Nebaidies mīlēt

milet

Kad Tu jūties nelaimīgs un pamests, pacenties kaut ko izdarīt ar mīlestību. Ar mīlestību pasaki kaut vienu vārdu, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un pacenties tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārstāj citos redzēt tikai trūkumus un kļūdas. Vieni cilvēki var mums patikt – citi, nē. Ir viegli mīlēt tos cilvēkus, kuri mums patīk. Bet mīlēt tuvāko nenozīmē tikai jūsmot par viņu.

Ir grūti jūsmot par slepkavu vai zagli. Bet viņiem var vēlēt labu. Mīlēt savu tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla un tā prasa treniņu. Labi ārsti, muzikanti, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai pilnveidotu savas prasmes. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Nebaidies no ciešanām

Ciešanas neatnāk nejauši. Tā nav atriebība vai sods. Tās tiek mums sūtītas, lai brīdinātu, ka esam nogājuši no pareizā sava ceļa. Ciešanas mums ir vajadzīgas, lai mūs glābtu. Un nevajag cīnīties ar savu glābēju. Pieņemot ciešanas, cilvēks iedarbina savus slēptos spēkus, kas veic milzīgu darbu. Kad mēs esam bagāti, pārsātināti un ļoti apmierināti ar sevi, mēs slīdam pa lietu virspusi. Bet vientulība un skumjas mums liek griezties pie sevis, iekšā, lai tur atrastu patieso bagātību, patieso spēku un patieso atbalstu. Katrs, kurš dzīvē ir paveicis ko nozīmīgu, ir daudz cietis.

Ciešanas ir pārejošas

Kad tavā dzīvē rodas pārbaudījumi, saki sev: “Tie nevar būt mūžīgi”. Šī formula ir ļoti efektīva. Pati doma par to, ka ciešanas ir pārejošas, palīdz tās pārdzīvot. Tu esi nonācis sarežģītā situācijā? Tu pats to veicināji. Tu ļoti neatlaidīgi dzini sevi stūrī. Un tagad arī tev ir jābūt neatlaidīgam, lai izkļūtu no grūtās situācijas. Labajam, tāpat kā ļaunajam, ir vajadzīgs laiks, lai tas izpaustos. Lai arī kādi pārbaudījumi tev tiktu sūtīti, saki sev, ka tas ir tikai uz īsu brīdi, kurš drīz paies un dari to, kas tev jādara – savu darbu.

Skaties augšup

Kad cilvēks piedzīvo grūtības, parasti viņš koncentrējas uz savām neveiksmēm, rūpēm un skumjām. Nav pateicīga nodarbe, nodurt savu skatienu lejup. Jāskatās augšup – tur, kur gaisma, viedums un skaistums. Tas palīdz Dvēselei atrast veidus kā pārvarēt grūtības.

Vienmēr būs rūpes, būs skumjas un, lai tiktu tām pāri, vajag pasargāt sevi. No lietus tu sevi pasargā ar lietussargu, aukstumā biezāk saģērbies, bet grūtībās, skaties augšup, lai sasmeltos gaismu un spēku.

Smaidi

Ja tev ir slikts garastāvoklis, ja tevi kāds sarūgtināja vai aizvainoja, izmanto smaidu. Pat tad, ja tevi neviens neredz, pacenties smaidīt un parādīt sev, ka tu stāvi pāri visām grūtībām. Domā par to, ka tava Dvēsele ir neievainojama un mūžīga. Dāvā sev smaidu, pat tad, ja pašam liksies, ka tas ir samocīts, taču vienalga tas palīdzēs. Kā tikko tu pasmaidīsi, tu jutīsies labāk. Tāda ir mūsu fizioloģija, smaidot nevar domāt sliktas domas. Garastāvoklis uzlabosies un tev būs vieglāk risināt savus risināmos jautājumus. Smaids padarīs patīkamāku gan tavu dienu, gan arī uzlabos garastāvokli citiem. Kad atkal esi saņēmis kartējo dzīves macību stundu, pasmaidi un saki sev: “Viss varēja būt daudz briesmīgāk”.

Proti dalīties savā laimē

Gadās tādas dienas, kad viss ir brīnišķīgi: tu jūties bagāts, laimīgs, vesels. Vai šajos brīžos tu domā par tiem, kuri ir slimi, nabagi un nelaimīgi? Lai laimi saglabātu, ar to vajag dalīties.

Reiz pie manis atnāca divi jauni cilvēki. Es uzreiz sapratu, ka tie ir jaunlaulātie – viņu sejas staroja laimē. Viņi man iedeva lielu naudas summu nabadzīgo cilveku vajadzībām. Es jautāju: “No kurienes jums tik daudz naudas?” Viņi atbildēja: “Mēs apprecējāmies pirms dažām dienām un nolēmām, ka nerīkosim kāzas un neaicināsim viesus, nepirksim kāzu tērpus. Un tāpēc visu naudu, ko šādā veidā mēs ieekonomējām, mēs atdodam jums”. Es lieliski zinu, ko indusiem nozīmē kāzas, un saprotu, cik liels bija viņu upuris. Un es jautāju: “Kāpēc jūs tā darāt?” Zini, ko viņi man atbildēja? “Mes ļoti mīlam viens otru. Mīlestība ir mums nesusi tikai laimi un mēs nolēmām tajā dalīties ar nabadzīgajiem cilvēkiem.”

Par žēlsirdību

Žēlsirdība ir milzīgs spēks, kas savieno un apvieno cilvēkus. Tā palīdz gan tam, kam tā vajadzīga, gan tam, kurš to sniedz. Žēlsirdība vieno stiprāk par asinssaitēm un uzticamu draudzību. Tikai žēlsirdība var patiesi jūsmot par katru dzīvu radību vien tāpēc, ka tas ir Radītāja roku darbs. Iespējams, mums pat dienišķā maize ir mazāk vajadzīga kā mīlestība, žēlsirdība un piedošana.

Par mazajām lietām

Svētais Augustīns teica: “Mazās lietas patiešām ir mazas, bet darīt mazās lietas pēc labākās sirdsapziņas, ir liela lieta”. Labie darbi nebūt nenozīmē tikai materiālu palīdzību. Tas var būt vienkārši smaids, jo smaids ir miermīlības zīme. Pastiepta roka ir mīlestības simbols. Katrs cilvēks vēlas būt mīlēts un mīlēt, zināt, ka viņš kādam ir vajadzīgs, ka kāds viņu var nosaukt par savu.

Bet mums bieži vien pat nepietiek laika paskatīties vienam uz otru. Labestīgs smaids ir milzīga dāvana, līdzjūtība – nenovērtējama dāvana.

Reiz Londonā, ejot pa ielu, es ieraudzīju ļoti labi apģērbtu, bet ārkartīgi drūmu kungu. Viņš izskatījās tik nelaimīgs un vientuļš. Es piegāju viņam klāt un paņēmu viņu aiz rokas. Roka bija pavisam auksta. Es paspiedu viņam roku un jautāju, kā viņam klājas. Viņš paskatījas uz mani un teica: “Ja jūs zinātu, cik sen es neesmu jutis cilvēcisku siltumu”.

Viņa acis iemirdzējās, pleci iztaisnojās. Izrādās, ka cilvēkam nemaz tik daudz nav vajadzīgs, lai dzīvē ienāktu prieks. Bieži vien pietiek ar vienu siltas rokas pieskārienu.

Ceļa vārdi:

– Cilvēki mēdz būt nesaprātīgi, neloģiski un egoistiski. Neskatoties uz to, piedod viņiem.
– Ja tu esi bijis labs, bet cilvēki tevi vaino slēptos egoistiskos nolūkos. Neskatoties uz to, turpini būt labestīgs.
– Ja tu esi kļuvis veiksmīgs, var gadīties, ka pēkšņi tev uzrodas daudz viltus draugu un patiesu ienaidnieku. Neskatoties uz to, centies būt veiksmīgs.
– Ja tu esi godīgs un atklāts, gadīsies, ka cilvēki tevi piemānīs. Neskatoties uz to, esi godīgs un atvērts.
– Tas, ko tu esi būvējis gadiem, var gadīties, ka tiks sagrauts vienā mirklī. Neskatoties uz to, turpini būvēt.
– Var gadīties, ka tad, kad tu būsi laimīgs, kādam tas skaudīs. Neskatoties uz to, esi laimīgs.
– To labo, ko tu šodien izdarīji, cilvēki rīt var aizmirst. Neskatoties uz to, dari labu.
– Dalies ar cilvēkiem it visā labākajā, kas tev ir un tas nekad nebūs pietiekami. Neskatoties uz to, dalies ar visu labāko, kas tev ir. Galu galā, viss, ko tu dari ir vajadzīgs ne jau cilvēkiem, bet tev pašam un Dievam.

Lūdzies kopā un esi vienots ar citiem. Nav nozīmes ne mūsu atšķirībai reliģiozajos uzskatos, ne ādas krāsai, ne nacionalitātei. Visi mēs esam Dieva bērni un cilvēce ir mūsu ģimene. Visi ir pelnījuši mūsu palīdzību un visi mēs esam radīti, lai mīlētu un būtu mīlēti. Materiālajā ziņā tev šajā pasaulē ir viss, bet sirds skumst. Lai tevi neuztrauc tas, kā tev nav. Vienkārši ej un kalpo cilvēkiem – turi viņu rokas savējās un paud savu mīlestību. Ja tu to darīsi, tu mirdzēsi kā bāka.

Māte Terēze
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

5 Reiki principi

reiki

1. Jau šodien es priecājos.

“Ja atveras durvis un pa tām nāk mīlestība, tad pirmais ienāk prieks…”

Ja cilvēka sirds ir piepildīta ar prieku, tad vienlaicīgi nav iespējams dusmoties, skumt, ienīst un skaust, u.t.t. Tad mēs paši jūtamies labi un apkārtnē izstarojam pozitīvu enerģiju. Šīs enerģijas vibrācijas nosaka mūsu dzīves kvalitāti, jo izpaužas mūsu domās, vārdos un darbos, un atkal atstarojas atpakaļ no ārpasaules. Tādējādi tās veido mūsu dzīves pamatu. Kā jau parunā teikts – ko sēsi, to pļausi. Ko mēs dodam, to mēs arī saņemam. No tā, cik esam priecīgi, lielā mērā atkarīgi mūsu panākumi un veiksme gan darbā, gan citur. Tas nosaka mūsu savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, ietekmē mūsu veselības stāvokli. Un ilgstošā laika periodā,- cik dzīvespriecīgi esam pieraduši dzīvot savu dzīvi, cik smaidīgi esam, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē,- no tā atkarīgs viss mūsu dzīves plūdums un sasniegumi kopumā. Tamdēļ uzsmaidīsim sev, uzsmaidīsim viens otram – kaut vai tikai iekšēji – un ļausim veiksmei piepildīt mūsu dzīvi. Ja nu ir tā, ka ne par ko nav šobrīd prieka, tad ieskatīsimies rūpīgāk sevī. Pavērosim savu dzīvi, situācijas tajā un pavērosim, kurš virziens mūsu dzīvē ir tas, kas kaut reizi ir sagādājis patiesu prieku. Kad sajūtam to, mūsu intuīcija mums saka, ka tas ir mūsu ceļš. Kamēr dzīvojam, tikmēr mums ir iespēja piepildīt savus sapņus, savas vēlmes. Varam kļūdīties, varam izdarīt kaut ko nepareizi, bet izdarām secinājumus un turpinām ceļu. Un ja neatlaidīgi mēģināsim atkal un atkal, pienāks reize, kad viss izdosies. Tātad – ar prieku sirdī un tikai uz priekšu!

2. Jau šodien esmu mierīgs.

“Drosmīgs cilvēks ir mierīgs…” R. Š.

Nekas ārējs nespēj iespaidot cilvēku, ja viņa sirdī ir miers. Nav baiļu, nav uztraukumu, nav šaubu, u.t.t. Visi ārējie ierobežojumi un rāmji patiesībā ir tikai ilūzija. Bailes ir prāta darbības rezultāts, tām nav sakara ar patieso realitāti. Pat ja arī tās ir iepriekšējās negatīvas pieredzes rezultāts, tās atkal ir tikai ilūzijas, ka tā notiks arī šoreiz. Ļaujoties satraukumam, mēs ienesam savā dzīvē ne tikai nepārliecinātību par sevi, bet arī vājumu, jo nemiers noņem spēku.

Par sevi nepārliecināts un bailēm pakļauts cilvēks, kuram nav priekšstata par to, kāds potenciāls viņā ir ielikts, un ka tikai viņš pats veido katru savu dienu un savu dzīvi kopumā, var turpināt meklēt savu neveiksmju cēloņus ārējos apstākļos. Un vai ir pieredzēta kaut viena tāda situācija, par kuru nervozējot un satraucoties, būtu iespējams kaut ko uzlabot šajā sakarā? Tamdēļ uzņemsimies paši atbildību par savu dzīvi! Ik mirkli mums ir izvēle. Ik dienu mēs pacietīgi varam sev pateikt: “Lai mans miers dod man spēku!” Izjutīsim un pieņemsim savu mieru ar visu sirdi!

Dziedināšanās no dažāda veida bailēm un to izpausmēm ir turpmākās dziedniecības pamats un sākums tās tālākai attīstībai. Šī Reiki principa visdziļākās būtības apzināšanās un sekošana tam dod cilvēkam iespēju ieraudzīt šo stāvokļu patiesos iemeslus sevī un atbrīvoties no liela daudzuma visdažādāko baiļu, sasniegt iekšējo mieru, neierobežotu pacietību un līdzsvarotību, audzināt stingru un stipru gribu. Ar Reiki, jeb mīlestības spēka palīdzību cilvēkam ir iespēja pārveidot baiļu un nemiera graujošo negatīvo iedarbību pozitīvā, radošā enerģijā, kas kalpos viņa izaugsmei un attīstībai. Viņš pamazām iegūst arvien lielāku garīgu spēku un spēju efektīvi palīdzēt pašam sev un būt jūtīgam un atsaucīgam pret citu cilvēku sarežģījumiem un bēdām.

Nekas un nekur nespēj izjaukt viņa iekšējo līdzsvaru: ne uzslava, ne nopēlums, ne neveiksmes, ne panākumi.

Tikai izlīdzsvarots priekos un ciešanās, apmierinājumā un skumjās, mierīgs garā cilvēks spēj izjust visu dzīves pilnību un skaistumu, atraisīt visaugstākās radošās spējas, virzīties pa savu Ceļu, vest aiz sevis skolniekus un sasniegt savu realizāciju.

3. Jau šodien es uzcītīgi un godīgi strādāju.

“Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt…”

Šis princips nenozīmē tikai vienkārši “godīgi sev nopelnīt dienišķo maizi un nezagt”. Tas aptver visu cilvēcisko attiecību sfēru, aicinot uzturēt tās bez liekulības un uz savstarpējas uzticēšanās pamata. Šis princips attiecas ne tikai uz finansu un personīgo attiecību jomu, bet izpaužas visās savstarpējās attiecībās un neredzamajās saiknēs starp cilvēkiem. Tas atklāj mūsos tādus slēptus motīvus, kā meli, noklusēšana, vai tāda rīcība, kas pamatota uz ne-patiesību. Negodīga rīcība ir ļoti jaudīgs faktors, kas noved cilvēku pa līču loču celiņiem pie arvien lielākām problēmām. Savukārt, sekojot šim principam, cilvēks atrod savu ceļu un virzās pa to uz gaismas pusi.

Bez tam šis princips izskauž arī parazītismu, kas reizēm vērojams cilvēku sabiedrībā. Ļoti bieži cilvēki nemāk, jeb nevēlas sastrādāt, attīstīt un nostiprināt paši savu dzīvības enerģiju, bet sāk dzīvot uz citu rēķina. Šī parādība ir pazīstama ar nosaukumu “vampīrisms”. Tā ir savdabīga uzvedības forma, veids, kā tiek paņemta kāda cita cilvēka vai pat cilvēku grupas fiziskā, emocionālā, mentālā un garīgā enerģija. Tāda garīgi-enerģētiska zādzība vai meli tiek paslēpti aiz iztapīgas, izdabājošas ”mīlestības”, “maiguma”, “draudzības”, “uzslavas”, “radniecīgo attiecību” vai “labas pazīšanās” maskas. Tamdēļ godīguma princips ļauj sakārtot mūsu enerģiju apmaiņas procesu un sasniegt harmoniju cilvēka sociālo attiecību jomā. Tas ļauj izvairīties no meliem, skaudības, neuzticības, aprēķina, aprunāšanas, u.t.t., t.i., no visa tā, kas gala rezultātā noved pie enerģijas izsīkuma, dažādām problēmām un slimībām. Un otrādi, principa ievērošana piepilda dzīvi ar skaidrības, sirsnīguma, atklātības un uzticības gaismu, tātad ar dziedniecisku enerģiju.

Šis princips katram no mums saka: “Esi godīgs vispirmām kārtām pret sevi, nemelo sev, dzīvo saskaņā ar savu sirds balsi, ar savu sirdsapziņu un tad Tavā dzīvē ienāks arvien vairāk Tavas patiesības, Tavas Paša esības. Tā kļūs piepildīta un Tu varēsi daudz vairāk izpaust sevi un savu unikalitāti un nevis kaut kad nākotnē, bet gan vienīgajā patiesi reālajā brīdī, kas Tev ir svarīgs – šeit un tagad.”

4. Jau šodien pateicos par visu svētību, ko saņemu.

“Kuru darbu padarīju,
To pateicu Dieviņam…”

Spēja izjust pateicību – tā ir cilvēka īpašība, kas liecina par viņa dzīvības enerģijas virzienu. Pateicība – tā ir gatavība ziedot savus spēkus radošiem mērķiem. Ārēji cilvēks pateicības stāvoklī izstaro pozitīvu radošu enerģiju. Un tieši pateicoties tam, viņam atveras iespēja saņemt enerģiju no savas iekšējās saiknes ar pasauli, t.i., ieslēgties enerģijas apmaiņas procesā.

Pateicība un atzinība nozīmē, ka cilvēks dzīvo, piepildīts ar laimes un apmierinātības sajūtu.

Būt pateicīgam, tas nozīmē būt apmierinātam ar to, kas atnāk pats no sevis, būt priecīgam par to, kas ir.

Kad mēs pastāvīgi izpaužam atzinību, jūtot pateicību ne tikai par to, ko mēs saņemam, bet arī par to, ko mēs uzzinām un iemācāmies, apkārtējie cilvēki sāk mums arvien vairāk uzticēties. Ap mums sāk veidoties pārpilnības un pārticības atmosfēra.

Mūsu apziņas ieciklēšanās uz īslaicīgām iluzorām vērtībām neļauj mums saņemt to, kas ir patiesi mūsu. Ja mēs koncentrējamies uz to, kā mums nav, mēs izjūtam trūkuma un nepietiekamības sajūtu. No otras puses, ja mēs spējam izjust tā pārpilnību, kas mums ir dots šinī dzīvē, un būt pateicīgiem par to, pārpilnība vienmēr sekos mums. Vēl vairāk – tai būs tendence pieaugt. Pateicība un atzinība par visu padara cilvēku atvērtu gan paša dzīvei, gan apkārtējai pasaulei un universālajai Visuma enerģijai. Cilvēks kļūst par tādu kā vienoto enerģijas trauku ar visu, ko viņš pieņem. Neapmierinātība bloķē un izjauc kanālus, caur kuriem noris enerģijas apmaiņas process. Tādā gadījumā ieplūstošā enerģija tiek izmantota, lai pirmkārt atjaunotu kanālu darbību. Bet, kad šī saikne funkcionē, panākumi un uzplaukums ir nodrošināti. Nonākot kontaktā ar Visuma vienoto dzīvības enerģiju, mēs koncentrējam savu uzmanību uz panākumiem, veiksmi un bagātību, sajūtam visu dzīves aspektu pārpilnību. Enerģijas plūsma tādā gadījumā paplašina mūsu iekšējā “es” kanālus vēl lielākam enerģijas pieplūdumam. Nākamis solis ir – gatavība konstruktīvai mūsu mērķu sasniegšanai. Tikai pozitīvs noskaņojums vien uz panākumiem un uzplaukumu nepadarīs tos par realitāti. Tam nolūkam ir nepieciešams šo noskaņojumu pastiprināt ar enerģiju, Visuma vienoto spēku. Tieši no mums plūstošā enerģija, ieguldīta pozitīvo apstiprinājumu un nesatricināmas ticības gultnē, ienesīs šis pārmaiņas, uzplaukumu un pārpilnību mūsu dzīvē. Tamdēļ mūsu pastāvīga un apzināta atgriešanās šajā radošajā pateicības stāvoklī nodrošina nepārtrauktu enerģijas plūsmu labklājības virzienā, kurai ir tendence materializēties arvien pieaugošā daudzumā. Mūsu izvēle dzīvot ar pateicību ir vienlaicīgi arī izvēle dzīvot pārpilnībā, apmierinātībā un arvien pieaugošā uzplaukumā.

5. Jau šodien esmu labestīgs, mīlu visu.

“Visu, ko dariet savā dzīvē, dariet tikai ar mīestību. Ja jūs nevarat to izdarīt ar mīlestību, labāk nedariet nemaz…”
Māte Terēze.

“Nepiedošana ir vienīgais grēks… “ Lūle Vilma.

Nodalot šajos principos pamataspektus, mēs redzam, ka tie norāda uz pieciem visizplatītākajiem iemesliem, kas rada slimības. Tie ir – bailes, agresija, aizvainojums, apmāns, atraušanās no Dabas un Radītāja. Apkopojot to, iespējams šos piecus iemeslus novest pie viena pamatiemesla. Pats lielākais un lielāko daļu slimību un visu cilvēces problēmu pamatiemesls ir – mīlestības trūkums. Vai varam uzskatīt, ka tumsa patiesībā ir gaismas trūkums? Tad – ja cilvēks izjūt bailes, nemieru, uztraukumu, neuzticību, agresiju, kaut ko nepieņem, nosoda, apvainojas, mānās, meklē aizstāvību, cenšas sagrābt un neatdot kaut ko, tad tas, bez šaubām, nozīmē tikai vienu – viņam trūkst mīlestības.

Un ja cilvēkam ir šie negatīvie stāvokļi, ja viņš saka, jeb uzvedas tā, ka viņam pietrūkst mīlestības, tad tas patiesībā nozīmē to, ka viņš pats nav devis sev un pasaulei pietiekoši daudz mīlestības. “Ko sējam, to pļaujam…”

Principi aicina mūs dzīvot mīlestībā un dot to pirmām kārtām sev un pēc tā paša principa visiem cilvēkiem un visai apkārtējai pasaulei bez izņēmuma. Atvērt savu Sirdi un apvienot savu patieso “Es” ar visu cilvēku “Es” un visām dzīvajām būtnēm un izjust visas dzīves Vienotību. Cilvēks, kas iet savu Ceļu, ir aicināts dzīvot ne vienkārši mīlestībā, bet Pirmavota mīlestībā, mīlestībā pret Radītāju un Radītāja mīlestībā, mīlēt visu dzīvi kā Viņa dzīves un mīlestības izpausmi. Viņa varenajā Sirdī nav sadalījuma. Viss nāk no viena Pirmavota un ir cieši savstarpēji saistīts un nepārtraukti ietekmē viens otru. Kamēr cilvēks redz šo sadalījumu, tic duālismam, tikmēr viņš nevar izjust mīlestību, jo mīlestība ir dzīve visā. Visas dzīves ir vienlīdz vērtīgas, jo Radītājs dzīvo un elpo caur katru no tām.

Šī Dievišķā beznosacījumu mīlestība arī ir šis ļoti jaudīgais un iedarbīgais dziedniecības līdzeklis, kā katram cilvēkam, tā arī visai cilvēcei kopumā. Mīlestība kā vienotais un Augstākais likums apvieno sevī visus evolūcijas spēkus un likumus.

Dzīvojot mīlestībā, cilvēks uzzina, kas ir patiesība. Pati-esība… Viņa sirds atveras un uzzied un viņš kļūst vienots ar Visu Kas Ir un apvienojas ar Gara spēku. Dievišķās mīlestības stari no atvērtas sirds sāk izgaismot, sildīt un barot visu, kas ir apkārt apgaismotam cilvēkam.

Par cilvēku nepiedzimst – par cilvēku kļūst…

Avots: http://www.reiki.lv

Atvērtība

vecaki

Pasaule sastāv no atklāsmēm tiem, kuri spēj tās atklāt.
A. Tjurins

Atvērtība kā personības īpašība ir gatavība apzināties sevi bez bailēm par to, kā tu uztversi jaunu vai dažkārt ne īpaši patīkamu informāciju par sevi.
Reiz mazmeitiņa jautāja vecmāmiņai:
– Vecmāmiņ, es nezinu, vai ir vērts viņam visu stāstīt. It kā jau nekas briesmīgs nav noticis, taču, ja nu viņš pēkšņi uzzin? Un nav jau nekā tāda briesmīga, kurā būtu jāatzīstas, taču arī to, kas ir, pastāstīt nevaru. Un kā gan es varu prasīt, lai viņš pret mani ir godīgs, ja es pati sāku kaut ko slēpt un nepateikt līdz galam?
– Mazmeitiņ, atceries trīs vienkāršus noteikumus.
Pirmais: nekad un nekādā gadījumā nemāni viņu.
Otrais: nekad un nekādos apstākļos nekrāp viņu.
Un trešais: ja arī piemānīji un krāpi, nekad un nekādos apstākļos viņam par to nestāsti. Tikai atceries, mazmeitiņ, lai kā tev tas arī nepatiktu, pēdējais noteikums seko aiz pirmajiem diviem.

Atvērtība ir ielūgums ciemos savā iekšējā pasaulē, bez jebkādām bailēm kļūt ievainojamam. Tā ir atvērtība jaunai pieredzei un iekšējiem pārdzīvojumiem, bez apdraudējuma sajūtas no ārpasaules.
Tā ir sevis paša apzināšanās, kas apvienota ar sirsnību, kurā realizējas pašatvēršanās.

Atvērtības pretiniekiem, kuri baidās no tā, ka apkārtējie var viņus apdraudēt, Māte Terēze ir atstājusi  šādu novēlējumu:
«Jā, cilvēki ir nesaprātīgi, pretrunu pilni un egoistiski. Un tomēr, mīli viņus. Ja tu darīsi labu, cilvēki vainos tevi savtībā un slēptā patmīlībā. Un tomēr, dari labu. Ja tu esi veiksmīgs, tu noteikti iegūsi gan slepenus gan atklātus naidniekus. Un tomēr, tiecies būt veiksmīgs. Labais, ko tu dari šodien, jau rīt tiks aizmirsts. Un tomēr, dari labu. Sirsnība un atvērtība padarīs tevi ievainojamu. Un tomēr, esi atvērts un sirsnīgs. To, kas gadiem celts, var sagraut vienā mirklī. Un tomēr, cel. Cilvēki lūgs tavu palīdzību un pēc tam tevi vainos par to. Un tomēr, palīdzi cilvēkiem. Atdod pasaulei labāko, kas tev ir un tu saņemsi cietsirdīgu sitienu. Un tomēr, atdod labāko, kas tev ir».
Atvērtība ir gatavība sarīkot cilvēkiem nevis atvērto durvju dienu, bet pastāvīgi turēt atvērtas savas Dvēseles durvis. Tomēr iekšējā pasaulē ir vairākas durvis. Cik no tām ir atvērtas, tāda arī atvērtība.
Piemēram, atvērt sociālās durvis nozīmē gatavību iepazīties, komunicēt, dot cilvēkam savas koordinātes un kontaktinformāciju.
Atvērt Dvēseles durvis nozīmē uzaicināt cilvēku savā iekšējā pasaulē, patiesi paust savu viedokli, domas, vērtējumu un personīgo attieksmi pret notiekošo.

Un, beigu beigās, kā pasakā, katram cilvēkam ir aizliegtās durvis, aiz kurām paslēpta viņa jūtu un apslēpto vēlmju pasaule. Ja viņš ir gatavs atvērt šīs durvis – mūsu priekšā ir pilnīga atvērtība visā savā krāšņumā.

Citiem vārdiem sakot, pirmās durvis ir komunikabilitāte, otrās – sirsnība, bet trešās – atklātība.
Ņemot vērā to, ka trešās durvis tomēr ir aizliegtās, ikdienišķajā sarunu valodā ar vārdu atvērtība mēs apzīmējam dvēselisko atvērtību. Atvērts cilvēks ir tas, kuram nav pieņemama noslēgtība, tas ir tas, kurš tic un uzticas sev, dabiski un brīvi runā par savām vēlmēm, brīvi izrāda savas jūtas un emocijas, un ir gatavs apzināties sevi, un ar saprātu uztvert jaunas zināšanas un dalīties tajās ar cilvēkiem.
Atvērts cilvēks ir pateicīgs, labestīgs un augstsirdīgs, viņam nav iemeslu slēpt savus darbus un domas, viņa vienkāršība ir vērsta uz labiem darbiem un labvēlīgā Dvēsele – uz nesavtīgu dalīšanos ar savu sirds siltumu ar citiem cilvēkiem.

Salīdzinājumā ar aizvērtiem, noslēgtiem cilvēkiem, atvērts cilvēks uzticās cilvēkiem, viņš ir komunikablāks, efektīvāks komunikācijā, gatavs citus atbalstīt un dažādos citos veidos pozitīvi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

Viņam piemīt visas godīga cilvēka priekšrocības attiecībā pret liekuļiem, meļiem un krāpniekiem.
Kad mēs sakām “atvērts cilvēks”, zemapziņā saprotam, ka tas NAV EGOISTS. Cilvēks, kura apziņa piesātināta ar egoismu, nevar būt atvērts. Ja tā būtu, Ego satrakotos, saceltos un sarīkotu tādu skandālu, ka maz neliktos.
Atvērtam cilvekam ir tīra apziņa, viņa prāts, jūtas un saprāts nav sasūkušies egoisma indi, viņš ar savu Ego runā pavēles formā. Atvērtībai Ego ieņem Pelnrušķītes stāvokli.
Egoists, kad vēlas atbrīvoties no sava Ego kontroles un represijām, lai kļūtu atvērts un “atvērtu savu dvēseli”, dodas uz bāru vai veikalu pēc alkohola. Iedzēris, tas vienlaicīgi kļūst atklāts. Ne velti tautā saka: “Kas skaidrā prātā, tas dzērājam mēles galā”. Egoistam sava Ego aizsardzības funkcija ir viņa psihiskās veselības radītājs. Atvērts egoists skaidrā prātā ir trauksmes signāls psihiatram – varbūt viņš jau atrodas uz plānprātibas vai šizofrēnijas sliekšņa, vai arī “sēž uz adatas”.
Amerikāņu antropologs Džareds Daimonds savā grāmatā “Pasaule līdz vakardienai: ko mēs varētu iemācīties no tradicionālās sabiedrības” pēta iezemiešu rakstura īpašības. Pirmais, kas viņu šokēja bija tas, cik ļoti atvērti ir šie cilvēki.

Par šīs sabiedrības daļas brīnumaino atvērtību runāja arī Žans Ledoffs, kurš pavadīja gandrīz trīs gadus Latīņamerikas džungļos ekuanas indiāņu ciltī. Piemēram, kā stāsta Ledoffs, “paraudāt uz pleca” šiem indiāņiem nepavisam nav metafora. Pat pieaudzis cilvēks tad, kad ir apjucis, iet pie sev tuvas sievietes: mātes, tantes vai sievas, un raud viņas apskāvienos. Ja pieaugušas sievietes vai neprecēta vīrieša māte ir mirusi, cilts “nozīmē” viņam pieņemto māti, kura uzņemas mirušās mātes funkcijas. Sieviete pie kuras nāk izraudāties, saglabā mieru, dažkārt pat vienaldzību. Viņa vienkārši “pieņem” skumstošā jūtas, neko nekomentējot, un neapstādinot asaru plūdus, kamēr cilvēks pats nenomierinās.

Bez atvērtības nav iedomājamas stipras laulības saites. Harmoniskas attiecības ģimenē valda tad, kad sieva ir atvērta vīram, brīvi atklāj viņam savas emocijas, dalās ar viņu savās bažās, vienu vārdu sakot, brīvi pauž savas emocijas.

Saprātīga emocionalitāte rotā sievieti, aizvērtība, gluži otrādi, izraisa agresivitāti, netaktiskumu, rupjību un aukstumu no vīrieša puses. Viņš sāk šaubīties par viņas tīrību, godīgumu, uzticību, un aizdomīgais, greizsirdīgais prāts momentā  uzkonstruē ziloni pat no maznozīmīga nieka. Tā ģimenē ienāk spriedze, aizdomas, neapmierinātība, skandāli un neuzticēšanās.

Vienkāršiem vārdiem runājot, sievietes atvērtības trūkums noved pie attiecību sabrukuma.

Ir kāda bēdīga pritča par to, kā atvērtības trūkums noved pie bezjēdzīgiem upuriem.
Vecs vīrs uz nāves gultas atzīstas sievai: “Tikai tevis dēļ es vienmēr pacietīgi esmu ēdis to pretīgo zirņu zupu, kuru tu tā mīlēji, un es pat atradu sevī spēkus to slavēt”. Un sieva viņam atbild: “Man pašai tā zupa  vienmēr ir riebusies, bet tu ar tādu sajūsmu to slavēji, ka man nācās to vārīt gandrīz katru dienu”.

Avots: https://podskazki.info/
© подсказки.инфо
Tulkoja: Ginta FS

Nomelnot, pazemot un iemīt dubļos…

taurinsh14

Nomelnot, pazemot un iemīt dubļos…
tā ir pavisam vienkārsa tehnika. Un pat visgaišāko, labestīgāko un pat svētāko var pārvērst par izsmiekla un ķengu objektu. Tā psihologs Viktors Frankls briesmīgajā koncentrācijas nometnē atbildēja uz fašistu jautājumu: “kas tu biji, pirms kļuvi par numuru…?” – “es biju ārsts un ārstēju cilvēkus”.
Un fašists nievājoši teica: “tu biji nožēlojams dakterelis un izmānīji no cilvēkiem naudu!” Frankls saprata, ka tā ir viņa personības iznīcināšana un visa tā, pateicoties kam vinš dzīvoja un izdzīvoja noniecināšana. Viņš metās virsū fašistam – tepat, koncentrācijas nometnē, kur fonā rēgojas gāzes kameras un karātavas. Tāpēc, ka mirklī, kad tu samierinies ar noniecināšanu, tu esi miris. Viss gaišais, labestīgais, priecīgais ir iznīcināts un iemīts dubļos. Un nav vairs kam dzīvot, var tikai eksistēt, kā lops, kurš gaida savu nokaušanas dienu. Nav vairs ne lielas mūzikas, ne cilveciskas augstsirdības un dvēselisku vērtību – nekā vairs nav. Ir tikai “nāves fabrika”, kur vienpersoniski valda ļaunums.
Frankls izdzīvoja. Un arī ieslodzījumā turpināja savu psihologa darbu. Un prātā rakstīja savu grāmatu, kura pēc tam, vēlāk kļuva par glābiņu un atbalstu miljoniem cilvēku. Tiem cilvekiem, kuru personību centās sabradāt, bet viņu ideālus – apsmiet.

Cilvēks dzīvo, kamēr viņam ir ideāli, kamēr viņā ir iekšējais ētikas likums un zvaigžņotas debesis virs galvas… Bet arī zvaigžņotas debesis ne visus priecē un sajūsmina.

Tā Čehovam “Duelī” Lajevskis par kaukāza vareno dabas skaistumu teica: “visi tie strauti un kalni ir viens vienīgs mēsls un vairāk nekas!”…. Inteliģents un izglītots cilvēks saka ko tādu – tas ir pat brīnumaini! Nekā brīnumaina. Pietiek palasīt vien dažus masu mēdijus, dažus sociālo tīklu statusus, lai saprastu, ka tādi izteikumi šodien šķiet ikdienišķi. Par visu skaisto un gaišo var vienkārši pateikt: “mēsli – un vairāk nekas”. Tam visam nav nekādas vērtības. Tas viss ir stulbi un smieklīgi. Un visām cildenajām lietām ir savs sliktais fons, vai ne?
Netīrs un zemisks nolūks “izkrāpt naudu” vai vienkārši – psihiska nenormālība.
Varoņdarbus veic tikai psihopāti un šizofrēniķi, tā stāsta kāds pazīstams ārsts. tas nav normāli – veikt varoņdarbus. Tas ir pretrunā ar pašu cilvēka dabu, tās bioloģisko izcelsmi: cilvēks alkst tikai vienu – saglabāt savu dzīvību! Bet tas, kurš alkst kaut kā cita, ir nenormāls Un, ja es personīgi neesmu spējīgs veikt varoņdarbu, un skaidri zinu, ka momentā visus nodošu, kā tikko mana dzīvība būs briesmās vai mana labklājība tiks apdraudēta, , ir tikai viens veids, ka saglabāt pašcieņu – visus varoņus nosaukt par trakajiem. Vai arī sava izdevīguma meklētājiem. Nomelno, sakot “ļāundabīgs narciss”, personāžs ar smagiem psihiskajiem traucējumiem, kas cieš no savas niecības apzināšanās. Un, ne jau nejauši briesmīgajā koncentrācijas nometnē Frankls visvairāk cieta no pavisam “nevainīgas” komunikācijas: pie viņa nāca kāds fašists ar savu dzeju burtnīcu. Un balsī lasīja ārstam šo dzeju, cerībā, ka tiks novērtēts. Taču šī dzeja bija tik vāja un nelasāma, ka Frankls izjuta patiesas mokas un ciešanos to klausoties – tas bija briesmīgāk, kā apvainojumi un fiziskas ciešanas.

Nomelnotājs un tenkotājs nav apdāvināts. Viņš neko nespēj radīt; tāpēc, ka viņš jūt, ka kāds ir par viņu parāks un tas viņu aizvaino. Citu iespējas, iedvesma, spēja augstsirdīgi ziedoties un gatavība varoņdarbiem…

Par katru gaišu personību kāds ir pateicis vai uzrakstījis ko sliktu un ķengājošu. Nav neviena cilvēka, izslavēta ar savu labestību, humānismu, prātu, vīrišķību, kuru kāds nebūtu papūlējies apliet ar samazgām un pierakstīt viņam netīrus nolūkus… Māte Terēze, sludinātājs Niks Vuičičs, Mahatma Gandijs, Jurijs Gagarins – jebkurš no viņiem ir bijis ķengu un ļāunprātību mērķis. Tāpēc, ka tenkotājam un nomelnotājam ir nepanesama doma, ka viņš ir nožēlojams, netalantīgs un tikai pa pusei dzīvs. Un tāpec ir jānomelno kāds, lai paša niecība nebūtu tik acīmredzama uz šī fona.
“Viņi apvienojas baros”, vēl pagājušā gadsimta sākumā atzīmēja krievu psihiatrs Gannuškins.

Tāpēc nomelnotāji apvienojas baros kā fašisti – jo tā vieglāk ir uzbrukt un sagraut visu labo un gaišo. Viņi izveido ” pūli”, par kuru rakstīja Puškins: “Pūlis alkatīgi lasa grēksūdzes…. jo savā zemiskumā priecājas par varenā pazemošanu un spēcīgā vājībām. Tas līgsmo par visu pretīgo.”…

Lūk, kur slēpjas nomelnošanas galvenais noslēpums – skaudība pret personību, naids pret labestību, paša niecība un zemiskums.

Un ne jau nejauši gudrais psihologs Čehovs savā stastā “Duelis” tik skrupulozi piezīmē Lajevska uzvedības īpatnības. Tā paša Lajevska, kuram daba ir tikai mēsli. Lajevskis pastāvīgi izmanto projekciju, saka “mēs”; “mēs deģenerējam”, “ko gan jūs vēlaties no mums; dzimtbūšanas atliekām”… — Lajevskis uz visiem projicē savu morālo kroplumu. Viņam ir vajadzīgs “bars” un viņam ir graujosa ietekme uz visiem, kas viņam apkārt. Un pamazām viss ciems viņa ietekmē nodzeras, sāk aprunāt viens otru un lēnēm deģenerē. Lajevskis ir tipisks “dementors” no “Harija Pottera”, tumšā būtne, ēna, kas izsūc prieku un laimes sajūtu no apkārtējiem cilvekiem. Un pietiek vien mirkli pakomunicēt ar dementoru, ar nomelnotāju – kad iestājas spēku izsīkums, enerģija zūd, sākas depresija un dažkārt iestājas nepanesama trauksme. Un ne velti šo Lajevski centās nogalināt duelī; jo tāds dementors izsauc cilvēkos agresiju. Mūsu zemapziņa to uztver kā bīstamu ienaidnieku. Jo tas zog mūsu enerģiju un dzīvību, viņš pats ir posts.

Un patīkamo šis cilvēks apvieno ar lietderīgo; viņš iemin dubļos gaišo un svēto, tādā veidā komepnsējoties. Bet citus, ar kuriem viņš sarunājas, ievelk frustrācijas un disonanses stavoklī.

Vienkāršāk sakot, izsūc no tiem dzīvības enerģiju. Tāpec, ka nomelnotājs ir nāves iemiesojums.

Senie filosofijas un reliģiozie raksti runā par vienu: visa pasaule ir cīņas arēna starp Labo un Ļauno. Un šī cīņa ir mūžīga. un katrs izvēlas, kurā pusē karot, pat tad, ja neizdara šo izvēli apzināti, bet vienkārši paklausa savai Dvēselei. Šie cīņas veidi ir tikpat daudzveidīgi kā pati dzīve; un “informācijas karš” ir šīs pašas cīņas izpausme. Sākumā bija Vārds; spēja apzināti runāt ir tikai cilvēkam. Un savos vārdos viņš pauž savu piederību Labajam vai Ļaunajam, Gaismai vai Tumsai. “kurā pusē viņš ir?”, lūk, kāds jautājums jāuzdod, satiekoties ar to, kurš visu cenšas nomelnot un paņirgāties par visu. Fromms nomelnotājus uzskatīja par “nekrofīliem”, jo pēc viņa domām “nekrofīlija” ir naids pret visu dzīvo un pašu dzīvi… Tāpēc, ka kalni un strautiņi, ko radījis Visaugstākais – ir mēsli! Literatūra ir mēsli. Mīlestība un uzticība ir meli. Varoņdarbi un varoņi ir niecības. Un šie nekrofīli ar prieku ķersies pie fiziskas iznīcināšanas tajā brīdī, kad “tiks dota atļauja” Gaisma un viss Labais ir jāiznīcina – tā rīkojās fašisti koncentracijas nometnēs.

