Atļauj sev kļūdīties

Atļauj sev! Kļūdīties. Svārstīties. Mainīties. Brīnīties par jauno kaut 60, kaut 16 gados.
Atļauj sev neatbildēt uz provokācijām. Atļauj netaisnoties, nepierādīt un nepārliecināt.
Atļauj sev atlaist. Un aiziet. No tiem, ar kuriem nav pa ceļam. No tiem, kuri tev atņem spēku. No tiem, kuri tevi nemīl un, kurus nemīli tu.

Atļauj būt sev pašai. Atļauj būt sev dažādai. Tādai, kura neiekļaujas nekādās kategorijās, nekādos rāmjos, stereotipos, tipoloģijās un sugās. Tādai, kura neattaisno neviena cerības un kura neko nedara, lai pret savu gribu izpatiktu kādam citam.

Atļauj sev nebaidīties par jau pieaugušu bērnu. Un arī par nepavisam ne pieaugušu atļauj sev nebaidīties. Atļauj sev nedomāt, ka “nevienam bez manis šajā mājā nekas nav vajadzīgs”.

Atlauj sev neskriet vilcienam pa priekšu. Un arī aizmugurē – neskriet. Vienkārši – neskriet.
Varbūt pat neaudz pagaidīt vilcienu, kas dodas vajadzīgajā virzienā. Un apsēsties vilciena salonā, nevis lokomotīvē lai piemestu kurtuvē ogles.

Atļauj sev dažkārt nedomāt par savu vīru. Vai mīļoto vīrieti. Kādu laiku par viņu nedomāt. Ne par to, kur viņš kavējas, ja neatbild uz tavu zvanu pēc 20 sekundēm, ne arī kāpēc nav nopircis ziedus. Nedomā par viņu. Domā par sevi.

Atļauj sev nepievērst uzmanību tam, ko čivina draudzene. Un pat labākā draudzene. Īpaši tad, ja viņa saka kaut ko “ļoti svarīgu tev, mīļā”.

Atļauj sev nodarboties pašai ar sevi. Kaut stundu dienā. Vienu stundu, lai arī tā sastāv no saraustītiem minūšu gabaliņiem. Atļauj sev neteikt: “Man sev neatliek laika”. Laiks tev ir. Atļauj to paņemt sev.

Atlauj sev sapņot. Un noteikti par kaut ko lielu. Atļauj sev sapņot par neiespējamo (no kurienes gan tu zini, ka tas ir neiespējams?)

Atļauj sev būt. Atļauj sev būt jebkuras naudas cienīgai, jebkuras balvas, jebkuras slavas, lielas mīlestības un lieliskas atpūtas cienīgai.

Vienkārši atļauj. Atļauj sev būt sev pašai.
Sākumā vienkārši atļauj. Un tad redzēsi, kas notiks…

© Marija Točiļina
Tulkoja: Ginta Filia Solis