenī.

Ja gribat uzlabot savas attiecības ar māti, pamēģini sākt ar mazumiņu – parunā ar viņu par viņas lietām, par viņas veselību, par dzīvi. Pirms sarunas nedaudz pameditē, lai sajūtas ir tuvākas, tas noņems saspringumu jūsu attiecībās, atbrīvos sirdi seno dienu aizvainojuma un no smaguma sajūtas. Tas palīdzēs pieņemt viņas vājības un neredzēt nepilnības.

Aizver acis un iedomājies savas mammas tēlu. Paskaties viņai acīs un iedomājies, ka lēnītēm tuvojies viņai. Tuvojoties, tu kļūsti arvien mazāka, mazāka līdz pavisam tuvu esi kļuvusi viņas sirds lielumā. Iedomājies, kā viņa tevi tādu maziņu maigi un mīlot liek savā sirdī. Sajūties savas mātes sirdī un sajūti, cik labi būt ar savu mammu. Tagad iedomājies, ka tava mamma iet pietevis, tuvojas un kļūst arvien mazāka, mazāka un tādu maziņu figūriņu tu liec savā sirdī un sajūti, cik labi un silti tā turēt savu mammu un mīlēt viņu. Tā augstā siena, kas agrāk bija starp jums, kļūst arvien mazāka un pazūd, visam, kas bija, vairs nav nekādas nozīmes – ir jūsu tuvība un vienotība.

Pat tad, ja tu jau cieni un mīli savu mammu, mīlestībai vienmēr ir vēl augstāks līmenis, kas dod vēl vairāk laimes, pārpilnības un brīnumu! Izvēle ir tava!

Avots: econet.ru

Autors: Jeļena Kondrašuk

Tulkoja: Ginta FS

Mātes dienas patiesais stāsts

Edisons

Tas ir patiess stāsts.

Par Mammu.

Reiz kāds mazs puisēns atgriezās no skolas un nodeva savai mammai vēstuli no skolotāja. Māte to izlasīja un sāka nevaldāmi raudāt. Nedaudz nomierinājusies, viņa nolasīja dēlam šo vēstules tekstu skaļi: “Cienījamā kundze. Jūsu dēls ir ģēnijs. Šī skola ir pārāk maza un šeit nav skolotāju, kuri būtu spejīgi viņam ko iemācīt. Lūdzu, māciet viņu pati.”

Daudzus gadus pēc mātes nāves viņš pārskatīja ģimenes arhīvus un uzdūrās kādai vecai vēstulei. Viņš atvēra to un lasīja:  “Cienījamā kundze. Jūsu dēls ir garīgi atpalicis. Mēs nevaram viņu vairs mācīt skolā kopā ar citiem bērniem. Tāpēc rekomendējam jums viņu mācīt patstāvīgi – mājās.”

Zēna vārds bija Tomass Alva Edisons un uz brīdi, kad viņš lasīja šo vēstuli, viņš bija jau kļuvis par vienu no gadsimta lielākajiem izgudrotājiem.

edisons5

Viņš nosēdēja ar vēstuli rokās vairākas stundas un raudāja. Pēc tam viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Tomass Alva Edisons bija garīgi atpalicis bērns. Pateicoties savai mātei viņš kļuva par vienu no pasaules lielākajiem ģēnijiem”.

Novērtējiet savas mammas! Mīliet viņas! Tikai viņas mīl mūs tādus, kādi mēs esam un tic mūsu spēkiem, neskatoties ne uz ko.

Lai brīnisķīga šī Mātes Diena mums visām un it īpaši manai mīļjai Mammītei!

Es Tevi ļoti mīlu!

Ginta

Aizskart māti – aizliegts!

0000

Diezgan ātri pēc bērna piedzimšanas māte pirmo reizi izdzird to, ka viņa ir slikta māte. Tēvu tracina tas, ka bērns bļauj, naktīs neguļ, māte nepaņem viņu uz rokām, liek sev blakus gulēt vai iet gulēt pie bērna, ka viņa nervozē par katru  sīkumu un dzīvoklī nav kārtības. Visu dienu sēdējusi mājās – un ko darīusi? Vai tad grūti bija visu satīrīt? Pēc tam pieslēdzas vecmāmiņas: baro ne tā, nekāda režīma nav, pārāk maz sodi, pārāk daudz atļauj, pārāk maz mīli, pārāk maz šūpo uz rokām – viss ir nepareizi!
Pēc tam uzstājas vecāki smilšu kastē, kaimiņu tantes un bērnudārzu audzinātājas. Par ārstiem nemaz nerunāsim – par ko jūs, māte, vispār domājāt, gribat savu bērnu pazaudēt? Jā, protams, no pašas dzimšanas par to vien domāju un tas ir mans mērķis!

Uz to brīdi, kad bērns dosies uz skolu, viņa māte jau saraujas ik brīdi, kad kāds vēršas pie viņas, saraujas, gaidot nākamo sitienu, gatava nekavējoties paslēpt bērnu aiz muguras un pagriezties ar seju pret briesmām, atiežot zobus kā vilcene, iedzīta stūrī. Bet pēc tam, savam vilcēnam sarīkos tādu brāzienu, ka maz neliksies. Cik ilgi vēl man dēļ tevis būs jāsarkst un jābālē?

Skolā, pilnīgi skaidrs, ka tur nu neko nomierinošu mātei neviens neteiks, tikai to, ka ar bērnu ir jānodarbojas, ka ar viņu kopā jādara mājas darbi, ka viņam jāpaskaidro, kā pareizi jāuzvedas, pieprasīs, lai viņa izdarītu tā, ka klasē viņas bērnu vispār nedzird – tā, it kā viņai būtu tālvadības pults, ar kuras palīdzību sekot savai atvasei ikdienas gaitās. Skolai beidzoties, viņa noteikti uzzinās, ka viņas bērns ir nekam nederīgs, ka eksāmenus noteikti nenoliks un tādu pat par sētnieku neņems, vienu vārdu sakot, pilnīgs pedagoģiskais krahs. Mājās tēvs ir pilnīgi pārliecināts, ka māte sabojājusi bērnu ar savu pārāk bezzobaino audzināšanu un vecmāmiņas ir pārliecinātas, ka viņa to pat nebaro.

Krievija (domāju – arī Latvija neatpaliek) — ir bērniem nedraudzīga valsts. Atpūtā, transportā, ceļā, uz ielas mātes virzienā vērsti līdzpilsoņu stingrie skati, tie jebkurā brīdīi gatavi dot didaktiskus padomus bērnu audzināšanā. Arī baznīcā nav ne par kapeiku vieglāk. Tur niķīgus bērnus nemīl, pasarg Dievs, ja viņš lūgšanu laikā mēģinās pastaigāties pa dievnamu vai neklausīsies macītāja sprediķi..

Kaut gan, es zinu vienu baznīcu, kur bērnus, kuri jau spējīgi nostāvēt mierīgi, lūgšanu laikā uzaicina stāvēt priekšā citiem un nekarāties mātei kaklā. Tur viņi redz ne tikai cilvēku muguras, bet to, kā dzied, kā lasa lūgšanas, ko dara Svētais Tēvs….Kurš piekusis, var aiziet palīgā sakārtot sveces pie svētbildēm, vai arī atsēsties uz soliņa. Tur ir sieviņas, kas palīdz piekusušai mātei viņas bērnu paturēt uz rokām, vai iziet pastaigāties baznīcas pagalmā.

Zinu skolotāju, kura klases sapulcē divas stundas vecākiem stāsta par to, cik labi ir viņu bērni, kādi viņiem sasniegumi, cik viņi talantīgi un cik labi ir viņus mācīt. Pēc tās sapulces vecāki bija tik pārsteigti, ka mājupceļā pat nopirka torti, lai to nosvinētu.

Es redzēju sievieti, kura lidmašīnā vienkārši paņēma četrgadīgu, nepārtraukti čīkstošu bērnu no kādas pārgurušas mātes un visu lidojuma laiku ar to kopā zīmēja dzīvnieciņus, lasīja pasakas un spēlēja pirkstu spēles — un atļāva mammai nedaudz pagulēt, bet kaimiņiem – lidot klusumā. 

Redzēju vēl kādu sievieti, kuras krēslu lidojuma laikā spārdīja mazs puika un tā vietā, lai pagrieztos un pateiktu sakramentālo frāzi: “Kundze, nomieriniet reiz savu bērnu!” pateica: ” Bērniņ, tu spārdi manu muguru, tas nav patīkami, lūdzu, nedari tā!”

Reiz es braucu mājās maršrutniekā un man pie rokas bija soma – lācis. Man pretī sēdēja piecagdīga meitenīte. Protams, viņai bija garlaicīgi – bērns šūpoja kājas, kratījās, visu laiku mammai uzdeva jautājumus, bakstīja kaimiņus. Kad lācis viņai pamāja ar ķepu, meitēns no brīnumiem palika vaļā muti. Mēs visu ceļu spēlējāmies, bet mamma neuzticīgi skatījās manā virzīenā, gatava jebkurā brīdī paķert bērnu un mest lāci manā virzienā, liekot meitai sēdēt mierīgi, nekustīgi un nograuzt ikvienu, kas kaut ko mēģinās viņai pateikt. Tas jau ir nosacīts reflekss, ieradums, negaidīt no apkārtējiem neko labu.

Es atceros kā mana vecmāmiņa un vectētiņš paņēma manu naktī raudošo bērnu, vienkārši pasakot “paguli, meitiņ”, kaut arī nākamajā rītā viņiem vajadzēja iet uz darbu; kā vīrs neļāva algebrai “nograuzt” mūs ar bērnu, fiksi-ātri un jautri pabeidzot uzdevumus bez manis, Kā mani atbalstīja un palīdzēja mani kolēģi, mājinieki, draudzenes, kad bērni bija maziņi.

Es atceros ceļa biedreni, ar kuru kopā braucām vilcienā un kura mierīgi piecieta manas trīsgadīgās meitas bļaustīšanos naktī. Pārdevēju, kura viņai uzdāvināja banānu, kad mūsu reiss kavējās 18 stundas un mans bērns lodes ātrumā dzenājās no viena lidostas gala uz otru. Ar pateicību atceros tos labos cilvēkus, kuri palīdzēja pacelt bērna apgāzušos ratus, palaida bez rindas sabiedriskajā tualetē, pasniedza kabtaslakatiņus uz ielas, kad bērnam pa degunu tecēja asinis, tāpat vien dāvināja balonus, smīdināja, kad viņš raudāja. Un man vienmēr šķiet, ka man šī labestība jāsniedz arī citiem cilvēkiem.

Katrai mammai ir grūti. Viņa ne visu prot un zin, viņa nevienmēr ir sasniegusi to psiholoģisko briedumu un pārliecību par sevi, kas ļauj jebkurā krīzes situācijā saglabāt mieru un pieņemt pareizos lēmumus. Mamma kļūdās, nodarbojoties ar pašu galveno, svarīgāko lietu un savu galveno cilvēku – bērnu. Viņa to visu redz un nezin, kā to izlabot. Viņai jau tā šķiet, ka dara visu nepareizi; viņa dvēselē ir perfekcionists un grib visu izdarīt ideāli, bet nesanāk ideāli. Un tad viņa, kā nogrēkojies bērns gaida atkal kārtējo divnieku. Nevajag viņu vēl “piebeigt”.

Dažkārt vajag viņu atbalstīt, ar labu vārdu, paslavēt, ka viņas bērns progresē, pateikt ko labu, neuzbāzīgi piedāvāt palīdzību. Un nesteigties nosodīt viņu, bakstīt ar pirkstu, audzināt un dot padomus. Bet, ja žēlojas – labāk uzklausīt nevis pamācīt. Ja raud – apskaut un pažēlot.

Tāpēc, ka viņa ir māte un dara pasaulē grūtāko, nepateicīgāko, bet vajadzīgāko darbu. Darbu, par kuru neslavē, nemaksā, nepaaugstina amatā un nedod nekādas atlaides.  Darbu, kurā ir tik daudz neveiksmju, kritienu un kļūdu un pārāk bieži šķiet, ka neko tā arī neesi sasniegusi.

Var arī neslavēt, nepalīdzēt, neizklaidēt svešus bērnus, nespēlēties ar viņiem, neteikt labus vardus. Vienkārši nevajag aizskart katrā izdevīgākajā brīdī un uz katra soļa. Un tas jau būs milzīgs atvieglojums.

Autors: Irina Lukjanova
Avots: AdMe.ru

P.S. Es lasīju šo rakstu un tas mani “aizķēra” līdz asarām. Man ir četri bērni un visspilgtāk es atceros laiku, kas notika, kad piedzima mans pirmais dēls. Jau, pārnākot no dzemdību nama, ar pumpām, kas radušās stafilokoka infekcijas rezultātā, pirmais ģimenes ārstes apmeklējums mājās beidzās ar asarām, jo viņa atzīmēja, ka es neesmu izvārījusi autiņus un tāpēc bērnam ir pumpas. Es vairākas naktis, raudot sēdēju pie viņa gultiņas un domāju, ka tās ir beigas.

Pēc pāris mēnešiem, kad “uzleca” pirmā nopietnā temperatūra, es zvanīju ātrajiem un tad, kad tie atbrauca – ārste mani izrāja, ka esmu novedusi bērnu gandrīz līdz krampjiem. Un es jutos tik vainīga. Un tā – nebeidzami daudz reizes, dažādās situācijās, bērnudārzā, skolā, uz ielas… Tā vietā, lai izjustu prieku, ka es tieku galā ar saviem pienākumiem, man šķita, ka esmu nekam nederīga mamma. Kad piedzima dvīņi, es biju jau rūdīta, ar kārtīgām bruņām un jau citu mugurkaulu: un vienkārši nepiegriezu šīm runām un aizradījumiem nekādu vērību – taču vēl tagad atceros savus pirmos gadus mātes lomā un man pa kauliem skrien šermuļi. Jā, es nebiju pieredzējusi, bet savus bērnus vienmēr esmu mīlējusi un viņiem neko sliktu neesmu vēlējusi.

Tad kāpēc mēs pašas,  gadiem ejot, aizmirstam to, kā pašas jutāmies tad, kad berni bija maziņi un dažkārt arī cenšamies iegriezt kādai jaunajai māmiņai par to, ka ar viņu notiek tas pats, kas notika ar mums?

Jāmācās! Vēl ļoti daudz dzīvē jāmācās!

Tulkoja: Ginta FS