Psihologi un filosofi jau sen pamanīja un saprata – katram, kas ķengājas un ņirgājas ir nolūks. tam ir noteikts mērķis. Tam jānomelno un jāiemīda dubļos pēc iespējas vairāk labā, cilveciskā…. Arī cilvēciskās ciešanas jāpadara par izsmiekla objektu, to var izdarīt ar vienkāršas karikatūras palīdzību kādā viduvējā avīželē.

Un šie nomelnotāji vienmēr provocē un izraisa konfliktus, lai izsauktu agresiju. tas arī labi: paskatieties, cik slikti ir tie labie ļaudis! Viņi man uzbruka! Tāds, lūk, ir tas jūsu izslavētais labais. Viņi tikai tēlo labos, bet patiesībā ir tikpat slikti kā mēs! Lūk, kur ir šīs manipulācijas jēga; kad cilvēks sāk apsaukāt visu, kas mums dārgs, ar ko mēs dzīvojam un elpojam. jebkura pretreakcija šim dementoram ir kā medusmaize; ja labo nevar uzreiz nogalēt, tad to var parādīt negatīvā gaismā, nomelnot!

Tāpec arī dementori ir tik runīgi, daudzvārdīgi, tik daudz raksta un runā, aizskarot tieši tās tēmas, kas normāliem cilvēkiem ir jūtīgas. Tiem svarīgi ir ievilkt konfliktā, likt strīdēties un būt rupjiem. Satracināt.

Nu, ko! Strīdēties vajag. To saprata arī Frankls.
Tapēc, ka tad, kad nomelno visu, kas tev svarīgs, visu, uz kā balstas tava ticība un tava personība, tu mirsi mokpilnā nāvē un parvērties par dzīvnieku. Un pretoties tam vajag. Un vajag atmaskot nomelnotājus, un vajag tos izlēgt no sava komunikācijas loka. tas nav grūti; par to rakstīja arī Čehovs: “Viņam saka, cik skaists ir vīnogu ķekars! Bet viņš atbild: “toties, cik briesmīgi tas izskatās, kad to sagremo un izlaiž caur kuņģi!”… Jebkuri mūsu stāsti par labo, gaišo un cilvēcisko nomelnotājā izsauc momentālu reakciju. Viņš mometā sāk rakstīt naidīgus komentārus, piesedzoties ar “zinātniskiem faktiem” un “profesionāļa viedokli”. kamēr vēl var, vajag pārtraukt attiecības ar tādu cilvēku. ja vairs nav kur atkāpties – tad nekas cits neatliks, ka piedalīties diskusijā, kas faktiski nozīmē, mesties cīņā. Un, ja jau reiz esam piedzimuši un izvelējušies savu ceļu, mums ir jāaizstāv tas, kas mums dārgs.

Daži zinātnieki uzskata, ka indiāņi izmira nevis tikai dēļ epidēmijām un iekarotāju agresijas. Kā galveno izmiršanas faktoru, antropologi nosauc viņu vērtību sistemas bojāeju. Visu, kam viņi ticēja, visu, ar ko tie dzīvoja, iekarotāji parvērta pīšļos, apgānīja un piesmēja. Un tautai nebija vairs uz kā balstīties un dēļ kā dzīvot;

Kad sabrūk garīgo vērtību sistēma, tauta izmirst un nācijai ir beigas. Tiek pazaudēta tās esības jēga un garīgais pamats.

Tiek pazaudēta esības jēga, tās dvēseliskais pamats – un nomelnotāji kļūst par daļu no pretinieka bruņotajiem spēkiem, izplata lapeles, zīmē piedauzīgas karikatūras par visu, kas mums svarīgs, stāsta rupjas anekdotes un ņirgājas par varoņiem…. Viņi jau sen ir pārgājuši ļaunuma pusē, kaut arī viņiem bija izvēle. Izvēle ir ikvienam, katrai Dvēselei. Taču vieglāk ir darīt sliktu, vieglāk ir padarīt nevērtīgus svešus varoņdarbus un sasniegumus, nomētāt ar dubļiem tos, kas dara labu.
Pārējā laikā viņi meklē, par ko vēl pasmieties: fotogrāfijas ar sunīšiem, bērniem, dabas skati, taurenīši vai zvaigžņotas debesis, mīlestība un draudzība – viss viņus tracina un liek runāt sliktu.
Elizabete Klubere Rossa jaunībā pārdzīvoja dziļu satricinājumu – viņa apmeklēja koncentrācijas nometni, kurā kara laikā turēja bērnus. Precīzāk sakot, iznīcināja. Un uz baraku sienām viņa ieraudzīja uzzīmētus tauriņus – nāvei nolemtie bērni zīmēja tauriņus. Tā arī ir Dvēsele, kuru senie grieķi attēloja kā tauriņu. Un kamēr vien dzīva Dvēsele, dzīvs ir cilvēks, dzīva ir viņa personība. Vieni iznīcina visu savā ceļā, citi zīmē tauriņus, raksta dzeju un veic varoņdarbus. Galvenā cīņa vēl ir priekšā un dziļi Dvēselē mēs to zinām. Un tāpec būsim gatavi…
© Anna Kirjanova 2017
Tulkoja: Ginta FS

Nebaidies mīlēt

 

mate tereze

Kad tu jūties nelaimīgs un pamests, pamēģini kaut ko izdarīt ar mīlestību. Pasaki kaut vienu vārdu ar mīlestību, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un centies tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārtrauc redzēt sevī un citos trūkumus un kļūdas.
Vieni cilvēki var tev patikt, citi – nepatikt. Ir viegli mīlēt tos, kuri mums patīk. Taču mīlēt tuvāko, nenozīmē apbrīnot viņu.

Ir grūti apbrīnot zagli un slepkavu. Taču viņiem tu vari vēlēt labu. Mīlēt tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla, tā prasa treniņus. Labi ārsti, mūziķi, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai uzlabotu savas prasmes un spējas. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Māte Terēze