Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves svarīgās skolas

Mūsu ciešanu, aizvainojumu, sāpju dziedināšanas recepte ir ļoti vienkārša. Ļoti svarīgi ir saprast to, ka viss šajā pasaulē ir harmoniski un dabiski. Šī pasaule nav pamesta bez saimnieka, aiz visa, kas notiek, stāv varens un mīlošs Saprāts.

Bet, savukārt, mēs šajā pasaulē esam skolnieki.

Mūsu apmācība notiek dažādos priekšmetos. Kāds iesprūdis greizsirdības katedrā, nav nolicis eksāmenu. Kādam tā ir skaudības, skopuma, baiļu katedra. Taču mēs visi vēlamies pāriet katedrā “Mīlestība”, bet tā jau ir augstākā pilotāža.

Lai tur nokļūtu, ir jānoliek eksāmens uzticībā, pazemībā, cieņā, draudzībā, piedošanā, pieņemšanā.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka Dzīve ir skola, bet visi mēs – studenti, daži – skolnieki, bet kāds vispār – vēl tikai silītē. Un katram no mums ļoti svarīgs ir Skolotājs, ar kura palīdzību mēs varam izprast dzīves zinātni. Un vēl ļoti svarīga ir to cilvēku sabiedrība, kas mūs mudinātu izaugsmei un attīstībai. 

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ģimenes likumi

Ir ģimenes saglabāšanas likumi, kurus ir ļoti svarīgi zināt un saprast. Ja tos neievēro, tad ģimene sabrūk. Ģimene nav mērķis, bet radīšana, audekls, kuru tu pastavīgi aud. Ko šodien noaužu, to arī saņemu. Ģimene ir katras dienas darbs, katras dienas ieguldījums.

Un pirmais ļoti svarīgais likums – piederības likums. Ģimene ir Visums. Un ikviena planēta tajā ir ļoti svarīga un tai ir tiesības uz eksistenci. Kad piederības likums tiek pārkāpts, tad cilvēka, kuru izslēdza no ģimenes, kuru ignorē, jūtas ģimenē saglabājas. Un dzimtas sirdsapziņa stingri kontrolē, lai parējie ģimenes locekļi to sajustu.
Tik ļoti mūs ietekmē šīs smalkās lietas – esības likumi. Mēs dzīvojam tieši šajā ģimenē ne jau vienkārši tāpat. Ne jau vienkārši tapat mums ir tieši tie un nevis citi bērni, un mums blakus tieši tie cilvēki, kuri ir. Un mums ir ļoti svarīgi saprast, ka tas ir mūsu Visums, tā ir mana mācību stunda, kas man jāiemācās. un pirmais, kas jāsaprot, ka nav sliktu cilvēku manā ģimenē, katram ir tiesības būt tieši šajā ģimenē, lai arī cik slikts man viņš šķistu.
Ir jāsaprot, ka tieši šī mana ģimene nav nejaušība. Pieņemt, iepazīt, kas tās ir par attiecībām, kurās es atrodos. Tas, lūk, ir piederības likums. Pirmais likums, kas mums pietiekami dziļi ir jāpieņem. Pat tad, ja esam oficiāli šķirušies, jāsaprot, ka šis cilvēks vienalga pieder manai sistēmai un šajā līmenī šķiršanās neeksistē.

Mēs esam radinieki uz visiem laikiem. Īpaši tad, ja mums ir kopīgi bērni. Un abi vecāki ir barojošās saknes saviem bērniem. Ja sieviete kritizē vīru, viņa griež labo sakni. Ja tēvs kritizē māti, tas regulāri griež kreiso sakni. Kā jūs domājat, vai tiešām zieds izaugs?

Ir ļoti svarīgi saprast: ir piederības likums, kurš vēsta par to, ka visi ģimenes locekļi ir vienlīdz svarīgi un nevienu nevar tāpat vien izsvītrot no dzīves. Tāpēc, ka agri vai vēlu man nāksies sastapties ar šīm emocijām. Un, ja man nāksies tās izdzīvot, tad es to darīšu, tikai daudz smagākā formā.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis