Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis