Apvainoties ir bezjēdzīgi

apvainojies3

Pieaudzis vīrietis ir spējīgs apvainoties tāpat kā piecgadīga meitenīte. Taču pats interesantākais ir tas, ka, esot apvainojies, šis vīrietis arī līdzinās šai piecgadīgajai meitenītei. Viņš gaida, kad viņam lūgs piedošanu, gaida “taisnīgumu”, viņa priekšā citiem janožēlo savi grēki un jāizpērk vaina, lai viņa aizvainotā pašcieņa nolaistos līdz piedošanai “vainīgajam”. Un pasarg Dievs, ja šī vainas izpirkšana būš “lētāka” kā mūsu mazajai meitenītei pieauguša cilvēka ķermenī, vajadzīgs, pasarg Dievs, ja viņai tā izskatīsies pēc ubagu dāvanas. Protams! Aizvainojums taču ir tik liels!  Un, lai to nolīdzinātu, izpirkuma maksai arī jābūt lielai.

Aizvainojums ir vēl viens pasīvā apstākļu upura stāvoklis. Upura, kuru netaisnīgi apvainojuši, kurš neko nav spējīgs labot savā situācijā, var tikai klusiņām vientulībā raudāt, gaidot, kad notiks brīnums un visa pasaule kritīs viņa priekšā ceļos, izlūdzoties piedošanu nabaga cietējam.
Un pēc tam, kad upuris, šīs nožēlas rezultātā, būs apmierinājis savu slimīgo zemo pašvērtējumu, tas beidzot lepni nolaidīsies no saviem augstumiem un piedos pāridarītājam. Un pēc tam pieņems no viņa, vai pat Visaugstākā visdažādākās dāvanas, ar kurām kompensēt savas mokas un ciešanas

Šī raksta idejai nav dzimumu orientācijas. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm.
Aizvainojuma iemesls ir mūsu nereālistiskās gaidas, kuras, nez kāpēc, neviens nav pacenties piepildīt.
Gala rezultātā viegli aizvainojamam cilvēkam atliek vien pasīvi gaidīt, kad zelta zivtiņa, kas izpilda visas vēlmes, brīnumainā kārtā materializēsies viņam tieši rokās. Bet, lai patstāvīgi realizētu savas gaidas, šis cilvēks vēl ir pārāk mazs un niecīgs. Galējā aizvainojuma stadijā, pāridarītājam ir ne tikai jālūdz piedošana, bet arī jāpazemojas, pirms aizvainotais piedos.
Un, kā likums, jo dziļāk upuris murgo šo murgu, jo dziļāk iedzen sevi aizvainojumā, un jo lielākas un fantastiskākas ir viņa prasības pret aizvainotāju, jo mazāka iespēja, ka kāds viņam atvainosies. Un pat tad, ja atvainosies, tad tas būs krietni par maz, lai kompensētu visas viņa pārciestās mokas. Un tad, lai visai pasaulei pierādītu, ka visa pasaule bijusi netaisnīga, šis cilvēks nostājas uz “svētā mocekļa” ceļa, sakot: “Paskatieties, ko Jūs ar mani izdarījāt!”

Ja upurim ir pieci gadi, tāds bērns, ja vēlēsies, lai viņu pažēlo, tiešā vārda nozīmē “kritīs uz mutes peļķē”. Bet, ja upuris ir pieaudzis cilvēks, žēlošana viņu pazemo, un tāpēc viņš, ka kompensāciju par savām ciešanām, vēlas atzinību. Tagad viņš ir gatavs visiem parādīt to, cik milzīgas ir viņa sāpes.

Lai to pierādītu, viņš gatavs upurēt pat traukus no sava trauku skapja, demonstratīvi sadauzot tos pret savu nelaimīgo galvu. Bet, vēl ielaistākos gadījumos, viņš cer uz slavu pec nāves… Skaidrs, ka nekādu slavu un atzinību tāds moceklis nesaņem. Pats lielākais, uz ko vinš var cerēt ir žēlums, bet sliktākajā gadījumā – izsmiekls un ņirgāšanās.
Tas nozīmē, ka apvainoties ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī – neproduktīvi. Taču mēs turpinām to darīt vēl un vēl. Atkal un atkal ceram ar šīs manipulācijas palīdzību panākt sev vēlamo.

Infantīlais manipulators

Aizvainojums ir manipulācija.
Mēs visi vēlamies uzmanību un mīlestību, gluži kā mazi bērni. Bet bērni ir viltīgāki. Viņi, lai saņemtu to, ko vēlas, apvainojas tīšām. Ja divgadīgs bērns redz, ka viņa aizvainojumu neievēro, viņš ir spējīgs uzreiz apstāties, pievērst sev uzmanību, un pēc tam turpināt apvainoties. Ar laiku šis manevrs kļūst par ieradumu, kas arvien samilzt, kļūstot it kā “reāls”. Pusaudzis, apvainojoties, sevi uztver ļoti nopietni. Bet tā vienalga ir manipulācija, kuru apstādināt nav iespējams. Šī manipulācija notiek jau neapzināti – automātiski, un tāpēc šis apvainojums šķiet patiess un pamatots.

Ieradums apvainoties tracina apkārtējos, jo tajā pašā zemapziņas līmenī cilvēki jūt melus, un saprot, ka tā nav nekāda reāla bēda, bet tikai bērnišķīga manipulācija.

Aizvainojums ir mākslīgi uzpūsta traģēdija, ar mērķi sasniegt sev vēlamo ar citu cilvēku palīdzību. Un upuris pats atsakās uzņemties atbildību par savām prasībām. Tā vietā viņam ir ērtāk manipulēt ar citiem cilvekiem, cenšosties ar sava aizvainojuma palīdzību izsaukt viņos vainas apziņu.

Mēs apvainojamies ne jau tikai sena, bērnišķīga ieraduma pēc, bet vēl tāpēc, ka mums ir par maz drosmes. Mums ir bail izrādīt savas jūtas, mēs baidāmies saņemt atteikumus un baidāmies, ka mūs nemīlēs un atstums. Un tad mēs kapitulējam, un paši izvēlamies kļūt par apstākļu upuriem savā pašu vecajā komforta zonā ar bezjēdzīgām gaidām uz “taisnīguma” uzvaru.

Pēdējais mierinājums

Un kas notiks, ja nu pēkšņi mēs nolemsim apmierināt apvainota cilvēka prasības? Ar to mēs labprātīgi radām pozitīvo pastiprinājumu.  Psihologi izmato šo terminu, lai apzīmētu to “apbalvojumu”, ko cilvēks saņem par kādu konkrētu uzvedību. Un, ja šī balva ir saņemta, tātad upuris ir realizējis savu mērķi ar aizvainojuma palīdzību, tad šis uzvedības stils viņam nostiprinās. Ir vajadzīga balva? Ir jāapvainojas un jāapvainojas vēl stiprāk, lai balva būtu lielāka un garšīgāka.

Tādā bērnu dārzā daudzi pieauguši cilveki ir gatavi pavadīt visu savu dzīvi.

Dažkārt apvainojies cilvēks krīt tik zemu, ka savā izmisumā jau vairs negaida, ka liktenis viņam uzsmaidīs, un tad viņš ir gatavs pēdējam mierinājumam. Žēluma dēļ viņš ir gatavs visiem pēc kārtas raudāt uz pleca, lai tikai viņu vairāk neapbižotu un atzītu viņa prasību pamatotību, lai cik pazemojošā veidā tas netiktu darīts. Viņš jau sen ir aizmirsis, ka neviens nekad šajā dzīvē viņu nav apvainojis. Visu šo laiku viņš pats ar sevi ir izpildījis šos trikus. Un tagad citiem jāspēlē šī spēle? Jāpaželo viņu? Jāatļauj viņam tēlot žēlojamo? Jo, lūk, mūsu nabaga aizvainotais ir tikai nelaimīgs bērns? Un nav svarīgi, cik gadu šim bērnam – pat jau solīdā vecumā tādi upuri ir spējīgi stundām ilgi raudāt aiz žēluma pret sevi, paceļot savu uzpūsto bēdu debesu augstumos.

Aizvainojums ir psihologu dienišķā maize. Es vairs nevaru saskaitīt, cik daudz klientu ir vērsušies pie manis ar žēlabām par saviem tuviniekiem.
Paldies Dievam šī neiroze ir diezgan viegli ārstejama.  Pietiek vien rūpīgi un vispusīgi izanalizēt savas iracionālās un pārāk paaugstinātās prasības pret citiem cilvēkiem.

Aizvainojums nav notikums. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums. Spēja ātri apvainoties ir tieksme izrādīt aizvainojumu, “talants” uz līdzenas vietas atrast iemeslus apvainoties. Apvainotais pats sevi moca, tā bezjēdzīgi tērējot savu enerģiju žēlumam pret sevi. Aizvainojums nekad nevienam cilvēkam neatnesīs kaut ko labu, jēga no tā nav vispār nekāda. Cilvēkos aizvainojums izsauc tikai dusmas un ironiju. Ne velti cilvēki saka:  “На обиженных воду возят”.

Aizvainojums ir pieredze, kuru pārvarot mēs virzāmies pieauguša cilvēka vieduma virzienā. Un veselīga pašironijas deva vienmēr ir vietā.

Autors: Igors Satorins
Avots:  Progress Man

Tulkoja: Ginta FS

Par muļķīgiem risinājumiem: kā manipulēt ar mīlestības ilūziju

mulkigi

Viens no muļķīgākajiem risinājumiem, kas var ienākt cilvēkam galvā, ir vēlme nopelnīt kāda mīlestību. Darīt kaut ko, būt kaut kam, dzīties pēc naudas vai sasniegumiem lai tikai nopelnītu mīlestību (vai atzinību – sauciet to, kā vēlieties).

Ko gan tur slēpt, šo paņēmienu izmanto visu veidu manipulatori. Arī manipulējoši vecāki. Trauksmaini, par sevi nepārliecināti, infantīli un, protams, kontrolējoši.

Jo tieši caur kontroli var sajust varu. Ja esi vājš un ne parāk pašpārliecināts, atrodi to, kurš ir vēl vājāks, dumjāks un nepārliecinātāks, un kontrolē viņu. Un tad varēsi sajusties stiprs, viltīgs un pārliecināts. Nu, kaut vai tā! Vai arī apmuļķo kādu, kurš gudrāks. Arī nav slikti, vai ne?

Un bērni tadām spēlēm ir ļoti piemēroti. Viņus pārliecināt var par jebko. Un izlipināt no viņiem var jebko. Kaut gan daudzi, vairs pavisam ne bērni, turpina spēlēt šīs spēles ar saviem partneriem, draugiem, kolēģiem. Un, protams, ar saviem bērniem – kur nu bez tā!

Darbojošās personas mainās, bet spēles paliek tās pašas.

Un kas gan pasaulē var būt labākie “prjaņiks un pātaga” (пряник и кнут), ja ne mīlestības ilūzija? Kuru it kā vajadzētu nopelnīt. Izdarīsi un tevi apsola mīlēt. Neizdarīsi – draud atņemt tev mīlestību. Bet neviens nekad nav redzējis to mīlestību. Un neviens nezin, kāda tā izskatās. Un pilnīgi nav skaidrs, kā saprast, ir tā, vai nav.

Īpaši labi šis paņēmiens strādā, ja cilvēks mīlestību nekad dzīvē nav redzējis un jutis. Tad viņu ir ļoti viegli pārliecināt par to, ka, ja izdarīsi kaut ko, tad tev būs mīlestība, tevi mīlēs. Vai arī kļūsi par kaut ko, izmainīsies, un tad tevi mīlēs. Viņš taču nesaprot, vai gala rezultātā saņemtais ir vai nav mīlestība.

Kas ir interesanti, daudzi paši sevi cenšas pārliecināt. Un vēl interesantāk, ka arī veic noteiktas darbības. Un kļūst par kaut ko, kas arī ir ne mazāk interesanti.

Lūk, es kļūšu veiksmmīgs,skaists, notievēšu par tik un tik kg, sapirkšos kaudzēm brendu apģērbus – un visi mani mīlēs. Vai arī otrādi: būšu nabags, nelaimīgs, visu citiem, sev – neko, un visi mani mīlēs.

Taču pasaule katram izskatās savādāka, un katrs izdomā kaut ko – pēc savas gaumes. Lai gala rezultātā nonāktu pie tā paša. Mīlstību nevar nopelnīt. Tā vai nu ir, vai nav. Un, ja nav – tad – viss. Un ne visiem tā ir dota. Ko tur padarīt?

Taču ir jāatzīst viena nepatīkama patiesība. Mīlestības nav ne tam, kurš manipulē, ne tam, kurš ļaujas manipulācijām. Ne tam, kurš cenšas nopelnīt, ne tam, kuru cenšas nopelnīt. Jo gadījumā, ja tā būtu, šī spēle beigtos nesākusies.

To, kas nāk no iekšienes, nevar atrast ārpusē.

Vai arī, ja cilvēks mierīgi apsēstos, padomātu un tiktu skaidrībā ar to, ko viņam vispār nozīmē mīlestība, viņam nenāktos censties to nopelnīt.

Starp citu, nopelnīt mīlestību nav viens un tas pats, kas veidot attiecības. Attiecibu veidošana nāk no pieaugušu cilvēku pozīcijas, no apzinātības. Savukārt mīlestības pelnīšana ir iluzora ēnu spēle – vara un pārākuma sajūta, kuras gala rezultāts tāpat ir ilūzija.

Ir spēles, kurās zaudē visi!

Autors: Jeļena Usenko

Avots: https://lenkinsite.wordpress.com

© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS